Centrālās personas ir pagasta vecākais Kārlis Ozols, viņa dēls, kurš izstudējis tieslietas, meita Marta, viņas līgavainis Pēteris Roga un barons Zārens. Atmiņu stāstos nozīmīga vieta ierādīta arī Kārļa Ozola līgavai, vēlāk sievai Marijai. Sekundāri tēli ar spilgtām tipizācijas iezīmēm ir kalējs Roga, zaglis Bruzga un viņa māte, naudas skapja zādzības līdzzinātājs Vienkāju Mārtiņš, kā arī jaunā Ozola līgava, tieslietu padomnieka meita Magda. Marta Ozola ir pievilcīga, atjautīga un sirsnīga jauna meitene, kuras raksturā svarīga vieta ir līdzjūtībai, tieši tā rosina viņas interesi par talantīgo kalēja dēlu. Savukārt Pēteris Roga, kura aizrautībā ar metālapstrādi jūtamas mākslinieka dotības, īsti atraisās, tikai stāstīdams par savām iecerēm, kā arī īstenodams tās. Spožs intelektuālis, kurš spēj azartiski risināt nozieguma uzdotās mīklas, bet saglabā arī cilvēcisku izpratni par notikumu cēloņiem, ir barons Zārens. Neraugoties uz savām aizdomām, viņš izmeklēšanas gaitā nav vēlējies līdz galam šķetināt pavedienu, kurš varētu norādīt uz pagasta vecāka saistību ar izdarīto noziegumu. Arī Kārļa Ozola dēlu Zārens cenšas atrunāt no uzsāktās atkārtotās izmeklēšanas, lūkojot pasargāt gan dēlu, gan tēvu no situācijas, kas varētu dramatiski ietekmēt viņu abu likteņus, bet nepalīdzētu nevienam. Jaunais jurists tomēr neuzticas Zārena pieredzes diktētajam ieteikumam, viņš senā notikuma atrisinājumu redz arī kā iespēju atbrīvot savu sirdsapziņu no neskaidrajām nojautām par tās naudas izcelsmi, kas ir viņa studiju nodrošinājuma pamatā. Tiecoties atklāt visu patiesību un būt godīgs pret sevi un citiem, jaunais Ozols saasina tēva ilgus gadus ciestos sirdsapziņas pārmetumus un faktiski noved viņu nāvē. Pagasta vecākais Kārlis Ozols ir sarežģītākais A. Niedras literārā darba tēls. Niansēti atklāti tēva pārdzīvojumi, uzzinot par dēla pievēršanos senajai zādzībai, un šo izjūtu kulminācija ir tēva uzrakstītais un dēlam novēlētais savas dzīves stāsts. Tajā atklāts, ka tēvs patiešām ir kādreizējā notikuma vaininieks, taču viņu vadījusi nepārvarama vēlme nodrošināt dēlam labākus dzīves apstākļus. Daļu no naudas Kārlis Ozols vēlāk ieguldījis arī kalēja dēla mācībās, apzinoties to, ka kalējs nav vainīgs galvenajā noziegumā, naudas pazušanā. Precīzi atklāti arī krustpunkti tēva dzīves gājumā, viņa paša aizsāktais izglītības ceļš, kuru sākotnēji sekmējis dzimtā pagasta mācītājs. Taču tad, kad atklājusies Kārļa Ozola interese par jaunlatviešu idejām, mācītājs no viņa novērsies. Nopietni šķēršļi Kārļa nabadzības dēļ ir bijuši arī viņa iespējamām precībām ar iemīļoto Mariju, taču tos galu galā izdevies pārvarēt, un sievai viņš ir bijis pateicīgs par uzticēšanos un savas sirds skaidrību. Šo pārdzīvojumu kontekstā psiholoģiski mazāk pārliecinoša ir viņa uzskatu maiņa, kas novedusi pie zādzības, taču tā ir izmisuma diktēta rīcība, jo vecākiem nav citu iespēju sekmēt dēla izglītību. Kārļa Ozola nodarījumu motivē sociālā nevienlīdzība, taču stāsta veidojums pārliecinoši atklāj, ka racionāli apsvērumi nespēj novērst ne paša Ozola, ne viņa dēla sirdsapziņas mokas.
