1918. gadā, nodibinot Latvijas valsti, tika veidota izglītības sistēma un tika garantētas tiesības iegūt izglītību latviešu valodā. 1919. gadā tika pieņemts likums “Par Latvijas izglītības iestādēm” un “Par Latvijas mazākumtautību skolām”, kas bērniem vecumā no astoņiem līdz četrpadsmit gadiem (un pirmsskolas vecumā no septiņiem gadiem) noteica bezmaksas obligāto pamatizglītību. Starpkaru periodā (1918‒1940) Latvijā tika izveidota laikmetīga, vienota trīs līmeņu izglītības sistēma, kas sastāvēja no 1) sešu gadu pamatizglītības, 2) četru vai piecu gadu vidējās izglītības, vidējās profesionālās izglītības vai profesionālās izglītības un 3) augstākās izglītības. Obligātā izglītība bija pieejama visās mazākumtautību valodās, Latvijas nacionālajām minoritātēm bija autonomijas tiesības, veidojot skolas. Īsā laika posmā tika izveidotas vācu, krievu, baltkrievu, ebreju, lietuviešu un igauņu skolas. 30. gadu beigās tika sākta pāreja uz izglītību latviešu valodā visās mācību iestādēs. Visu veidu skolas uzturēja pašvaldības vai valsts iestādes. Pastāvēja arī privātās mācību iestādes.

Pēc Otrā pasaules kara izglītības sistēma Latvijā tika standartizēta atbilstoši padomju sistēmai. Tā sastāvēja no skolām, kas piedāvā vispārējās izglītības programmas pamatskolas un vidusskolas līmenī, un plaša izglītības iestāžu tīkla, kas piedāvāja vidējo profesionālo izglītību. Padomju okupācijas laikā augstākā izglītība tika piedāvāta desmit augstskolās. Lai gan likums par izglītību paredzēja, ka bērniem vajadzētu iegūt izglītību viņu dzimtajā valodā, praksē attīstījās divas paralēlās skolu sistēmas ‒ skolas ar latviešu valodu kā mācību valodu un skolas ar krievu valodu kā mācību valodu. Latviešu valodas skolās no pirmās klases bija obligāti jāapgūst krievu valoda, tāpēc kopējais vidusskolas laiks (11 gadi) bija par vienu gadu ilgāks nekā krievu valodas skolās. Lai gan latviešu valodas mācīšana bija obligāta krievu mācību valodas skolās, tā tika nodrošināta mazākā apmērā un nepietiekamā kvalitātē. Līdz ar intensīvo rūpniecības attīstību un citu padomju republiku papildu darbaspēka izvietošanu Latvijā strauji palielinājās krievu mācību valodas skolu skaits. Šajā posmā galvenais skolas uzdevums un atbildība bija veidot jauno padomju cilvēku – komunisma cēlāju, respektīvi, cilvēku, kura apziņā būtu stingri iesakņojusies uzticība komunisma idejām, padomju patriotisms (t. i., uzticība padomju valstij kā vislabākajai sabiedrības politiskās un sociālās organizācijas formai) un kolektīvisms.

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā izglītības politikas attīstībā izdalāmas vairākas fāzes. 90. gadu sākumu raksturo vairāki aktuāli politiski motivēti lēmumi, kuri izrietēja no valsts kopējās ideoloģijas maiņas ‒ atteikšanās no centralizācijas, skolu uzturēšanas funkciju deleģējums pašvaldībām, skolu autonomijas stiprināšana, izvēles priekšmetu principa ieviešana vidusskolās, kā arī to apguves divu līmeņu noteikšana. Vienas no pirmajām pārmaiņām skāra mācību saturu sociālo zinātņu priekšmetos. Tika radikāli mainīts vēstures saturs, atmetot padomju ideoloģiju, kā arī ieviesti jauni mācību priekšmeti – civilzinības un biznesa ekonomiskie pamati ‒, lai izglītotu skolēnus kā neatkarīgas Latvijas valsts pilsoņus dzīvei demokrātiskā sabiedrībā un tirgus ekonomikā. Otra nozīmīga pārmaiņu joma skāra izglītības ieguves valodu. Latviešu valodai iegūstot valsts valodas statusu, aktuāls kļuva jautājums par divu paralēlu mācības valodu (latviešu un krievu) skolu tīkla turpmāku pastāvēšanu. Vienlaikus tika dibinātas skolas ar citu mazākumtautību mācību valodu (poļu, lietuviešu un citas). Izglītības politikas mērķis bija pakāpeniska pāreja uz izglītību valsts valodā, saglabājot mazākumtautību valodu un kultūras apguves iespējas. Izmantojot ārzemju pieredzi, 1999.‒2004. gadā Izglītības un zinātnes ministrijā sadarbībā ar "Sorosa fonda – Latvija" programmu “Pārmaiņas izglītībā” tika izstrādāts un ieviests bilingvālās izglītības modelis, paredzot vienlaicīgu mācību satura apguvi dzimtajā un valsts valodā. Mācību valodas politikas kontekstā par politikas procesa sastāvdaļu kļuva aktīva sabiedrības līdzdalība, nevalstiskām organizācijām iesaistoties gan konstruktīvu iniciatīvu, gan protestu formā.

Būtiskas pārmaiņas mācību procesa organizācijā bija valsts izglītības standartu un centralizēto eksāmenu ieviešana, kas notika pakāpeniski 90. gadu otrajā pusē. To ietekmēja starptautiskā pieredze, kas balstījās idejā, ka valsts loma izglītībā ir sasniedzamo rezultātu noteikšana pa izglītības posmiem (3., 6., 9., 12. klase) un to kontrole, centralizēti veidojot un vērtējot valsts pārbaudes darbus. Centralizētie eksāmeni paredzēja vienas prasības visiem skolēniem un objektīvu novērtējumu neatkarīgi no skolas. Eksāmenu skaits un statuss ir mainījies – lai iegūtu vidējo izglītību, kopš 2011. gada ir jākārto vismaz četri eksāmeni – latviešu valodā, matemātikā, svešvalodā un viens izvēles eksāmens.

Sākot no 1995. gada, iezīmējas mūsdienu politikas veidošanas un ieviešanas pieeja, kuru raksturo vidēja termiņa stratēģiska plānošana, kā arī politikas ieviešanas, uzraudzības un kontroles funkciju nodošana jaunveidojamām pārvaldes institūcijām vai aģentūrām. Stūrakmens ir 1995. gadā pieņemtā Izglītības koncepcija. Visi tālākie likumi un normatīvie dokumenti ir savā starpā saistīts nepārtraukts pilnveides darbs. “Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.‒2020. gadam” (apstiprināts Saeimā 20.12.2012.) ir hierarhiski augstākais nacionāla līmeņa vidēja termiņa attīstības plānošanas dokuments. Tas nosaka vidēja termiņa prioritātes arī izglītības un zinātnes jomā, akcentējot rīcības virzienus: kompetenču attīstību un pētniecības, inovāciju un augstākās izglītības attīstību. Tajā noteikto uzdevumu izpildei Izglītības un zinātnes ministrija plāno vairākus pasākumu, kas atspoguļoti izglītības attīstības pamatnostādnēs. Izglītības attīstības pamatnostādnes 2014.‒2020. gadam ir vidēja termiņa politikas plānošanas dokuments, kas nosaka izglītības attīstības politikas pamatprincipus, mērķus un rīcības virzienus nākamajiem septiņiem gadiem. Izglītības attīstības politikas virsmērķis pamatnostādnēs ir kvalitatīva un iekļaujoša izglītība personības attīstībai, cilvēku labklājībai un ilgtspējīgai valsts izaugsmei. Izglītības politika ir visaptveroša un cieši saistīta ar citām nozarēm. Viens no Latvijas izglītības attīstības mērķiem ir līdz 2020. gadam sasniegt profesionālās vidējās izglītības skolēnu skaita pieaugumu līdz 50 %. Šī mērķa īstenošanai nepieciešams veicināt interesi par profesionālo izglītību jauniešu vidū, jo 2017. gadā audzēkņu skaita attiecība starp vispārējo un profesionālo izglītību bija aptuveni 60/40.

Latvijas vispārējie valdības izdevumi izglītībai 2014. gadā bija krietni virs Eiropas Savienības (ES) vidējā rādītāja gan attiecībā pret Iekšzemes kopproduktu (IKP) – 5,9 % salīdzinājumā ar 4,9 % –, gan kā daļa no kopējiem valsts izdevumiem (15,8 pret 10,2 %). Tiek pielietots dalītā finansējuma princips. Lielās emigrācijas un negatīvā dabiskā pieauguma dēļ iedzīvotāju skaits darbspējīgā vecumā 2007.‒2017. gadā samazinājies par 15 %, kas ir lielākais kritums ES.  Saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) datiem demogrāfiskā samazinājuma dēļ Latvijai būs jāpielāgo savas izglītības sistēmas lielums, jo īpaši skolu, terciāro izglītības iestāžu un mācībspēku skaits.

Latvija ievieš jaunu modeli augstākās izglītības finansēšanai ar elementiem, kuri paredz atalgot kvalitāti (līdz 2015. gadam ir trūkušas uz sniegumu orientētas komponentes). Jaunais finansēšanas modelis, ko izstrādāja 2015. gadā, pamatojoties uz Pasaules Bankas (World Bank) ieteikumiem, paredzēts, lai uzlabotu valsts izdevumu efektivitāti augstākās izglītības jomā, veicinātu augstākās izglītības un pētniecības integrāciju un nodrošinātu labāku kvalitāti, pieejamību un starptautisku konkurētspēju. Tas sastāv no trīs pīlāriem: 1) pamata finansējums, ko piešķir par katru studiju vietu un akadēmiskā personāla pilnas slodzes ekvivalentu; 2) uz sniegumu orientēts finansējums (ar vairākiem rādītājiem, kas raksturo sniegumu pētniecībā un internacionalizēšanā); 3) mērķfinansējums inovācijām un attīstībai, ko pašlaik atbalsta Eiropas strukturālie un investīciju fondi.

Latvija no 09.2016. ievieš jaunu atalgojuma modeli skolotājiem. Saskaņā ar  iepriekšējo sistēmu, kuras pamatā bija princips “nauda seko skolēnam”, pašvaldības piešķīra valsts finansējumu, pamatojoties uz mācību gada sākumā skolā uzņemto skolēnu skaitu. Pašvaldībām un skolu direktoriem bija liela rīcības brīvība, izmantojot līdzekļus. Arī par skolotāju uzdevumiem papildus kontaktstundām (piemēram, mājasdarbu labošanu, klases audzinātāja pienākumu pildīšanu) bija atsevišķa atlīdzība, bet algas formulas daļa ir sarežģīta tarifu sistēma. Tāpēc skolotāju algas par vienu un to pašu darba apjomu dažādās pašvaldībās būtiski atšķīrās. Jaunā modeļa pamatā ir skolotāju pamatalgu skaidra definīcija. Tajā ņemts vērā atšķirīgais skolēnu skaits klasēs Latvijas skolās (piemēram, lauku/ pilsētas dalījums). Modelī paredzēta 30 stundu darba nedēļa (40 stundas pirmsskolas pedagogiem), tostarp kontaktstundas un sagatavošanās darbs, un ir saglabāta papildatlīdzība par kvalitāti, pamatojoties uz skolotāju sasniegumu novērtējumu.

Izglītības politikas attīstība ir Izglītības un zinātnes ministrijas funkcija, kas ir viena no piecām ministrijas kompetencē esošām jomām līdztekus sporta, valsts valodas, jaunatnes un zinātnes jomai. Saskaņā ar demokrātiskas valsts pārvaldes principiem jau 90. gados tika nošķirtas politikas veidošanas un īstenošanas funkcijas. Izglītības un zinātnes ministrija ievērojami samazināja savu lomu politikas īstenošanā, vispirms deleģējot atbildību par vispārējās izglītības mācību satura izstrādi un eksamināciju 1994. gadā dibinātajam Izglītības satura un eksaminācijas centram (kopš 2009. gada Valsts izglītības satura centrs). Izglītības procesa kontroli nodrošina Izglītības kvalitātes valsts dienests. Izglītības kvalitātes valsts dienests tika izveidots 2009. gadā. Izglītības inovāciju projektus, it īpaši profesionālās izglītības jomā, kopš 2007. gada īsteno Valsts izglītības attīstības aģentūra, turpinot 1995. gadā dibinātās Profesionālās izglītības attīstības programmu aģentūras darbu un koordinējot ES struktūrfondu, kā arī starptautisko pētījumu programmas. Augstākās izglītības jomā būtiskākā nozīme ir Akadēmiskās informācijas centram, kas kopš 1995. gada ir Latvijas pārstāvis Eiropas Padomes/UNESCO (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization) diplomu atzīšanas tīklā ENIC (European Network of Information Centres) un ES diplomu atzīšanas tīklā NARIC (National Academic Recognition Information Centre).

Latvija ir viena no pirmajām Eiropas Augstākās izglītības telpas (EAIT) valstīm, kas izstrādājusi savu kvalitātes nodrošināšanas sistēmu un izveidojusi kvalitātes nodrošināšanas aģentūru. Pirmā Latvijas kvalitātes nodrošināšanas aģentūra (AIKNC) tika izveidota 1994. gadā, nodrošinot studiju programmu un augstākās izglītības iestāžu akreditāciju. 2014. gadā Latvijas valdība nolēma izveidot jaunu, neatkarīgu kvalitātes nodrošināšanas aģentūru augstākās izglītības jomā. Augstākās izglītības kvalitātes aģentūra (AIKA) tika izveidota 2015. gadā, vienlaicīgi ar Eiropas standartu un vadlīniju augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanai veidošanu. Saskaņā ar akadēmiskās brīvības principu būtiskākā Eiropas standartu un vadlīniju prasība ir, lai katrā augstākās izglītības iestādē darbotos pastāvīgs kvalitātes kontroles un uzlabošanas process un periodiski tiktu veikts ārējs studiju programmu novērtējums.

Izglītības un zinātnes ministriju politiski vada ministrs. Kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 1990. gadā ministra pienākumus pildījušas septiņpadsmit personas. Pirmais atjaunotās Latvijas izglītības ministrs bija Andris Piebalgs (18.05.1990.‒03.08.1993.). Viņa vadībā notika pirmās būtiskākās demokrātiskās pārmaiņas izglītības sistēmas organizācijā un saturā – pāreja uz 12. klašu vidējo izglītību, priekšmetu izvēles principa ieviešana, mācību satura deideoloģizācija. Māra Grīnblata (21.12.1995.‒13.02.1997.) laikā tika sākts darbs pie divu paralēlo skolu sistēmu ar latviešu un krievu mācību valodas integrācijas un latviešu valodas lietojuma mācību procesā nostiprināšanas. Būtiska loma bilingvālās izglītības reformas ieviešanā bija ministriem Kārlim Šadurskim (07.11.2002.‒09.03.2004.) un Inai Druvietei (02.12.2004.‒07.04.2006.). Ministra Jāņa Gaigala darbība (06.1995.–12.1995.; 12.1995.–07.1996; 05.1998.–11.1998.; 11.1998.–07.1999.) pamatā bija saistīta ar profesionālās izglītības sistēmas reformu. 2009. gadā tika izstrādātas Profesionālās izglītības iestāžu tīkla optimizācijas pamatnostādnes 2010.–2015. gadam, kas deva iespēju īsā laikā optimizēt profesionālo skolu tīklu un mērķtiecīgi izmantot ERAF finansējumu skolu renovācijai un aprīkojuma modernizēšanai. Tatjanas Koķes vadībā (20.12.2007.‒03.11.2010.) ekonomiskās krīzes apstākļos notika būtiska Izglītības un zinātnes ministrijas padotībā esošo valsts pārvaldes iestāžu reorganizācija.

Kopš neatkarības atjaunošanas būtiski bija apzināties Latvijas izglītības sistēmu globālā kontekstā salīdzinājumā ar citām valstīm. Tika sākti salīdzinošie pētījumi, politikas veidošanā tika izmantoti starptautiskie indikatori Education at a Glance, tika attīstīta sadarbība ar starptautiskām organizācijām, ar daudzām valstīm tika slēgti starptautiski līgumi par sadarbību izglītībā, zinātnē un kultūrā.

Kopš 2004. gada Latvija ir ES dalībvalsts un kopš 2014. gada ‒ Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) dalībvalsts. ES dalībvalstu kompetence ir izstrādāt, īstenot un uzraudzīt to izglītības un apmācības sistēmas. Tiek sniegts atbalsts, lai palīdzētu uzlabot izglītības kvalitāti dalībvalstīs un visā savienībā. Eiropas Komisija ieņem nozīmīgu lomu atbalsta nodrošināšanai visos izglītības posmos, ieskaitot pamatizglītību un vidējo izglītību. Piemēram, Eiropas Komisija sadarbojas ar ES dalībvalstīm, lai uzlabotu skolotāju izglītības standartus: veicinot informācijas un pieredzes apmaiņu starp politikas veidotājiem; sniedzot atbalstu ar tādām programmām kā Erasmus. Izglītības pārvaldību ES galvenokārt nodrošina, izmantojot atvērto koordinācijas metodi. Šī metode ir visbūtiskākais veids ES labāko prakšu izplatīšanā, konverģences veidošanā un ES galveno mērķu sasniegšanā. Šie starptautiskie mērķi tiek sasniegti, izveidojot indikatorus un veicot etalonsalīdzināšanu, kas savukārt ietekmē valstu un reģionālās politikas attīstību un uzraudzību. Atvērtā koordinācijas metode funkcionē kā ieteicamās rekomendācijas, papildinot tradicionālās konstitucionālās doktrīnas un vērtības, kas uzsver to, ka izglītība ir daļa no ES dalībvalstu suverenitātes. Latvija aktīvi iesaistījās starptautiskajos salīdzinošajos izglītības pētījumos tūlīt pēc neatkarības atgūšanas. Starptautisko datu analīze uzskatāmi parāda, ka 1995.‒2009. gadā Latvijas izglītības kvalitātes izaugsme bija visstraujākā ESAO dalībvalstu vidū. Veidojot pāreju uz mācīšanās rezultātos jeb kompetencēs balstītu izglītību, Latvijas izglītības satura eksperti seko ESAO īstenotajam projektam “Izglītība 2030”. ESAO veiktais pētījums “Par pedagogu darba samaksas sistēmu Latvijā” tika izmantots pedagogu finansēšanas modeļa pilnveidē.

Starptautisko organizāciju rekomendācijas zināmā mērā ietekmē valsts politikas reformas. Tomēr, lai arī pastāv ārēja ietekme uz ES dalībvalstu izglītības politiku, kritikai, ka tādas starptautiskas organizācijas kā ESAO un ES apdraud izglītības suverenitāti, nav pamata.