Kopš pēdējās romiešu tiesību kodifikācijas Corpus Iuris Civilis (latīņu Corpus Iuris Civilis), ko imperators Justiniāns (latīņu Flavius Petrus Sabbatius Justinianus, grieķu Μέγας Ιουστινιανός) pabeidza izdot 534. gadā, bija pagājuši divi gadsimti. Valstī bija mainījusies sociāli ekonomikā situācija, kas atspoguļojās arī tiesībās, proti, šajā laikā bija izdotas jaunas tiesību normas. Turklāt bija mainījusies impērijas valsts valoda. Jau Justiniāna laikā Bizantijā līdz ar latīņu valodu, kas tradicionāli bija Romas Impērijas kopējā valoda, tika lietota grieķu. Tāpēc Justiniāna kodifikācijā līdz ar klasiskā laika romiešu tiesību avotiem latīņu valodā iekļauti arī atsevišķi teksti grieķu valodā. Taču jau visai drīz pēc Justiniāna valdīšanas laika par Bizantijas valsts valodu nostiprinājās grieķu valoda. Tāpēc Justiniāna kodifikācijas latīņu teksti, līdz ar kodifikācijas ievērojamo apjomu un to, ka jaunākās tiesību normas nebija tajā atrodamas, noteica nepieciešamību pēc jaunas, praksē vienkārši piemērojamas, īsas kodifikācijas.

Bizantijas imperatori Leo III un viņa dēls Konstantīns V bija reformatori, jo īpaši aktīvi valsts ticības politikā, apkarojot ikonu pielūgšanu. Vēsturē viņi iegājuši kā ikonoklasma (no grieķu εἰκών ‘figūra’, ‘ikona’, ‘svētbilde’ + κλάω ‘lauzt’) imperatori. Lai nostiprinātu vienveidīgu kristīgo kultu rituālu impērijā, viņi izmantoja arī likumdošanu. Reformu ietvaros tika izdota jauna tiesību kodifikācija – Ekloga.

Ekloga izdota grieķu valodā. Avots saglabājies daudzskaitlīgos norakstos, gan grieķu valodā, gan tulkojumos slāvu, armēņu un arābu valodās. Neviens no rokrakstiem grieķu valodā nav vecāks par 11. gs.

Par avota izdošanas gadu vēsturnieku vidū nav vienprātības. Dažādās publikācijās kā ticami avota izdošanas gadi minēti 726. gads un 741. gads.

Ekloga ietver normas, kas bija apkopotas Justiniāna kodifikācijā (latīņu Codex Justinianus), tās papildinot ar vēlākās imperatoru konstitūcijās iekļautām normām un virkni jaunu reformas ietvaros izdotu normu. Zinātnieki uzsver, ka Ekloga ir saīsināts un aktualizēts Justiniāna kodifikācijas variants. Klasiskās romiešu tiesības tika pārskatītas un papildinātas, ievērojot kristīgās vērtības un principus. 

Eklogu veido priekšvārds un tiesību normas, kas romiešu likumdošanas tradīcijai atbilstoši dalītas 18 nodaļās (tituli), bet nodaļu teksts – paragrāfos.

Priekšvārds – politisks teksts, kurā imperatora izdotie likumi tiek skaidroti kā dievišķa atklāsme, bet spēcīgā imperatora vara kā Dieva gribas rezultāts. Šī ievada mērķis bija liegt nākamajiem imperatoriem Eklogas normu grozīšanu vai atcelšanu, lai pasargātu ieviestās reformas.

Nodaļās iekļautas normas, kurās regulētas laulību un ģimenes tiesības (I–III; IV), mantošanas tiesības (IV–VI), saistību tiesības (IX–XVI; XVIII), krimināltiesības (XVII) un procesuālās normas (XIV–XV). Salīdzinot ar Justiniāna kodifikāciju, Ekloga striktāk – mazāk izvēles brīvības, vairāk valsts priekšrakstu – regulēja laulību tiesības un noteica bargākus sodus par noziegumiem. Daudzos no manuskriptiem Eklogai pievienoti pielikumi, piemēram, Jūras likums, Kara likums un Zemes likums.

Ekloga bija praksē vieglāk piemērojama, nekā Justiniāna kodifikācija, jo bija īsa un Bizantijā visiem saprotamā grieķu valodā. Tā nostiprināja kristīgās vērtības, vispirms kristīgo laulību, ierobežojot pamatus laulības šķiršanai un sniedzot detalizētu regulējumu laulību tiesībās. Tika ieviests jauns tiesību institūts – saderināšanās (no septiņu gadu vecuma).

Zinātnieki uzsver, ka Ekloga juridiski nostiprināja jauno sabiedrības struktūru, kas bija raksturīga viduslaiku Bizantijai, bet nebija regulēta klasiskajās un postklasiskajās romiešu tiesībās. Tika mainīta sodu politika, nosakot bargākus sodus, tostarp kropļojošos miesas sodus. Zinātnē pausts viedoklis, ka sodu politiku Eklogā ietekmējušas musulmaņu šariata tiesības.

Ar Eklogu tika mēģināts izlīdzināt arī procesuālo tiesību atšķirības starp impērijas metropoli un provincēm, kurās tiesības ietekmēja vietējās paražas. Eklogā pēc zinātnieku uzskatiem atrodama provinču juridiskās kultūras ietekme. Tomēr Eklogā nebija ietverts regulējums virknei svarīgu juridisku jautājumu (piemēram, noilgums, īpašumtiesību iegūšanas pamati u. c.). Tāpēc jautājumos, kas nebija regulēti Eklogā, tiesas piemēroja Justiniāna kodifikācijas normas.

Prasību pēc jaunas tiesību reformas iezīmēja jau 787. gada Nīkajas II koncils, kurā ikonu piekritēji uzvarēja cīņā ar ikonoklastiem. Ekloga Bizantijas Impērijā formāli juridiski bija spēkā līdz imperatora Bazīlija I Maķedonieša (latīņu Basíleios ō Makedṓn, grieķu Βασίλειος ὁ Μακεδών) tiesību reformai 9. gs. beigās.

Taču faktiski Eklogas piemērošana ir ievērojami plašāka un ilgstošāka. Eklogas normas turpināja piemērot Bizantijas Impērijā arī pēc tam, kad formāli juridiski tā zaudēja spēku. Arī pēc Bizantijas krišanas tās bijušajās teritorijās tika piemērotas Eklogas normas kā vietējās tiesības, piemēram, Rumānijā Ekloga bija tiesību avots vēl 1928. gadā.

Ekloga iekļāva arī klasiskās romiešu tiesības, kas bija apkopotas Justiniāna kodifikācijā, tulkotas grieķu valodā. Tas padarīja Eklogas normas piemērojamas plašā ģeogrāfiskā telpā, kur dominēja grieķu tradīcija, pareizticīgā baznīca un bija veikts avota vai tā fragmentu tulkojums no grieķu valodas uz vietējo valodu. Eklogas ietekme vērojama arī tajā Itālijas daļā, kas bija iekļauta Bizantijas Impērijā.

Lielu ietekmi Ekloga atstājusi slāvu tautu juridiskajā kultūrā. Tās normas tika iekļautas virknē slāvu tautu tiesību avotu. Senākais tiesību krājums slāvu valodā ir bulgāru 9. gs. “Likumu grāmata ļaudīm” (Zakon sudnyj ljudem; Закон судный людем), kurā iekļautas Eklogas laulību, ģimenes, krimināltiesību un procesuālo tiesību normas. Avots tika piemērots Pirmajā Bulgārijas caristē un Lielmorāvijā. Eklogas normas (laulību tiesības, krimināltiesības un procesuālās normas) tika iestrādātas 14.–17. gs. krievu tiesību avotos, piemēram, Nomokanonā jeb Stūres grāmatā (Номоканон, arī Кормчая книга, Кормчая, baznīcslāvu комчїй, senslāvu кръмьчии ’stūrmanis’) un Merilo Pravednoje (krievu Мерило Праведное ’Taisnības svari’). Viens no vēlākajiem avotiem ir 17. gs. serbu “Imperatoru Leo un Konstantīna tiesa” (Суд цара Леона и Константина). Saglabājušies arī Slāvu Eklogas noraksti senkrievu valodā.

Ekloga kļuva par kanonisko tiesību avotu pareizticīgajā baznīcā, kā arī armēņu, koptu baznīcās un pat Latīņu Impērijā (Romānijas Impērija, latīņu Imperium Romaniae).

Eklogas normas būtiski ietekmēja tālāko likumdošanas procesu Bizantijā. Kodifikācijas valoda tika nomainīta no latīņu uz grieķu. Vēlākie bizantiešu tiesību avoti, piemēram, Proheirona (latīņu Legum Procheiron, grieķu Πρόχειρος νόμος), Eisagoga (grieķu Εἰσαγωγὴ), Bazilikas (latīņu Basiliken, grieķu τὰ βασιλικὰ) pārņēma virkni Eklogas normu. No visām Eklogas normām vēlākos Bizantijas tiesību avotos visplašāk tikušas izmantotas XVII nodaļā iekļautās krimināltiesības, bet jau nākamās dinastijas imperatori atteicās no ikonoklasma ietekmē pieņemtajām normām.

Ja Rietumeiropā romiešu tiesību recepciju sekmēja Justiniāna kodifikācija, tad Austrumeiropā recipētas tika bizantiešu tiesības. Viens no būtiskākajiem avotiem šajā procesā bija Ekloga, kas regulēja gan kanoniskās, gan laicīgās tiesības.

Ekloga līdz ar citiem Bizantijas tiesību avotiem lika pamatus mūsdienu Grieķijas, Serbijas, Bulgārijas, Krievijas, Rumānijas un citu valstu, kas bija Bizantijas kultūrtelpā, tiesībām. Tādējādi Ekloga bija viens no avotiem, kas sekmēja vienotas juridiskās kultūrtelpas, kas izaugusi romiešu tiesību tradīcijā, veidošanos šajā Eiropas daļā. Visiem rokrakstiem ir vēsturiska un arī mākslinieciska vērtība, jo tie ir ortogrāfijas paraugs un satur ilustrācijas.