Reģionālo attīstību var uztvert kā vispārējus centienus mazināt reģionālās atšķirības, atbalstot ekonomiskas aktivitātes reģionos un radot jaunus labumus. Ar jaunu labumu radīšanu saprotami veidi, kā reducēt nevienlīdzību, nabadzību, bezdarbu un paaugstināt indivīdu rīcībspēju. Reģionālā attīstība paredz darbību kopumu, kā rezultātā noteiktā teritorijā – reģionā – notiek sociālas, ekonomiskas vai vides izmaiņas. Pozitīvu pārmaiņu rezultātā reģions kļūst produktīvāks, konkurētspējīgāks un noderīgāks indivīdiem, kuri tur dzīvo.

Mūsdienās reģionālā attīstība ir viens no izpētes objektiem vairākām zinātnes nozarēm (socioloģijai, ekonomikai, ģeogrāfijai, vadībzinātnei u. c.), līdz ar to reģiona jēdziena formulējums var atšķirties gan atkarībā no zinātnes nozares, gan autora. Vispārīgi par reģionu var saukt jebkuru lielu zemes virsmas daļu, kura pēc fiziski ģeogrāfiskām īpašībām vai cilvēku darbības rakstura ir atšķirīga no apkārtējām teritorijām. Par reģionu var tikt uzskatīta ļoti plaša teritorija atkarībā no interesēm un mērķiem (piemēram, politikas plānošana, administratīvais dalījums, kultūrvēsturiski reģioni u. tml.), kā arī atkarībā no laikmeta, dominējošajām vērtībām un autora izpratnes. Socioloģijā reģions parasti tiek uztverts kā sociāla kategorija, līdz ar to galvenokārt tiek akcentēti reģionos notiekošie sociālie procesi.

Reģionālās attīstības jēdziens mūsdienās aptver plašu tematu loku – no valstī nabadzīgāko reģionu ekonomiskās attīstības atbalstīšanas līdz decentralizācijas programmām, kas paredz noturīgu un lielākā mērā par valstī notiekošajiem procesiem atbildīgu vietējo un reģionālo institūciju rašanos un pastāvēšanu. Dažos gadījumos reģionālās attīstības mērķis var būt mazināt ekonomiskās atšķirības starp bagātākajiem un nabadzīgākajiem reģioniem un veicināt resursu un publisko pakalpojumu pieejamību reģionos; citos gadījumos mērķis var būt mazināt attīstību kavējošas barjeras noteiktā reģionā (kā darbavietu trūkums, iedzīvotāju izglītības līmenis un citas).

Tradicionālā izpratnē reģiona spēju attīstīties galvenokārt nosaka iekšzemes kopprodukts, iedzīvotāju skaits, uzņēmumu skaits un ekonomiskās aktivitātes rādītāji, bezdarba līmenis, veselības, izglītības un citu pakalpojumu pieejamība, iedzīvotāju izglītības līmenis.

Svarīgākie reģiona teritoriju veidojošie elementi, kuri arī nosaka reģionālās attīstības iespējas un potenciālu, ir transporta infrastruktūra, mājokļu pieejamība un kvalitāte, vides kvalitāte, dabas daudzveidība, kultūrvēsturiskais mantojums.

Socioloģijā mūsdienās reģionālā attīstība ir viena no lauku socioloģijas jomām. Reģionālā attīstība kā atsevišķa joma izveidojusies 20. gs. 50. gados. Sākotnēji tai bija galvenokārt ekonomisks pamats. Uzsvars tika likts uz to, kā uzņēmumu darbība ietekmē ekonomiskos indikatorus reģionā (piemēram, nodarbinātību, peļņu un iekšzemes kopproduktu). 20. gs. beigās reģionālās attīstības pieeja kļuva multidisciplināra. Socioloģija, politikas zinātne un valsts politika līdz ar ekonomiku kļuva par galvenajām nozarēm, kas pievērsa uzmanību tam, kāds reģions varētu attīstīties un kā dažādi faktori (ne tikai ekonomiskie) ietekmē reģiona veidošanos. Mūsdienās arī tādi aspekti kā funkcionējošas pārvaldības izveidošana, sociālās nevienlīdzības mazināšana, vides ilgtspējas nodrošināšana, kultūras dažādība un citi ir vērā ņemami reģionālās attīstības rādītāji. Vispārējas ekonomisku un sociālu uzlabojumu pazīmes reģionālās attīstības izpētes laukā ir šādas: plašāka un labākas kvalitātes infrastruktūra; uzlabota vietēji pieejamo pakalpojumu saņemšana (veselības aprūpe, izglītība, kultūras norises u. c.); lielāka un daudzveidīga ražošana; zemāks bezdarba līmenis; darbavietu skaita pieaugums; vidējā ienākumu līmeņa paaugstināšanās; dzīves kvalitātes uzlabošanās (ar to saprotot indivīda vispārēju labsajūtu, apmierinātību ar dzīvi, pašrealizāciju, fizisku un garīgu veselību un tamlīdzīgi).

21. gs. par reģionālās attīstības izpētes nozari kļuvusi arī ekonomiskā ģeogrāfija. Mūsdienās reģionālās attīstības kā zinātnes nozares akcents vairāk vērsts uz reģiona attīstības telpisko dinamiku – reģions kā vieta, kur dzīvot, strādāt un ieguldīt. Vienlīdz liels uzsvars ir gan uz cilvēkiem kā reģiona attīstības virzītājiem, gan uz nozaru un uzņēmējdarbības attīstību un reģionālās attīstības institūciju nozīmi progresa veicināšanā. Indivīdi ar savām zināšanām un zināšanu izmantošanu ir galvenais reģionālās attīstības izpētes objekts. Indivīdi vienlaikus ir tie, kuri rada attīstību, un tie, kuri izmanto tās rezultātā iegūtos labumus.

Reģionālās attīstības jēdziens tiek plaši izmantots valstu reģionālās politikas veidošanā un tās prioritāšu definēšanā. Līdz 20. gs. 90. gadiem reģionālā politika centās reģionu attīstības atšķirību mazināšanos panākt ar plašu infrastruktūras attīstību un reģionam iekšēji piesaistītu finansējumu, tomēr šāda pieeja nesniedza vēlamo rezultātu un nemazināja nevienlīdzību reģionu attīstībā. Tika ieviesta jauna pieeja reģionālās attīstības veicināšanai. Tā paredz resursu pārdali no koncentrēšanās uz mazāk attīstītajiem reģioniem uz visu reģionu savstarpējas konkurētspējas veicināšanu. Jaunā reģionālā politika tiek balstīta policentrisma pieejā, lielu nozīmi piešķirot pilsētai kā reģiona attīstības un izaugsmes virzītājai. Šī pieeja ietver attīstības stratēģiju, kas aptver vairākus vietējo uzņēmējdarbību ietekmējošus faktorus; uzsvaru uz reģionam piemītošiem īpašiem resursiem un iespējām, nevis uz trūkumiem un vajadzību reģionu atbalstīt; kolektīvas pārvaldības pieeju, kur centralizētai pārvaldībai ir mazāka nozīme un kas paredz nacionāla, reģionāla un vietēja mēroga pārvaldību, kā arī citu ieinteresēto pušu iesaistīšanos pārvaldībā.

Par vienu no klasiskajām reģiona definēšanas pieejām var tikt uzskatīta vācu ģeogrāfa Valtera Kristallera (Walter Christaller) un vācu ekonomista Augusta Lēša (August Lösch) centrālās vietas teorija. Centrālās vietas teorijā reģions tiek skaidrots kā centrālo vietu jeb pilsētu hierarhiska sistēma – tā sastāv no viena liela un vairākiem mazākiem centriem. Teorijas pamatā ir uzskats – lai iegādātos vajadzīgās preces un pakalpojumus, iedzīvotāji izvēlēsies tuvāko vietu ar viszemākajiem transporta izdevumiem.

Lai gan reģionālo attīstību par savu izpētes lauku pieņēmušas dažādas zinātnes nozares (piemēram, ģeogrāfija, ekonomika, vadības zinības, socioloģija), tomēr pētījumos tiek uzsvērti ekonomiskie aspekti. Klasiskās reģionālās ekonomiskās attīstības teorijas konceptuālo pamatu veido piecas teorijas: starpreģionālā konverģences hipotēze, lokācijas teorija un reģionālā zinātne, ārējās ekonomikas teorija, telpiskās konkurences modeļi un centrālās vietas teorija.

Ekonomisko determinismu pārstāvošās teorijas var iedalīt trīs grupās: reģionu attīstības konverģences teorijas, reģionu diverģences teorijas un strukturālisma teorijas.

Konverģences teoriju pamatā ir uzskats, ka ikviens reģions, cenšoties attīstīt un izmantot savas priekšrocības, laika gaitā kļūst līdzīgs pārējiem reģioniem un to sociālās, ekonomiskās un politiskās sistēmas saplūst (notiek konverģence). Intensificējot ražošanu, specializējoties un organizējot pēc iespējas izdevīgāku tirdzniecību ar citiem reģioniem, jebkurš reģions pamazām kļūst industrializēts, līdz ar to līdzīgs citiem industriāliem reģioniem. Konverģences teorijas aizsākumi meklējami funkcionālisma pieejā, kas pieņem, ka sabiedrībā pastāv noteiktas prasības, lai tā attīstītos un efektīvi funkcionētu. Galvenās konverģences teorijas ir uz eksportu balstītā teorija un neoklasiskā eksogēnās izaugsmes teorija.

Diverģences teoriju pamatā, pretēji konverģences teorijām, ir reģionu atšķirības un šīs atšķirības veidojoši apstākļi. Tās lielā mērā radušās konverģences teoriju kritikas rezultātā. 20. gs. 60. gados veiktie empīriskie pētījumi liecināja par pieaugošām ekonomiskām atšķirībām starp industrializētām valstīm un mazāk attīstītām valstīm. Galvenās diverģences teorijas ir kumulatīvās cēloņsakarības teorija un izaugsmes pola teorija. Kumulatīvās cēloņsakarības teorijas pārstāvis, zviedru ekonomists, sociologs un politiķis Karls Gunars Mirdals (Karl Gunnar Myrdal) attīstīja uzskatu, ka mazāk attīstītie reģioni var gūt labumu no cita, blakus esoša reģiona attīstības. Netiešu labumu mazāk attīstītie reģioni galvenokārt gūst inovāciju izplatīšanās un darbaspēka un kapitāla kustības starp šiem reģioniem rezultātā. Izaugsmes pola teorijas pārstāvis Alberts Oto Hiršmanis (Albert Otto Hirschman) analizējis attīstības centru ietekmi uz mazāk attīstītiem reģioniem. Viņš šādai attīstībai, kad progresē viens centrs, saskatīja negatīvu ietekmi uz mazāk attīstītiem reģioniem, tāpēc akcentēja sadarbības un sociālo kontaktu nozīmi reģionu attīstībā. A. O. Hiršmanis uzskatīja, ka investīcijas ekonomikā (piemēram, uzņēmējdarbībā) straujāk veicinās attīstību, jo tajā pastāv plašs savstarpējo kontaktu tīkls.

Strukturālisma teorijās reģionālā attīstība tiek uztverta kā strukturālas pielāgošanās process gan reģionā iekšienē, gan ārpus tā. Konverģences un diverģences teorijas apskata reģionu, analizējot faktorus, kas reģionu pietuvina vai attālina no ekonomiskās izaugsmes. Strukturālisma teorētiķi ekonomisko izaugsmi apskata kā no iepriekšējās pieredzes atkarīgu evolūciju caur dažādām ekonomiskā brieduma stadijām. Galvenās strukturālisma teorijas, kas pievēršas reģionālās ekonomiskās attīstības skaidrošanai, ir pakāpju/ sektoru teorijas, peļņas/ produktu cikla teorijas, ražošanas restrukturizācijas teorija, elastīgās specializācijas un tīkla teorija un marksistu teorija. Viens no nozīmīgākajiem pakāpju/ sektoru teoriju pārstāvjiem ekonomists un politikas zinātnieks Jozefs Aloizs Šumpēters (Joseph Alois Schumpeter) uzskatīja, ka reģionu attīstības pakāpes atkarīgas no spējas ieviest inovācijas. Inovāciju veidošanās skaidrošanai viņš izmantoja jēdzienu “radošā sabrukšana” (creative destruction), kas nozīmēja veco ideju aizstāšanu ar jaunām.

Jaunākās reģionālās attīstības teorijas akcentē cilvēkkapitālu un sociālo kapitālu, inovācijas, zināšanas, telpisko dinamiku un demogrāfiskās izmaiņas. Reģionālās attīstības pamatprincipi, mērķis un izpētes priekšmets laika gaitā kopumā nav būtiski mainījušies, taču mainījies analīzes konteksts – analīzē vairāk tiek uzsvērts globālās ekonomikas spiediens uz lokālo ekonomiku, kā arī cilvēkkapitāla, sociālā kapitāla un sabiedrības (tā tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajiem reģionālo attīstību ietekmējošiem faktoriem) nozīme.

Par jaunajām reģionālās attīstības teorijām var tikt uzskatītas endogēnās attīstības perspektīva un jaunā ekonomiskā ģeogrāfija. Endogēnās attīstības perspektīvas pamatā ir uzskats, ka ekonomiskā izaugsme primāri ir iekšēju, nevis ārēju faktoru rezultāts, kā arī uzskats, ka ieguldījumiem cilvēkkapitālā, inovācijās un zināšanās ir liela nozīme ekonomikas izaugsmē. Jaunās ekonomiskās ģeogrāfijas pamatā ir uzskats, ka reģionālie ekonomiskās darbības klasteri veidojas centrbēdzes un centrtieces kombinācijas rezultātā.

Reģionālās attīstības izpētes lauks ir piesaistīts noteiktai un pēc konkrētiem kritērijiem definējamai teritorijai, ko raksturo noteikti sociālekonomiskie rādītāji, – reģionam. Šis faktors ir viens no galvenajiem, kāpēc reģionālās attīstības pētniecībā galvenokārt tiek izmantota gadījuma izpētes pieeja, kas ļauj vispusīgi analizēt reģionu kā vienotu veselumu. Reģionālās attīstības pētījumus mūsdienās raksturo holistiska pieeja, multidisciplinaritāte un vietējo iedzīvotāju un pārvaldes institūciju iesaistīšana un aktīva līdzdalība pētījuma procesā.

Viena no nozīmīgākajām reģionālās attīstības pētniecības organizācijām ir Starptautiskā Reģionālās zinātnes asociācija (Regional Science Association International). Asociācija dibināta 1954. gadā. Tās galvenais mērķis ir veicināt ideju apmaiņu starp dažādu nozaru un valstu pētniekiem un sekmēt pētījumu veikšanu. Tas iekļauj gan īpaši reģionu analīzei izstrādātu rīku, metožu un teorētisko ietvaru izmantošanu, gan arī dažādās sociālajās un citās zinātnēs atzītu jēdzienu, procedūru un analītisko tehniku izmantošanu.

Vēl viena nozīmīga starptautiska reģionālās attīstības pētniecības organizācija ir Reģionālo studiju asociācija (Regional Studies Association), kas dibināta 1965. gadā. Viens no asociācijas galvenajiem darbības virzieniem ir augstu teorijas, empīriskās analīzes un politisko debašu standartu nodrošināšana jautājumos, kas skar gan lauku, gan pilsētas vidi.

Ņūkāslas Universitātes (Newcastle University) Urbānās un reģionālās attīstības studiju centrs (Centre for Urban and Regional Development Studies), kas dibināts 1977. gadā, akcentē ekonomikas ģeogrāfijas nozīmi reģionālajā attīstībā. Centra pētījumu galvenais mērķis ir veicināt teorētisku un empīrisku izpratni par reģionālo attīstību, kā arī debates par ekonomikas ģeogrāfiju.

Pētījumi par reģionālo attīstību lasāmi vairākos periodiskajos izdevumos. Journal of Regional Science (kopš 1958. gada) tiek publicēti oriģināli analītiski pētījumi, kas tieši vai starpdisciplināri saistīti ar ekonomiku vai kvantitatīvo ģeogrāfiju. Journal of Regional Science ir viens no visbiežāk citētajiem pilsētvides un reģionālajās studijās. International Regional Science Review (kopš 1975. gada) ir akadēmisks žurnāls. Tajā galvenokārt tiek publicēti akadēmiski raksti sociālajās zinātnēs (ekonomikā, socioloģijā, ģeogrāfijā un citās sociālajās zinātnēs), kas ietver telpisko un reģionālo analīzi. Žurnāls akcentē teorijas, metodes, kā arī politikas veidošanas jautājumus attiecībā uz telpisko un reģionālo attīstību. European Urban and Regional Studies (kopš 1994. gada) publicē akadēmiskus rakstus, saistītus ar akadēmiskām un politiskām debatēm par reģionālās attīstības procesu Eiropā. Žurnāls Regional Studies (kopš 1967. gada; izdod Reģionālo studiju asociācija) publicē oriģinālus pētījumus, kas skar reģionālās attīstības ekonomisko, sociālo, politisko un vides dimensiju. International Journal of Urban and Regional Research (kopš 1977. gada; izdod Urbānās un reģionālās pētniecības fonds, Foundation for Urban and Regional Studies) tiek publicēti pilsētvides un reģionālās attīstības pētījumi no dažādu sociālo zinātņu (ģeogrāfijas, socioloģijas, teritorijas plānošanas u. c.) perspektīvas. Žurnālam ir atsevišķas sadaļas, kas veltītas debatēm un mūsdienu urbānajai pasaulei.

Mūsdienās reģionālās attīstības pētniecībai daudz pievērsies Kesijs Dovkins (Casey Dawkins), kas pēta pilsētvidi un mājokļu politiku. Reģionālo attīstību no cita skatupunkta pētījusi amerikāņu ekonomiste Anna Markusena (Ann Markusen). Viņas pētnieciskais un politiskais darbs saistīts ar ekonomiskās attīstības jautājumu aktualizēšanu vietējā un nacionālā līmenī. Amerikāņu ekonomists Pols Krugmens (Paul Krugman) pievērsies reģionu ekonomiskai izaugsmei. P. Krugmens izstrādājis jaunās ekonomiskās ģeogrāfijas teoriju, kurā tiek analizētas pasaules ekonomiskās aktivitātes un to atrašanās vieta.