Viens no veiksmīgākajiem Rīgas latviešu uzņēmējiem 18. gs., cīnītājs par latviešu tiesībām, vadījis hernhūtiešu kustību Rīgā.

Dzimis Matīsa Šteinhauera ģimenē. M. Šteinhauers, pēc nepārbaudītām ziņām, iespējams, bija izbēdzis dzimtcilvēks no Kurzemes. Viņš ieradies Rīgā ap 1690. gadu, kur kopā ar brāli, vēlāko sāls nesēju vecāko Jāni Šteinhaueru kļuva par kuģinieku, bet vēlāk par mastu šķirotāju. Viņš piedalījās Pēterburgas celtniecībā, šķirojot kokmateriālus, bet, atgriezies Rīgā, kļuva par mastu šķirotāja amata vecāko un ieguva kroņa masta šķirotāja statusu. M. Šteinhauers bija brāļu draudzes loceklis un savās mājās pulcēja Rīgas hernhūtiešus.

Arī uzņēmēja J. Šteinhauera jaunākais brālis Daniēls bija mastu šķirotājs. 18. gs. 40.–50. gados viņš tiesas ceļā bez panākumiem mēģināja iegūt birģera tiesības. 1784. gadā Krievijas cars Pēteris III viņam piešķīra komerckomisāra titulu.

J. Šteinhauers bija divreiz precējies – ar Barbaru, dzimušu Barāni (Baroni), un Annu Mariju, dzimušu Gamboldu. Šteinhaueru ģimenes pēcteči devušies uz Ziemeļameriku, Krievijas guberņām, vācvalodīgajām zemēm. J. Šteinhauera mazmazdēls bija Rīgas vēsturnieks un bibliogrāfs, arī latviešu grāmatu cenzors Kārlis Eduards Napjerskis (Karl Eduard Napiersky), savukārt tā dēls Jakobs Gotlībs Leonhards Napjerskis (Jakob Gottlieb Leonhard Napiersky) kļuvis par Rīgas rātskungu. Pieejamā informācija liek domāt, ka Šteinhauera pēcnācēji zaudējuši saikni ar latviešu vidi.

J. Šteinhauers sāka strādāt par amatnieku, bet 1729. gadā kļuva par mastu šķirotāju. 1743. gadā viņš ieguva kroņa mastu šķirotāja statusu, līdz nāvei bija arī mastu šķirotāju amata vecākais. 1754. gadā viņš tika iecelts par Šlēsvigas–Holšteinas komerckomisāru.

18. gs. 30. gadu sākumā J. Šteinhauers uzsāka nodarboties ar kokmateriālu tirdzniecību. Viņš piegādāja kokmateriālus uz Krievijas guberņām, izgatavoja kuģu detaļas, ar kokmateriāliem apgādāja Rīgas ostā ienākošos kuģus. Apejot Rīgas vācu tirgotājus, Šteinhauers piegādāja kokmateriālus arī Rundāles pilij un Jelgavas pilij, kuru celtniecība tika uzsākta pēc Kurzemes un Zemgales hercoga Ernsta Johana Bīrona (Ernst Johann Biron) iniciatīvas 1736. un 1738. gadā.

Lai celtu savu sociālo statusu un izvērstu uzņēmējdarbību, J. Šteinhauers iepirka zemi un muižas Pārdaugavā. 1736. gadā J. Šteinhauers iegādājās Volera muižu (mūsdienās Bolderājā), kurā uzsāka brūvēt alu un degvīnu. 1756. gadā viņš nopirka Hermeliņa muižu (mūsdienās Zasulaukā), kur uzcēla vējdzirnavas, ierīkoja kokzāģētavu un kokmateriālu noliktavu. Savukārt 1759. gadā viņš iegādājās Zasu muižu, kas tautā tika iesaukta par Šteinhauera dzirnavām. Šeit J. Šteinhauers ierīkoja papīra manufaktūru, kas pastāvēja vairāk nekā 40 gadus un ražoja rakstāmpapīru guberņas valdei, ietinamo papīru cukuram un tabakai, kā arī apgādāja ar papīru pazīstamo Jelgavas grāmatu izdevēju Johanu Frīdrihu Stefenhāgenu (Johann Friedrich Steffenhagen). Līdzās manufaktūrai J. Šteinhauers ierīkoja holandiešu vējdzirnavas, eļļas spiestuvi un metālapstrādes darbnīcu.

J. Šteinhaueram piederēja arī citas muižas un zemes īpašumi. Muižās un manufaktūrā viņš nodarbināja latviešu dzimtcilvēkus, kuri bija bēguši uz Rīgu; daļu no tiem viņš arī izpirka no muižniekiem. Savās zelta kāzās 1777. gadā Šteinhauers visiem saviem dzimtcilvēkiem dāvināja brīvību.

J. Šteinhauers aktīvi darbojās arī kā kreditors, izsniedzot aizdevumus un veicot kapitālieguldījumus. Viņa amata specifika noteica plašus starptautiskus kontaktus un nepieciešamību bieži uzturēties ārzemēs.

Visa mūža garumā J. Šteinhaueru pavadīja konflikti un tiesāšanās ar Rīgas rāti. Tam bija vairāki iemesli, kas balstīti etniski un sociāli sašķeltajā Rīgas sabiedrības struktūrā, tradicionālajās privilēģijās un centienos likt ierobežojumus nevācu iedzīvotāju augšupejošai sociālajai mobilitātei. Minamas arī Rīgas rātes bažas par to, ka paplašinātas iespējas nodarboties ar tirdzniecību visiem Rīgas iedzīvotājiem vājinās vācu dominējošās pozīcijas un iedragās dižciltīgo kārtas privilēģijas. Rāte vērsās pret Šteinhauera nodarbošanos ar kokmateriālu tirdzniecību, uzskatot to par pretlikumīgu un saskatot zaudējumu nodarīšanu Rīgas tirgotājiem. Tāpat rāte neatbalstīja J. Šteinhauera kā nevācu jeb latviešu amata pārstāvja vēlmi iegūt namnieka (birģera) jeb pilsētas pilntiesīga iedzīvotāja statusu Rīgā.

J. Šteinhauers prata apiet Rīgas likumus un atsevišķās tiesas prāvās guva arī panākumus. Taču kopumā tiesāšanās turpinājās visa viņa mūža garumā. J. Šteinhaueram labvēlīgs spriedums tika pieņemts tikai pēc viņa nāves. Jāpiebilst, ka J. Šteinhauers iesaistījās arī tiesas prāvās ar mastu šķirotājiem.

J. Šteinhauers atjaunoja Lielajā Ziemeļu karā pārtraukto Zāļu vakara svinēšanu Rīgā, un Zasu muiža kļuva par Jāņu svinēšanas centru Pārdaugavā.

Lai pamatotu tiesības nostiprināt savu un citu nevācu statusu Rīgā, J. Šteinhauers uzaicināja Saksijā dzimušo vācu vēsturnieku Johanu Augustu Maskovu (Johann August Maskov) veikt izpēti par latviešu vēsturiskajām tiesībām. 1764. gadā J. A. Maskovs ar asistentu palīdzību sagatavoja apjomīgu krājumu “Rīgas vietējo iedzīvotāju un viņu amata priekšrocību, brīvību, tiesību un ieražu diplomātisks kopojums”, kas sekmēja izpratni par latviešu līdzvērtību vāciešiem un uzskatāms par vienu no svarīgākajiem 18. gs. vēstures darbiem Baltijā.

Sekojot tēva piemēram, J. Šteinhauers bija Rīgas latviešu brāļu draudzes vadītājs. Pēc brāļu draudžu aizlieguma Krievijā viņš savā namā organizēja nelegālas brāļu draudzes saiešanas. 18. gs. 40. gados tajās piedalījās ap 50–70 locekļu – galvenokārt latvieši, bet arī vācieši. Saiešanās J. Šteinhauers apsprieda arī politiskus jautājumus, iespējams, sekmējot Rīgas latviešu pašapziņu. J. Šteinhauers uzturēja ciešus sakarus ar Rīgas Jāņa baznīcas mācītāju Kasparu Elversu (Kaspar Elvers) un Rīgas Jēkaba baznīcas mācītāju Frīdrihu Bernhardu Blaufūsu (Friedrich Bernhard Blaufuβ), kuri bija noskaņoti labvēlīgi pret hernhūtiešiem. 1746. gadā Zeistā (Nīderlandē), brāļu draudzes sinodē, J. Šteinhauers kopā ar Jēkabu Skangali pārstāvēja latviešu hernhūtiešus. Viņš apmeklējis arī Hernhūti. 1754. gadā J. Šteinhauers iegādājās zemes gabalu Ziemeļamerikā, mūsdienu Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Ziemeļkarolīnas pavalstī, kur tika nodibināta brāļu draudze.