Holivuda, 1930.–1942. gads Baidoties, ka zviedru akcents sagandēs G. Garbo karjeru, studija ilgi vilcinājās viņu apstiprināt skaņas filmā, taču aktrise veiksmīgi pārvarēja barjeru, kas pielika punktu daudzu mēmā kino aktieru karjerām. Filmas “Anna Kristija” (Anna Christie, 1930, rež. K. Brauns) reklāmas sauklis solīja “Garbo runā”, un Jūdžina O’Nīla (Eugene O’Neill) lugas ekranizācijas 16. minūtē G. Garbo pasaka savu pirmo frāzi uz ekrāna: “Man, lūdzams, viskiju. Limonādi atsevišķi. Un neskopojies, dārgumiņ!”. Togad kinoteātros nonāca arī “Romance” (Romance, rež. K. Brauns), un par abām filmām G. Garbo nominēja 1927. gadā dibinātās Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvai (Academy Awards) kategorijā “Labākā aktrise”.
Viņa nospēlēja titullomu drāmā “Sūzena Lenoksa” (Susan Lenox (Her Fall and Rise), 1931, rež. Roberts Leonards, Robert Z. Leonard), kas bija viena no filmām, kas parādīja aktiera Klārka Geibla (Clark Gable) zvaigznes potenciālu, un bija lielā ekrāna “Mata Hari” (1932, rež. Džordžs Ficmoriss, George Fitzmaurice), nospēlējot holivudizētu Pirmā pasaules kara spiedzes likteni. Ieņēmumi no biļešu tirdzniecības rādīja, ka G. Garbo ir viena no populārākajām Holivudas aktrisēm Amerikā un Eiropā.
Viena no G. Garbo nozīmīgākajām lomām bija krievu balerīna filmā Grand Hotel (1932, rež. E. Goldings), kurā piedalījās arī Džons Berimors (John Barrymore), Laionels Berimors (Lionel Barrymore), Voless Bīrijs (Wallace Beery), Džoana Kroforda (Joan Crawford); filma saņēma Amerikas Kinoakadēmijas balvu kategorijā “Gada labākā filma”. Pēc filmas pasauli bija pārņēmusi “G. Garbo mānija”. G. Garbo pēc gadiem rezumēja: “Es nekad neesmu teikusi – “Vēlos būt viena!”. Es tikai teicu, ka vēlos, lai mani atstāj vienu.”
1932. gadā beidzās G. Garbo līgums ar MGM, un viņa atgriezās Zviedrijā. Holivudā viņa atgriezās pēc vairākiem mēnešiem, kad noslēdza jaunu līgumu, kas paredzēja ievērojamu samaksu (300 000 dolāru par filmu), un G. Garbo bija noteicošais viedoklis filmas scenārija, režisora un ekrāna partneru izvēlē – studijas vadība paniski baidījās no viņas piebildes “šķiet, ka es skumstu pēc Zviedrijas”. Uzstājusi, ka galveno vīriešu lomu atveidos Dž. Gilberts, nevis studijas izvēlētie aktieri – Čārlzs Boijers (Charles Boyer) vai Lorenss Olivjē (Laurence Olivier) –, viņa nospēlēja titullomu biogrāfiskajā filmā “Karaliene Kristīne” (Queen Christina, 1933, rež. Rūbens Mamuljans, Rouben Mamoulian), ko MGM reklamēja ar saukli “Garbo atgriežas”. “Karaliene Kristīne”, neskatoties uz tās budžetu, bija studijas MGM ienesīgākā filma 1933. gadā. Tās fināls ir hrestomātisks: pēc režisora norādes G. Garbo raugās tālumā, un viņas sejā nav nolasāmas nekādas emocijas.
1935. gadā G. Garbo vēlreiz iejutās Ļ. Tolstoja varones Annas Kareņinas lomā (Anna Karenina, 1935, rež. K. Brauns) un nospēlēja vēl vienā klasikas ekranizācijā, kuras tapšanu aizēnoja producenta Ērvina Tālberga (Irving Thalberg) nāve. Aleksandra Dimā dēla (Alexandre Dumas fils) romānu “Kamēliju dāma” (La Dame aux Camélias) Holivudā jau 1921. gadā bija ekranizējis Rejs K. Smolvuds (Ray C. Smallwood) ar Allu Nazimovu (Alla Nazimova, Мириам Эдес Аделаида Левентон) un Rūdolfu Valentīno (Rudolph Valentino) galvenajās lomās. G. Garbo Margaritu dēvēja par savu mīļāko lomu; galveno vīriešu lomu atveido Roberts Teilors (Robert Taylor).
Ar Č. Boijeru G. Garbo izspēlēja poļu grāfienes un Napoleona (Napoléon Bonaparte) attiecību stāstu kostīmdrāmā “Marija Vaļevska” (Conquest / Marie Walewska, 1937, rež. K. Brauns), ko studija bija ieplānojusi kā vienu no gada vērienīgākajiem kinodarbiem, taču ieņēmumi no biļešu tirdzniecības neatpelnīja filmas tapšanā ieguldīto summu. Tā bija septītā un pēdējā filma ar viņas piedalīšanos, ko režisēja K. Brauns, un bija viena no retajām, kas nekļuva par kases hitu. G. Garbo līgums ar MGM bija beidzies, un viņa atgriezās Zviedrijā.
Uz ekrāna G. Garbo atgriezās ar savu pirmo komēdiju “Ņinočka” (Ninotchka, 1939, rež. Ernsts Lubičs, Ernst Lubitsch), kurā atveido krievu aģenti, kura nokļūst starpkaru laika Parīzē un ļaujas dzīvei kapitālismā. Reklāmas sauklis vilināja “Garbo smejas!”, un viņas partneris bija Melvins Daglass (Melvyn Douglas).
Grēta Garbo un Melvins Daglass komēdijā "Ņinočka", 1939. gads.
Avots: Keystone-France/Gamma-Keystone via Getty Images, 151265260.
Filma bija komerciāls hits valstīs, kurās to izrādīja, un to nominēja četrās balvas “Oskars” nominācijās – “Labākā filma”, “Labākais oriģinālstāsts”, “Labākais scenārijs” un “Labākā aktrise”, vēlāk šo kinostāstu pārveidoja par skatuves mūziklu “Zīda zeķes” (Silk Stockings), ko 1957. gadā R. Mamuljans ekranizēja ar Sidu Šarisu (Cyd Charisse) un F. Astēru galvenajās lomās. “Ņinočka” ir pēdējā filma ar G. Garbo, kuras operators bija Viljams H. Denielss (William H. Daniels), kurš savulaik nofilmēja G. Garbo pirmās proves Holivudā un iemūžināja viņu 21 filmā. Mūža nogalē viņš apgalvoja, ka viņa dzīvē skumjākais ir tas, ka viņam nebija izdevies G. Garbo nofilmēt uz krāsu lentes.
Džordža Kjūkora (George Cukor) režijā un atkal partnerībā ar M. Daglasu G. Garbo piedalījās romantiskajā komēdijā “Sieviete ar divām sejām” (Two-Faced Woman, 1941). Aktrise neslēpa nepatiku pret scenāriju, un mēģinājums modernizēt un amerikanizēt G. Garbo cieta neveiksmi. Filmu kritizēja kinoprofesionāļi, cenzori un katoļu baznīcas pārstāvji, norādot, ka tā ir “amorāla un parāda nekristīgu attieksmi pret laulību un tās saistībām”, un to aizliedza vairākās ASV pilsētās, tostarp Čikāgā un Bostonā. Kases ieņēmumus būtiski ietekmēja arī tas, ka Otrā pasaules kara laikā Holivudas filmas nedemonstrēja Eiropā, no kā lielā mērā bija atkarīgi G. Garbo filmu ienākumi, un citi apstākļi.
Pēc mutvārdu vienošanās 36 gadus vecā G. Garbo un MGM pārtrauca līgumu.