Tafonomijas – fosilizācijas procesu – izpētē izmantotie paņēmieni ietver pētījumus par to, kā un kādos apstākļos dzīvnieku izcelsmes artefakti nonākuši konkrētajā arheoloģiskajā piemineklī (arheoloģizējušies). Tā kā kultūrslānī esošais dzīvnieku osteoloģiskais materiāls visbiežāk ir ļoti fragmentārs, tad īpaši smalki tiek pētītas kaulos atstātās pēdas, meklējot griezumu, cirtumu, lauzumu (galvenokārt gaļas sadale), zāģējumu (kaulu apstrāde), deguma (rituāla kremācija vai pārtikas atkritumu utilizācija), kā arī citu dzīvnieku graušanas pēdas, ja kaulu paliekas noteiktu laiku atradušās kultūrslāņa virspusē. Kaulu saglabātības pakāpi ietekmē arī dažādas sēnes un klimatiskie apstākļi. Liela daļa fizisko kaulu bojājumu konstatējami arī ar neapbruņotu aci, bet objektīvai izpētei tiek izmantots gaismas mikroskops ar vismaz desmitkārtīgu palielinājumu. Izmantojot zināšanas par dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanas ierobežojumiem dažādu kultūru un reliģiju piederīgo uzturā (pārtikas tabu), iespējams precizēt cilvēku apdzīvotības raksturu un sabiedrības sastāvu. Piemēram, košera gaļas ieguvei izmantojamo dzīvnieku kaulu un specifisko gaļas apstrādes pēdu konstatācija tipiskās vietās uz kaulu virsmas deva iespēju pilsētās lokalizēt ebreju kvartālus (geto) un to lopkautuves. Paleopatoloģiju pētniecībā specifiskas traumas un kaulu patoloģijas ļauj izdalīt tos dzīvniekus, kas izmantoti specializētu funkciju veikšanai ilgstošas slodzes apstākļos – arklu, vezumu vai ragavu vilcējus. Zirgu apakšējo priekšdzerokļu (P2s) nodiluma mērījumi sniedz iespēju nodalīt savvaļas no pieradinātajiem t. i. iejūgtajiem indivīdiem, kuri nēsājuši iemauktus ar trenzēm.