Nozīmīga bioarheoloģijas sastāvdaļa ir paleopatoloģiskie pētījumi. Par pirmajiem darbiem šajā jomā Baltijā var uzskatīt 18. gs. vācbaltiešu ārstu veikumu. Kā nozīmīgākais starp viņiem minams Pēters Ernsts Vilde (Peter Ernst Wilde), kurš pievērsa uzmanību Latvijas un Igaunijas teritoriju zemnieku veselības stāvoklim un daudz darīja sava laikmeta medicīniskās kultūras līmeņa celšanā. Plašus pētījumus Vidzemes un Rīgas iedzīvotāju veselības aprūpes uzlabošanā, epidēmiju ierobežošanā 18. un 19. gs. mijā veica vācbaltiešu ārsts un vēsturnieks Oto fon Hūns (Otto von Huhn).
Tomēr par pirmo nozīmīgāko palepatologu Latvijā uzskatāms medicīnas zinātņu doktors Vilis Derums. Līdz 1940. gadam V. Derums veica Latvijā pirmo pētījumu par akcelerāciju – latviešu karavīru ķermeņa garuma palielināšanos no 19. gs. 80. gadiem līdz 20. gs. sākumam un publicēja monogrāfiju “Latviešu ķermeņa uzbūve laika perspektīvā” (1940). Padomju okupācijas periodā V. Derums pievērsās paleopatoloģiskajiem pētījumiem. Viņa 1988. gadā publicētajā darbā “Tautas veselība un dziedniecība senajā Baltijā” apkopoti arheoloģisko izrakumu paleopatoloģiskās izpētes rezultāti par vairāk nekā 6700 visu Baltijas valstu dažādu vēsturisko laikmetu apbedījumiem. Pētījumos izmantotas patoloģiskās anatomijas analīzes metodes: mikroskopija, rentgenogrāfija, antropometrija. Iegūtie rezultāti ļāva raksturot Baltijas seno iedzīvotāju fizisko attīstību, kaulu patoloģijas, zobu stāvokli, traumatismu un pielietotās ķirurģiskās ārstēšanas metodes no akmens laikmeta līdz 18. gs.
Vilis Derums senkapu izrakumu vietā. 1975. gads.
Padomju okupācijas periodā Latvijas Zinātņu akadēmijas Latvijas Vēstures institūtā profesore Raisa Deņisova veica plašus Latvijas seno iedzīvotāju kranioloģiskos un Rita Grāvere odontoloģiskos pētījumus. Tie bija orientēti uz etnisko jautājumu risināšanu un latviešu tautas izcelsmes izpēti. Tomēr paralēli R. Denisova veica arī pētījumu par bronzas laikmeta Ķivutkalna iedzīvotāju zobu sistēmas stāvokli. Ap 2000. gadu Gunita Zariņa pievērsās paleodemogrāfiskajiem, bet Guntis Gerhards seno iedzīvotāju fiziskās attīstības un paleopatoloģiskajiem pētījumiem. Dardega Legzdiņa pēdējos gados strādā pie akmens un bronzas laikmeta iedzīvotāju uztura paradumu izpētes, izmantojot ķīmisko elementu stabilo izotopu metodes. Elīna Pētersone-Gordina veic Latvijas viduslaiku iedzīvotāju dzīves kvalitātes pētījumus, salīdzinot paleopatoloģiskos rezultātus, zobu sistēmas stāvokli un stabilo izotopu rezultātus, kas raksturo uztura paradumus. Eduards Plankājs pievērsies zooarheoloģijas pētījumiem.