Burgundieši ir viena no ģermāņu ciltīm, kas nonāca saskarē ar romiešiem jau 3. gs. otrajā pusē. Ģermāņu ciltis dzīvoja pēc nerakstītām paražu tiesībām, taču no romiešiem tās pārņēma tradīciju savus likumus pierakstīt. Agro viduslaiku Eiropā jaundibinātajās valstīs vēl nebija izveidojusies izpratne par tiesību spēkā esības piesaisti teritorijai un to, ka visi valstī dzīvojošie dzīvo pēc vienām tiesībām. Katrai personai tiesības tika piemērotas pēc tās izcelšanās, tāpēc burgundiešiem bija savas tiesības, bet to valstī dzīvojošiem bijušajiem Romas pavalstniekiem savas. Tas noteica divu atsevišķu tiesību kodifikāciju pieņemšanu: burgundiešu tiesību un Burgundijas romiešu tiesību.

Burgundiešu tiesības ap 501. gadā valdnieks Gundobads (latīņu Flavius Gundobadus, franču Gondebaud, Gondovald; valdīja 473./474.–516. gadā) pieņēma apkopotas krājumā Lex Burgundionum, kas tiek saukts arī Lex Gundobada un Loi Gombette. Ap 510. gadu tika izdots tiesību krājums Burgundijas romiešu pavalstniekiem Lex Romana Burgundionum. Arī šis krājums izdots pēc Gundobada pavēles, norādot, ka viņa varā ir izšķirt strīdus starp valstī dzīvojošiem romiešiem. Ap 517. gadu karalis Sigismunds (latīņu Sigismundus; valdīja 516.–524. gadā) izdeva pārstrādātu Lex Burgundionum redakciju.

Pirmais krājums Lex Burgundionum ir viena no t. s. barbaru tiesām (latīņu leges barbarorum), t. i., ģermāņu tiesību krājumiem, kas pierakstīti vulgārā latīņu valodā. Tas ir viens no senākajiem šīs grupas avotiem. Burgundiešu krājums atšķiras no jaunākām “barbaru tiesām”, kurās pamatā apkopotas visai arhaiskas paražu tiesības ar nelielu romiešu tiesību ietekmi.

Ilgstošā tiešā saskare ar romiešu kultūru ietekmēja burgundiešu izpratni par tiesībām, likuma dabu, proti, kas ir tiesīgs pieņemt likumu, un to, kā tiesības ir kodificējamas. Avots sākas ar Gundobada jau iepriekš izdotu likumu Liber Constitutionum sive Lex Gundobada. Likuma nosaukums – konstitūcija – aizgūts no romiešu likumdošanas tradīcijas, kurā imperators izdod normatīvos aktus konstitūciju formā. Arī konstitūcijas ievads, kurā minēts izdošanas laiks, vieta un karalis Gundobads kā pilntiesīgs likumdevējs, kurš izdod likumus Dieva vārdā, raksturīgs kristīgās Romas Impērijas likumdošanas tradīcijai, bet svešs paražu tiesību kultūrai. Virkne zinātnieku uzsver šo konfliktu starp divām tiesību tradīcijām: romiešu un ģermāņu, kas raksturo krājumu.

Pirmajai konstitūcijai seko citas, apkopotas Constitutiones Extravagantes, kurās pamatā apkopotas burgundiešu paražu tiesību normas. Lex Burgundionum regulētas laulību tiesības, mantošana, vīra nauda/vīra, vergu emancipācija, sodi un procesuālie jautājumi, piemēram, tiesu divkauja. Zinātnieki uzsver, ka apkopotas nav visas burgundiešu paražu tiesību normas, bet tikai tās, kas tika piemērotas kodifikācijas laikā, atsijājot novecojušās normas. Avots saglabājies 19 norakstos, kas tapuši laikā ap 9. gs. Lex Burgundionum regulētas attiecības starp burgundiešiem, kā arī burgundiešiem un romiešiem. Karalis Sigismunds pārstrādātajai krājuma redakcijai pievienojis Liber Constitutionum, kas krājumā iekļauta kā pirmā.

Otro krājumā Lex Romana Burgundionum, kas regulēja attiecības starp Burgundijas romiešiem, apkopoti romiešu tiesību avotu fragmenti. Avotu veido 47 tituli, kuros apkopoti fragmenti no Teodosija kodeksa (latīņu Codex Theodosianus), Gregoriāna kodeksa (latīņu Austrumromā Codex Gregorianus, Rietumromā arī Gregorianus, Corpus Gregoriani), Hermogeniāna kodeksa (latīņu Codex Hermogenianus, arī Hermogenianus, arī Corpus Hermogeniani), Paula (latīņu Julius Paulus, grieķu Ἰούλιος Παῦλος) Sentencēm (Sententiae Receptae) un Gaja institūcijām (Gaii institutiones).

Lex Romana Burgundionum saturēja atlasītas romiešu tiesību normas, kas atbilda sabiedrībā veidotajām tiesiskajām attiecībām. Agro viduslaiku sabiedrībā juridiskās attiecības bija visai primitīvas, salīdzinot ar Romas Impēriju. Tāpēc klasiskās romiešu tiesības, kas iekļautas, piemēram, Justiniāna kodifikācijā (latīņu Codex Justinianus, arī Corpus Iuris Civilis), nebija piemērojamas pilnā apmērā. Tāpēc zinātnē ģermāņu karaļu izdotos romiešu tiesību krājumus sauc par “vulgārajām” romiešu tiesībām, jo tās pielāgotas agrajos viduslaikos pastāvošajiem sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem. Līdz mūsdienām apzināti 18 avota norakstu, taču tie lielākoties ir nepilnīgi fragmenti. Tikai vienā rokrakstā, kas glabājas Vatikāna bibliotēkā, avots ir saglabājies gandrīz pilnībā. Pārpratuma dēļ tas tiek saukts arī par Liber Papiani, jo kļūdas dēļ tas bija sajaukts ar citu romiešu tiesību avotu – responsum Papinianus.

Burgundiešu tiesības ieviesa rakstīto likumu tradīciju ģermāņu sabiedrībā, nosakot valdnieku kā likumdevēju. Lex Burgundionum regulē attiecības multikulturālā sabiedrībā, jo tajā apvienotas ģermāņu paražas ar romiešu tiesību institūtiem. Turklāt avots regulē ne tikai attiecības starp personām, kuras pēc izcelšanās pieder vienai grupai – burgundiešiem –, bet arī starpetniskās attiecības starp burgundiešiem un romiešiem. Tas noteikti veicināja abu grupu tuvināšanos uz tiesiskiem pamatiem. Zinātnieki uzskata, ka Burgundija šajā posmā nav uzskatāma par izteiktu divkopienu valsti.

Ar Lex Romana Burgundionum valsts noteica tiesisko regulējumu romiešu savstarpējām attiecībām, panākot, ka abi krājumi kopā regulē visu sabiedrības locekļu tiesiskās attiecības, proti, ikvienam pavalstniekam bija zināmas valsts izdotas, rakstītas/publicētas, lai tiesas tās varētu piemērot, tiesību normas. Tādējādi tika panākta tiesiskā kārtība un stabilitāte agro viduslaiku tiesiskās apziņas izpratnē.

Likumi bija spēkā Burgundijā (mūsdienās teritorijas, kur robežojas Itālija, Francija un Šveice) no to pieņemšanas līdz 534. gadam, kad burgundiešus sakāva franki. Tomēr arī franki atzina burgundiešu likumus par vietējo tiesību avotu. Tiesību piemērošanas akti liecina, ka vēl 10. un pat 11. gs. reģionā tika piemērotas Burgundiešu tiesību normas kā vietējās zemes/paražu tiesības.

Burgundiešu tiesības ir vienas no pirmajām ģermāņu valstīs tapušajām tiesību kodifikācijām. Tās aizsāk ģermāņu cilšu likumdošanas tradīciju. Līdz ar rietumgotu tiesību avotiem: Codex Euricanus un Rietumgotu romiešu likumiem, tās ietekmēja tālākos likumdošanas procesus ģermāņu valstīs, liekot pamatus rakstīto tiesību likumdošanas tradīcijai Eiropā, kurā agrajos viduslaikos tika apvienota ģermāņu un romiešu juridiskā kultūra.

Burgundijas tiesības ir interesants avots pētniekiem, lai noskaidrotu romiešu tiesību ietekmi uz ģermāņu paražu tiesībām, romiešu un ģermāņu līdzāspastāvēšanas un integrācijas procesus agro viduslaiku valstīs 1. gs. pēc Rietumromas Impērijas bojāejas.

Lex Romana Burgundionum satur romiešu tiesību avotu fragmentus, kuri tiek izmantoti, lai atjaunotu šos avotus, kas saglabājušies saturiski atšķirīgos, nepilnīgos tekstu noraktos.

Viduslaiku tiesību avotiem un to norakstiem ir mākslinieciskā vērtība, jo tie tika grezni noformēti: gan kaligrāfiski, gan ar ilustrācijām.