Reformātu tradīcijas dibinātāji ir Šveices reformatori Žans Kalvins (franču Jean Calvin, latīņu Ioannes Calvinus) un Ulrihs Cvinglijs (Ulrich Zwingli). Tāpat kā luterāņiem, reformātiem ir divi sakramenti – kristība un svētais vakarēdiens –, taču ar atšķirīgu teoloģisko nozīmi, vairāk akcentējot šo ritu simbolisko raksturu. Dievnamu interjers parasti ir vienkāršāks, tāpat arī liturģija (sākotnēji reformāti noraidīja ērģeļu un sveču lietošanu baznīcā). 1973. gadā daudzas luterāņu un reformātu baznīcas Eiropā, kā arī tām radniecīgās valdensiešu un Bohēmijas brāļu draudzes, noslēdza Leienbergas vienošanos, atzīstot kopīgās saknes un līdzīgos uzskatus.
Reformātu ideju sekotāji Rīgā bija jau 16. gs. drīz pēc Reformācijas sākuma Livonijā. Zviedru laikos reformātiem tāpat kā katoļiem nebija ļauts darboties Vidzemē. Kurzemes hercogistē reformāti parādījās 17. gs. Pie reformātu konfesijas piederēja galvenokārt Baltijas vācu izcelsmes iedzīvotāji – iespējams, gan tādēļ, lai izvairītos no luterāņu pārmetumiem par prozelītismu, gan tādēļ, ka muižnieki baidījās iesaistīt šajā protestantisma novirzienā latviešus, jo reformātu draudzes bija neatkarīgas un zemnieki tajās varētu baudīt lielāku brīvību.