Stāsts “Skaidra sirds” ir viens no A. Niedras agrīnās daiļrades sacerējumiem, kurā rakstnieks konceptuāli vērienīgi un psiholoģiski ietilpīgi risinājis 19. un 20. gs. mijas sabiedrībā aktuālus morāles jautājumus. Stāsta problemātika saistīta ar atšķirīgām sociālajām kārtām un tiem piederīgu indivīdu nākotnes izredzēm, kā arī tiem izaicinājumiem, ar kādiem jāsaskaras, cenšoties kārtu robežas pārvarēt. Autors tiecies problēmu bagātajam sacerējumam piešķirt saistošu māksliniecisko ietērpu, šajā nolūkā izmantojot populārajā literatūrā sakņotā kriminālstāsta elementus.  

Stāsta notikumi risinās divos savstarpēji atšķirīgos laika periodos, kurus vienu no otra šķir desmit gadi. Literārā darba ekspozīcija saistīta ar pagasta namā notikušu zādzību, kad no tā slepeni iznests un pazudis naudas skapis, šī nozieguma izmeklēšanu, ko vada draudzes tiesnesis barons Zārens, kā arī jau iepriekš sodītā Bruzgas, Vienkāju Mārtiņa un kalēja Rogas aizturēšanu. Skapis tiek atrasts, un visi trīs atzīti par vainīgiem, tomēr uziet noglabāto naudu tā arī neizdodas. Pēc ievērojama pārtraukuma laikā vēstījums pievēršas pagasta vecākā Kārļa Ozola dēlam, kurš beidzis tieslietu studijas un pēc ilgākas prombūtnes atbraucis mājās apciemot tēvu un māsu Martu. Jaunais jurists ievēro gan savstarpējās simpātijas māsas un kalēja dēla Pētera Rogas starpā, gan jaunā puiša biklumu un nedrošību, bailes no sabiedrības, kura cēlonis ir cilvēku aizdomas par to, kur ņemti līdzekļi viņa izglītībai, pieminot Pētera tēva līdzdalību zādzībā. Juristā rodas gan profesionāla, gan cilvēciska vēlēšanās izprast seno notikumu, kas palīdzētu arī māsas attiecību veidošanā. Stāsta sižetā jaunais Ozols pagastā notikušo zādzību vēlreiz no jauna šķetina gan domās, gan sarunā ar Zārenu, cenšas uzzināt tēva viedokli, kurš arī piedalījies izmeklēšanā. Notikumi iegūst negaidītu virzienu, kad sirdsapziņas pārmetumu vajātais Kārlis Ozols atzīstas, ka tieši viņš ir patiesais naudas zaglis un noziegumu izdarījis, cerēdams ar šiem līdzekļiem nodrošināt iespējas dēla studijām, ko citādi nav spējis, pat neraugoties uz savu godīgo darbu. Izveidojusies situācija skar nopietnus morāles jautājumus, un tieši tiem stāstā arī pievērsta galvenā uzmanība.

Centrālās personas ir pagasta vecākais Kārlis Ozols, viņa dēls, kurš izstudējis tieslietas, meita Marta, viņas līgavainis Pēteris Roga un barons Zārens. Atmiņu stāstos nozīmīga vieta ierādīta arī Kārļa Ozola līgavai, vēlāk sievai Marijai. Sekundāri tēli ar spilgtām tipizācijas iezīmēm ir kalējs Roga, zaglis Bruzga un viņa māte, naudas skapja zādzības līdzzinātājs Vienkāju Mārtiņš, kā arī jaunā Ozola līgava, tieslietu padomnieka meita Magda. Marta Ozola ir pievilcīga, atjautīga un sirsnīga jauna meitene, kuras raksturā svarīga vieta ir līdzjūtībai, tieši tā rosina viņas interesi par talantīgo kalēja dēlu. Savukārt Pēteris Roga, kura aizrautībā ar metālapstrādi jūtamas mākslinieka dotības, īsti atraisās, tikai stāstīdams par savām iecerēm, kā arī īstenodams tās. Spožs intelektuālis, kurš spēj azartiski risināt nozieguma uzdotās mīklas, bet saglabā arī cilvēcisku izpratni par notikumu cēloņiem, ir barons Zārens. Neraugoties uz savām aizdomām, viņš izmeklēšanas gaitā nav vēlējies līdz galam šķetināt pavedienu, kurš varētu norādīt uz pagasta vecāka saistību ar izdarīto noziegumu. Arī Kārļa Ozola dēlu Zārens cenšas atrunāt no uzsāktās atkārtotās izmeklēšanas, lūkojot pasargāt gan dēlu, gan tēvu no situācijas, kas varētu dramatiski ietekmēt viņu abu likteņus, bet nepalīdzētu nevienam. Jaunais jurists tomēr neuzticas Zārena pieredzes diktētajam ieteikumam, viņš senā notikuma atrisinājumu redz arī kā iespēju atbrīvot savu sirdsapziņu no neskaidrajām nojautām par tās naudas izcelsmi, kas ir viņa studiju nodrošinājuma pamatā. Tiecoties atklāt visu patiesību un būt godīgs pret sevi un citiem, jaunais Ozols saasina tēva ilgus gadus ciestos sirdsapziņas pārmetumus un faktiski noved viņu nāvē. Pagasta vecākais Kārlis Ozols ir sarežģītākais A. Niedras literārā darba tēls. Niansēti atklāti tēva pārdzīvojumi, uzzinot par dēla pievēršanos senajai zādzībai, un šo izjūtu kulminācija ir tēva uzrakstītais un dēlam novēlētais savas dzīves stāsts. Tajā atklāts, ka tēvs patiešām ir kādreizējā notikuma vaininieks, taču viņu vadījusi nepārvarama vēlme nodrošināt dēlam labākus dzīves apstākļus. Daļu no naudas Kārlis Ozols vēlāk ieguldījis arī kalēja dēla mācībās, apzinoties to, ka kalējs nav vainīgs galvenajā noziegumā, naudas pazušanā. Precīzi atklāti arī krustpunkti tēva dzīves gājumā, viņa paša aizsāktais izglītības ceļš, kuru sākotnēji sekmējis dzimtā pagasta mācītājs. Taču tad, kad atklājusies Kārļa Ozola interese par jaunlatviešu idejām, mācītājs no viņa novērsies. Nopietni šķēršļi Kārļa nabadzības dēļ ir bijuši arī viņa iespējamām precībām ar iemīļoto Mariju, taču tos galu galā izdevies pārvarēt, un sievai viņš ir bijis pateicīgs par uzticēšanos un savas sirds skaidrību. Šo pārdzīvojumu kontekstā psiholoģiski mazāk pārliecinoša ir viņa uzskatu maiņa, kas novedusi pie zādzības, taču tā ir izmisuma diktēta rīcība, jo vecākiem nav citu iespēju sekmēt dēla izglītību. Kārļa Ozola nodarījumu motivē sociālā nevienlīdzība, taču stāsta veidojums pārliecinoši atklāj, ka racionāli apsvērumi nespēj novērst ne paša Ozola, ne viņa dēla sirdsapziņas mokas.     

Stāstā “Skaidra sirds” iezīmējas vienota sižeta līnija, kuru autors risinājis, darba kompozīcijā iekļaujot vairākus citu citam sekojošus vēstījumus. Tas sākas ar nozieguma izmeklēšanu, uzmanīgi šķetinot iespējamās norises, savukārt tālākajā darbības gaitā akcentēts psiholoģisku un morālu tēmu risinājums. Desmit gadus pēc sākotnējiem notikumiem līdz ar jaunā jurista Ozola viesošanos tēva mājās vispirms tiek atklāti fakti, kas saistīti gan ar viņa studijām, gan paredzamajām laulībām, un atsauktas atmiņā arī pagātnes norises, ko īpaši aktualizē Pētera Rogas klātbūtne. Nākamo posmu sižetā veido izvērsts māsas stāsts par savu un Pētera romantisko attiecību veidošanos. Patiesības noskaidrošanas meklējumos jaunais jurists tālāk dodas pie barona Zārena, un viņu abu saruna ir viena no psiholoģiski meistarīgākajām A. Niedras stāsta daļām. Naktī pēc dēla atgriešanās mājās top tēva vēstule, kas ir detalizēts vēstījums ne tikai par kādreizējiem notikumiem, bet arī to dziļākajiem cēloņiem un nepārvaramo vainas apziņu. Pēc vēstules izlasīšanas notikumi atrisinās, kad dēls vispirms atsaka savai iecerētajai, un pēc tam meklē un atrod tēvu, kurš ir jau miris.

Rakstnieks stāstā attēlotos notikumus atklājis gan spraigā vēstījumā, gan dinamiskos dialogos, plaša vieta ierādīta arī centrālo tēlu izvērstam savas dzīves raksturojumam. Tāds ir gan māsas stāsts par savu un Pētera attiecību veidošanos, kurš izklāstīts trešajā personā, gan tēva pārdzīvojumi, par kuriem lasītājs uzzina no Kārļa Ozola vēstules dēlam. Stāsta noslēguma daļā vērojams, ka autors vairāk uzmanības veltījis ideju aplūkojumam, nevis psiholoģijas niansēm. Īpaši tas attiecināms uz situāciju, kad jaunais jurists, izlasījis tēva godīgo un cilvēciski skaudro atzīšanos, vispirms steidzas atteikt savai līgavai, jo vairs nejūtas viņas mīlestības cienīgs, un tikai pēc tam sāk interesēties, kur palicis pēc vēstules uzrakstīšanas no mājām aizgājušais tēvs. A. Niedra piedāvājis savai iecerei konceptuāli atbilstošu traģisku, taču vienlaikus arī melodramatisku situācijas atrisinājumu. Smagās vainas sajūtas dzīts, Kārlis Ozols devies mežā uz vietu, kur kādreiz slepus ticies ar savu līgavu, un tur vientulībā nosalst.  

Stāsts “Skaidra sirds” publicēts žurnālā “Austrums” 1898. gada augusta, septembra, oktobra un novembra numurā. 1903. gadā tas publicēts atsevišķā izdevumā Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļas izdevumā. 1913. gadā stāsts iekļauts Luda Neimaņa apgādībā izdoto A. Niedras “Kopotu rakstu” trešajā sējumā, vēlāk publicēts arī citos rakstnieka darbu apkopojumos.

Rakstnieka literārajiem darbiem un publicistikai bija ievērojama rezonanse 19. un 20. gs. mijas latviešu sabiedrībā. A. Niedra aktualizēja problēmas, ar kurām bija saskāries savā pieredzē, un meklēja to risinājumu, iedziļinoties pārejas laikmeta cilvēku psiholoģijā. Apcerējumā “Mūsu tikumiskā audzināšana” (1897), stāstā “Bez paša pagātnes” (1898) un “Skaidra sirds” (1898) iztirzāta straujo sabiedrisko pārmaiņu un vērtību krīzes radītā nedrošība pirmās paaudzes latviešu intelektuālajās aprindās.