Tikai daudzveidīgu dialogu ceļā starp kompetentām personām izveidojas tiesiskā realitāte, rodas patiesi pamatotas atbildes uz sarežģītiem tiesību jautājumiem. Tiesnešu atsevišķo domu mērķis ir tiesiskās sistēmas pilnveide. Tiesnešu atsevišķās domas pēc to satura var iedalīt vienlaicīgās un atsevišķās nepiekrītošās (daļēji nepiekrītošās, pilnīgi nepiekrītošās) domās. Tās var būt vienpersoniskas vai koleģiālas.

Mazākuma viedoklis, atsevišķās domas vai balsojums ir viedoklis, ko izteicis viens tiesnesis vai vairāki tiesneši kopā, kas nepiekrīt lēmumam, ko šajā lietā pieņēmis vairākums. Mazākuma viedoklis ar laiku var iegūt akceptētā viedokļa statusu, līdzīgi kā Obiter dictum (tiesību praksē ‘garāmejot pateiktais’) izteikumi tiesu spriedumos (līdzīgi arī kā tiesnešu atsevišķo domu izteikumi augstāko vai konstitucionālo tiesu darbā). Mazākuma viedoklis var būt kā pravietojums likumdošanas izmaiņām. Atšķirīga ir abu pazīstamāko tiesību sistēmu pieeja tiesnešu atsevišķo domu paušanas klasifikācijas pamatkritērijam. Angloamerikāņu juridiskajā literatūrā izšķir tiesneša nepiekrišanu un atsevišķās domas.

Augstāko instanču tiesu tiesnešu atsevišķās domas var iegūt uz patstāvīga tiesību palīgavota statusu un ir ierindojamas tiesību palīgavotu uzskaitījumā starp judikatūru un doktrīnu. Tiesībzinātnes pētījumu gaitā izdarītos secinājumus ir ņēmis vērā likumdevējs, un daži ir arī normatīvi nostiprināti.

Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Satversmes tiesas tiesnešu atsevišķās domas atkarībā no atziņas svarīguma (ja radīta norma) noteiktos gadījumos varētu tikt ietvertas patstāvīgo tiesību avotu papildu avotu grupas sastāvā.

Ģermāņu ciltis vācu apdzīvotajās zemēs īstenoja publisku tiesvedību, tādējādi tiesnešu atšķirīgais viedoklis principā netika slēpts, kaut arī tas netika tieši atbalstīts. Atzīstot romiešu tiesības, vecās ģermāņu tiesvedības tradīcijas tika aizvietotas ar kanoniskiem procesiem, kas vairāk raksturīgi koleģiālām tiesām ar profesionāliem padomdevējiem. Tiesas apspriedes vairs nebija publiski pieejamas, un tika nodrošināta apspriežu slepenība.

Romiešu tiesību sistēma bija atvērta tiesību sistēma, jo atzina par piemērojamiem daudzus tādus priekšrakstus, kas nebija likumdevēja tieši sankcionēti. Atzīšanas noteikumi parasti izpaudās konvencionālas normas veidā, bez likumdevēja tieša akcepta. Juristu tiesības (juristu raksti) pakāpeniski ieguva tiesību piemērotāju autoritāti, parādot, ka nepilnības tiesību sistēmā iespējams novērst ar citiem tiesību palīgavotiem.

Tiesnešu atsevišķās domas kā tiesnešu tiesību un tiesību zinātnes sastāvdaļa piederīgas izskaidrošanas mākslai – hermeneitikai, kas izskaidro kultūras nozīmes (arī tiesības kā labas kārtības un taisnības mākslu). Tiesnešu atsevišķām domām piemīt analītiski, retrospektīvi, prognozējoši uzdevumi tiesību zinātnē un tiesībpolitikā, jo tiesneši labāk izprot tiesiskās sistēmas evolūciju un vērtīborientāciju.

Lai raksturotu teorētiskos aspektus, kas attiecas uz tiesnešu tiesībām paust atsevišķās domas, tiek izmantota angļu filozofa, tiesību teorētiķa Herberta Laionela Hārta (Herbert Lionel Adolphus Hart) sekundārie noteikumi un prakses teorija. Tās nozīme ir praktizētas uzvedības atzīšana un iespēja atsaukties uz esošo praksi. Tiesiskai paražai piemīt sociālas normas autoritāte tiesību normas sankcionēšanai un radīšanai. H. L. A. Hārts pamatoja, ka sekundāro noteikumu (kas precizē, kā var konstatēt un mainīt primāros noteikumus) nepieciešamību tiesību sistēmā nosaka atzīšanas noteikumi. Šie noteikumi ir konvencionāli, tie paredz izmantot tiesnešu atziņas normu piemērošanā.

Tās ir tiesnešu tiesības paust atsevišķās domas, nevis obligāts ievērošanas pienākums, kas palīdz izskaidrot, pieņemt tiesību normu, ņemot vērā tiesību piemērotāju vērtējoši atšķirīgos argumentus. Sekundārie noteikumi nosaka pilnvaras un procedūras, kā lemt par nepieciešamību ieviest jaunus primāros noteikumus par labu atsevišķo domu paušanai. Bieži tiesību sistēmu efektīvāku padara sekundāro noteikumu izteikšana tiesību normu veidā, piemēram, normatīvi nostiprinot tiesnešu atsevišķo domu institūtu.

Salīdzinošā aspektā angloamerikāņu tiesību sistēmā tiesnešu atsevišķās domas atļautas Anglijā (Velsa un Ziemeļīrija), Īrijā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Kanādā, Austrālijā, Jaunzēlandē, kā arī valstīs, kurās ir angloamerikāņu sistēmas ietekme: Indijā, Pakistānā, Izraēlā. Anglijas tiesās tiesneši lēmumus pieņem secīgi un atsevišķi, apgrūtinot tiesas galīgā viedokļa izpratni.

Tiesnešu atsevišķās domas atļautas Vācijā, Spānijā, Portugālē un Grieķijā, un pat tur tās publicē galvenokārt tikai augstākajās vai konstitucionālajā tiesās.

Tiesnešu atsevišķās domas nepastāv tādās kontinentālās Eiropas valstīs kā Francija, Itālija, Nīderlande, Beļģija un Austrija. Atļautas tās ir konstitucionālajās tiesās Čehijā, Ungārijā, Bulgārijā un Horvātijā.

Kontinentālajā Eiropā tiesnešu atsevišķās domas tiek paustas salīdzinoši reti, vairāk atbalstot juridiskās debates un likumu attīstību, noteiktos gadījumos vēršot uzmanību uz pārmaiņu nepieciešamību (vai tieši otrādi) tiesu praksē.

Ziemeļvalstīs tiesnešu atsevišķās domas tika ieviestas vispirms Norvēģijas juridiskajā sistēmā 1864. gadā. Zviedrija sekoja Norvēģijas paraugam, kas pamatā balstās uz Lielbritānijas Lordu palātas praksi. Sekojot skandināvu kaimiņu paraugam, tiesnešu atsevišķās domas mēģināja pieņemt Dānijas Augstākajā tiesā.

Tiesnešu tiesību paust atsevišķās domas objektīvie aspekti ir saistīti ar pastāvošo tiesiskas iekārtas tradīciju, tiesībpolitiku un vispārējo tiesību principu darbību demokrātiskā iekārtā. To nosaka vispārējās intereses un sabiedrības labklājība, apstākļi, kas nepieciešami tiesību avotu attīstībai, kā arī demokrātijas princips un tiesvedības efektivitāte. Spēcīgākie argumenti, kas atzīst tiesnešu atsevišķo domu paušanu, parasti ir objektīvie apsvērumi.

Subjektīvi psiholoģiskie aspekti saistīti ar tiesnešu apziņas brīvības un iekšējās neatkarības jautājumiem, personības īpatnībām un citiem faktoriem. Jāņem vērā, ka tiesnešu “mentālo neatkarību” ierobežo likums un atsevišķo domu paušana ir neatkarības izteikšanas veids, nevis līdzeklis, kas garantē cieņu tiesnesim, kurš palicis mazākumā, un ļauj viņam spriest pēc savas sirdsapziņas, nevis saskaņā ar vairākumu.

Vērtējot personības nozīmi dialoga izveidē pašu tiesnešu starpā, diskusiju kultūru un prasmi vadīt to, lai nonāktu pie iespējami vienota viedokļa, nozīmīga personība bija amerikāņu jurists, advokāts un tiesnesis Džons Robertss (John Glover Roberts Jr.). Lai arī angloamerikāņu tiesību sistēmas valstīs tiesneša atšķirīgā viedokļa izteikšana tiesnešu atsevišķo domu veidā tiek uzskatīta par galveno tiesneša neatkarības kritēriju, var būt arī izņēmumi, kas saistīti ar tiesas sastāva tiesnešu vai tiesas priekšsēdētāja personību.

Dž. Robertsa pilnvaru laikā ASV Augstākajā tiesā tiesnešu atsevišķās domas netika paustas pie spriedumiem. Tā izpaudās viņa spējas saliedēt tiesnešu korpusu – ilgi diskutēt, veicināt nonākšanu pie kopēja lēmuma, debatējot par attiecībām starp taisnīgumu un tiesībām katrā konkrētā tiesību jautājumā. Dž. Robertss uzskatīja, ka ASV Augstākajai tiesai jādarbojas kā tiesai, nevis kā deviņiem atsevišķiem indivīdiem.

Tiesību sistēmā īpaši jāatbalsta zinātniskās juridiskās debates, lai panāktu likumu attīstību un stimulētu iespējamās pārmaiņas tiesu praksē. Lai arī ”tradicionālie pozitīvisti” vairāk uzsver institucionālo kārtību un mazāk tiesnešu autoritāti, nedrīkst ignorēt atsevišķa tiesneša personības īpašības, kuras bieži nosaka nepieciešamību paust savu unikālo viedokli, kritizējot vairākumu.

Līdz ar to tiesnešu atsevišķās domas pieder atsevišķu juristu vai juristu grupu uzskatu tiesībām, kuras var iegūt normatīvu faktu nozīmi, balstot to uz šo tiesnešu autoritāti. Tiesnešu atsevišķās domas veido pilsoņa tiesību garantiju, jo tām piemīt arī psiholoģiska vērtība: publicētas atsevišķās domas dod cerības zaudētājpusei.

Tiesnešu atsevišķās domas kā zinātniskās tiesības ierindojas tiesību avotu iedalījumā, lai stiprinātu tiesību zinātni, lai mazinātu tiesību pozitīvisma tradīcijas askētismu tiesību avotu daudzveidības atzīšanā. Tas ir līdzeklis ”juridiskās gavēšanas” ierobežošanai.

Tiesnešu tiesību paust atsevišķās domas normatīviem aspektiem ir trīs izpausmes: normativitāte, autoritāte un normatīvais regulējums. Ar šiem trim kritērijiem mērāma tiesību normas spēja ietekmēt normas adresātu rīcību – vara ietekmēt normatīvo izmaiņu un izšķirt, kāds atzīšanas noteikums piešķir saistošo spēku. Tiesību eksperta atzinums ir ticams pirmā līmeņa iemesls uzskatam. Tiesību avota atzīšanas teorētisko autoritāti raksturo tas, ka tā dod iemeslu ticībai, kamēr praktisko autoritāti raksturo tas, ka tā dod iemeslus rīcībai. Rīcība ir būtiskāka.

Obiter dictum judikatūrā un tiesnešu atsevišķās domās izteiktās atziņas tiek paustas, lai raksturotu tiesību normu. Tās var ņemt vērā, taču tas nav obligāti. Tādējādi teorētiskā autoritāte nosaka nevis to, kāds nolēmums jāpieņem tiesai, bet gan kādu nolēmumu tiesa varētu pieņemt lēmumu nākotnē. Praktiskā autoritāte ir saistoša visām personām. Tiesnešu atsevišķās domas kā nenormatīva atziņa ir tiesību normas izpausmes veids.

Tiesnešu atsevišķo domu kā doktrīnas iedarbības (autoritātes) pakāpe uz tiesību jaunradi ir atšķirīga. Ja Francijā un Itālijā tiktu paustas atsevišķās domas, tiesnešiem izspriežot lietu, tad Francijā lielāka autoritāte būtu tiesnešu paustajām atziņām, bet Itālijā – atziņām, kas balstītas uz plaši pazīstamu tiesību profesoru, akadēmiķu – (pieaicināto) ekspertu atzinumiem un pētījumiem.

Tiesnešu tiesību paust atsevišķās domas institucionālos aspektus noteica vēsturiski un tiesībpolitiski iemesli. Izskatot konkrētu lietu, tiesnesim ir tiesības paust atsevišķās domas Eiropas Cilvēktiesību tiesā, Starptautiskajā justīcijas tiesā Hāgā, Starptautiskajā Jūras tiesību tribunālā un Starptautiskajā krimināltiesā; Latvijā – Satversmes tiesā un Augstākajā tiesā.

Tiesu līmenim, kurā tiek paustas tiesnešu atsevišķās domas, ir sevišķa nozīme, ietekmējot tiesiskās iekārtas pilnveidi. Piemēram, par fundamentālu aspektu tiesnešu atsevišķo domu paušanā uzskatāms tas, ka tiesnešu atsevišķās domas ļauj konstitūciju interpretēt dinamiski, atstājot to atklātu interpretācijām nākotnē. Tiesnešu atsevišķo domu paušanas tiesību īstenošana ir pārbaudījums tiesneša varēšanai. Šo tiesību īstenošana nodrošina efektīvu tiesu funkcionēšanu un veicina debates sabiedrībā, uzsāk dialogu starp tiesnešiem, starp tiesnešiem un tiesību zinātniekiem, starp tiesu spriedumu komentētājiem un likumdevēju, kā arī starptautiskajā arēnā. Līdz ar to īpaša nozīme ir tam, kādā tiesu instancē izskan konstruktīva vairākuma nolēmuma kritika, un tiek ieskicēta iespējamā nākotnes prakses vai normatīvā regulējuma izmaiņa, jo tas var tikt uztverts par nozīmīgu “sociālo pravietojumu”.

1. Tiesnešu atsevišķās domas ir papildu ekskluzīva iespēja (pievienojot attiecīgo spriešanas loģiku) tiesnešiem sniegt pamatotas atbildes uz sarežģītiem tiesību jautājumiem principiālos strīdos, kur tās var ietekmēt nākotnes tiesu praksi un vispārējos tiesību principus, likumdevēja politiku.
2. Tiesnešu atsevišķās domas nav tiesneša personisko ambīciju apmierināšana ar sarežģītām zinātniskām pārdomām, bet patiesa kalpošana sabiedrībai, rūpīgi pārdomājot un argumentējot, kāpēc ir īstais brīdis paust atsevišķo viedokli.
3. Tiesnešu atsevišķo domu paušanas subjektīvie, objektīvie, normatīvie un citi iemesli nosaka nepieciešamību pēc tiesnešu dialoga ar tiesību zinātniekiem, judikatūras atziņu atkārtotu pārskatīšanu, tiesu nolēmumu vispārēju atzīšanu, harmonizējot demokrātiskumu tiesībās.
4. Tiesnešu atsevišķās domas ir vairāk nekā instruējošs komentārs, jo koriģē tiesību jaunradi un tiesību politiku arī kā “sociāls pravietojums” – tas ir papildu instruments, kas palīdz novērst nepilnības tiesību sistēmā.
5. Tiesnešu atsevišķo domu uzturēšanā novērojama tendence biežāk izmantot tiesības tās paust. Tiesības tiek izmantotas atbildīgi, un nav konstatēts, ka tās būtu palielinājušas tiesisko nenoteiktību.