Sociālā stratifikācija cieši saistīta ar jēdzieniem “sociālā struktūra” un “nevienlīdzība”, tomēr sociālā struktūra attiecināma ne tikai uz hierarhiski izvietotām sabiedrības kategorijām, kamēr nevienlīdzības robežas nav tik skaidri nosakāmas. Stratifikācijas jēdziens socioloģijā ienācis no dabaszinātnēm. Tā izmantošana balstās uz vizuālu līdzību. Zemes slāņu grafisks atspoguļojums, uz ko attiecināms jēdziens “stratifikācija”, vizuāli atgādina sabiedrības slāņu atspoguļojumu – t. i., slāņi izvietoti viens zem otra.
sociālās stratifikācijas pētniecība
pētniecība, kurā tiek apskatīta strukturēta nevienlīdzība sabiedrībā, kad pastāv hierarhiski izvietotas sabiedrības kategorijas pēc ienākumiem, tautības, prestiža un citām pazīmēm
Saistītie šķirkļi
Nozares un apakšnozares
socioloģija
- attīstības socioloģija
- bērnības socioloģija
- biogrāfiskā metode
- brīvā laika socioloģija
- darba socioloģija
- deviances socioloģija
- ekonomikas socioloģija
- emociju socioloģija
- ģimenes socioloģija
- izglītības socioloģija
- kara socioloģija
- klīniskā socioloģija
- kvalitatīvās metodes socioloģijā
- kvantitatīvās metodes socioloģijā
- ķermeņa socioloģija
- lauku socioloģija
- mediju socioloģija
- nākotnes pētījumi
- novecošanas socioloģija
- organizāciju socioloģija
- pārtikas socioloģija
- pilsētas socioloģija
- politikas socioloģija
- reģionālā attīstība
- sociālā politika
- sociālās stratifikācijas pētniecība
- sociālo kustību pētniecība
- sociālo pārmaiņu pētniecība
- sporta socioloģija
- tiesību socioloģija, socioloģijā
- veselības un medicīnas socioloģija
- vēsturiskā socioloģija
- vides socioloģija
- zinātnes un tehnoloģijas socioloģija
Satura rādītājs
Īsa vēsture un teorētiskā nozīme
Kaut arī sociālās stratifikācijas pētniecība ir atsevišķs virziens socioloģijā, sociālā stratifikācija ir vērā ņemams process arī citās socioloģijas apakšnozarēs. Sociālās stratifikācijas pētniecība galvenokārt vērsta uz socioekonomisko nevienlīdzību, kamēr citos socioloģijas laukos uzmanība tiek vērsta uz etnicitātē, rasē un dzimumā balstītu sociālo noslāņošanos. Sociālā stratifikācija dažādās izpausmes formās un apjomos vērojama katrā sabiedrībā. Jau kopš pirmajiem pētījumiem stratifikācijā sociologi centušies atbildēt uz jautājumiem par to, kā un kāpēc sociālās stratifikācija radusies. 20. gs. sociālās stratifikācijas pētniecībā izplatītākas kļuva empīriskās metodes, kas ļāva pievērsties datu salīdzināšanai un sociālās stratifikācijas dabas skaidrošanai. 20. gs. 50. gados sociālās stratifikācijas pētniecībā dominēja ar sociālo mobilitāti saistītas tēmas; 80. gados attīstījās sociālās stratifikācijas starpvalstu atšķirību pētniecība.
Pētniecības metodes
Sociālās stratifikācijas pētniecībā tiek izmantots plašs metožu klāsts – starp zīmīgākajām minama vēsturiskā un salīdzinošā metode, kā arī empīriskas metodes – līdzdalīgais novērojums un anketēšana. Mainīgās sociālās stratifikācijas iedabas dēļ daudz darba tiek ieguldīts tieši metodoloģijas attīstībā. Mūsdienās galvenais uzsvars tiek likts uz empīriski iegūstamiem, kvantitatīviem un salīdzināmiem datiem.
Galvenās teorijas
19. gs. vidū britu karikatūrists un grāmatu ilustrators Džordžs Krukšenks (George Cruikshank) publicēja gravīru “Britu bišu strops”, kas attēlo britu impērijas sociālo stratifikāciju. Gravīra vēlāk tika izplatīta ar nosaukumu “Politiskais attēls tautai par peniju”. Turpmāk līdzīga tipa attēli, tikai ar uzsvaru uz zemāko šķiru apspiesto stāvokli, izmantoti strādnieku šķiriskās apziņas paaugstināšanai un šķiru cīņas popularizēšanai.
Izplatītākie kritēriji, pēc kuriem sabiedrībā iespējama stratifikācija, ir vara, bagātība, dzimums/dzimte (sex/ gender), tautība vai rase. Tomēr sabiedrību iespējams stratificēt arī pēc vecuma, reliģiskās piederības, izglītības, dzīvesvietas, feodālajā sabiedrībā – pēc kārtas, Indijas sabiedrībā – pēc varnu un kastu piederības un tamlīdzīgi. Mūsdienās pētnieki pievērš uzmanību globālajai nevienlīdzībai, par stratifikācijas kritēriju izvirzot indivīda valstisko piederību.
Vieni stratifikācijas kritēriji noteiktās sabiedrībās var būt būtiskāki, citi mazāk būtiski vai nepastāvēt vispār (piemēram, Indijā būtiska varnu un kastu piederība, kas citās sabiedrībās nepastāv).
Stratifikācijas kritēriji ir sociāli noteikti, taču tie var tikt skaidroti kā dabiski. Tāpēc iespējamas diskusijas, kādā mērā kritērijs ir dabas un kādā mērā sabiedrības noteikts – piemēram, par dzimumu/ dzimšu dalījumu un no tā izrietošajām sociālajām sekām. Ja dalījums tiek atzīts par dabisku, tas visdrīzāk tiek uzskatīts arī par taisnīgu tajā sabiedrības daļā, kam šis dalījums nav izdevīgs. Piemēram, kādu dalījumu var pasludināt par dabisku, jo tas “nāk no dieva” (piemēram, dažādu varnu pārstāvji radīti no dažādām dieva ķermeņa daļām, vai dalījumu feodālajās kārtās noteicis dievs un tamlīdzīgi).
Ja sabiedrībā dominē pārliecība, ka attiecīgais dalījums ir dabisks un/vai taisnīgs, tas veicina stratifikācijas veidošanos pēc šī dabiskā/taisnīgā kritērija (piemēram, stratifikācija pēc izglītības līmeņa mūsdienās ir institucionalizēta likumdošanā). Ja tiek uzskatīts, ka kāds dalījums ir netaisnīgs, tas visdrīzāk sabiedrībā pastāv, taču pastāv centieni tā nozīmīgumu ierobežot (piemēram, mūsdienās stratifikācija pēc dzimuma/dzimtes). Šādā gadījumā var atšķirties arī viedokļi par sociālo slāņu hierarhiju (piemēram, jebkuras tautas nacionālismā tā pati ieņem augstāko vietu, par resursiem konkurējošā tauta – zemāko, bet pārējās visbiežāk atrodas vidū). Ja nav minēto tendenču, dalījuma kritērijs visdrīzāk sabiedrībā nav tik nozīmīgs kā citi, respektīvi, nav institucionalizējies.
Tā kā sociālā stratifikācija attiecas uz plašu sabiedrības dzīves segmentu, pētījumos un teorijās sociālās stratifikācijas jēdziens nereti netiek izmantots, identificējoties ar šaurākām socioloģijas apakšnozarēm. Raksturīgākais piemērs ir dzimumu/dzimšu nevienlīdzības teorijas un pētījumi, kurus parasti izdala atsevišķi no sociālās stratifikācijas. Šādos gadījumos iespējams vilkt paralēles ar marksistisko tradīciju, no kuras izriet vairums feminisma teoriju. Marksisms arī cenšas no stratifikācijas jēdziena izvairīties, uzsverot dalījumu šķirās. Gan tradicionālajam marksismam, gan mūsdienu dzimtes pētījumiem raksturīgi centieni sabiedrībā notiekošos procesus ne tikai skaidrot, bet arī darboties kā spēcīgiem ietekmes aģentiem. Respektīvi, pētniecība ir saaugusi ar sociālām kustībām, tāpēc tām ir nepieciešams pašām savs pamanāms zīmols (piemēram, feminisms), nevis saaugšana ar sociālās stratifikācijas teorijām.
Sociālās stratifikācijas teorijas un pētījumi parasti attiecas uz stratifikāciju pēc bagātības, varas un nodarbošanās. Sociālās stratifikācijas teoriju aizsākums ir Kārļa Marksa (Karl Marx) teorija par šķiru konfliktu starp divām ekonomiski nevienlīdzīgām grupām – buržuāziju un proletariātu. Līdz tam pastāvējušie centieni skaidrot nevienlīdzību sabiedrībā (antīkie autori, Nikolo Makjavelli (Niccolò di Bernardo dei Machiavelli), Žans Žaks Ruso (Jean Jacques Rousseau) u. c.) nav atstājuši tik paliekošu iespaidu. K. Marksa teorija bijusi par pamatu sociālās stratifikācijas teorētisko virzienu izveidē.
Nozīmīgākie teorētiskie virzieni stratifikācijā ir marksisms, kurš atzīst pastāvošo ekonomiski noteikto nevienlīdzību par netaisnīgu un piedāvā to mainīt; elites teorijas, kas apraksta elites nozīmi sabiedrībā un tām simpatizē; vēberisms, kas nevienlīdzību skata ne tikai ekonomiskajā, bet arī prestiža un varas dimensijā; funkcionālisms, kas norāda, ka nevienlīdzība ir nepieciešama, lai sabiedrība varētu veiksmīgi funkcionēt.
K. Marksa teoriju raksturo ekonomiskais determinisms – ekonomika tiek skatīta kā ražošanas attiecību pamats. Ja ražotājspēki (cilvēki, kuri veic ražošanu) nonāk pretrunā ar pastāvošajām ražošanas attiecībām (attiecībām starp cilvēkiem ražošanas procesā), veidojas revolucionāra situācija. Laika gaitā veidojas šķiriskā apziņa, šķiriskā solidaritāte un politiskā organizācija. Kapitālismā K. Markss identificējis divas galvenās šķiras – buržujus un proletāriešus. Tā kā buržuāzija nevar pastāvēt, nemitīgi nerevolucionizējot ražošanu (to nosaka kapitālistiskā konkurence), tā arvien lielāku sabiedrības daļu proletarizē, nonākot aci pret aci ar proletariātu. K. Markss prognozējis cīņu, kurā proletariāts pakāpeniski apvienojas un gāž buržuāziju, izveidojot bezšķiru sabiedrību jeb “brīvu ražotāju brīvu asociāciju”.
Kā atbildes reakcija uz marksismu radās Maksa Vēbera (Max Weber) sociālās stratifikācijas teorija, kas ir ievērojami sarežģītāka, ekonomisko dimensiju pasludinot nevis par bāzi, bet nostādot līdzās prestiža un varas dimensijai, – M. Vēbers rakstījis par šķirām, statusa grupām un partijām. M. Vēbers vairāk uzmanības pievērsis kvalifikācijai, ko indivīds var piedāvāt tirgū, uzskatot to par būtisku kritēriju, lai formētos ekonomiskie sociālie slāņi. M. Vēbers iebildis arī pret šķiru cīņu cēloņu reducēšanu līdz K. Marksa piedāvātajiem, norādot uz sarežģītākiem, saliktiem cēloņiem, kur ietilpst gan parādattiecības, gan monopolu darbība, gan kaulēšanās par darba algu, gan vairāki citi faktori, kas padara neiespējamu K. Marksa divu šķiru modeļa funkcionēšanu.
Cits teorētiskais virziens, kas, tāpat kā vēberisms, izveidojies kā atbilde marksismam, ir elites teorijas, ko pārstāv itāļu sociologs Vilfredo Pareto (Vilfredo Federico Damaso Pareto). V. Pareto socioloģijā ieviesis elites jēdzienu, norādot, ka elite pastāv jebkurā sabiedrībā – tie ir izredzētie, labākie sabiedrības elementi, turklāt jebkurā sfērā – likumdošanā, politikā, dzejā, reliģijā vai noziedzībā. V. Pareto piedāvājis “lapsu” un “lauvu” jēdzienus (ekonomikā viņš līdzīgā veidā analizējis “rantjē” un “spekulantus”, bet reliģijā – “priesterus” un “skeptiķus”), lai tipoloģizētu valdošās elites pārstāvjus. “Lapsas” pārvaldi realizē ar viltu, bet “lauvas” ar varu. Turklāt laika gaitā norit elišu cirkulācija, “lauvām” nomainot “lapsas” un atkal otrādi. Tā kā šīs cirkulācijas gaitā viena elite ik pa laikam gāž otru, vēsturi V. Pareto dēvē par aristokrātijas kapsētu.
Pārējā sabiedrība (jeb masas) V. Pareto interesēja mazāk, tomēr elišu cirkulācijā arī masām ir nozīme, jo tajās parādās spēcīgi “tīrradņi”, kas cenšas nokļūt varas pozīcijās; reizēm viņiem tas arī izdodas, elitē iefiltrējoties vai to aizstājot. Šādā veidā notiek arī elites kvalitatīva atjaunošanās.
Pēc Otrā pasaules kara parādījās publikācijas par sociālo stratifikāciju funkcionālisma aspektā. Pirmā publikācija ir Kingslija Deivisa (Kingsley Davis) un Vilberta Mūra (Wilbert Moore) raksts “Daži stratifikācijas principi” (Some principles of stratification, 1945) žurnālā American Sociological Review. Raksta mērķis bija atklāt saikni starp stratifikāciju un sabiedrisko kārtību – sabiedrībai, kura ir funkcionējošs mehānisms, jānodrošina savu locekļu izvietojums sociālajās pozīcijās un jāstimulē ar to saistīto pienākumu pildīšana. K. Deiviss un V. Mūrs uzskata, ka ir pozīcijas, kas ir būtiskākas, nepieciešamākas sabiedrībai, ir mazāk pievilcīgas, prasa īpašāku talantu vai specifisku sagatavošanos u. tml. (piemēram, medicīnas apgūšana ir dārga un ilga). Lai veicinātu arī šo pozīciju aizpildīšanu, nepieciešams līdzeklis, pamudinājums šos pienākumus pildīt – tie ir labumi ekonomisko stimulu (komforta, iztikas), estētisko stimulu (izklaides) un simbolisko stimulu (prestiža, cieņas) formā. Apbalvojumu nevienlīdzīgs sadalījums veicina gan pozīciju aizpildīšanu, gan sociālo stratifikāciju. Funkcionālisma atšķirība no pirms tam dominējušajām sociālās stratifikācijas teorijām ir tajā, ka jebkuras – gan augstākas, gan zemākas – pozīcijas aizpildīšana un ar to saistīto pienākumu pildīšana tiek skatīta kā kopīgu sabiedrības labumu veicinoša, resp., sociālie slāņi netiek uztverti kā konfliktējoši. Funkcionālisma teorija izraisīja plašākas diskusijas, kuras 1953. gadā aizsāka amerikāņu sociologs Melvins Tumins (Melvin Tumin), bet vēlāk iesaistījās arī citi autori. M. Tumins kritizē K. Deivisa un V. Mūra rakstu, norādot, ka nav skaidrs, vai un kā iespējams noteikt, kuras pozīcijas ir funkcionāli nepieciešamākās un būtiskākās. Pat ja tas būtu iespējams, talanta atpazīšanu un īstenošanu ietekmē jau eksistējošā sociālā stratifikācija, kas rada strukturālus šķēršļus talanta atpazīšanai noteiktos sabiedrības slāņos, kuriem nav tik daudz varas un resursu. M. Tumins secina, ka funkcionālisma galvenā ideja par sociālo stratifikāciju, ka kvalificētākais personāls nonāk svarīgākajās pozīcijās, ir apšaubāma.
Ar sociālās stratifikācijas teorētiskajiem virzieniem saistītās idejas turpinājuši citi autori. Marksisma tradīcijā viens no nozīmīgākajiem autoriem ir Eriks Olins Raits (Erik Olin Wright), elites teorijās Roberts Mihelss (Robert Michels), vēberisma tradīcijā Frenks Pārkins (Frank Parkin) un Malkoms Voterss (Malcolm Waters), funkcionālismā Tolkots Pārsonss (Talcott Parsons).
Paralēli funkcionālisma skaidrojumiem ASV pēc Otrā pasaules kara nozīmīgu darbu sociālās stratifikācijas teorijās publicējis Pitirims Sorokins (Pitirim Sorokin). Grāmatā “Sociālā un kultūras mobilitāte” (Social And Cultural Mobility, 1959) uzmanība tiek pievērsta sociālajai mobilitātei, ko P. Sorokins definējis kā indivīda vai sociāla objekta pāreju no vienas pozīcijas uz citu. Vertikālā sociālā mobilitāte ir mobilitāte starp sociālajiem slāņiem. P. Sorokins sniedzis savu sociālās stratifikācijas klasifikāciju (ekonomiskā, politiskā un profesionālā) un detalizēti aprakstījis mobilitātes iespējas starp slāņiem, kā arī tās kanālus (armija, baznīca, skola, politiskās, profesionālās un ekonomiskās organizācijas, laulība un tamlīdzīgi).
Atšķirīgu skatījumu uz sociālās stratifikācijas problemātiku piedāvājis britu sociologs Džons Goldtorps (John Harry Goldthorpe). Viņš šķiras izdalījis, balstoties profesiju jeb nodarbošanās prestižā. Tas ir, tiek veikts profesiju prestiža novērtējums, bet pēc tam sabiedrība tiek stratificēta, balstoties novērtējumā. Dž. Goldtorps modeli vairākkārt pilnveidojis. Tas izmantots arī Lielbritānijas sociālās politikas veidošanā, lai noteiktu, kam kādi pakalpojumi piemērojami. Tomēr nevar apgalvot, ka Dž. Goldtorpa modelis atspoguļo sociālo realitāti tādā mērā, ka Dž. Goldtorpa piedāvātās šķiras būtu ieguvušas šķirisko apziņu.
Pašreizējais attīstības stāvoklis
Kopš 90. gadu sākuma socioloģijā norisinās debates par to, vai sociālās šķiras izzūd. Atbilde nav ne noliedzoša, ne apstiprinoša. Uz problēmas būtību, kāpēc šādi un līdzīgi modeļi mūsdienās vairs nedarbojas, jau 20. gs. 80. gados norādījis franču sociologs Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu). Viņš norādījis, ka sabiedrības dalījumam šķirās nemitīgi jākonkurē ar citiem dalījumiem – pēc etniskās piederības, rases, nodarbošanās, dzīvesvietas un tamlīdzīgiem. Šķiras sabiedrībā it kā pastāv, tomēr precīzi identificēt pētnieki tās nespēj (atšķirībā no vairākiem citiem stratifikācijas kritērijiem, kas daudz precīzāk raksturo cilvēku identitātes). Šķiras no ekonomiskās sfēras pārvietojas uz kultūras sfēru. 1996. gadā Jans Pakulskis (Jan Pakulski) un M. Voterss darbā “Sociālo šķiru pārveidošanās un izzušana attīstītā sabiedrībā” (The reshaping and dissolution of social class in advanced society) izteica ideju, ka sociālās šķiras kā koncepts vairs neeksistē, tomēr šis darbs tika kritizēts par to, ka autori aplūkojuši tikai politiskās tiesības, nepievēršoties citiem sabiedriskās dzīves aspektiem. 21. gs. iesākumā vairāki pētnieki, tostarp Oge Serensens (Aage Sørensen) un Deivids Gruskis (David Grusky), uzsvēra, ka sociālā noslāņošanās vēl joprojām ir nozīmīgs process, tomēr jāmaina tradicionālā pieeja sociālās stratifikācijas pētniecībā, jo iepriekšējās metodes nav spējīgas fiksēt mūsdienu sabiedrības šķiru struktūras. Veikti gana daudz pētījumu, kas pierāda, ka, arī izmantojot klasisko metodoloģiju, iespējams veikt būtiskus sociālās stratifikācijas norišu novērojumus. Starp nozīmīgākajiem pētījumiem minams Roberta Andersena (Robert Andersen) un Tīnas Fetneres (Tina Fetner) darbs “Ekonomiskā nevienlīdzība un neiecietība: attieksme pret homoseksualitāti 35 demokrātiskās iekārtās” (Economic inequality and intolerance: Attitudes toward homosexuality in 35 democracies, 2008) un Stefana Svalfora (Stefan Svallfor) darbs “Šķiru morālā ekonomika: šķiras un attieksmes salīdzinošā perspektīvā” (The moral economy of class: Class and attitudes in comparative perspective, 2006).
Mūsdienās sociālās stratifikācijas pētniecības process vērsts uz mobilitāti un to, kā iespējams efektīvi fiksēt un mērīt socioekonomisko situāciju, kas iekļauj sociālo šķiru, statusu un prestižu. Kaut arī diskusija par sociālās stratifikācijas efektīvākajām pētniecības metodēm ir nozīmīga visā socioloģijas nozarē, teorētiskais akcents dažādos reģionos ir atšķirīgs. Piemēram, Eiropas sociologi uzmanību vērš uz darbavietas nozīmi sociālās šķiras veidošanās procesā, kamēr Ziemeļamerikas sociologi papildus aplūko arī izglītības līmeņa ietekmi.
21. gs. sociālās stratifikācijas pētniecībā iezīmējas vairāki interešu virzieni, kuros tiek radītas arvien jaunas teorijas. Par īpaši nozīmīgu tiek uzskatīta mobilitātes pētniecība un nošķīrums starp absolūto mobilitāti un relatīvo mobilitāti, ko darbā “Socioloģija: skaitļi, naratīvi un pētījumu un teoriju integrācija” (On sociology: Numbers, narratives, and the integration of research and theory, 2000) uzskatāmi parāda Dž. Goldtorps. Absolūto mobilitāti rada izmaiņas ekonomikas struktūrā, kad tiek rosināta plaši izplatīta mobilitāte (piemēram, straujš vidusšķiras pieaugums); relatīvā mobilitāte salīdzina izmaiņas dažādu sociālo šķiru starpā. Šis nošķīrums palīdz noteikt sabiedrības elastību un atvērtību izmaiņām sociālo šķiru kārtībā.
Atsevišķi tiek aplūkota arī ienākumu nevienlīdzība un nabadzība. Klasisks nabadzības pētījuma piemērs ir Timotija Smīdinga (Timothy Smeeding) darbs “Nabadzīgi cilvēki bagātās nācijās: Amerikas Savienotās Valstis salīdzinošā perspektīvā” (Poor people in rich nations: The United States in comparative perspective, 2006), kurā autors pēta nabadzības novēršanas politiku un iznākumus dažādās valstīs, vienlaikus pārskatot nabadzības kritērijus. Vairāki pētnieki uzmanību vērš uz ienākumu nevienlīdzības rādītāju, kas pēdējās dekādēs sācis pieaugt (iepriekš tendence bija pretēja), meklējot procesa iemeslus. 2009. gadā Roberto Patricio Korzeņevičs (Roberto Patricio Korzeniewicz) un Timotijs Patriks Morans (Timothy Patrick Moran) grāmatā “Atmaskojot nevienlīdzību: pasaules mēroga vēsturiskā perspektīva” (Unveiling inequality: A world-historical perspective) uzsvēruši, ka šīs tendences jāpēta globālā mērogā un vēsturiskā perspektīvā, paturot prātā nacionālās identitātes un pilsonības ietekmi uz sociālās stratifikācijas veidošanos mūsdienu sabiedrībās.
Amerikāņu sociologs Čārlzs Tilijs (Charles Tilly) 1999. gada darbā “Ilgstošā nevienlīdzība” (Durable Inequality) radīja jaunu pieeju sociālās stratifikācijas pētniecībā, kuras galvenais akcents tika vērsts uz nevienlīdzības avotiem, kas meklējami cilvēku savstarpējās saistībās. Nevienlīdzība rodas kategoriskos nošķīrumos starp cilvēkiem un ilgst no vienas saskarsmes līdz nākamai, turklāt var ilgt visas indivīda karjeras vai pat dzīves garumā. Šo ideju 2010. gadā izmantoja arī Kevins Steinbeks (Kevin Stainback) un Donalds Tomaskovics-Devijs (Donald Tomaskovic-Devey), aplūkojot organizatorisku struktūru ietekmi uz nevienlīdzību.
P. Burdjē salīdzinājis šķiras ar liesmu mēlēm, kuras atrodas nemitīgā kustībā – šīs mēles sniedzas te tālāk, te tuvāk, tādējādi īsto robežu starp tām nav iespējams noteikt. Sociālā mobilitāte ir pārāk strauja, lai šķiru robežām būtu iespējams nostabilizēties.
Galvenās pētniecības iestādes
Padziļināts darbs sociālās stratifikācijas pētniecībā tiek veikts Mičiganas Universitātes Iedzīvotāju pētījumu centrā (The University of Michigan's Population Studies Center), kas jau kopš 1961. gada sniedz ieguldījumu metodoloģijas attīstībā un veic pētniecisko darbu, aplūkojot tādus sociālo stratifikāciju veidojošus elementus kā ienākumu līmenis, nevienlīdzība, populācijas dinamika un cilvēka kapitāls.
Sociālās stratifikācijas norišu pētniecība iekļauta arī Ņujorkas Universitātes Iedzīvotāju centra (New York University's Population Center) interešu lokā. Pētniecības centrā uzmanība tiek pievērsta nabadzībai, darba tirgus dinamikai, dzimtei un mobilitātei.
Nozīmīgākie periodiskie izdevumi
Kopš 2003. gada nozīmīgākais periodiskais izdevums, kas aplūko sociālās stratifikācijas norises, ir Research in Social Stratification and Mobility, kas tiek izdots Nīderlandē. Tajā atspoguļots plašs teorētisko un metodoloģisko perspektīvu klāsts un publicēti nozīmīgākie mūsdienu pētījumi. Papildus tiek veikta arī klasisku pētījumu pārskatīšana un notiek pētnieku debates, lai atrastu efektīvākās pieejas nozares problēmjautājumu risināšanā.