Imperatoram Bazīlijam I bija iecere dot Bizantijai jaunu tiesību kodifikāciju grieķu valodā, kas līdzinātos Justiniāna kodifikācijai (Codex Justinianus, arī Corpus Iuris Civilis) un stātos tās vietā. Tiesību reforma tika apzīmēta kā “likumu revīzija" (grieķu Ἀνακάθαρσις τῶν νόμων), lai atjaunotu “vecos likumus”. Bazīlija I reformu ietvaros tika pieņemta jauna, valsts politikai atbilstoši pārstrādāta, Eklogas redakcija – Proheirona (no grieķu πρόχειρος ‘tāda, kas atrodas pa rokai/pie rokas’, ‘rokasgrāmata’). Tai sekoja imperatora un viņa dēlu Leo (Λέων) un Aleksandra (Αλέξανδρος) vārdā 886. gadā izstrādātā Eisagoga. Pie Eisagogas likumprojekta strādāja Konstantinopoles patriarhs Fotijs I (Φώτιος ὁ Μέγας, Photios I). Reformu noslēdza imperatora Leo VI Gudrā (Λέων ΣΤ΄ ὁ Σοφός) 888. gadā pieņemtais krājums Bazilikas (grieķu Τά Βασιλικά βιβλία ‘Karaliskie likumi’).

Grieķu valodā sastādītā Eisagoga iecerēta kā ievaddaļa Bazīlija I kodifikācijai – Bazilikām –, darbs pie kuras turpinājās. Zinātnē pastāv atšķirīgi viedokļi, vai avots ticis apstiprināts kā likums vai palicis likumprojekta līmenī.

Eisagoga saglabājusies vairākos norakstos grieķu valodā, kā arī tulkojumos, piemēram, slāvu valodās. Virknē rokrakstu tiesību krājums kompilēts ar Proheironu, piemēram, Eisagogē cum Prochiro composita. Tas, ka laika gaitā tiesību norakstos veidojušās atšķirīgas bizantiešu tiesību avotu kompilācijas, apvienojot, piemēram, Eklogu ar Proheironu, Eisagogu ar Proheironu, kavē avotu precīzu datēšanu, nošķiršanu un attiecībā uz Proheironu un Eisagogu – arī to izdošanas secības noskaidrošanu, proti, zinātnē pausts arī uzskats, ka Eisagoga izstrādāta pirmā, bet Proheirona tai sekojusi, vai abi likumprojekti tapuši paralēli, taču atšķirīgās juristu komisijās.

Tāpat kā Proheirona, arī Eisagoga min Eklogu, nosaucot to par “izauriešu pļāpāšanu, kuras mērķis bija pretoties dievišķajai doktrīnai, lai iznīcinātu pestījošos likumus”. Eisagoga nosaka Eklogas pilnīgu atcelšanu, tomēr arī šis avots izmanto Eklogas normas.

Atbilstoši romiešu likumdošanas tradīcijai Eisagoga dalīta 40 nodaļās (tituli), bet nodaļu teksts – paragrāfos. Eisagogu ievada normas par tiesību un tiesvedības pamati (1. nodaļa), seko valsts pamati – imperatora, patriarha vara, kā arī hierarhiski citi augstākie valsts amati (2.–7. nodaļa), par baznīcas amatpersonu iecelšanu un viņu pilnvarām (8.–10. nodaļa), par tiesām, lieciniekiem un dokumentiem (11.–13. nodaļa), laulību, ģimenes tiesības (14.–21. nodaļa), saistību tiesības – par darījumu veidiem (22.–28. nodaļa), mantojuma tiesības (29.–38. nodaļa), būvniecības un kaimiņu tiesības (39. nodaļa), krimināltiesības (40. nodaļa).

Avots pamatā veidots, kompilējot Eklogas, Proheirona un grieķu valodā tulkotos Justiniāna kodifikācijas normu fragmentus vai to komentārus. Taču sadaļas par imperatora un patriarha varu un baznīcas vietu valstī ir oriģinālas. Tiek uzskatīts, ka to autors ir pats Fotijs I un tās tapušas neoplatonisma filozofijas ietekmē.

Eisagoga ir pirmais tiesību avots, kurā likuma līmenī sistēmiski sakārtota valsts varas un baznīcas amatu hierarhija un to savstarpējās attiecības, nošķirot katrai varai savu kompetenci. Tiek uzskatīts, ka Fotijs I avotā iestrādājis Bizantijas baznīcas autoritāšu izstrādāto doktrīnu par garīgo un laicīgo varu valstī.

Avotā, nostiprinot imperatora varu, minēts, ka monarha vara “dabiski” realizē Dieva gribu. Vienlaikus normas ierobežoja iespēju monarham iejaukties baznīcas lietās. Eisagoga skaidri noteica baznīcas neatkarību no laicīgās varas un izveidoja spēcīgu patriarha institūtu ar plašām pilnvarām un ietekmi valstī.

Eisagogai vajadzēja aizstāt Proheironu. Tomēr pastāv viedoklis, ka Eisagoga palikusi likumprojekta līmenī un paralēli piemērotas gan Proheirona, gan Eisagoga. Eisagogas piemērošanu sekmēja pareizticīgās baznīcas atbalsts. Imperators Leo VI Gudrais, kura laikā turpinājās tiesību reforma, nonāca konfliktā ar baznīcu. Viņu neapmierināja Eisagogā iestrādātā baznīcas neatkarība un spēcīgā patriarha vara. Tāpēc 888. gadā, pieņemot Bazilikas, Eisagoga netika izmantota kā kodifikācijas ievaddaļa. Eisagoga ir kanonisko tiesību avots pareizticīgajā baznīcā.

Eisagogai ir ievērojama ietekme uz dienvidu slāvu tautu (bulgāri, serbi un horvāti) un austrumslāvu (krievu) tiesībām. Šo tautu viduslaiku un arī vēlākos tiesību avotos iekļautas, piemēram, normas par valdnieka varu.

Eisagogas ieguldījums Bizantijas likumdošanas tradīcijā ir jauna valsts varas koncepta pamatojums un tā īstenošanas modeļa izstrādāšana, kurā tiek nošķirta laicīgās varas un pareizticīgās baznīcas kompetence. Lai gan šis modelis netika pārņemts pilnībā, tas tomēr atstāja ietekmi uz Bizantijas valststiesībām, jo īpaši imperatora varas normatīvo regulējumu Bizantijā.

Rietumeiropā romiešu tiesību recepciju sekmēja Justiniāna kodifikācija, bet Austrumeiropā recipētas tika bizantiešu tiesības. Viens no avotiem šajā procesā bija Eisagoga, kura iekļāva gan kanoniskās, gan laicīgās tiesības.

Eisagoga ģeogrāfiskajā telpā, kurā dominēja Bizantijas kultūra, nostiprināja izpratni par valdnieka varu pār tautu kā Dieva gribas izpausmi, sniedzot normatīvo modeli, kā šādu varu īstenot. Šis modelis ietekmēja arī Krievijas valststiesību izpratni par imperatoru varu pareizticīgā valstī.

Avots sekmēja izpratni par pareizticīgās baznīcas vietu un kompetenci valstī, nostiprinot patriarha varu baznīcā. Tā kā avots tapa pirms 1054. gada Lielās shizmas (no sengrieķu σχίσμα, skhísma ‘plaisa’, ‘šķelšanās’) un kristīgā baznīca bija vienota, tas atstāja zināmu ietekmi arī uz katoļu baznīcas doktrīnu. Vormsas konkordātā (latīņu Pactum Calixtinum sive Heinricianum, arī Pax Wormatiensis) 1122. gadā, risinot strīdu starp laicīgo un garīgo varu, tika atrasts līdzīgs modelis – divu varu: laicīgās un garīgās izveidošana, juridiski nostiprinot to nodalītās kompetences.