Arhitektūrā apzīmējumu “jaunais brutālisms” (zviedru valodā nybrutalism; atvasināts no latīņu brutalis 'truls, bezjūtīgs') 1950. gadā pirmoreiz lietoja zviedru arhitekts Hanss Asplunds (Hans Asplund), izsmejoši raksturodams zviedru arhitektu Bengta Ēdmana (Bengt Edman) un Lennarta Holma (Lennart Holm) projektēto Gēta villu (Villa Göth, 1950) Upsālā (divstāvīga kubveida ķieģeļu būve ar plakanu jumtu un radikāli novienkāršotu plānojumu); H. Asplunds šo frāzi izmantoja arī sarunā ar arhitektiem, kas viesojās no Anglijas un kas to pārņēma un sāka lietot jau kā stilistisku apzīmējumu ar pozitīvu konotāciju. Angļu valodā ar jēdzienu “jaunais brutālisms” (new brutalism) vai arī “brutālisms” 20. gs. 50. gadu vidū sāka apzīmēt modernisma arhitektūras virzienu, kas attīstījās Lielbritānijā kā principiāla alternatīva tobrīd populāram modernisma virzienam, ko tā laika arhitektūras presē dēvēja par “jauno empīrismu” (new empiricism) un plašākā sabiedrībā – vienkārši par “laikmetīgo” (contemporary) stilu. Tomēr brutālisma definīcija un principi jau sākotnēji bija neskaidri, uz ko norādīja arī pats šī virziena apoloģēts – angļu arhitektūras kritiķis Reiners Benems (Reyner Banham) esejā “Jaunais brutālisms” (The New Brutalism, 1955) un grāmatā “Jaunais brutālisms: ētisks vai estētisks?” (The New Brutalism: Ethic or Aesthetic?, 1966). Virziena attīstības sākumā R. Benems vērsa uzmanību uz etimoloģisku sakarību starp brutālisma jēdzienu un neapstrādāta betona franču valodas apzīmējumu – béton brut, kas turpmāk ļāva uz to pretendēt kā virzienam tipisku materiālu.

20. gs. 2. puses periodā brutālisma arhitektūras īstenoto projektu negatīvo vērtējumu iespaidā brutālisma jēdziens no jauna ieguva negatīvu konotāciju: piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) u. c. ar to sāka apzīmēt gandrīz jebkuru lielu betona ēku, ko plašā sabiedrībā uzskatīja par neglītu. Un arī mūsdienās – lai gan ne vienmēr negatīvā nozīmē un arvien biežāk neitrālā nozīmē – ar brutālisma jēdzienu apzīmē gandrīz jebkuru lielu ēku, kas būvēta no betona 20. gs. 60.–70. gados jebkur pasaulē.

Arhitektūras vēsturnieki norāda, ka stila nosaukums ir neprecīzs, turklāt tā sākotnējā nozīme bija atšķirīga: paradoksālā veidā projekts, kas aizsāka brutālisma virziena veidošanos, visdrīzāk ar šo jēdzienu tā mūsdienu izpratnē vairs netiktu apzīmēts. Jaunākajā arhitektūras vēstures literatūrā brutālisms tiek vērtēts kā nozīmīgs modernisma arhitektūras virziens, kas aizsākās Lielbritānijā 20. gs. 50. gados un guva izplatību daudzviet pasaulē 20. gs. 60. un 70. gados.

Brutālisma ēkām raksturīga izteiksmīga apjomu formveide, izteikti masīvas formas, raupjas un nelīdzenas virsmu faktūras, uzsvērti skaidra struktūra, proporcionāli nelielas logu ailas attiecībā pret būvapjomu, apzināts smagnēja izskata materiālu lietojums. Arhitektūras projektēšanu noteica brutālisma stilam raksturīga tendence eksponēt konstrukcijas un materiālus, demonstrēt ierīkoto apkures, ventilācijas, ūdensapgādes, kanalizācijas u. c. inženiertīklu vadus un iekārtas, atteikties no jebkādas dekoratīvās apdares, netieši ļaujot ēku daļu un konstruktīvo elementu materialitātei veikt arhitektūras estētiskās funkcijas. Brutālisma arhitektūrai tipisks materiāls ir betons, kura neapstrādātajā virsmā redzami veidņu nospiedumi, kādi radušies būvniecības procesā. Tomēr ne visi brutālisma arhitektūras piemēri tika būvēti no betona: raksturīgs materiāls ir arī ķieģelis; tika izmantotas arī saliekamās dzelzsbetona konstrukcijas, arī tērauda konstrukcijas. Stils guva izplatību unikālu sabiedrisko un komerciālo ēku, izglītības iestāžu un arī liela mēroga dzīvojamo ēku arhitektūrā.

Agrāko brutālisma arhitektūras paraugu – Hanstentonas skolu (Hunstanton School, 1949–1954) Norfolkā, Anglijā – projektēja R. Benema kolēģi un draugi – angļu arhitekti Alisone Smitsone (Alison Smithson) un Pīters Smitsons (Peter Smithson): galvenajai ēkai ir divu stāvu apjoms, simetrisks un formāls plānojums; tā būvēta no tērauda, izmantojot saliekamos dzelzsbetona paneļus griestu pārsegumiem un grīdām, dzelteno ķieģeli un plašus stikla paneļus fasādēs. Hanstentonas skolas arhitektūru kopumā raksturo skaidri nolasāmas formas un struktūra (piemēram, skolas vajadzībām nepieciešamā ūdens rezervuāra ierīkošanai būvēts brīvstāvošs torņveida apjoms pretēji tobrīd ierastajai skolu projektēšanas praksei šo funkciju integrēt un neeksponēt), kā arī meistarīgi demonstrētas materiāliem dabiski piemītošās īpašības (visas konstrukcijas, būvmateriāli un inženiertīkli apzināti atstāti bez apdares). Smitsoni labprāt pieņēma brutālisma apzīmējumu šim savam projektam, kļūstot par brutālisma virziena aizsācējiem. Arhitektūras diskusijā Smitsoni pauda teorētisku uzskatu, ka jaunais brutālisms ir ētisks, nevis estētisks koncepts: ēkām jābūt cilvēka dzīves videi materiāli un funkcionāli piemērotām un to izskats nav svarīgs. Taču arhitektūras praksē pretrunīgā veidā vienlaikus atklājās arī atšķirīga pozīcija: Hanstentonas skolas arhitektūra tapa ne tikai kā tīri praktiska telpu un materiālu sistēma, bet arī kā mākslas darbs. Ēkas dizaina nozīmīgs ietekmju avots bija arhitekta Ludviga Mīsa van der Roes (Ludwig Mies van der Rohe) 20. gs. 40. gados projektētās ēkas Ilinoisas Tehnoloģiju institūta (Illinois Institute of Technology) kompleksā Čikāgā. Šī parauga estētikas iespaidā Smitsoni stingri pastāvēja par analogu tērauda siju izmantošanu Hanstentonas skolas ēkas būvniecībā un no ieceres neatkāpās, kaut arī tā dēļ nācās mēnešiem ilgi vilcināt būvdarbu izpildi tā brīža tērauda deficīta apstākļos, ko bija izraisījis Korejas karš.

Hanstentonas skolas projekts iezīmēja virziena maiņu arhitektūras attīstībā Lielbritānijā. Tomēr jau no paša virziena attīstības sākuma nebija īsti skaidrs, kā brutālisma arhitektūrai jāizskatās. L. Mīsa van der Roes ietekmes citos Smitsonu projektos vairs neizpaudās, un turpmāk īstenotie projekti bija visai atšķirīgi: piemēram, nedēļas laikraksta The Economist biroju ēka (The Economist Building, 1964) Pikadīlijā un sociālajiem mājokļiem paredzētais dzīvojamais masīvs “Robina Huda dārzi” (Robin Hood Gardens, 1972) Poplārā, Londonā.

Kā norādīja R. Benems, nozīmīgs brutālisma arhitektūras ietekmju avots bija Lekorbizjē (Le Corbusier) projektētā ēka – “Starojošā pilsēta” (Cité radieuse, 1947–1952) Marseļā, kas bija pirmā pēc t. s. “Mājokļu vienības” (Unité d'habitation) dizaina principiem būvētā daudzdzīvokļu ēka; tās fasādē eksponētās betona konstrukcijas ar veidņu nospiedumiem virsmā pats Lekorbizjē raksturoja ar apzīmējumu – béton brut. Brutālisma arhitektūrā par raksturīgu materiālu kļuva ne vien betons, bet arī ķieģelis: šādai paralēlai tendencei nozīmīgs ietekmju avots bija cits Lekorbizjē projekts – Žaula mājas (Maisons Jaoul, 1954–1956) Parīzē, kur būvniecībā izmantots gan betons, gan ķieģelis – bez apdares fasādē.

Lielbritānijā 20. gs. 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā sabiedrisku un komerciālu ēku jaunbūvju projektos brutālisms bija ieguvis vadošā arhitektūras stila nozīmi. Atsauces uz béton brut parādījās gandrīz katra nozīmīga projekta arhitektūrā, un atsevišķos gadījumos betons kļuva pat par vienīgo ēkas fasādē redzamo materiālu, piemēram: vairākas Londonas kultūras centra būves – Heivorda galerija (Hayward Gallery, 1968) un Karalienes Elizabetes zāle (Queen Elizabeth Hall, 1968), ko projektēja Lielās Londonas pašvaldības Arhitektūras departamentā (Greater London Council Architects Department) strādājošie arhitekti – Normans Englbeks (Norman Engleback), Vorens Čalks (Warren Chalk), Rons Herons (Ron Herron) u. c., un arī Londonas Nacionālā teātra (National Theatre, 1976) ēka, ko projektēja angļu arhitekts Denijs Lasduns (Denys Lasdun); Olsteras muzeja piebūve (Ulster Museum extension, 1972) Belfāstā, ko projektēja britu arhitekts Frānsiss Pims (Francis Pym).

Brutālisms izpaudās dzīvojamo masīvu arhitektūrā un guva plašu izplatību pašvaldību sociālo mājokļu projektos Lielbritānijā un arī citviet pasaulē. Par raksturīgu kļuva paņēmiens vairākus apjomus savstarpēji savienot, starp tiem izbūvējot gaisa pārvadus (streets in the sky), piemēram, katra trešā stāva līmenī. Labākais un apjoma ziņā ievērojamākais šāda tipa paraugs bija britu arhitektu Džeka Linna (Jack Lynn) un Aivora Smita (Ivor Smith) projektētā Pārkhila (Park Hill, 1961) Šefīldā, kur kopskaitā tūkstotim sociālo dzīvokļu paredzētais un no ārpuses cietoksnim līdzīgais masīvs radīja monolīta būvapjoma iespaidu, kaut gan apvienoja vairākus dažāda augstuma (4–13 stāvu) apjomus, izvietotus nelīdzenā laukumā pēc neregulāra plāna. Piemērs gaisa pārvadu idejas izmantošanai arī augstceltņu būvē ir ungāru izcelsmes arhitekta Ernē Goldfingera (Ernö Goldfinger) projektētais, kopskaitā 217 sociālajiem dzīvokļiem paredzētais 31 stāvu augstais Trelika tornis (Trellick Tower, 1972) Londonā, kur liftam u. c. ēkas inženiersistēmu tīkliem domātā šahta būvēta kā atsevišķs būvapjoms, no kura augstceltnes dzīvojamajā apjomā var nokļūt pa gaisa pārvadiem (pretēji tobrīd ierastajai daudzstāvu dzīvojamo ēku projektēšanas praksei šīs funkcijas apslēpt un integrēt augstceltnes būvapjoma kodolā); šāda veidola dēļ augstceltne, kas būvēta dzīvojamai funkcijai, no ārpuses drīzāk atgādina rūpnieciskas pārstrādes cehu; Trelika tornis arhitektūras vēsturē tiek salīdzināts arī ar Antonio Santelias (Antonio Sant’Elia) futūrisma vīzijās attēloto nākotnes pilsētu arhitektūru. Brutālisma stilā tika būvētas dzīvojamās ēkas ne tikai sociālajiem mājokļiem: brutālisma paņēmienus izmantoja britu arhitektu firma Chamberlin, Powell and Bon, projektējot dzīvojamo masīvu Bārbikana īpašumā (Barbican Estate, 1965–1976) pašā Londonas centrā.

20. gs. 60. gados Lielbritānijā strauji izvērsās jaunu universitāšu ēku būvniecība un tābrīža apstākļi (izglītoti pasūtītāji, plašu apbūves teritoriju un publiskā finansējuma pieejamība) sekmēja progresīvo brutālisma ideju uzplaukumu universitāšu arhitektūrā. Daudzi piemēri tika izpildīti ķieģelī un betonā, piemēram, skotu arhitekta Bezila Spensa (Basil Spence) projektētais Falmeras Nams (Falmer House, 1962) un Kopmītņu ēka (Halls of Residence, 1966) Saseksas Universitātē (University of Sussex) Braitonā. Nozīmīgi paraugi ir arī britu arhitektu firmas Richard Sheppard, Robson and Partners projektētās ēkas Čērčila koledžā (Churchill College, 1968) Kembridžā un Lekciju auditoriju korpuss (Lecture Theatre Block, 1965–1966) Brunela Universitātē (Brunel University) Londonā. Plašu izplatību brutālisms guva dažādu izglītības iestāžu ēku arhitektūrā arī citviet pasaulē: Mākslas un arhitektūras nams (Art and Architecture Building, 1963) Jeila Universitātē (Yale University) Ņūhavenā, ASV, ko projektēja amerikāņu arhitekts un Jeila Universitātes arhitektūras departamenta vadītājs Pols Rudolfs (Paul Rudolph), ir betona būve ar delikātu fasādes virsmas tekstūru un rafinētu telpu plānojumu.

Brutālisms spilgti izpaudās arī dievnamu arhitektūrā, piemēram, pēc franču arhitektu Kloda Paro (Claude Parent) un Pola Viriljo (Paul Virilio) projekta no betona būvēta Sv. Bernadetes baznīca Banlē ielā (Église Sainte-Bernadette du Banlay, 1968) Nevērā, Francijā; atšķirīgu un radikālu pieeju piedāvājis par pārējiem brutālistiem ievērojami vecākas paaudzes zviedru arhitekts Sīgurds Leverencs (Sigurd Lewerentz), apvienodams amatnieciski primitīva izpildījuma ķieģeļu mūra un virsmā ierūsējuša tērauda karkasa konstrukciju lietojumu Zviedrijas pilsētas Klipanas Sv. Pētera baznīcas (Sankt Petri kyrka, 1966) būvē, ko mūsdienās vērtē kā vienu no vistīrākajiem stila paraugiem un vispatiesāko ilustrāciju principam par brutālismu kā par "ētisku, nevis estētisku" konceptu.

20. gs. 70. gadu beigās brutālisms sāka pamazām zaudēt nozīmi arhitektūrā. To veicināja atsevišķi brutālisma stila arhitektūras kvalitātes aspekti, kas ilgākā ēku ekspluatācijas laikā varēja izrādīties nenoturīgi un to uzturēšana – dārga: neapstrādātas betona virsmas neglīti novecoja dažādu ārējo apstākļu ietekmē (klimata ietekmē veidojās lietus ūdens notecējumi un traipi, vandalisma rezultātā – grafiti u. tml.), kas varēja apvērst sākotnējo vizuālo iespaidu.

Jau laikabiedru vērtējumos parādījās pretrunīga attieksme pret brutālisma ēkām: kritiķi mēdza paust gan augstu atzinību, gan arī noraidošu attieksmi, raksturojot brutālisma arhitektūru kā "nehumānu", "necilvēcīgu" u. tml. Piemēram, Velsas princis Čārlzs (Charles, Prince of Wales) Londonas Nacionālā teātra ēkas jaunbūvi salīdzināja ar kodolelektrostaciju. Nosodoša attieksme dažkārt tika vērsta arī pret brutālisma virziena arhitektiem. Jeila Universitātes studenti, kuriem mācību process norisinājās Mākslas un arhitektūras namā, izteica sūdzības par, viņuprāt, neērto plānojumu studiju telpās, kas apgrūtinot darbu. Strādnieku šķiras īrnieki ienīda pelēkās dzelzsbetona paneļu sienas “Robina Huda dārzu” mājokļos, kur antisociāla uzvedība un vandālisms bija novērojams jau būves ekspluatācijas pašā sākumā, par ko līdzvainīgus uzskatīja projektētājus.

“Robina Huda dārzu” piemērs labi atklāj arī brutālisma arhitektūras duālo vērtējumu retrospekcijā: pēc valdības atteikuma piešķirt aizsargājama mantojuma statusu šo ēku arhitektūrai, tika saskaņots šīs teritorijas reģenerācijas projekts (2012), kā rezultātā ēkas tika nojauktas; vienlaikus brutālisma arhitektūras mantojuma nozīmības apzināšanos apliecināja šo ēku fragmentu uzņemšana Viktorijas un Alberta muzeja (Victoria and Albert Museum) krājumā un to izstādīšana Venēcijas arhitektūras biennālē (Mostra di Architettura di Venezia) 2018. gadā.

Mūsdienās sabiedrībā no jauna ir parādījusies liela interese par brutālisma arhitektūru, ko apliecina daudzu iepriekš minēto u. c. piemēru iekļaušana dažādos aizsargājamo objektu sarakstos, kā arī pavisam nesenu un aktuālu pētījumu publikācijas: “Londonas brutālisma karte” (Brutalist London Map, 2015), “Šī brutālā pasaule” (This Brutal World, 2016), “SOS brutālisms: globāls apskats” (SOS Brutalism: A Global Survey, 2017), “Kā iemīlēt brutālismu” (How to Love Brutalism, 2018), “Brutālisma arhitektūras atlants” (Atlas of Brutalist Architecture, 2018) un citas.