Notafilijā līdzīgi kā citās radniecīgās vēstures palīgdisciplīnās galvenās pētniecības metodes ietver priekšmetu kataloģizēšanu pēc dažādiem principiem un arhīvu dokumentu studijas. Plaši tiek izmantota arī naudaszīmju kontentanalīze, kas ļauj identificēt iespiesto un apgrozībā nonākušo naudaszīmju variācijas. Iegūtā informācija ir būtiska kolekcionāriem, tādējādi ietekmējot naudaszīmju vērtību un retuma pakāpi.

Nav zināms, kad Latvijā notafilija izveidojās kā atsevišķa vēstures palīgdisciplīna, bet interese par papīra naudaszīmju kolekcionēšanu bijusi jau 20. gs. sākumā. Papīra naudaszīmes sākotnēji bija numismātisko kolekciju sastāvdaļa, un tās kolekcijās tika iekļautas arī kā bijušie maksāšanas līdzekļi. Zināms, ka Pieminekļu valde 20. gs. 20. gadu beigās, iegādājoties kolekcionāra Valdemāra Miesiņa t. s. “poļu monētu kolekciju”, vienlaikus ieguva vairākas papīra naudaszīmes, kas nonāca numismātisko priekšmetu kolekcijā.

Līdzīgi kā citviet pasaulē arī Latvijā notafilija popularitāti ieguva tikai pēc Otrā pasaules kara. Iespējams, pastiprinātu interesi par to radīja nederīgās lata naudaszīmes, kuras trimdas latviešiem atgādināja par Latvijas neatkarību starpkaru periodā.

Padomju okupācijas laikā, mazinoties kontrolei pār sabiedrību pēc Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) nāves, padomju vara pamazām sāka popularizēt dažādu priekšmetu kolekcionēšanu kā vērtīgu hobiju. 1957. gada decembrī pie Latvijas Republikāniskās arodbiedrību padomes kultūras nama nodibināja kolekcionāru sekciju, kurā darbojās arī notafilistu grupa. Desmit gadus vēlāk – 1967. gada 23. jūlijā – tika nodibināta Vissavienības filatēlistu biedrības Latvijas nodaļa, kurā aktīvi darbojās notafili. 1970. gada oktobrī tajā bija ap 30 dalībnieku.

No iestādēm plašāko notafilijas kolekciju Latvijā glabā Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Kolekcijas aizsākumi meklējami jau 19. gs. beigās, kad, gatavojoties 1896. gada Latviešu etnogrāfiskajai izstādei, Rīgas Latviešu biedrība līdz ar citiem priekšmetiem kā dāvinājumu saņēma arī vairākas papīra naudaszīmes. Turpmākajās desmitgadēs muzeja kolekcija pamazām tika papildināta, iegūstot vairākas rūpīgi vāktas naudaszīmju kolekcijas un atsevišķus priekšmetus. Mūsdienās Latvijas Nacionālā vēstures muzeja notafilijas kolekcija sastāv no aptuveni 8500 papīra naudaszīmēm un to projektiem. Kolekcijā atrodamas dažādu laiku un pasaules valstu naudaszīmes, arī tādas, kuras joprojām ir apgrozībā. Īpaši izceļama būtu Baltijas valstu papīra naudaszīmju kolekcija, kā arī samērā lielā Vācijas pilsētu t. s. nepieciešamības naudas jeb Notgeld papīra naudaszīmju kolekcija. Muzeja notafilijas kolekcijā atrodami arī nozīmīgi lata naudaszīmju dizaina projekti, kas tapuši pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad norisinājās lata atjaunošanas process.

Arī citos Latvijas muzejos ir papīra naudaszīmju kolekcijas, un tās veidotas paralēli monētu kolekcijām.

21. gs. sākumā plašākā Latvijas numismātu un kolekcionāru redzeslokā nonāca Latvijas ebreju izcelsmes amerikāņa Lī Gordona (Lee Gordon) bagātīgā Latvijas papīra naudaszīmju kolekcija. Viņa kolekcija aptvēra vairāk nekā 350 naudaszīmju, to projektus un variantus un apkopoja gan starpkaru perioda, gan Latvijas naudaszīmes pēc neatkarības atjaunošanas. Sevišķi vērtīga un nozīmīga bija senākā, proti, starpkaru perioda Latvijas naudaszīmju kolekcijas daļa, īpaši banknošu un Valsts kases zīmju krāsu varianti, dizaina elementu projekti, naudaszīmju dažādo izstrādes posmu projekti, skices, varianti. Kolekcija kopš 2017. gada vairākos piegājienos pārdota.

Devumu notafilijas attīstībai Latvijā snieguši vairāki pētnieki. Trimdā 1954. gadā Kanādā dibināja biedrību “Latviešu filatēlistu apvienība”, kurā aktīvi darbojās arī notafili un numismāti. Lielā mērā pateicoties biedrības aktīvajai darbībai, Latvijas naudas pētnieki varēja brīvi apmainīties ar savu pētījumu rezultātiem, publicējot tos dažādos ar filatēliju un numismātiku saistītos trimdas izdevumos. Gan pētnieki, gan kolekcionāri bija Jānis Ronis un Andrejs Petrevics, bet kolekcionāri – Arvīds Indulevics, Ernests Slaucītājs, Erna Alberings u. c.

Nepārspēts bija numismāts Aleksandrs Platbārzdis, kurš 1971. gadā Stokholmā publicēja Latvijas naudas vēstures izpētē nozīmīgo darbu “Latvijas nauda”. Tajā A. Platbārzdis visaptveroši raksturoja starpkara perioda Latvijas naudu, norādot ne vien monētu un papīra naudaszīmju autorus, bet arī metienu, variācijas, izgatavotājus, īsi raksturoja ar naudas emisiju saistītos likumus, kā arī pievērsās ūdenszīmju dažādībai un viltoto naudaszīmju aprakstīšanai. A. Platbārzdis darbā arī raksturoja naudaszīmes, kuras bija apgrozībā Latvijas teritorijā Pirmā pasaules kara laikā un pirmajos pēckara gados.

Naudaszīmju pētnieki Latvijā okupācijas laikā ar izpēti galvenokārt nodarbojās muzejos. Taču vienlaikus būtisku pienesumu deva arī kolekcionāri, kuriem bija lielākas iespējas veidot specifiskas un tematiski šauras naudaszīmju kolekcijas. Zināmākie un būtiskākie naudaszīmju pētnieki arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bija numismāte Kristīne Ducmane un ekonomists un kolekcionārs Ēvalds Vēciņš. Nozīmīgu ieguldījumu notafilijas attīstībā un popularizēšanā devuši kolekcionāri: Dzintars Rubenis, Gunārs Rolands Grīns, Gunārs Kušķis un citi.

Gan trimdas latviešu, gan Latvijas pētnieku redzeslokā bija Latvijas valsts un Latvijas teritorijā apgrozībā bijušās papīra naudaszīmes.