Arheoloģiskajos izrakumos apdzīvotās vietās, kapulaukos un kapsētās kopā ar senlietām atrod organiskas paliekas: augu putekšņus, sēklas, dzīvnieku un cilvēku skeleta paliekas. Anglijā un citās Eiropas valstīs ar terminu “bioarhaeoloģija” apzīmē arheoloģiskajos izrakumos iegūto visu bioloģisko palieku izvērtējumu. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) ar šo jēdzienu vairāk akcentē tieši cilvēku skeleta materiālu analīzi un dažreiz to sauc par cilvēku osteoarheoloģiju vai cilvēka bioarheoloģiju. Tāpēc jēdzienu “bioarhaeoloģija” var skaidrot arī kā cilvēku atlieku izpēti, piesaistot arheoloģisko kontekstu. Tā sniedz plašu informāciju par seno iedzīvotāju morfoloģiju, veselību, demogrāfiju, migrācijām, uzturu un apkārtējās vides ietekmi uz cilvēku dzīvi. Bioarheoloģija ir izteikti starpdisciplināra zinātņu nozare, kas apvieno arheoloģisko, fiziskās antropoloģijas, paleobotānisko, zooarheoloģisko, paleopatoloģisko un molekulārās bioloģijas pētījumu rezultātus.
Nozare uzsver integrējošas, starpdisciplināras saiknes veidošanu starp bioloģiju un seno kultūru analīzi pagātnes sabiedrībās. Bioarheoloģija ir attīstījusi un lieto dažādus biokulturālus modeļus, kas uzsver sociālo, kulturālo un fizisko faktoru ietekmi uz cilvēka skeletu formēšanās procesā. Cilvēka skelets mainās dzīves laikā apkārtējās vides un sadzīves apstākļu ietekmē un saglabā informāciju par dzīves apstākļiem. Bioarheologi seno iedzīvotāju skeleta materiālu vērtē kā bioloģisko, apkārtējās vides un kultūras faktoru ietekmētu plastisku cilvēka pielāgošanās variantu. Pastiprinās kompleksa iedzīvotāju veselības, uztura, traumu, dzīves kvalitātes izpēte, kā arī arheoloģisko, vēsturisko un etnogrāfisko datu piesaiste skeleta materiāla izvērtējumam.