Dekonstruktīvisma jēdziens arhitektūrā ir veidojies kā atvasinājums no franču filozofa Žaka Deridā (Jacques Derrida) formulētās lingvistiskās teorijas un metodes nosaukuma – ‘dekonstrukcija’ (deconstruction), kas kritiski skata attiecības starp valodu un īstenību. 20. gs. 80. gados amerikāņu arhitekts Pīters Eizenmans (Peter Eisenman) un šveiciešu–amerikāņu arhitekts Bernards Tšumi (Bernard Tschumi) sāka izmantot Ž. Deridā dekonstrukcijas teoriju, projektējot jauna veida arhitektūru, kurā kritiski skatītas attiecības starp formu un funkciju un apšaubīts priekšstats, ka ēkas forma reprezentē tās patieso funkciju, uzbūvi, vietas vai tradīciju kontekstu un tamlīdzīgi.

Dekonstruktīvisma jēdziens arhitektūras stila vai stilistikā strāvojuma apzīmēšanai pirmoreiz tika lietots 1988. gadā, kad Ņujorkas Modernās mākslas muzejā (Museum of Modern Art, MoMA) tika rīkota arhitektūras izstāde “Dekonstruktīvisma arhitektūra” (Deconstructivist architecture).

Dekonstruktīvisma arhitektūras stils 20. gs. 80. gados sāka veidoties jaunu, Londonā strādājošu arhitektu projektos. 20. gs. 80. gados par pasaulē ietekmīgāko arhitektūras izglītības centru kļuva Londonas Arhitektūras asociācijas Arhitektūras skola (Architectural Association School of Architecture), un vairāki no dekonstruktīvisma arhitektūras stila veidotājiem bija šīs skolas pasniedzēji un absolventi. Jauno arhitektu – dekonstruktīvisma stila veidotāju – atšķirīgā pozīcija sāka iezīmēties vēl pirms stila definēšanas: tika noliegts iepriekšējā desmitgadē noteicošais arhitektūras virziens – postmodernisms, vērtējot to kā seklu un regresīvu; vienlaikus tika noraidīts arī ortodoksālā modernisma virziens un tā lozungs “forma seko funkcijai” (form follows function); tika apšaubīti arī tradicionāli priekšstati, piemēram, ka grīdām jābūt plakanām, kolonām – vertikālām, stūriem – taisnleņķa un tā tālāk.

Eiropas arhitektūrā viens no agrākajiem ievērojamajiem dekonstruktīvisma stila paraugiem bija Francijas valdības rīkotā starptautiskā arhitektūras projektu konkursā godalgotais B. Tšumi projekts Laviletas parkam (Parc de la Villette, 1982–1998) Parīzē, kur visā teritorijā regulārā izklājumā izvietotas nelielas, koši sarkani krāsotas būves bez noteiktas funkcijas (follies); dekonstruktīvisma stila projektu šajā konkursā bija piedāvājis arī holandiešu arhitekts Rems Kolhāss (Rem Koolhaas). Tikmēr Ķīnā starptautiska arhitektūras projektu konkursa rezultātā īstenošanai tika izvirzīts irākiešu–britu arhitektes Zahas Hadīdas (Zaha Mohammad Hadid) ekscentrisku gleznojumu un zīmējumu formā iesniegtais projekta piedāvājums Viktorijas virsotnes atpūtas klubam (Peak Leisure Club, 1982–1983) Honkongā, kas izvietots kalnu nogāzē ar skatu uz Honkongas ostu. Šo dekonstruktīvisma stila projektu tapšanā nozīmīgs ietekmju avots bija 20. gs. 20. gados aktuālā krievu modernisma arhitektūras virziena – konstruktīvisma – ietvaros radītās arhitektūras vīzijas un īstenotie projekti.

Paralēli dekonstruktīvisma stila veidošanās 20. gs. 80. gados notika arī Amerikas Savienoto Valstu (ASV) arhitektūrā, kur agri stila paraugi bija kanādiešu–amerikāņu arhitekta Frenka Gērija (Frank Owen Gehry) projekti, piemēram, Lojolas Juridiskās skolas (Loyola Law School, 1981) ēka Losandželosā, Kalifornijā, kur četras monumentālās brīvstāvošās kolonnas, kas novietotas atstatus no fasādes sienas, ar savu klātbūtni norāda uz kaut kā pēc vispārpieņemtiem priekšstatiem sagaidāma neesamību, proti, signalizē par klasiskā frontona un līdz ar to arī portika iztrūkumu šīs skolas ēkas arhitektūrā. Taču tieši amerikāņu arhitekti – P. Eizenmans un B. Tšumi – bija pirmie, kas sāka meklēt jaunās arhitektūras prakses teorētisko pamatojumu filozofijā un veidot saikni ar Ž. Deridā idejām.

Stila definēšanai un plašai atpazīstamībai nozīmīgs notikums bija 1988. gada izstāde “Dekonstruktīvisma arhitektūra” Modernās mākslas muzejā, Ņujorkā, kur bija izstādīti B. Tšumi, P. Eizenmana, R. Kolhāsa, Z. Hadīdas, F. Gērija, kā arī amerikāņu arhitekta Daniela Libeskinda (Daniel Libeskind) un Austrijas arhitektu firmas Coop Himmelb(l)au projekti.

Arhitektūras vēstures literatūras kontekstā nozīmi ieguva arhitektūras kritiķa Marka Viglija (Mark Antony Wigley) grāmata “Dekonstrukcijas arhitektūra” (The architecture of deconstruction: Derrida’s haunt, 1993), kurā retrospektīvā veidā tika piedāvāts teorētisks pamatojums stilam, kas bija radies visai spontāni. Turklāt jānorāda, ka vairāki arhitekti, t. sk. F. Gērijs u. c., ir noraidījuši dekonstruktīvisma nosaukuma attiecināšanu uz viņu īstenotajiem projektiem.

Dekonstruktīvisma stils izpaudās unikālu ēku arhitektūrā, kas līdzdarbojās pasūtītāju (valstu, pilsētu, korporāciju utt.) tēla vai identitātes veidošanā. Daudzi nozīmīgākie dekonstruktīvisma stila arhitektūras piemēri ir īstenoti starptautisku arhitektūras projektu konkursu rezultātā: D. Libeskinda projektētā Berlīnes Ebreju muzeja (Jüdische Museum, 1988–1999) ēka ar sarežģītu arhitektūras simboliku (Dāvida zvaigznes deformēts atveidojums ietverts teritorijas un ēkas plānā, kas atklājas neregulāra zigzaga formās);

P. Eizenmana projektētais Memoriāls nogalinātajiem Eiropas ebrejiem (Denkmal für die ermordeten Juden Europas; arī Holokausta memoriāls, Holocaust-Mahnmal, 1997–2005) Berlīnē, ko veido kubisku betona stabu labirints; B. Tšumi projektētā jaunā Akropoles muzeja (Μουσείο Ακρόπολης, Mouseio Akropolis, 2001–2009) ēka Atēnās, kas būvēta virs teritoriāli plašas arheoloģiskās senvietas (daudzviet ēkā un ap to izbūvētas stikla grīdas, lai radītu iespēju caur tām aplūkot arheoloģisko izrakumu rezultātā atsegtos kultūrslāņus); P. Eizenmana projektētais Lielās Kolumbusas izstāžu centrs (Greater Columbus Convention Center, 1993) Ohaio – būvēts vietā, kur iepriekš atradās dzelzceļa šķirotavas (jauno izstāžu ēku būvapjomi no ārpuses atgādina vagonu parkā citu citam līdzās novietotus vilcienu sastāvus); F. Gērija projektētā Vaismana mākslas muzeja (Weisman Art Museum, 1993) ēka Minesotas Universitātē (University of Minnesota) Mineapolisā un Gugenheima muzeja (Guggenheim Museum, Museo Guggenheim, 1997) ēka Bilbao, kur būvapjomi ir skulpturāli veidoti un to unikālā ģeometriskā formveide un titāna fasāžu apdare atrisināta ar datorizētās projektēšanas (Computer-aided design) palīdzību. Bilbao gadījumā, īstenojot vērienīgu bijušās industriālās pilsētas revitalizācijas projektu, dekonstruktīvisma arhitektūra tika veiksmīgi izmantota, lai pārdefinētu pilsētas identitāti un veidotu tai jaunu tēlu, kā rezultātā šī Spānijas pilsēta ieguva plašu atpazīstamību pasaulē.

Ar Prickera balvu arhitektūrā (Pritzker Architecture Prize) ir godalgoti vairāki dekonstruktīvisma stila veidošanā nozīmīgi arhitekti: F. Gērijs (1989); R. Kolhāss (2000); Z. Hadīda (2004).