Notafilija jeb bonistika skaidro papīra naudaszīmju un to ekvivalentu izcelsmes vēsturi, izgatavošanas tehniku un materiālus, izplatības un lietošanas tendences, kā arī naudaszīmēs ietverto simbolismu un māksliniecisko kompozīciju.

Notafilija pamatā cēlusies no papīra naudaszīmju kolekcionēšanas, taču tā attīstījusies ciešā kopsakarībā ar vēstures zinātnes palīgdisciplīnām – numismātiku, filatēliju un skripofīliju. Sekojot šo un citu vēstures zinātnes palīgdisciplīnu lietisko un rakstīto avotu apstrādes un analīzes metodēm, arī notafilijā plaši izmanto kataloģizēšanu un konteksta analīzi. Nozīmīga loma papīra naudaszīmju izpētē piemīt arī mākslinieciskā dizaina analīzei kopsakarībā ar vispārējām laikmeta stila un modes tendencēm, kā arī kultūras un politikas procesiem.

Lai gan notafilija nodarbojas arī ar naudas pētniecību plašākā kontekstā, tā, atšķirībā no numismātikas, kas salīdzinoši plaši pievēršas arī ekonomikas un finanšu vēsturei, izteikti akcentē papīra naudaszīmes kā priekšmetus.

Notafilijā ar vārdu salikumu “papīra naudaszīme” apzīmē jebkuru naudaszīmi, kas izgatavota no papīram līdzīga materiāla, t. sk. arī no sintētiskā polimēra (t. s. polimēra banknotes).

Par termina “notafilija” autoru tiek uzskatīts lingvists Roberts Stenlijs (Robert Stanley), kurš 20. gs. 60.–70. gados strādāja uzņēmumā “Stanley Gibbons”, kas ir pasaulē lielākais reto pastmarku tirgotājs arī mūsdienās. Uzņēmums, lai popularizētu papīra naudaszīmju kolekcionēšanu un, izprotot tās peļņas potenciālu, 1970. gada decembrī izveidoja meitas uzņēmumu “Stanley Gibbons Currency Ltd.”, kura paspārnē radās termins “notafilija”.

Termina “notafilija” sinonīms ir “bonistika”. Tas cēlies no krievu valodas vārda боны (latviski ‘bona’ jeb ‘kredītdokuments’), pievienojot izskaņu -истика. Savukārt krievu valodas termins cēlies no franču valodas vārda bonistique. Terminu “bonistika” plaši lieto Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Ukrainā, kā arī Krievijā un citās valstīs, kur joprojām tiek izmantota padomju terminoloģija.

Papīra naudaszīmju popularitāti apgrozībā ietekmēja ne vien ekonomiskie un politiskie notikumi, bet arī dažādu drukas tehnoloģiju straujā attīstība un ātrums, kādā varēja saražot naudaszīmes. No sākotnēji vienkāršiem dizainiem papīra naudaszīmes izauga par daudzkrāsainiem lietišķās mākslas paraugiem. Attīstījās arī naudas papīra ražošanas tehnoloģijas un industrija. Uz parasta papīra drukātās naudaszīmes nebija ilgtspējīgas (nodilums, mehāniski bojājumi), tāpēc tika meklēti risinājumi, kā paildzināt papīra naudaszīmju mūžu. To panāca, naudu drukājot uz īpaša naudaszīmju papīra, kas bija piemērots naudas funkcijai. Tajā mēdza iestrādāt vienu no būtiskākajiem pretviltošanas elementiem – ūdenszīmi, kas joprojām izpelnās īpašu notafilu uzmanību. Mūsdienās naudas papīrā iestrādā arī t. s. metāliskās joslas.

Īpaša vieta notafilijā ir nacionālo valūtu izpētei. Ja monētās varēja iekļaut kādus konkrētus simbolus vai elegantus dekoratīvos elementus, tad papīra naudaszīmes savu izmēru dēļ piedāvāja daudz plašākas iespējas komunicēt ar simboliem. Tajās iekļāva tādus simbolus, kas nepārprotami konstruēja un pauda nacionālo identitāti, akcentēja kolektīvās tautas un nācijas vērtības, veicināja piederību kopienai (t. i., nacionalitātei, valstiskajai piederībai), izcēla nozīmīgus vēsturiskos faktus vai personības. Papīra naudaszīmes faktiski kļuva par miniatūriem mākslas darbiem un valstu vizītkartēm.

Līdz ar to notafilijas devumu nevar novērtēt tikai vienā jomā. Tā sniedz zināšanas par naudaszīmju izgatavošanas tehnoloģijām (papīrs, krāsas, izmēri, izturība u. c.), valdošajiem mākslas stiliem, pastāvošo politisko iekārtu, izpratni par vērtībām un simboliem, politisko propagandu u. c.

Nozares terminoloģija ir izstrādāta ļoti detalizēti. Tā veidota, lai pētnieki un kolekcionāri pēc iespējas precīzāk varētu aprakstīt un norādīt konkrētas naudaszīmju uzbūves detaļas, kā arī pēc iespējas labāk varētu norādīt naudaszīmes veidu un funkciju. Nozīmīgs darbs nozares teorijas apguvei ir Alberta Pika (Albert Pick) sastādītais Papiergeld Lexikon (“Papīrnaudas leksikons”, 1978).

Daži biežāk lietotie termini: apstiprinātas naudaszīmes paraugs (specimen), naudaszīmes dizaina paraugs vai tā daļa (proof), banknote, bankas zīme (bank note), t. s. inflācijas un hiperinflācijas nauda ar lielu nominālvērtību (inflation money), t. s. nepieciešamības nauda, primāri Vācijā un Austrijā izdotā nauda hiperinflācijas laikā (1914–1923; Notgeld), uzdruka (overprint), Kases zīme (Treasury Note), vinjete (vignette), ģeometrisks ornaments naudas zīmēs, giljoša (guilloche), naudas zīmju averss (face), naudas zīmju reverss (back) u. c.

Līdztekus naudaszīmju apraksta veidošanas terminiem pastāv arī naudaszīmju kvalitātes un saglabātības pakāpes terminoloģija. To izstrādājusi Starptautiskā banknošu biedrība (International Bank Note Society, IBNS), un tā ir vispārpieņemts naudaszīmju kvalitātes vērtēšanas standarts. To plaši izmanto naudaszīmju katalogos un izsoļu namos.

Kopumā izstrādātas deviņas kvalitātes kategorijas: nav bijusi apgrozībā (uncirculated, UNC), tikpat kā nav bijusi apgrozībā (about uncirculated, AU), ārkārtīgi laba (extremely fine, EF), ļoti laba (very fine, VF), laba (fine, F), ļoti pieņemama (very good, VG), pieņemama (good, G), mērena (fair, F), slikta (poor, P).

Vēsturiski papīra naudaszīmes izdeva privātās bankas (piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV, līdz 1863. gadam) un valstis, bet vairākkārt bijuši gadījumi, kad papīra naudaszīmes, īpaši politiskās un ekonomiskās nestabilitātes periodos, izdeva arī uzņēmumi, militārās pārvaldes un okupācijas varas iestādes, kā arī pašvaldības.

Skaidri nav zināms, kad tieši papīra naudaszīmju krāšana kļuva par vispārpieņemtu nodarbi. Pastāv viedoklis, ka interese par to krāšanu radusies līdz ar pirmajām papīra naudaszīmēm. Taču par daudzmaz vērā ņemu nodarbi naudaszīmju kolekcionēšana veidojās 20. gs. pirmajās desmitgadēs, bet pilnībā nostiprinājās un popularitāti ieguva tikai pēc Otrā pasaules kara. Tieši pirmajās pēckara desmitgadēs strauji pieauga ar notafiliju saistīto publikāciju klāsts – katalogi un populārzinātniski raksti un izdevumi. To autori galvenokārt bija numismāti, kuri savās kolekcijās bija iekļāvuši arī papīra naudaszīmju eksemplārus.

Par atsevišķu vēstures palīgdisciplīnu notafilija izveidojās 20. gs. 60.–70. gados, kad ievērojami pieauga arī zinātniskā interese par papīra naudaszīmēm.

Tiek uzskatīts, ka notafilijas popularitāti ietekmēja ievērojamais nederīgo papīra naudaszīmju skaits, kas bija zaudējušas vērtību un ekonomisko nozīmi politisko izmaiņu un ekonomisko pārmaiņu dēļ, ko izraisīja Pirmais pasaules karš. Ne vien kara apstākļi un augstā inflācija pēc kara (Vācijā un Austrijā pat hiperinflācija), bet arī daudzu jauno nacionālo valstu veidošanās, īpaši Eiropā, ievērojami bagātināja papīra naudaszīmju klāstu. Turklāt augstā inflācija bija viens no būtiskākajiem argumentiem papīra naudaszīmju “sprādzienā”, proti, augstās inflācijas dēļ apgrozībā bija nepieciešams laist arvien lielākas papīra naudaszīmes, tādējādi izraisot monetārās reformas, kam attiecīgi atkal bija vajadzīgas jaunas un atšķirīgas papīra naudaszīmes. Šādu un līdzīgu notikumu un procesu kopums pamazām radīja augsni apzinātai papīra naudaszīmju kolekcionēšanai.

Pretstatā monētām, kurām piemīt arī materiāla, t. i., metāla vērtība, papīra naudaszīmēm tādas nav, lai gan papīra naudaszīmes bija nodrošinātas ar zeltu vai izdevēja mantu.

Mūsdienās nozīmīgas notafilijas kolekcijas glabājas pasaules lielākajos un nozīmīgākajos muzejos (Britu muzejā, The British Museum, Bodes muzejā, Bode Museum u. c.), valstu centrālajās bankās, lielo naudaszīmju ražotāju arhīvos, kā arī dažādos nodibinājumos un privātkolekcijās. Muzeji ir tās organizācijas, kas ar naudaszīmju izpēti nodarbojas zinātniskā līmenī, taču nereti tieši papīra naudaszīmju kolekcionāri piedāvā padziļinātu un specifisku konkrētu naudaszīmju veidu vai tipu pētniecību.

Lielu ieguldījumu papīra naudaszīmju izpētē un popularizēšanā sniedz dažādi nodibinājumi un biedrības. Piemēram, IBNS un Papīra naudaszīmju kolekcionāru biedrība (Society of Paper Money Collectors, SPMC), kuras atrodas ASV, publicē papīra naudaszīmēm veltītus populārzinātniskus un informatīvi bagātus žurnālus. IBNS izdod International Bank Note Society Journal (iznāk reizi ceturksnī), un SPMC – Paper Money (iznāk sešas reizes gadā).

Līdzās šo organizāciju žurnāliem pastāv arī citi, kas plašākai publikai piedāvā arī kvalitatīvu populārzinātnisko literatūru. 

Lai arī notafilija ir salīdzinoši jauna vēstures zinātnes palīgdisciplīna, tās attīstību ietekmējušas vairākas spilgtas un nozarē atzītas personas. Par notafilijas kā zinātnes pamatlicēju var dēvēt vācu notafilu un numismātu A. Piku.

Vispirms kā kolekcionārs A. Piks līdz 1964. gadam izveidoja apjomīgu papīra naudaszīmju kolekciju, aptverot vairāk nekā 180 000 dažādu naudaszīmju. 1964. gadā A. Piks savu kolekciju nodeva Bavārijas Hipotēku un biržas bankai (Bayerischen Hypotheken- und Wechselbank) Minhenē, kas A. Piku iecēla par algotu savas kolekcijas kuratoru un ik gadu piešķīra naudas līdzekļus, lai kolekciju papildinātu. A. Pikam 1985. gadā aizejot pensijā, naudaszīmju kolekcija bija pieaugusi līdz vairāk nekā 300 000 vienībām. Mūsdienās kolekcija glabājas naudaszīmju un vērtspapīru izgatavošanas lieluzņēmuma “Giesecke+Devrient” pārvaldībā un ir brīvi pieejama pētniekiem. Kolekcija vienlaikus atzīta arī par Vācijas Nacionālās numismātiskās kolekcijas (Staatliche Münzsammlung) daļu.

A. Pika devums notafilijā saistāms arī ar nozares terminoloģiju un naudaszīmju kataloģizēšanas principu izveidi un ieviešanu. Vispirms tika izdoti A. Pika fundamentālie darbi “Papīrnaudas leksikons” un “Eiropas papīra naudas katalogs no 1900. gada” (Catalog of European Paper Money since 1900, 1971), bet viņa darbības spilgtākais sasniegums bija pirmā modernā naudaszīmju kataloga “Pasaules papīra naudas standarta katalogs” (Standard Catalog of World Paper Money, 1975) sastādīšana un sistematizēšana. Katalogs līdz mūsdienām piedzīvojis vairākus papildinātus laidienus un tiek uzskatīts par nozīmīgāko vispārīgo papīra naudaszīmju katalogu pasaulē.

Citi notafilijā zināmi un atzīti pētnieki un kolekcionāri: Pīters Saimss (Peter Symes) publicējis daudzus rakstus IBNS žurnālā par papīra naudaszīmju problemātiku, kā arī divas reizes bijis IBNS prezidents; Kerijs A. Rodžers (Kerry A. Rodgers) devis lielu ieguldījumu “Pasaules papīra naudas standarta kataloga” sagatavošanā un plaši nodarbojies ar Apvienotās Karalistes, bet īpaši ar Fidži papīra naudaszīmju pētīšanu un kolekcionēšanu; Džoels R. Andersons (Joel R. Anderson) bija atzīts reto ASV banknošu kolekcionārs, kura ievērojamo kolekciju 2018. un 2019. gadā pārdeva par vairāk nekā 34 miljoniem ASV dolāru.