Parādību loks, ko apraksta jēdziens “feminisms”, ir plašs un heterogēns, tas sazarojas un laika gaitā mainās. Ja feminismu ierasts definēt kā pārliecību kopumu par dzimumu sociālo, ekonomisko un politisko vienlīdzību, feminisma teorijas un it īpaši feministiskā filozofija jau kopš 20. gs. vidus kritizē šajā formulējumā ietverto binārismu un atklāj tādu jēdzienu kā “dzimums”, “sieviete” un “vienlīdzība” sarežģītību. Tas aicina uz daudz niansētāku feministiskās domas un stratēģijas izpratni. Feminisma izpausmes ir dažādas; tās ietver akadēmisko pētniecību, politiskos strāvojumus, kultūras kritiku un jaunradi, sociālo aktīvismu un ikdienas dzīvi, turklāt feminismam raksturīga starpdisciplināra pieeja, jo tas veido dialogu ar citu sociālo kustību un teoriju atziņām.

Mūsdienās feminisma klātbūtne kļūst arvien pamanāmāka, par to runā gan politiķi, gan mākslinieki. Tomēr sabiedrībā arvien valda atšķirīgi noskaņojumi un attieksmes. Nereti feminisma idejas tiek pārprastas vai sagrozītas, piemēram, pret dzimti vērstajās (anti-gender) jeb “genderisma” kampaņās, kuras Eiropā un citviet pasaulē izvērš dažādi politiskie spēki. Sabiedrībā valda stereotipi par dusmīgajām feministēm, kuras vēršas pret vīriešiem, ģimeni, bērniem un citiem. Šo aizspriedumu dēļ cilvēki atsakās sevi saukt par feministiem, lai gan viņi var piekrist daudzām feminisma idejām.

Vārds “feminisms” ir veidots no latīņu valodas vārdiem fēmina ‘sieviete’ un fēminīnus ‘sievietei piemītošs’, ‘sievišķīgs’. Pastāv uzskats, ka šo vārdu izgudrojis franču filozofs un sociālists Šarls Furjē (Charles Fourier), kurš savā laikā darināja daudzus jaunvārdus. Š. Furjē pauda, ka sieviešu atbrīvošana ir sabiedrības progresa priekšnosacījums. Tomēr vēsturnieki norāda, ka nevienā viņa tekstā vārds “feminisms” nav atrodams. Lai gan vārda precīza izcelsme ir neskaidra, to var saistīt ar Francijas politisko kultūru 19. gs. otrajā pusē. Tajā virmoja idejas par nepieciešamību mainīt sieviešu stāvokli. Vārdam strauji izplatoties, jau 20. gs. sākumā tas tika nostiprināts, piemēram, Oksfordas angļu valodas vārdnīcā (Oxford English Dictionary), savukārt Francijas presē ap šo laiku var saskatīt pirmās pazīmes, ka vārds “feminisms” sāk sazaroties un veidojas dažādi un nereti savstarpēji izslēdzoši grupējumi. Tas liecina, ka kopš pirmsākumiem feminisms ir neviendabīgs, piedāvājot atšķirīgus skatījumus uz to, kādas tieši ir sieviešu problēmas un kādā veidā tās vislabāk risināt. Šī daudzveidība ir saprotama, jo sievietes nav homogēna grupa, dažādu sieviešu intereses mēdz atšķirties. Ideja, ka nepastāv viena īstena feminisma versija, bet gan ir daudzi feminismi, ir aktuāla arī mūsdienās, ko it īpaši nostiprina intersekcionālā feminisma teorija. Tā piedāvā pētīt, kā dažādi cilvēka identitātes aspekti – ne tikai dzimums, bet arī ādas krāsa, seksuālā orientācija, vecums, veselības stāvoklis u. tml. – savijas un cits citu papildina, veidojot sarežģītu privilēģiju un ievainojamības musturu.

Termina etimoloģija var radīt maldīgu priekšstatu, ka feminisms attiecas tikai uz sievietēm vai ka tas pievēršas tikai sievietēm. Tas savukārt ir saistīts ar vēl vienu aplamu priekšstatu, proti, ka feminisms vēlas pakļaut vīriešus. Feminisms, kā norāda melnā feminisma aktīviste Glorija Džīna Votkinsa (Gloria Jean Watkins, publiski pazīstama ar pseidonīmu bella huksa, bell hooks), ir domāts visiem, un tā mērķis ir izbeigt seksismu, seksistisku ekspluatāciju un apspiešanu, ko cilvēki īsteno neatkarīgi no sava dzimuma un kas bieži vien ir institucionāli nostiprināts. Šāda feminisma definīcija ir labāk piemērota 21. gs. Reizē jāuzsver, ka nozīmīga feministiskās kustības un domas daļa ir interese par sieviešu dzīvēm, kuras bieži vien paliek nepamanītas un nezināmas. Savukārt centieni uzlabot sieviešu tiesisko, ekonomisko, sociālo un politisko stāvokli ir radījuši teorijas, kas ne tikai pārskata daudzas Rietumu kultūrā un filozofijā izkoptas un šķietami pašsaprotamas idejas, bet tās bagātina un paplašina. Mūsdienās feminisms drupina varas hierarhijas, apšauba autoritātes un, iebilstot pret dažādām nevienlīdzības formām, piedāvā iekļaujošākus, drošākus, daudzveidībā balstītus sabiedrības organizācijas modeļus. Feministiskā teorija pievēršas jautājumiem, kas skar seksualitāti, vidi un klimata krīzi, tehnoloģijas, migrāciju, reproduktīvās tiesības, afektus, postkoloniālisma un neokoloniālisma formas, mākslu un identitātes veidošanās procesus. Ņemot vērā feministiskās domas nepārtraukto kustību un transformāciju, to nav iespējams ietvert kādā vienkāršā definīcijā.

Izplatītākā feminisma historiogrāfijas tradīcija kustības aprakstīšanai lieto četru viļņu metaforu. Laiku no 19. gs. otrās puses līdz 20. gs. sākumam saista ar pirmo feminisma vilni. Otrajam vilnim atbilst 20. gs. 60.–80. gadi. Laika posmu pēc otrā viļņa saista ar postfeminismu, ko 20. gs. 90. gados nomainīja trešais vilnis, kas turpinājās apmēram līdz tūkstošgades mijai. 21. gs. sākumu iezīmē ceturtais feminisma vilnis, kas turpinās joprojām. Tomēr viļņu metafora kā historiogrāfijas rīks tiek arī kritizēta. Pirmkārt, tas pievērš uzmanību lielākoties Rietumu pasaulei, atstājot novārtā vai nenovērtējot feministiskās norises citos pasaules reģionos. Otrkārt, viļņu metafora atbalsta centra-perifērijas modeli, saskaņā ar kuru feminisma impulsi rodas centros un tad izplatās uz nomali. Treškārt, viļņu pieeja implicē progresa ideju, taču, kā norāda daudzi feminisma teorētiķi, feministiskā doma un aktīvisms nav lineāra parādība. Lai arī mūsdienās četru viļņu skatījums tiek lietots joprojām, tiek meklēti jauni veidi, kā radīt iekļaujošākus un lielākā dažādībā balstītus feministiskās laiktelpas modeļus, kuros ietvert, piemēram, arī Centrāleiropu un Austrumeiropu.

Četru feminisma viļņu modelis neizslēdz, ka feministiskas izpausmes saskatāmas arī agrākos laikos. Tiek diskutēts, vai un kādā mērā feminisma jēdzienu var attiecināt uz parādību, kas pastāvēja pirms jēdziena izgudrošanas. Kā kompromisa variantu piedāvā “protofeminisma” vai “prefeminisma” nojēgumu, lai izceltu vēsturiskas personības, kuru darbībā saskatāmas feministiskas iezīmes. Visbiežāk tās izpaudās kā kritika par sieviešu ierobežotajām iespējām sabiedrībā, idejas par nepieciešamību reformēt laulības institūciju un nodrošināt sievietēm izglītību. Te var minēt, piemēram, 14. gs. rakstnieci Kristini de Pizānu (Christine de Pizan). Grāmatā “Sieviešu pilsēta” (La Cité des Dames), kas iznāca 1405. gadā, viņa vērsās pret tajā laikā izplatītajiem un “zinātniski pamatotajiem” uzskatiem, kas nomelno sievietes. Feminisma filozofe Simona de Bovuāra (Simone de Beauvoir) K. de Pizānu sauc par pirmo sievieti, kura ķērās pie spalvas, lai aizstāvētu savu dzimumu.

Reizēm protofeminisma un prefeminisma jēdzienus attiecina arī uz tām sievietēm, kuras ieņēma savam laikam netipiskus amatus vai profesijas, bija ievērojamas rakstnieces vai mākslinieces, šādā veidā sašūpojot uzskatus par ierasto dzimtes kārtību. Piemēram, abate un mistiķe Hildegarde no Bingenes (Hildegard von Bingen), kura dzīvoja 12. gs., bija spilgta komponiste un filozofisku traktātu autore. Viņa iederas agrīno feministu lokā, jo ar savu daiļradi apšaubīja Rietumos nostiprināto pieņēmumu par vīrieša radošo ģēniju un sievieti kā viņa mūzu vai apceres objektu, lai arī šādas idejas feministiskā estētika formulēja tikai 20. gs. otrajā pusē. Meklējumi, kas tiecas kartēt feminismu pirms feminisma – lai kāds apzīmējošs jēdziens tiktu izvēlēts –, paplašina feministiskās temporalitātes un piedāvā jaunas perspektīvas, kā uz vīriešiem orientētā jeb androcentriskā kultūrā atrast sieviešu ģenealoģijas – pamanīt viņu klātbūtni, novērtēt ieguldījumu un fiksēt garīgo radniecību.

Par pirmā feminisma viļņa dibinātāju nereti uzskata filozofi un rakstnieci Mēriju Volstonkraftu (Mary Wollstonecraft), kura paplašināja cilvēktiesību ideju. Tā tika formulēta Franču revolūcijas laikā, iekļaujot arī sievietes. M. Volstonkraftas darbs “Sieviešu tiesību aizstāvība” (A Vindication of the Rights of Woman: with Strictures on Political and Moral Subjects) iznāca 1792. gadā. Tajā autore aicina sievietes atmest frivolo apsēstību ar izskatu un tā vietā izglītoties, lai, izkopjot prāta spējas, labāk kalpotu sabiedrībai un ģimenei. Spilgtākā pirmā feminisma viļņa izpausme ir sieviešu cīņa par vēlēšanu tiesībām, kas ilga vairākus gadu desmitus. Sievietes, kuras tajā iesaistījās, tika dēvētas par sufražistēm, un sākotnēji šis apzīmējums tika lietots izsmejošā nozīmē. Mazāk izcelti, tomēr nozīmīgi ir arī citi notikumi: iniciatīvas reformēt civillikumu (piemēram, nodrošināt iespēju sievietēm mantot īpašumu, saglabāt aizbildniecības tiesības pār bērniem, mazināt likumā noteikto vīra varu par sievas izvēlēm u. tml.), pirmās publiskās kampaņas, kas informēja par seksuālo veselību un iespējām regulēt dzimstību, mēģinājumi atvērt sievietēm durvis uz “vīriešu” profesijām (medicīnā, zinātnē, žurnālistikā un citur), centieni uzlabot darba apstākļus strādājošajām sievietēm, ieskaitot prostitūcijas dekriminalizēšanu, un citi. Šo tiesību, iespēju un zināšanu kopums, par ko cīnījās pirmā feminisma viļņa aktīvistes, mūsdienu Rietumu sabiedrībās ir neatņemama sieviešu dzīves sastāvdaļa.

Pirmajā vilnī formulētā dzimumu vienlīdzības izpratne balstās dzimumneitrālā pieejā. Proti, tā ir atziņa, ka dzimums nedrīkst būt diskriminācijas iemesls. Sievietēm jābūt tādām pašām tiesībām, kādas jau pieejamas vīriešiem. No tiesību objektiem sievietes kļūst par tiesību subjektiem, kas ir būtiska statusa maiņa. Šajā laikā svarīgākais bija panākt legālu vienlīdzību kā minimālo prasību. Tas ļautu uzlabot sieviešu situāciju un mazināt viņu ekonomisko un sociālo atkarību no vīriešiem (vīra, brāļa, tēva u. c.). Mērķis ir aizsargāt sievieti no diskriminācijas, piemēram, izmantojot dzimumu kā argumentu, lai liegtu izglītības vai darba iespējas. Zīmīgi, ka tieši uz tiesībām orientētajā dzimumneitrālajā vienlīdzības izpratnē radies mūsdienās populārais pārpratums, ka feminisms izdzēš atšķirības starp sievietēm un vīriešiem, aicina pret abiem izturēties vienādi un pat kļūt vienādiem. Vienādība likuma priekšā tiek pārnesta uz sadzīves situācijām, kas rada virkni starpgadījumu.

Feminisma teorētiķes jau 20. gs. vidū norādīja uz būtiskiem ierobežojumiem, kas saistās ar tiesībās balstītu vienlīdzības izpratni, paužot, ka labojumi likumdošanā ir nepieciešami, taču nav pietiekami. Pirmkārt, tāpēc nemainās cilvēku uzskati, un viņi atradīs citus iemeslus, piemēram, izmantos meritokrātijas argumentu, lai īstenotu slēpto diskrimināciju. Otrkārt, ir gadījumi, kad vienāda izturēšanās pret sievietēm un vīriešiem, piemēram, ignorējot ierobežojumus, ar kuriem sastopas tikai vai lielākoties sievietes, nevienlīdzību tikai nostiprina. Kamēr sievietes un vīrieši nav vienlīdzīgi de facto, vienlīdzības izpratnes veidošanā un ieviešanā ir jāņem vērā atšķirības. Feminisma teorētiķes uzsver, ka dzimums ietekmē to, ar kādām situācijām un izaicinājumiem cilvēks saskaras. Tas ietver sabiedrības gaidas, privilēģijas un iespējas, kā arī risku un ievainojamības kopumu, tāpēc vienlīdzības izpratnei jābūt niansētai. Treškārt, dzimumneitrālais standarts tiek kritizēts arī par to, ka tas implicīti balstās vīrieša perspektīvā – kā raksta S. de Bovuāra, Rietumu kultūrā vīrietis ir Absolūtais Subjekts, kamēr sieviete ir viņa “Cits”. Kritisks apsvērums saistās arī ar novērojumu, ka sievietes bieži vien neizmanto savas tiesības, jo viņu uzvedību un lēmumus ietekmē neformālas vienošanās, sabiedrības vai ģimenes spiediens, tradīcijas un paradumi, kā arī internalizēti priekšstati par to, kādai jābūt sievietei. Mūsdienās tiesībās balstītas dzimumu vienlīdzības vietā tiek izstrādāts iespēju vienlīdzības modelis, kas aicina rast priekšnosacījumus, lai sieviešu “starta pozīcijas” būtu tādas pašas kā vīriešiem. Šajā izpratnē vienlīdzība paredz dzimumdiferencētu attieksmi. Viens no piemēriem, ko dažās valstīs ir izdevies ieviest, ir tā dēvētā pozitīvā diskriminācija (affirmative action). Tā tiek izmantota kā pagaidu mehānisms, lai kompensētu vēsturiski radītu kādas sociālas grupas marginalizāciju un mazinātu sabiedrības aizspriedumus. Tomēr šīs pieejas kritiķi norāda, ka tā vairo negatīvo attieksmi pret sievietēm, kuras šos mehānismus izmanto, neraugoties uz to, ka arī vīrieši plaši izmanto dažādus neformālus atbalsta mehānismus, piemēram, “veco čomu klubiņu” (an old boy network).

Viens no kritērijiem, kas svarīgs iespējās balstītajai dzimumu vienlīdzības idejai, ir rezultātu apzināšanās. Proti, de facto dzimumu vienlīdzību vislabāk var izmērīt, sekojot sieviešu un vīriešu dzīves gājumiem un salīdzinot tos. Notiek diskusijas, kādi tieši parametri ir svarīgi. Populārākais ir mērīt ekonomiskos rādītājus, taču tie automātiski nenozīmē labklājības un labbūtības pieaugumu. Piemēram, filozofes Martas Nusbaumas (Martha Nussbaum) izstrādātā iespēju pieeja (capability approach) paredz, ka cilvēka dzīves izvērtējumā būtiska nozīme ir veselībai (ieskaitot reproduktīvo veselību) un ķermeņa integritātei, izglītībai un brīvībai, iespējai just un paust emocijas, pašam formulēt un izteikt viedokli, veidot attiecības ar cilvēkiem, citām dzīvām būtnēm un apkārtējo vidi, un tamlīdzīgi. Šādi mērījumi ir atkarīgi no vērtībām, un M. Nusbaumu kritizē par to, ka viņas izstrādātais labas dzīves priekšstats balstās Rietumu kultūrā, kurā tradicionāli augstu vērtē pašizpausmi, pašizaugsmi un individuālismu. Citu kultūru pārstāvjiem idejas par labu dzīvi var atšķirties, tādējādi ietekmējot izpratni par nosacījumiem, kas sievietes dzīvi padara jēgpilnu. Tiesa, citas feminisma teorijas, it īpaši poststrukturālismam un sociālajam konstruktīvismam pietuvinātās, atgādina, ka jebkurš labas dzīves standarts ir ideoloģiski ietekmēts un pret to jāizturas kritiski.

Šī perioda spilgtākais sauklis ir “Personīgais ir politisks” (The personal is political), kas radikāli paplašina feminisma kustības politikas izpratni. Ne tikai tiesības ir svarīgas, bet arī citi jautājumi, kas skar ķermeni, ģimeni, bērnu aprūpi, vardarbību, seksualitāti, ārējo izskatu un mākslas jaunradi. Ja ierasts uzskatīt, ka privātās dzīves grūtības ir sievietes individuālā problēma, tad otrā feminisma viļņa aktīvistes uzskatīja, ka šīs problēmas ir sistemātiskas un institucionalizētas, tās atspoguļo noteiktus sabiedrības uzskatus un organizācijas formas, kuras var izmainīt kolektīva rīcība. Šī perioda feminisms pievēršas jautājumiem par sieviešu reproduktīvajām tiesībām (kontracepcijas, medicīniskās aprūpes, drošu abortu pieejamība), vardarbību pret sievietēm, it īpaši – vardarbību ģimenē, sniedzot atbalstu izvarošanas gadījumos. Tas izvērtē skaistuma industriju un medijus, pievēršot uzmanību to negatīvajai ietekmei uz sieviešu veselību un pašvērtējumu, vadošajiem seksualitātes režīmiem un izpratnēm (it īpaši uzsverot sievietes seksualitāti un veselības jautājumus, kuri fallocentriskajā seksualitātes paradigmā nav pietiekami izvērtēti). Šī perioda feminisms pievēršas laulības institūcijas un ģimenes dzīves organizācijas principiem (piemēram, piedāvājot tēviem apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu un apšaubot “laimīgās mājsaimnieces” mītu), sieviešu nodarbinātībai, ieskaitot bērnu aprūpes pakalpojumu pieejamību, un citiem jautājumiem. Ievirze atklāj, kā dažādas ideoloģijas – patriarhāts, kapitālisms, rasisms u. c. – konstruē indivīda privāto dzīvi un ietekmē izvēles, kas skar tādus ar politiku šķietami nesaistītus jautājumus kā mīlestība, draudzība, ģimenes veidošana, seksualitāte, diēta un citus.

Zīmīgi, ka šajā laikā uzplaukst arī akadēmiskais feminisms, kas izaicina daudzas Rietumu filozofijā izkoptas pētniecības disciplīnas. Tas uzsver, ka sieviešu un citu marginalizētu grupu pieredze ir bijusi sistemātiski izslēgta no Rietumu kultūras un zinātnes valodas, kur tradicionāli vīrietis tika skatīts kā visu lietu mērs (androcentrisms). Tiek pieteiktas idejas par sieviešu intelektuālo brīvību, kas paver ceļu radošiem eksperimentiem literatūrā un mākslā. Viens no svarīgākajiem šajā laikā izstrādātajiem teorētiskajiem rīkiem ir dzimtes jēdziens (gender, latviešu valodā to reizēm tulko arī kā “dzimumsocialitāte”, social gender). Tas apzīmē sociālu un kultūrā balstītu iezīmju kopumu, ko sabiedrība piedēvē katram dzimumam. 20. gs. 60.–80. gadu teorijās dzimte (kas ir sabiedrības radīta, mainīga un maināma) tika pretstatīta dzimumam (kas ir bioloģisks, dabas dots, nemainīgs lielums). Tomēr kopš 20. gs. 90. gadiem šis nošķīrums tika atzīts par teorētiski novecojušu, jo daba nav pieejama “tīrā” jeb zinātniski objektīvā veidā, bet tikai kultūras (piemēram, zinātnisku rīku, terminu u. tml.) pastarpinājumā. Mūsdienās šo bināro opozīciju vairs neizmanto, tā vietā saglabājot dzimtes jēdziena sniegtās iespējas analizēt veidu, kā sabiedrībā tiek konstruēti sievišķības un vīrišķības diskursi.

Otrā feminisma viļņa laikā feministiskā doma turpināja sazaroties, veidojās daudzi feminisma virzieni, piemēram, radikālais, diferences jeb kultūras, franču, eko, marksisma, liberālais un citi feminismi. Tika aktualizēts jautājums, ka arī sieviešu vidū valda nevienlīdzība un ka feminisma kustībās nereti dominē balto, vidusšķiras un heteroseksuālo sieviešu skatījumi. Tādējādi tika atstātas novārtā citas sieviešu grupas, kuru intereses pārstāv melnais, Amerikas Savienoto Valstu (ASV) meksikāņu vai, piemēram, lesbiešu feminisms.

Pēc spraigajiem otrā feminisma viļņa notikumiem daļai sabiedrības radās uzskats, ka sievietes visu ir panākušas un ka ir sācies postfeminisma laiks. Tomēr jau 20. gs. 90. gados uzplauka jauns aktīvisma vilnis, kas reaģēja uz seksismu, rasismu un seksuālo vardarbību, ar ko sievietes turpina saskarties. Feministiskās domas attīstībai īpaši nozīmīgs ir Džūditas Batleres (Judith Butler) 1990. gada darbs “Dzimtes nemiers. Feminisms un identitātes graušana” (Gender Trouble: Feminism and the Subversion of Identity), kas 2012. gadā izdots arī latviešu valodas tulkojumā. Dzimtes identitātes izpratnē Dž. Batlere uzsver performativitāti – dzimtes lomas tiek iemācītas un atkārtoti izpildītas, tādā veidā nostiprinot to leģitimitāti, ticamību un “dabiskumu”. Performatīvās identitātes ideja īpaši nozīmīga ir kvīru teorijas un transfeminisma attīstībai. Dž. Batleres idejas bieži vien tiek kritizētas par to, ka viņa dekonstruē jēdzienu “sieviete” un atstāj feministisko kustību bez subjekta. Dž. Batlere atbild kritikai, norādot, ka politikas pamatā nav noteikti jābūt stabilai identitātei, bet drīzāk aliansei un solidaritātei, kas ļauj sadarboties kopīgu mērķu sasniegšanai. Dž. Batleres ieguldījums ir arī dzimtes un dzimuma binārisma pārvarēšanā, kas paver ceļu tālākiem pētījumiem par ķermeni dabas un kultūras mijiedarbē. Jaunā materiālisma (new materialism) ietekmē ķermenis tiek konceptualizēts kā atvērts, mainīgs un maināms, reizē arī pašnoteicošs un apveltīts ar aģenci (agency).

20. gs. beigās un 21. gs. sākumā feministiskās teorijas veido aktīvu dialogu ar postkoloniālo teoriju atziņām, izkopjot intersekcionālas analīzes pieejas. Akadēmiskajā pētniecībā uzplaukst arī posthumānais feminisms, ko pārstāv, piemēram, Rozi Braidoti (Rosi Braidotti). Tas aktualizē 20. gs. 70. gadu ekofeminisma iestrādnes, lai radikāli jaunā veidā pārskatītu cilvēka attiecības ar dabu un citām dzīvām un nedzīvām būtnēm šī brīža klimata krīzes kontekstā.

Šajā laikā daudzas feminisma idejas pārņem populārā kultūra, rodas tādas parādības kā lūpu krāsas feminisms (lipstick feminism), meitenīgais feminisms (girly feminism) vai izvēles feminisms (choice feminism). Tie ir feministisko teoriju atvasinājumi, kuru vēstījums ir rotaļīgs, taču bieži vien plakātisks. Populārs kļūst sauklis par sieviešu spēcināšanu (empowerment), meiteņu spēku (girl power) un citi. Šādus uzrakstus var redzēt uz “feminisma suvenīriem”, kas liecina par feministisko ideju piesavināšanu neoliberālā tirgus kapitālisma vajadzībām. Rodas arī tā dēvētais pamatstraumes feminisms (mainstream feminism), kas pārstāv neoliberālo ideoloģiju un svin ietekmīgu un bagātu sieviešu veiksmes stāstus, kurām izdevies izsisties cauri “stikla griestiem” (glass ceiling) un gūt panākumus. Tam iebilst kritiskāk noskaņotie feminisma veidi, ko pārstāv, piemēram, manifests “Feminisms 99 %” (Feminism for the 99 %). Tā autores pauž, ka feminisma mērķis nav pielāgoties struktūrām, kas rada problēmas, bet tās mainīt, turklāt neoliberālais feminisms orientējas tikai uz 1 % sieviešu.

Viens no spilgtākajiem ceturtā feminisma viļņa notikumiem ir #metoo jeb #EsArī kustība. Tā kritizē izvarošanas kultūru (rape culture), kas dažāda veida seksuālos aizskārumus uzskata par normu, kā komplimentu sievietei (piemēram, prakse uzmākties uz ielas, catcalling) vai arī notikušajā vaino vardarbības upuri (victim blaming). #EsArī pieteiktās diskusijas maina daudzus priekšstatus par seksualitāti, mīlestību, romantiskām attiecībām un flirtu, kā arī atklāj mehānismus, kas ilgstoši ļāvuši vīriešiem varas pozīcijās izmantot sievietes seksuālu iegribu apmierināšanai. Vardarbībā izdzīvojušās sievietes, kuras runā par savu pieredzi, sastopas ar sabiedrības neizpratni un nosodījumu. #EsArī kustība atbalsojās arī Latvijā – žurnāla Punctummagazine publikāciju sērijā, mākslas projektā “Lietisko pierādījumu muzejs” (kopš 2020. gada) un grāmatā “Neviens tev neticēs” (2023), kas ir daļa no Latvijas feministiskās kultūras ainas.