Vēsturiskā attīstība un nozīmīgākie projekti Īstenoto ekspresionisma arhitektūras projektu vidū agri paraugi ir vācu arhitekta, scenogrāfa, Deutscher Werkbund biedra Hansa Pelciga (Hans Poelzig) agrīnie darbi ar izteikti individuālu arhitektūras risinājumu: Augšsilēzijas tornis (Oberschlesien Turm), kas būvēts kā izstāžu zāle un ūdenstornis 1911. gada Austrumvācijas rūpniecības, tirdzniecības un lauksaimniecības izstādē (Ostdeutsche Ausstellung für Industrie, Gewerbe und Landwirtschaft) Pozenē (mūsdienās Poznaņa); fabrikas ēkas ķīmiskās rūpniecības uzņēmumam Chemische Fabrik Moritz Milch & Co (1911–1912) Lubanā (mūsdienās Luboņa).

Hansa Pelciga projektētais Augšsilēzijas tornis, būvēts kā izstāžu zāle un ūdenstornis Austrumvācijas rūpniecības, tirdzniecības un lauksaimniecības izstādē. Pozene, Vācija, 1911. gads.
Fotogrāfs Conrad Huenich. Avots: ullstein bild via Getty Images, 542422395.
Ekspresionisma izplatību industriālajā arhitektūrā arī pēc Pirmā pasaules kara sekmēja pieprasījums pēc moderniem funkcionāliem risinājumiem un arvien pieaugoša apziņa par izteiksmīga arhitektūras tēla līdzdalību uzņēmumu korporatīvās identitātes veidošanā, piemēram, vācu dizainera, Deutscher Werkbund līdzdibinātāja Pētera Bērensa (Peter Behrens) projektētā ķīmiskās rūpniecības uzņēmuma Hoechst AG tehniskās pārvaldes ēka (Technisches Verwaltungsgebäude der Hoechst AG, 1920–1921) Frankfurtē pie Mainas; vācu arhitekta Ērika Mendelsona (Erich Mendelsohn) projektētā Cepuru fabrika (Hutfabrik, 1921) uzņēmumam Friedrich Steinberg, Herrmann & Co Lūkenvaldē, Brandenburgā un cjtj.
Laika periodā no 1914. līdz 1925. gadam ekspresionisma virziens arhitektūrā attīstījās skarbos apstākļos: Vācijas un citu Eiropas valstu ekonomika bija sagrauta, būvniecības aktivitāte bija zema, arhitektūras pasūtījumu skaits bija salīdzinoši neliels un projektu īstenošana bija ierobežota.
Pirmā ievērojamā ekspresionisma stila sabiedriskā ēka, ko pēc Pirmā pasaules kara uzcēla Berlīnē, bija H. Pelciga projektētais Lielais Teātris (Großes Schauspielhaus, 1919), kas kā tirgus ēkas pārbūve tika īstenota režisora un teātra direktora Maksa Reinharta (Max Reinhardt) pasūtījumā un bija paredzēta ekspresionisma teātra iestudējumu demonstrēšanai neparasti plašai auditorijai – 3500 skatītājiem. Teātra ēkas interjera risinājums radīja maģisku iespaidu: zāles kupolu un tā balsta kolonnas rotāja koncentriskos apļos kārtots lāstekveidīgs, bārkšveidīgs armēta stuka plastiskais dekors, kas atgādināja alu stalaktītu veidojumus; apgaismes ķermeņi zāles griestos veidoja debesu zvaigznāju attēlus. Grandiozas, maģiskas alas motīvu H. Pelcigs izmantoja arī Zalcburgas Festivāla teātra (Festspielhaus) projektā, kas no 1919. līdz 1923. gadam tika izstrādāts M. Reinharta pasūtījumā, bet finansējuma trūkuma dēļ netika īstenots un, līdzīgi kā daudzi citi arhitektūras vēsturē nozīmīgi ekspresionisma projekti, eksistē vienīgi uz papīra – t. s. “papīra arhitektūra” (бумажная архитектура) jeb vizionārā arhitektūra (angļu visionary architecture; vācu visionäre Architektur).

Hansa Pelciga Zalcburgas Festivāla teātra zīmējums.
Avots: Architekturmuseum der Technischen Universität Berlin in der Universitätsbibliothek.
Piemēram, izcili nozīmīgs ir vācu arhitekta Ludviga Mīsa van der Roes (Ludwig Mies van der Rohe) iesniegtais projekta piedāvājums 1921. gadā rīkotajā arhitektūras projektu konkursā biroju augstceltnei (Bürohochhaus) Frīdriha ielā, Berlīnē: vizionārā iecere – dzelzsbetona debesskrāpja fasādi gandrīz pilnībā būvēt no stikla – ievērojami apsteidza sava laika arhitektūru un paredzēja nozīmīgu tendenci vēlā modernisma arhitektūras attīstībā.
Ekspresionisma stila sabiedrisko ēku kategorijā tiek iekļauts arī pēc austriešu filozofa, publicista, sociālreformista un arhitekta Rūdolfa Šteinera (Rudolf Steiner) projekta celtais Gēteanums (Goetheanum, 1923–1928) Dornahā, Šveicē – paša R. Šteinera 1912. gadā dibinātās Antroposofijas biedrības (Anthroposophische Gesellschaft) galvenā ēka – viņa garīgās mācības templis. Atbilstoši autora iecerei, šī plašai auditorijai paredzētā ēka ar plastiski izteiksmīgi veidotu monumentālu apjomu tika būvēta no monolīta dzelzsbetona, kas turklāt arī eksponēts fasādē (šāda apveida būvei nepieciešamo koka veidņu konstruēšana bija sarežģīts process un prasīja augstu amatniecisko meistarību).
Arhitektūras vēsturē kā ekspresionisma parādība tiek aplūkots arī Ē. Mendelsona projektētais Einšteina tornis (Einsteinturm, 1917–1924) Potsdamā, kas celts astronoma Ervīna Freindliha (Erwin Freundlich) pasūtījumā – astrofizikas laboratorija un observatorija, kas speciāli paredzēta fiziķa Alberta Einšteina (Albert Einstein) relativitātes teorijas testēšanai. Torņa būvapjoma modelējums ir izteikti individuāls, abstrakts un skulpturāls (pēckara ekonomiskajos apstākļos diemžēl neizdevās īstenot sākotnējo ieceri to būvēt no dzelzsbetona būvniecības procesa sarežģītības dēļ, tāpēc ēka tika celta no ķieģeļiem, un ilūzija par monolītu būvapjomu tika panākta, veidojot cementa apmetumu fasādē).
Ekspresionisma stils pavisam dabiski izpaudās dažādu konfesiju dievnamu arhitektūrā. Ekspresionisti izcēlās ar novatorisku pieeju baznīcu projektēšanā: reinterpretējot viduslaiku dievnamu arhitektūras poētiskumu un izmantojot modernās būvniecības tehnoloģijas, tika konstruētas augstas paraboliskas arkas, velves un kupoli. Ekspresionisma stilā celtas baznīcas daudzviet Eiropā: dāņu arhitekta un dizainera Pēdera Vilhelma Jensena-Klinta (Peder Vilhelm Jensen-Klint) projektētā Gruntviga baznīca (Grundtvigs Kirke, 1913–1916) Kopenhāgenā; vācu arhitekta Jozefa Frankes (Josef Franke) projektētā Svētā Krusta baznīca (Heilig-Kreuz-Kirche, 1927–1929) Gelzenkirhenē; vācu arhitekta Dominika Bēma (Dominikus Böhm) projektēta Svētā Engelberta baznīca (Kirche St. Engelbert, 1930–1932) Ķelnē; pēc franču arhitekta un benediktīniešu ordeņa mūka Pola Belo (Paul Bellot) projektiem celtās baznīcas Francijā, Beļģijā un citur.
Ekspresionisma arhitektūrā nozīmi ieguva arī t. s. Amsterdamas skola (Amsterdamse School) Nīderlandē, kas uzplaukumu piedzīvoja no 1915. līdz 1925. gadam. Agrs un nozīmīgs šīs skolas paraugs ir biroju ēka – Kuģniecības nams (Scheepvaarthuis, 1912–1916) Amsterdamā, ko projektēja holandiešu arhitekti Joans van der Mejs (Joan van der Mey), Pīts Kramers (Piet Kramer) un Mikels de Klerks (Michel de Klerk); ēkas būvniecībā izmantotas modernas dzelzsbetona konstrukcijas, bet apdarē – ķieģelis kā tradicionāls Ziemeļeiropas reģiona celtniecības materiāls.

Arhitektu Joana van der Meja, Pīta Kramera un Mikela de Klerka projektētā biroju ēka – Kuģniecības nams Amsterdamā. Nīderlande, 2016. gads.
Fotogrāfe Sonia Mangiapane. Avots: View Pictures/Universal Images Group via Getty Images, 929461472.
Līdzīgi būvniecības paņēmieni izmantoti M. de Klerka projektētā daudzdzīvokļu ēku kompleksa (Spaarndammerplantsoen, 1913–1921) arhitektūrā Amsterdamā, kas bija paredzēts sociāliem mājokļiem. Ekspresionisma stila turpmākajā attīstībā nozīmīga platforma bija Amsterdamā izdotais mākslas un arhitektūras žurnāls Wendingen (1918–1932), kas sekmēja arī stila starptautisku izplatību.
Paralēles vērojamas arī ekspresionisma arhitektūrā Ziemeļvācijas ostas pilsētās. Korporatīvajā arhitektūrā izcils paraugs ir vācu arhitekta Frica Hēgera (Fritz Höger) projektētā daudzstāvu biroju ēka – Čīles nams (Chilehaus, 1922–1923), kas aizņēma veselu pilsētas kvartālu Hamburgā, Elbas ostas tuvumā, un piederēja kuģniecības uzņēmuma īpašniekam un baņķierim Henrijam Brarensam Slomanam (Henry Brarens Sloman), kas nodarbojās ar salpetra importu no pašam piederošām raktuvēm Čīlē; ēkas arhitektūra ar kuģa priekšgalam līdzīgu asā leņķī veidotu stūra apjomu un dinamisku siluetu demonstrē skaidru simbolismu; ēka būvēta no dzelzsbetona, bet tās fasādes – no ķieģeļa, kas ir tradicionāls būvmateriāls Ziemeļvācijas reģionā.

Frica Hēgera projektētā daudzstāvu biroju ēka – Čīles nams. Hamburga, Vācija, 1951. gads.
Fotogrāfs Walter Sanders. Avots: The LIFE Picture Collection via Getty Images, 1187540004.
20. gs. 20. gadu vidū ekspresionisma virziens zaudēja aktualitāti Vācijas un arī citu Eiropas valstu arhitektūrā, vadošie vācu ekspresionisti novērsās no šī virziena un turpināja attīstīt modernisma arhitektūru racionālā virzienā (internacionālais stils).