Latvijā heraldika saistās gan ar mūsdienās sabiedriskajā praksē izmantoto valsts, municipālo, dzimtu un reliģisko personu ģerboņu izveides, reģistrācijas un izmantošanas jautājumiem, gan ar heraldiku kā vēstures zinātnes palīgdisciplīnu.
heraldika Latvijā
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Heraldikas pirmsākumi
Senāko heraldisko simbolu izmantošana Latvijas teritorijā datējama ar 13.–14. gs. No 13. gs. saglabājušos avotu apjoms ir nepietiekams, lai varētu spriest par plašāku ģerboņu lietojumu. Domājams, ka šajā laikā Livonijā jau tika izmantots Vācu ordeņa ģerbonis, atsevišķu Livonijā nonākušo Centrāleiropas vācu dzimtu pārstāvju heraldiskā simbolika. Izsekojami arī Rīgas ģerboņa veidošanās pirmsākumi, kas redzami jau pilsētas 1226. gada zīmogā. Senāka, ar 13. gs. datējama ģerboņu izmantošana sastopama Livonijas politiskajā un kultūras telpā ietilpstošajā Igaunijas teritorijā.
Ģerboņu plašāka izmantošana Latvijas teritorijā saistāma ar 14.–15. gs., kad veidojās Rīgas arhibīskapijas un Kurzemes bīskapijas ģerboņi, aktīvi tika izmantota arī Vācu ordeņa Livonijas atzara heraldiskā simbolika – sudraba laukā melns krusts, ģerboņi tika atveidoti monētās un zīmogos. 15. gs. nostiprinājās arī dzimtu ģerboņu lietojums. Dzimtu ģerboņi parādījās atsevišķu ordeņu brāļu zīmogos, bet kopš 15. gs. vidus – arī Livonijas mestru zīmogos. Baznīcu heraldika Livonijā veidojas 14. gs. pirmajā pusē, kad heraldisko simboliku savos zīmogos sāka attēlot vietējo bīskapiju un Rīgas arhibīskapijas amatpersonas (Tērbatas, mūsdienās Tartu, bīskaps Engelberts, vācu Engenbert von Dolen, latīņu Engelbertus a Dalen, 1326. gadā, Rīgas arhibīskaps Fromholds fon Fifhūzens, vācu Fromhold von Vifhusen, latīņu Vromoldus à Funffhausen, 1350. gadā). 15. gs. sākumā arī Kurzemes bīskapu zīmogos tika ieviests bīskapa dzimtas ģerbonis. Municipālajā heraldikā vēlāko pilsētu ģerboņu figūru kombinācijas redzamas vairākās Latvijas teritorijas seno pilsētu zīmogos (Rīga, Ventspils, Valmiera, Cēsis, Limbaži), tomēr to attēlojums ārpus vairoga ļauj šo simboliku uzskatīt par protoheraldisku. Tikai Rīgas zīmogos attēlotā simbolika kļuva par pilnvērtīgu ģerboni jau 16. gs. pirmajā pusē. Citus civilās heraldikas piemērus Livonijas posma beigās var redzēt Melngalvju brālības (lejasvācu Bröder vun de Swarten Hööften, vācu Schwarzhäupter), Rīgas Lielās ģildes (Die Große Gilde zu Riga) un Rīgas Mazās ģildes (Die Kleine Gilde zu Riga) ģerboņos.
Liecības par latviešu brīvās zemniecības ģerboņiem ir fragmentāras. Johana Rennera (Johann Renner) Livonijas vēstures hronikā (Livländische Historien, 16. gs. beigas) minēta kuršu ķoniņu Peniķu ģerbonī attēlotā lauva.
16. gs. sākumā iezīmējās dokumentāri apstiprināta ģerboņu piešķiršana vai to izmaiņas, ko sankcionē Vācu nācijas Svētās Romas Impērijas ķeizara izsniegtie diplomi (fon der Brigenu (von der Brügen), fon Ungernu-Šternbergu (von Ungern-Sternberg) un citām dzimtām). Latvijas teritorijā vienīgais zināmais gadījums, kas saistāms ar ģerboņa piešķiršanu, ir Kurzemes bīskapa Heinriha II Bazedova (Heinrich II. Basedow) vasalim Heinriham Veselam (Heinrich Wessel) 1515. gadā izsniegtais dokuments.
Heraldika Latvijas teritorijā 16. gs. beigās–18. gs.
Livonijas kara (1558–1583) gaitā sabrūkot Livonijas politiski administratīvajai sistēmai un veidojoties jaunām struktūrām, 16. gs. beigās veidojās arī jauni heraldiskie simboli, kas atspoguļoja izmaiņas. 1566. gadā Polijas karalis Sigismunds II Augusts (poļu Zygmunt II August, lietuviešu Žygimantas II Augustas) piešķīra ģerboni Pārdaugavas hercogistei (latīņu Ducatus Livoniae Ultradunensis), veidojot pamatu vēlākajai Vidzemes un Latgales heraldiskajai simbolikai, bet 1765.–1579. gadā izveidojās Kurzemes un Zemgales hercogistes ģerbonis. 16. gs. beigās–17. gs. radās arī hercogistes pilsētu ģerboņi, vairāki no tiem tika piešķirti ar hercogu izsniegtām privilēģijām. Ģerboņi kā simbolikas attēlojums vairogos šajā laikā nostiprinās arī citām Latvijas teritorijas pilsētām, kurām protoheraldiskā simbolika iepriekšējā laika posmā bija redzama zīmogos. Būtiskas izmaiņas ar Zviedrijas karaļa Kārļa X Gustava (Karl X Gustav) 1660. gada piešķirto privilēģiju (Privilegium Nobilitatis Rigensis) notika Rīgas pilsētas ģerbonī.
Šajā laikā plaši tika izmantoti arī muižniecības dzimtu ģerboņi, bet strikti noteikta ģerboņu lietošana saistāma ar bruņniecības matrikulu izveidošanu. Visagrāk (1620. gadā) matrikula izveidi uzsāka Kurzemes un Zemgales hercogistes bruņniecība, un šis process saistījās ar dzimtu ģerboņu apzināšanu un apkopošanu, priekšteču ģerboņu tabulu (Wappenahnentafel) sastādīšanu. Pieaugošās intereses rezultātā saglabājusies virkne plašāku, visu hercogisti aptverošu dižciltīgo dzimtu ģerboņu apkopojumi (“Ģerboņu grāmata”, Waffen bouchk, 1642; Annas Ģetrūdes fon Manteifeles-Scēges, Anna Getrud Manteufel, genannt Szöge, rokraksts, 17. gs. beigas u. c.). Kopēju visaptverošu Kurzemes un Zemgales hercogistes dižciltīgo ģerboņu krājumu (Wappenbuch des Curländischen Adel) pirmais sastādīja un 1793. gadā publicēja hercoga arhīva sekretārs Johans Eberhards Neimbtss (Johann Eberhard Neimbts). Tas ir arī pirmais iespiestais ģerboņu krājums Baltijā. Vidzemes bruņniecības matrikula tika sastādīta 1747. gadā.
16.–17. gs. lielākajās pilsētās, galvenokārt Rīgā, ģerboņus sāka izmantot pilsoniskās aprindas. Mājas zīmes, kas izmantotas zīmogos un kā tirgotāju īpašuma zīmes, ietvertas vairogā, kļuva par ģerboņiem. Ar laiku pilsoņu ģerboņi kļuva sarežģītāki, pietuvojoties dižciltīgo dzimtu heraldiskajiem simboliem. 18. gs. pilsonisko dzimtu ģerboņi bija plaši izplatīti. Ģerboni lietoja arī Rīgas latviešu amatnieks, uzņēmējs un zemes īpašnieks Jānis Šteinhauers.
16.–18. gs. atzīmējams kā laiks, kurā ģerboņu lietojums bija visplašākais, – to attēlojums sastopams ne tikai zīmogos, monētās, arhitektūras objektos, baznīcās un citās ar reprezentāciju saistītās jomās, bet arī uz visdažādākajiem ikdienā lietojamiem priekšmetiem.
Heraldika Krievijas Impērijas sastāvā
Pēc Latvijas teritorijas iekļaušanas Krievijas Impērijā 18. gs. beigās un 19. gs. vidū tika izdoti vairāki uzkazi, kas veidoja municipālās heraldikas sistēmu impērijas ietvaros. 1856. gadā tika apstiprināti Vidzemes un Kurzemes guberņas ģerboņi, pamatā saglabājot senāk izveidojušos simboliku. Vidzemes guberņas pilsētu ģerboņi ar rīkojumu tika apstiprināti jau 1788. gadā, bet Kurzemes pilsētu ģerboņi – 1846. gadā. Nedaudz agrāk, 1781. gadā, tika apstiprināti Vitebskas guberņā iekļauto Latgales pilsētu ģerboņi. Jauna parādība heraldikā 19. gs. otrajā pusē bija pie Rīgas Politehniskā institūta izveidoto studentu korporāciju (“Concordia Rigensis”, “Fraternitas Baltica”, “Selonija”, “Rubonia”, “Fraternitas Arctica”) ģerboņi (vapeņi).
19. gs. turpinājās Baltijas, tajā skaitā arī Latvijas teritorijas, muižniecības ģerboņu apkopojušu izdevumu izdošana. Nozīmīgākie no tiem ir Dāvida Šāberta (David Schabert) 1840.–1846. gadā izdotā “Kurzemes muižniecības pilnīgā ģerboņu grāmata” (Vollständiges Wappenbuch des Kurländischen Adels) un 1882. gadā Stokholmā Karla fon Klingspora (Carl Arvid von Klingspor) redakcijā izdotā “Baltijas ģerboņu grāmata” (Baltisches Wappenbuch), kas ietvēra 798 dzimtu ģerboņus. 1898.–1901. gadā Vācijā Maksimiliāna Gricnera (Maximilian Gritzner) sērijā “Jaunais Zībmahers” (Der neue Siebmacher) izdotajos sējumos, kas bija veltīti Krievijas Baltijas provinču dzimtu heraldikai, publicēti arī muižniecības matrikulā neuzņemto dižciltīgo dzimtu ģerboņi. Ņemot vērā iespēju iegūt personālā muižnieka titulu, sasniedzot noteiktu militārā dienesta pakāpi vai civilā ierēdņa rangu, tiesības uz ģerboni 19.–20. gs. sākumā bija arī personām, kas nenāca no dižciltīgām aprindām. Šādu iespēju Latvijas teritorijas personālmuižnieki izmantoja ārkārtīgi reti.
19. gs. heraldika Latvijas teritorijā sāka attīstīties kā zinātnes disciplīna. Līdzās citiem darbības virzieniem ar heraldikas, ģenealoģijas un sfragistikas jautājumiem nodarbojās Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrība (Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde zu Riga, dibināta 1834. gadā), bet pie Kurzemes literatūras un mākslas biedrības (Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst, dibināta 1817. gadā) tika nodibināta un aktīvi darbojās Ģenealoģijas, heraldikas un sfragistikas sekcija, kas kopš 1893. gada publicēja gadagrāmatas (Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik) par nodaļas darbu un izpētes tēmām. 1903. gadā sekcija Kurzemes Provinces muzeja telpās Jelgavā organizēja Baltijas heraldikas izstādi ar 2317 eksponātiem, izdodot arī izstādes katalogu (Heraldische Ausstellung zu Mitau). Nozīmīga senāko heraldisko avotu publikācija bija Johanesa Zaksendāla (Gustav Paul Johannes Sachsendahl) un Roberta fon Tolla (Parun Herman Robert von Toll) Livonijas posma monētu un zīmogu apkopojums (Siegel und Münzen der weltlichen und geistlichen Gebietiger über Liv-, Est- und Curland bis zum Jahre 1561 nebst Siegeln einheimischer Geschlechter, 1887). Pētījumus par pilsētu ģerboņu attīstības vēsturi šajā laikā publicēja Konstantīns Metigs (Constantin Mettig), Ernsts Špērs (Ernst Spehr), Antons Buholcs (Anton Buchholtz), Gustavs Šmits (Gustav Shmidt) un citi vācbaltiešu pētnieki. Lielāka uzmanība tomēr tika pievērsta vācbaltiešu muižniecības dzimtu heraldikai.
Heraldika 20. gs.
Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gadā un nacionālas valsts izveides pirmsākumos attieksme pret ģerboņiem un heraldiku bija izteikti atturīga. To labi ilustrē situācija ar valsts simboliku – laikā no 1918. līdz 1921. gadam valsti simboliski pārstāvēja neheraldiska emblēma ar stilizētu saules atveidojumu (“saules motīvs”). Heraldisks valsts ģerbonis tika izstrādāts un apstiprināts tikai 1921. gadā.
1923. gadā, kļūstot aktuālai situācijai par pilsētu heraldisko simboliku, tika pieņemts “Likums par pašvaldību iestāžu ģerboņiem” (04.06.1923.), un izveidota Heraldikas komiteja ar pašvaldību ģerboņiem saistītu jautājumu risināšanai. Darbības pirmajā posmā (1923–1925) komiteja sadarbībā ar pašvaldībām izstrādāja 39 pilsētu un miestu ģerboņus, bet otrajā posmā (1930–1939) – 16 jauno pilsētu, 19 apriņķu un četru apgabalu (Vidzemes, Kurzemes, Latgales un Zemgales) heraldiskos simbolus. Ārpus komitejas darbības loka starpkaru periodā tika izveidoti arī 13 Latvijas studentu korporāciju ģerboņi.
Nozīmīgs, bet vairāk 19. gs. dzimtu heraldikas izpētes tradīcijās veidots bija 1931.–1934. gadā publicētais Maksa Millera (Max Müller) divsējumu darbs “Pētījumi par Baltijas heraldiku” (Beitrag zur baltischen Wappenkunde), kurā bija aplūkoti 5476 pilsoņu un nematrikulēto dzimtu ģerboņi no Latvijas un Igaunijas.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā valsts ģerbonis tika nomainīts ar Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) ģerboni, kas bija izstrādāts pēc Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) simbolikas veidošanas standartiem un kas ignorēja heraldikas likumības (autors Arturs Apinis); tika pārtraukta pilsētu, apriņķu un apgabalu ģerboņu izmantošana. Tikai 20. gs. 60. gadu beigās tika uzsākta padomju municipālās heraldikas izveide. 1968. gadā tika pieņemts Latvijas PSR Ministru padomes lēmums “Par Latvijas PSR pilsētu ģerboņu izstrādāšanas un apstiprināšanas kārtību”. Lēmumam sekoja aktīvs jaunās simbolikas izstrādes process. Tā rezultātā pilsētām tika radīti jauni ģerboņi, atsevišķos gadījumos izmantojot vēsturisko ģerboņu elementus, bet kopumā radot emblemātisku simboliku, kas neievēroja heraldikas likumības. Obligāta prasība bija Latvijas PSR karoga izmantošana.
Mūsdienu heraldika Latvijā
Vēsturiskās municipālās heraldikas atjaunošanu sekmēja sabiedriskās un valsts aktivitātes pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. 1988.–1992. gadā tika atjaunoti Latvijas pilsētu starpkaru periodā izstrādātie ģerboņi, bet 15.02.1990. tika atjaunots 1921. gadā izveidotais Latvijas valsts ģerbonis. 1993. gadā tika uzsākta rajonu ģerboņu apstiprināšana, par pamatu ņemot kādreizējo apriņķu ģerboņus. Kopš 1996. gada tika uzsākta arī Latvijas pagastu, bet kopš 21. gs. sākuma – novadu (2009., 2021. gadā), dzimtu, dažādu organizāciju – augstskolu, skolu, biedrību un citu, arī reliģisku personu ģerboņu izstrāde, apstiprināšana un reģistrācija. Visām Latvijas pilsētām, novadiem un daudziem pagastiem ir izveidoti Valsts prezidenta apstiprināti ģerboņi. 2012. gadā ar “Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales ģerboņu likumu” tika atjaunoti kultūrvēsturisko (vēsturiski etnogrāfisko) apgabalu ģerboņi, bet 2021.–2022. gadā tika izstrādāts Sēlijas vēsturiskās zemes ģerbonis. Ģerboņu izveides jomā šajā laikā strādāja heraldikas mākslinieki Vladimirs Ladusāns, Sintija Ģērmane, Juris Ivanovs, Ilze Lībiete, Laimonis Šēnbergs, Edgars Sims u. c.
Latvijas municipālajai heraldikai veltīts ģerboņu apkopojums publicēts 2008. gadā (“Latvijas ģerboņi”), bet 2013. gadā laista klajā novadu ģerboņiem veltīta grāmata “Latvijas novadu heraldika”. Latvijas Republikas Kultūras ministrija uztur interneta vietni, kurā tiek apkopoti visi Latvijas Republikā apstiprinātie heraldiskie simboli – pašvaldību, dzimtu, dažādu institūciju un organizāciju, kā arī ar reliģiskām personām saistīti ģerboņi. 2020. gadā publicēts apjomīgs mūsdienu dzimtu heraldikas apkopojums “Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā 2000–2020”, kurā sniegti 97 dzimtu un septiņu reliģisko personu ģerboņu apraksti un to attēli heraldiskajās krāsās, kā arī heraldikas terminu vārdnīca. Svarīgs notikums heraldikas popularizācijā bija izstāde “Heraldika Latvijā no 13. līdz 21. gadsimtam” Rundāles pils muzejā 2003. gadā.
Nozīmīgāko ieguldījumu heraldikas izpētē un popularizēšanā 21. gs. sākumā devis Imants Lancmanis ar plašai tematikai veltītu grāmatu “Heraldika”, kas pirmo reizi veidoja arī visaptverošu heraldikas terminoloģiju latviešu valodā. Savos pētījumos I. Lancmanis pievērsies arī Kurzemes heraldisko avotu izpētei un Kurzemes un Zemgales hercogistes ģerboņiem. Pētījumus par Kurzemes bīskapijas un Kurzemes dzimtu heraldiku veicis Jānis Baltiņš, pilsētu heraldisko simbolu vēsturei un mūsdienu municipālajai heraldikai veltīti Tālivalža Pumpuriņa, Armanda Vijupa un Sigitas Šnē pētījumi. Par heraldikas jautājumiem darbus publicējuši arī Gvido Straube, Kaspars Kļaviņš, Kristīne Ducmane, Vilnis Purēns u. c.
Likumiskais regulējums mūsdienās
Latvijas Republikā ir reģistrēti un sabiedriskajā praksē tiek izmantoti valsts, dzimtu, municipālie, dažādu institūciju un organizāciju, garīgo personu un baznīcas ģerboņi, Ģerboņu reģistrāciju, tiesisko aizsardzību un vispārīgos lietošanas principus Latvijas Republikā nosaka “Ģerboņu likums” (01.12.2005.), jaunizveidotos ģerboņus pirms to apstiprināšanas izvērtē Valsts Heraldikas komisija. Ar valsts ģerboni saistītos jautājumus regulē likums “Par Latvijas valsts ģerboni” (19.02.1998.), ar kultūrvēsturisko zemju ģerboņiem saistītos jautājumus – “Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales ģerboņu likums” (22.03.2012.) , bet pašvaldību simboliku – “Pašvaldības likums” (20.10.2022.). Valsts ģerboņa lietojumu regulē Ministru kabineta noteikumi “Ministru kabinetam padoto institūciju vienotās vizuālās identitātes noteikumi” (Nr. 51, 28.01.2014.). Heraldisko krāsu toņus un grafiskos apzīmējumus, kas izmantojami, veidojot Latvijas heraldiskos simbolus, nosaka Ministru kabineta “Noteikumi par Latvijas valsts ģerboņa un Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales ģerboņu heraldisko krāsu toņiem un grafiskajiem apzīmējumiem” (Nr. 311 11.06.2013.).
Valsts heraldikas komisija
1988. gadā darbu uzsāka Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija Heraldikas komisija, kuras sākotnējās darbības pamatmērķis bija vēsturisko pilsētu ģerboņu atjaunošana. Heraldikas komisijas statuss tika mainīts 1994. gadā, kad to izveidoja un sastāvu noteica ar Latvijas Valsts prezidenta rīkojumu.
Valsts heraldikas komisija ir Valsts prezidenta izveidota koleģiāla institūcija, kurai nav juridiskas personas statusa. Komisija veido un uztur informatīvo materiālu bāzi par ģerboņiem un ģerboņu veidošanas pamatprincipiem, un nodrošina šo materiālu pieejamību sabiedrībai, izvērtē jaunu ģerboņu izveides heraldiskos un mākslinieciskos risinājumus, apzina un veido ģerboņu sistēmu un veic izpēti. Valsts heraldikas komisijas darbību nosaka “Ģerboņu likums” un Valsts prezidenta apstiprināts komisijas nolikums.
Valsts heraldikas komisijas sastāvs (2022): Laimonis Šēnbergs – lietišķās grafikas mākslinieks (komisijas priekšsēdētājs); Dr. hist. Kristīne Ducmane, vēsturniece, pētniece Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļā; Mg. iur. Edgars Pastars, konstitucionālo tiesību jurists; Mg. art. Maija Rozenfelde, dizaingrafiķe, Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas vadītāja, asociētā profesore; Mg. hist. Ilona Jekele, Latvijas Republikas Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas departamenta sabiedrības integrācijas un pilsoniskās sabiedrības attīstības nodaļas vadītāja; Mg. art. Ramona Umblija, mākslas vēsturniece; Dr. hist. Armands Vijups, vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors; Dr. art. h. c. Valdis Villerušs, grafiķis, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors; Dr. hist. Andris Levāns, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors.