A. Rozenbergs dzimis Rēveles tirgotāja un vācu pārvadājuma uzņēmuma akciju sabiedrības Gerhard & Hey direktora Voldemāra (Woldemar Rosenberg) un Elfrīdas, dzimušas Zirē (Elfriede Luise Caroline Siré), ģimenē kā jaunākais no diviem dēliem. Par A. Rozenberga dzimtas izcelsmi jau kopš 20. gs. starpkaru perioda bijusi sastopama pretrunīga un daļēji nepatiesa informācija. Vidzemē notikušās dvēseļu revīzijas un baznīcu grāmatas norāda uz latviešu un igauņu saknēm viņa identitātē. Uzvārdu Rosenberg 1826. gadā piešķīra A. Rozenberga vecvectēvam Jānim, kurš tolaik bija kalējs Dikļu muižas Brēdiķos, vēlākajos Kalējos. J. Rozenberga dēls (A. Rozenberga vectēvs) Mārcis Rozenbergs jaunībā apguva kurpnieka arodu, pārcēlās uz Rēveli, kur apprecēja sievu no igauņu izcelsmes dzirnavnieku dzimtas. Vācu dokumentos Rēvelē vairs nelietoja viņa latvisko vārda formu “Mārcis”, bet aizvietoja ar vācisko “Martins” (Martin Rosenberg). Savukārt A. Rozenberga mātes dzimta Zirē bija cēlusies no Liepājas amatniekiem un tajā bija gan vācu, gan igauņu un latviešu elementi.

A. Rozenbergs agri kļuva par bāreni, trīs mēnešu vecumā mira viņa māte, bet tēvs – kad Alfrēdam bija vienpadsmit gadu. Bērnību un jaunības gadus Alfrēds pavadīja bezrūpīgā mierā un pārticībā, ko nodrošināja tēva sarūpētie ienākumi. Alfrēdu palīdzēja audzināt tēva māte un tēva neprecētās māsas.

A. Rozenbergs mācījās Rēveles Pētera reālskolā (Petri-Realschule zu Reval), kur sāka interesēties par cilvēces senvēstures periodu, Lielo tautu staigāšanu un arheoloģiju. Skolas gados mācījās zīmēšanu pie latviešu gleznotāja Vilhelma Purvīša. Pēc reālskolas beigšanas 09.1910. iestājās Rīgas Politehniskajā institūta Arhitektūras fakultātē. Šeit 1911. gadā kļuva par vācbaltiešu studentu korporācijas “Rubonia” biedru. Studiju gados devās braucienos uz Vācu Impēriju un Franciju, to laikā iepazinās ar savu pirmo sievu. Pirmo pasaules karu pavadīja lielākoties Maskavā, uz kurieni bija evakuēts Rīgas Politehniskais institūts. Lielinieku ieviesto nepieņemamo pārkārtojumu rezultātā 1917. gada izskaņā atgriezās Rēvelē, bet pēcāk 01.1918. uz īsu brīdi atkal ieradās Maskavā, lai nokārtotu eksāmenus Maskavas augstākajā tehniskajā skolā (Московское высшее техническое училище), saņemot būvinženiera kvalifikāciju. Dēļ studijām netika iesaukts Krievijas armijā.

A. Rozenbergs bija divas reizes precējies. Pirmā laulība (1915. gadā) ar igauņu zivjrūpnieka meitu Hildu Lēsmani (Hilda Elfriede Leesmann) tika šķirta, tajā bērnu nebija. Otrajā laulībā (1925. gadā) ar vācieti Hedvigu Krāmeri (Hedwig Wanda Hermine Kramer) dzima dēls, kurš mira neilgi pēc dzimšanas, un meita Irēna (1930–2019). Par A. Rozenberga otrās sievas un meitas likteni pēc kara atrodama niecīga informācija, kas liecina, ka abas izvairījās no publiskas uzmanības. 

A. Rozenbergs nekad nestrādāja iegūtajā būvinženiera profesijā. Jau kara gados viņš sāka aizrauties ar ideoloģiskas ievirzes pamfletu rakstīšanu, kas turpmāk ieguva profesionālas nodarbes formu. 1918. gadā, pēc Igaunijas teritorijas nonākšanas vācu okupācijā, A. Rozenbergs vēlējās pieteikties vācu bruņotajos spēkos kā brīvprātīgais, bet Krievijas pavalstniecības un trūkstošās militārās pieredzes dēļ viņam tas neizdevās. Īsu laiku viņš strādāja par zīmēšanas skolotāju Tallinas Gustava Ādolfa ģimnāzijā (Gustav Adolf Gymnasium) un pārdošanai gleznoja lauku un pilsētu ainavas.

Pēc Vācu Impērijas zaudējuma Pirmajā pasaules karā 1918. gada nogalē pārcēlās uz dzīvi Minhenē, kur neapmierinātībā ar jaunajām pārvērtībām bija apmetušies simtiem vācbaltiešu emigrantu. A. Rozenbergs pievienojās bijušo Rīgas studentu grupai, kuru vienoja piederība korporācijai “Rubonia”. Vairākiem šīs korporācijas biedriem, kā, piemēram, Makss Ervins fon Šeibners-Rihters (Ludwig Maximilian Erwin von Scheubner-Richter), Oto fon Kursels (Otto Konstantin Gottlieb von Kursell), Arno Šikedancs (Arno Schickedanz), Haralds Zīverts (Harald Alexander Siewert), vēlāk bija ievērojama loma NSDAP īstenotajā ārpolitikas austrumu virzienā un propagandas aktivitātēs. A. Rozenbergs tobrīd jau pauda skaidri antikomunistiskus uzskatus, bija pārliecināts par ebreju slēptu pasaules sazvērestību, kā rezultātā sācies Pirmais pasaules karš un Krievijā noticis lielinieku apvērsums. Par pierādījumu šādai sazvērestībai viņš uzskatīja vēl pirms kara publicētos t. s. “Ciānas gudro protokolus” (to autentiskumu akadēmiskā zinātne apstrīd).

Sakari korporācijā “Rubonia” ļāva viņam iegūt darbu pie rakstnieka, politiskā publicista un izdevēja Dītriha Ekarda (Dietrich Eckart) un 1919. gadā pievienoties slepenai nacionālistu kustībai, t. s. “Tūles biedrībai” (Thule-Gesellschaft). Šeit A. Rozenbegs satikās ar Ādolfu Hitleru (Adolf Hitler) un iepazīstināja viņu ar saviem uzskatiem par ebreju pasaules sazvērestību, kas iespaidoja Ā. Hitlera un nacisma turpmāko ideoloģiju. “Tūles biedrības” dalībnieki deva lielu ieguldījumu Vācu strādnieku partijas (Deutsche Arbeiterpartei) izveidē 05.01.1919. un tās pārveidē 24.02.1920. par NSDAP.

Vienlaicīgi ar piesliešanos “Tūles biedrībai” A. Rozenbergs iesāka publicistisko darbību un 1920. gadā jau laida klajā pirmo grāmatu “Ebreja pēdas laikmetu maiņā” (Die Spur des Juden im Wandel der Zeiten, 1919) un brošūru “Morāles trūkums Talmudā” (Unmoral im Talmud, 1943). A. Rozenbergs parasti izmantoja plaša spektra vēsturiskus notikumus, kuri, viņaprāt, pierādīja ebreju destruktīvo lomu vēsturē jeb tā dēvēto “žīdu-brīvmūrnieku-boļševiku sazvērestību”. 1921. gadā A. Rozenbergs sāka strādāt NSDAP oficiālajā laikrakstā Völkischer Beobachter (“Nacionālais Apskatnieks”), bija tā galvenais redaktors (1923–1938).

09.11.1923. Minhenē piedalījās NSDAP organizētajā valsts apvērsuma mēģinājumā. Tā norises brīdī Bavārijas policija nošāva tuvo Ā. Hitlera līdzgaitnieku un A. Rozenberga komilitoni no “Rubonia” M. E. fon Šeibneru-Rihteru, kurš A. Hilteru bija aizsedzis ar savu stāvu. A. Hitlera turpmākā ieslodzījuma laikā cietumā (līdz 12.1924.) A. Rozenbergs pildīja NSDAP faktiskā vadītāja funkcijas. Viņam trūka autoritātes partijas biedru vidū, tādēļ partijā sāka iezīmēties šķelšanās.

1930. gadā A. Rozenbergs kļuva par vācu Reihstāga deputātu un publicēja savu nozīmīgāko pseidozinātniskās ievirzes grāmatu “Divdesmitā gadsimta mīts” (Der Mythus des 20. Jahrhunderts), kas līdz kara beigām vācu valodā tika izdota vairāk nekā viena miljona eksemplāru tirāžā.

01.04.1933. A. Rozenbergs sāka vadīt NSDAP Ārlietu nodaļu (Außenpolitisches Amt), kas konkurēja ar vācu Ārlietu ministriju, kas līdz pat 30. gadu otrajai pusei nebija nonākusi nacistu pilnīgā kontrolē. No 1934. gada un līdz Otrā pasaules kara noslēgumam viņš Trešajā reihā bija galvenais atbildīgais par sabiedrības audzināšanu un kultūras veicināšanu nacionālsociālisma garā.

Pēc Francijas sakāves A. Rozenbergs vadīja t. s. Rozenberga operatīvo štābu (Einsatzstab Reichsleiter Rosenberg), kas organizēja kultūras vērtību izvešanu no vācu okupētajām un militāriem draudiem pakļautajām teritorijām. Trešā reiha aprindās A. Rozenbergu uzskatīja par Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) un Austrumeiropas situācijas ekspertu, tādēļ 17.07.1941. Ā. Hitlers izdeva rīkojumu, ar kuru A. Rozenbergs tika iecelts par Okupēto austrumu apgabalu reiha ministrijas (Reichsministerium für die besetzten Ostgebiete) vadītāju. Šī ministrija bija atbildīga par vācu ģeopolitisko un rasistisko pārkārtojumu plānu īstenošanu tādos okupētajos apgabalos kā Ostlande, kurā ietilpa Baltijas valstis, un “Ukraina”, kā arī iecerētajos vēl pakļaujamos apgabalos “Kaukāzs”, “Maskavija” un “Turkestāna”.

Īsi pirms Trešā reiha kapitulācijas A. Rozenbergs devās uz Flensburgu, kur tobrīd atradās vācu valdības pagaidu mītne. 19.05.1945. Flensburgā viņu arestēja britu okupācijas karaspēks.

Karā uzvarējušās sabiedrotās valstis Nirnbergas tiesas prāvā A. Rozenbergu apsūdzēja kā vienu no galvenajiem kara noziedzniekiem un atzina par vainīgu. Savu vainu nevienā no viņam izvirzītajām apsūdzībām A. Rozenbergs neatzina un bija vienīgais no Trešā reiha bijušās vadības, kurš atteicās no pēdējā vārda pirms soda izpildes. Tiesas procesa laikā A. Rozenbergs savu nevainību argumentēja tostarp ar pirmskara dokumentu liecībām par Amerikas Savienoto Valstu (ASV) administrācijas plāniem, kas identificēja Trešo reihu kā ienaidnieku un paredzēja to sakaut starptautiski koordinētas karadarbības rezultātā. A. Rozenberga argumentus tiesa neatzina par vērā ņemamiem un 16.10.1946. viņam izpildīja nāvessodu pakarot.

A. Rozenbergs bija ražīgs publicists, sarakstījis daudz runu, rakstu un grāmatu. Līdztekus Ā. Hitlera sarakstītajai grāmatai “Mana cīņa” (Mein Kampf, 1925–1926) A. Rozenberga galveno grāmatu “Divdesmitā gadsimta mīts” mēdz uzskatīt par vienu no nacionālsociālisma ideoloģijas elementiem. Grāmatu caurvij centieni pierādīt āriešu (nordiskās) rases pārākumu par citām rasēm politikā, kultūrā, reliģijā utt., iezīmēts nacionālsociālistu propagandētais mērķis: jaunā Vācija, dzīves telpas iegūšana, jaunā Eiropas un pasaules kārtība. NSDAP vadošajās aprindās šo publikāciju tomēr nekad neatzina par oficiālu nacisma doktrīnas sastāvdaļu, uzskatīja par grūti lasāmu, nesaprotamu un juceklīgu.

1934.–1944. gadā A. Rozenbergs rakstīja dienasgrāmatu, kas pēc Nirnbergas tiesas prāvas ilgstoši tika uzskatīta par pazudušu, līdz 2013. gadā to ASV valdība uzgāja un konfiscēja kādā privātā kolekcijā. A. Rozenberga dienasgrāmata ir nozīmīgs vēstures avots, kas atspoguļo Trešā reiha iesaisti starptautiskajos notikumos, tostarp neuzbraukšanas līguma noslēgšanu ar PSRS, Polijas valsts iznīcināšanu, NSDAP līderu aktivitātes un personību raksturojumu. Atmiņas paver skatu uz A. Rozenberga ideoloģiju, antipātiju pret kristīgās baznīcas organizāciju, īpaši katolicismu, okupēto austrumu teritoriju pārvaldi, sabiedroto organizēto Vācijas teritorijas masveida aviobombardēšanu, apspriedēm ar Ā. Hitleru, ebreju jautājumu un citus. Holokausta pētniekus pārsteidzis, ka atmiņās nedz pats A. Rozenbergs, nedz viņa atstāstījumā Ā. Hitlers ne reizi nepiemin ebreju fizisku iznīcināšanu, bet tikai to pārvietošanu ārpus Eiropas.

ASV, Eiropas un Vācijas vēstures literatūrā dominē Nirnbergas tiesas prāvas rezultātos sakņotais uzskats par A. Rozenbergu kā galveno nacisma ideologu (šefideologu), kas motivējis Trešo reihu veikt noziedzīgu rīcību pret pasaules mieru, vadījis okupēto teritoriju izlaupīšanu un iedzīvotāju ekspluatāciju, iedvesmojis holokausta norisi.