Rūdolfs R. Valentīno piedzima Itālijas armijas kavalērijas kapteiņa un francūzietes ģimenē kā trešais no četriem bērniem. Mācības viņam nepadevās, un pēc mācībām Itālijas Veselības aprūpes darbinieku bāreņu internātskolā (Collegio-Convitto per gli Orfani dei Sanitari Italiani), viņš iestājās Svētā Hilārija Lauksaimniecības skolā  (La Scuola Agraria di S. Ilario) Dženovā. Darba meklējumos 1912. gadā R. Valentīno devās uz Parīzi un Montekarlo, kur iemācījās dejot tango; 1913. gadā viņš devās uz ASV.

Ņujorkā R. Valentīno strādāja gadījuma darbus gan kā dārznieks, gan restorānā. 1914. gadā restorānu īpašnieks Džo Pani (Joe Pani) viņam piedāvāja dejotāja darbu, un, nodēvēts par “tango pirātu”, R. Valentīno pārī ar jau tolaik slaveno Džoanu Sojeri (Joan Sawyer) dejoja tango; šo karjeru viņš turpināja restorānā kabarē “Maxim’s”, kā arī laiku pavadīja ar bagātām sievietēm, kuras maksāja par jaunā vīrieša sabiedrību.

Pēc reputāciju iedragājoša skandāla R. Valentīno kopā ar ceļojošajiem mūziķiem devās uz ASV rietumu krastu. Jūtas pavalstī viņš strādāja operetē, bet, kļuvis par vienu no Ela Džolsona (Al Jolson) izrādes “Robinsons Krūzo jaunākais” (Robinson Crusoe, Jr.) dalībnieku, 1917. gadā ieradās Losandželosā. Arī tur pieprasītais deju skolotājs meklēja iespēju filmēties.

Kino R. Valentīno debitēja drāmā “Izpirkuma nauda” (Alimony, 1917, režisors Emets Dž. Flinns, Emmett J. Flynn; filma nav saglabājusies). Sekoja citas filmas – R. Valentīno atveidoja neliešus, jo viņa izskats liedza kļūt par klasisku amerikāņu varoni; vīlies viņš atgriezās Ņujorkā, kur izpelnījās ietekmīgās scenāristes Džūnas Matisas (June Mathis) uzmanību. Viņa bija pārliecināta, ka aktieris būs ideāls Visentes Blasko Ibanjesa (Vicente Blasco Ibáñez) bestsellera “Četri apokalipses jātnieki” (The Four Horsemen of the Apocalypse) ekranizācijā. Studija Metro Pictures Corporation kā režisoru apstiprināja Reksu Ingremu (Rex Ingram).

Kinoteātros šī pretkara filma nonāca 1921. gadā, un tā ir viena no pirmajām kinolentēm, kuras ieņēmumi no biļešu tirdzniecības pārsniedza vienu miljonu ASV dolāru. Filma izraisīja milzu interesi par tango un padarīja R. Valentīno par zvaigzni Holivudas pirmā "latīņu mīlnieka" ampluā. Epizodiskā lomā parādās Ramons Novarro (Ramon Novarro), kurš pēc R. Valentīno nāves kļuva par MGM "latīņu mīlnieku". 1955. gadā filmu iekļāva Nacionālajā Kino reģistrā (National Film Registry). 1962. gadā Vinsente Minelli (Vincente Minnelli) radīja jaunu romāna ekranizāciju.

Tomēr pēc filmas milzīgajiem panākumiem kinostudijas Metro vadība atteicās atzīt, ka radījusi zvaigzni, un R. Valentīno nospēlēja otrā plāna lomu romantiskajā drāmā “Kartē neatzīmētās jūras” (Uncharted Seas, 1921, rež. Veslijs Raglzs, Wesley Ruggles; nav saglabājusies). R. Valentīno nākamā loma bija Armāns Aleksandra Dimā dēla (Alexandre Dumas) romāna ekranizācijā “Kamēliju dāma” (Camille, 1921, rež. Rejs K. Smolvuds, Ray C. Smallwood). Titullomu atveidoja Krievijā dzimusī teātra un kino aktrise Alla Nazimova (Alla Nazimova, Мириам Эдес Аделаида Левентон), kura kopā ar kino un kostīmu mākslinieci Natašu Rambovu (Natacha Rambova, Winifred Kimball Shaughnessy) kontrolēja šīs filmas tapšanu. Notikumi bija attēloti 20 gs. 20. gadu Parīzes Art Deco dekorācijās – skatītāji filmu uzskatīja par pārāk avangardisku.

Ar romantisko drāmu “Uzvarošais spēks” (The Conquering Power, 1921, rež. R. Ingrems) R. Valentīno bija izpildījis līgumsaistības ar Metro. Pēc tam Ņujorkā, ticies ar vairākiem producentiem cerībā uz daudz lielāku algu, R. Valentīno noslēdza līgumu ar studiju Famous Players-Lasky, kur karjeru turpināja arī Dž. Matisa. Studijas vadītājs Džese Luiss Laskijs (Jesse Louis Lasky) studijas jauno sekssimbolu apstiprināja titullomā romantiskajā drāmā “Šeihs” (The Sheik, 1921, rež. Džordžs Melfords, George Melford). Filma uzbūra sapni par R. Valentīno kā neatvairāmu mīlnieku un padarīja aktieri par starptautisku slavenību. Kinoteātros to izrādīja vairāk nekā gadu, tāpēc producenti meklēja idejas citiem arābu kultūras iedvesmotiem kino stāstiem, tostarp “Arābs” (The Arab, rež. R. Ingrems, ar R. Novarro titullomā), neiztika arī bez parodijām. N. Rambova “Šeihā” debitēja kā aktrise, tajā piedalījās Ādolfs Menžū (Adolphe Menjou) un Loreta Janga (Loretta Young). Turpinājumā “Šeiha dēls” (The Son of the Sheik, 1926, rež. Džordžs Ficmoriss, George Fitzmaurice) R. Valentīno atveidoja gan šeihu, gan viņa dēlu. R. Valentīno pēdējā filma kinoteātros nonāca divas nedēļas pēc viņa pāragrās nāves; 2003. gadā to iekļāva Nacionālajā Kino reģistrā (National Film Registry).

Romantiskās drāmas “Aiz akmeņiem” (Beyond the Rocks, 1922, rež. Sems Vuds, Sam Wood) scenārijs veidots pēc Elinoras Glinas (Elinor Glyn, termina it-girl radītājas) darba, un galveno sieviešu lomu atveidoja populārā aktrise Glorija Svansone (Gloria Swanson). Filmu ilgi uzskatīja par pazudušu, tās nitrātu kopiju atrada 2002. gadā un restaurēja.

Iespaidīgi kases panākumi pavadīja piedzīvojumu filmu “Pirātu kuģis” (Moran of the Lady Letty, 1922, rež. Dž. Melfords) un drāmu “Asinis un smiltis” (Blood and Sand, 1922, rež. Freds Niblo, Fred Niblo), kuras scenāriju Dž. Matisa sarakstīja pēc vēl viena V. Blasko Ibanjesa romāna motīviem. Filmas novatoriskās montāžas režisore Dorotija Ārznere (Dorothy Arzner) kļuva par vienu no nedaudzām kinorežisorēm Holivudas “zelta laikmetā”. “Asinis un smiltis” bija viena no 1922. gada visskatītākajām filmām, un toreadoru Huanu R. Valentīno sauca par vienu no mīļākajām lomām. Šo romānu pirmoreiz ekranizēja jau 1916. gadā (rež. V. Blasko Ibanjess); trešā ekranizācija tapa 1941. gadā Holivudā (rež. Rūbens Mamuljans, Rouben Mamoulian; lomās: Tairons Pauers, Tyrone Power, Rita Heivorte, Rita Hayworth, Linda Dārnela, Linda Darnell).

1922. gadā kinoteātros nonāca arī filma “Jaunais radža” (The Young Rajah, rež. Fils Rozens, Phil Rosen; to ilgi uzskatīja par pazudušu, 2005. gadā atrada fragmentus), par kuru rakstīja, ka tās kvalitātes ir N. Rambovas radītie tērpi un atkailinātais R. Valentīno. Aktieris pārdzīvoja tās izgāšanos kino iznomā un devās uz Ņujorku, kur pēc neveiksmīgām sarunām ar studijas vadību par algas pielikumu nolēma doties uz Eiropu, lai satiktu ģimeni. Famous Players aktieri iesūdzēja tiesā, taču, kad studija bija ar mieru krietni paaugstināt viņa algu līdz 7000 dolāriem nedēļā, R. Valentīno piedāvājumu noraidīja, uzsverot, ka vēlas arī noteikšanu pār filmu māksliniecisko pusi. Ar žurnālā Photoplay publicētu vēstuli R. Valentīno vērsās pie amerikāņu skatītājiem, taču studija nepalika atbildi parādā un norādīja uz aktiera šķirto laulību, tiesu darbiem un parādsaistībām (80 000 dolāru), kā arī raksturu, viņu pielīdzinot dīvai, un uzsvēra, ka darījuši visu, lai R. Valentīno padarītu par īstu zvaigzni. Par R. Valentīno interesi izrādīja citas kinostudijas, taču saskaņā ar līgumu viņš nedrīkstēja strādāt kā aktieris.

1922. gada beigās par R. Valentīno menedžeri kļuva Džordžs Ulmans (George Ullman), kurš iepriekš bija strādājis Mineralava Beauty Clay Company un piedāvāja R. Valentīno kļūt par šīs kompānijas “seju”. Kopā ar N. Rambovu viņi devās tūrē pa ASV un Kanādu, kas aptvēra 88 pilsētas. Tās  ietvaros tika rīkoti arī skaistumkonkursui, kuru galvenais tiesnesis bija R. Valentīno.

Noslēdzis līgumu ar Ritz-Carlton Pictures (viņam bija vēl jānofilmējas divās filmās studijā Famous Players), aktieris saņēma algu 7500 dolāru nedēļā, un viņš varēja lemt par māksliniecisko izpildījumu. Filmā “Mesjē Bokērs” (Monsieur Beaucaire, rež. 1924, rež. Sidnijs Olkots, Sidney Olcott) R. Valentīno atveidoja Šartras hercogu 18. gs. Francijā (filmas vēsturisko ticamību pastiprināja vairāk nekā 350 vēsturiski precīzu, pēc franču modes dizainera Žorža Barbjē (Georges Barbier) skicēm radītu kostīmu). Filmu atzina par neveiksmi, un tā kļuva gan par ieganstu parodijām, gan tika pārveidota par mūziklu (“Montekarlo”, Monte Carlo, 1930, rež. Ernsts Lubičs, Ernst Lubitsch) un komēdiju (1946, rež. Džordžs Māršals, George Marshall, ar aktieriem Bobu Houpu, Bob Hope, un Džoanu Krofordu, Joan Crawford). 1924. gadā R. Valentīno nospēlēja galveno lomu drāmā “Svētais velns” (A Sainted Devil, rež. Džozefs Henberijs, Joseph Henabery; filma ir pazudusi), kas arī bija mākslinieciska un komerciāla vilšanās; ar šo filmu beidzās viņa līgumsaistības ar Famous Players.

Pēc vairākkārtēja Čārlijs Čaplins (Charlie Chaplin) un Daglass Fērbenkss (Douglas Fairbanks) aizcinājuma piedāvāja R. Valentīno beidzot nolēma pievienoties studijai United Artists. Drīz noslēgtais līgums paredzēja trīs filmas gadā un garantēja algu 10 000 dolāru nedēļā, kā arī procentus no kino nomas ieņēmumiem. R. Valentīno akceptēja lomu filmā “Ērglis” (The Eagle, 1925, rež. Klerenss Brauns, Clarence Brown) pēc Aleksandra Puškina (Александр Сергеевич Пушкин) nepabeigtā romāna “Dubrovskis” (Дубровский) motīviem un uz ekrāna izdzīvoja leitnanta un Katrīnas II attiecības, kurās ir daudz fikcijas un atsauču uz kino, jo īpaši D. Fērbenksa atveidoto Zorro. Filma saņēma labas atsauksmes, taču neguva tik labus ieņēmumus, kā cerēja studijas vadība.

Romantiskajā drāmā “Kobra” (Cobra, 1925, rež. Dž. Henberijs) R. Valentīno atveidoja nabadzīgu itāļu augstmani. Šī ir trešā un pēdējā filma, kur viņa ekrāna partnere bija amerikāņu teātra rēviju un kino aktrise (viena no mēmā kino vampiem), Alberto Vargasa (Joaquin Alberto Vargas y Chávez) modele Nita Naldi (Nita Naldi, piedalījusies arī filmā “Doktors Džekils un misters Haids”, Dr. Jekyll and Mr. Hyde, 1920, rež. Džons S. Robertsons, John S. Robertson, ar Džonu Berimoru, John Barrymore, titullomās).

Filmējoties “Šeiha dēlā”, R. Valentīno jau bija slims un atteicās doties pie ārsta. 09.07.1926. notika filmas pirmizrāde Losandželosā, un 15.08. R. Valentīno nogādāja slimnīcā. Ārsti atklāja, ka viņam ir apendicīts un kuņģa čūla, kurus operēja. Pēc tam attīstījās vēderplēves iekaisums un pleirīts, 23.08. R. Valentīno nomira. Medicīnā negaidītas sāpes vēderā, kas izraisa nāvi, ir nodēvētas par Valentīno sindromu (Valentino’s syndrome).

Ņujorkieši no R. Valentīno atvadījās 30.08.1926., bērēs piedalījās ap 100 000 cilvēku. Policija ziņoja par pašnāvības gadījumiem, bet R. Valentīno mūža nogales mīļotā sieviete aktrise Pola Negri (Pola Negri) teatrāli saļima pie viņa zārka. 05.09. kinoteātros sāka demonstrēt R. Valentīno pēdējo filmu “Šeiha dēls”, tā kļuva par kases hitu.

R. Valentīno bija Holivudas pirmais sekssimbols vīrietis, lai gan viņš pats atzina, ka privātā dzīve nebija veiksmīga. No 1919. līdz 1923. gadam R. Valentīno bija precējies ar aktrisi Džīnu Akeri (Jean Acker), kura abu iepazīšanās laikā bija attiecībās ar A. Nazimovu. Pēc laulībām ar N. Rambovu R. Valentīno apsūdzēja divsievībā, jo saskaņā ar Kalifornijas pavalsts likumiem iepriekšējai laulībai bija jābūt šķirtai ne mazāk kā pirms gada. Laulību anulēja, bet R. Valentīno un N. Rambova 1923. gadā apprecējās otrreiz; izšķīrās 1925. gadā.

R. Valentīno bija sieviešu elks. Viņu uzskatīja par romantisma iemiesotāju, iesauca par "lielisko mīlētāju". Vīriešu auditorija priekšroku deva filmām ar D. Fērbenksu un uzskatīja, ka R. Valentīno tēls apdraud amerikāņu vīrišķību. Taču vīrieši kopēja R. Valentīno izskatu, piemēram, perfekti noglaustus matus nodēvēja par “Vaselino”. R. Valentīno mati jau agrā vecumā sāka izkrist, un viņš problēmai atrada traģikomisku risinājumu – mataino galvas daļu krāsoja. Kad viņš 1924. gadā izaudzēja bārdu, fani viņu uzreiz kopēja, bet Amerikas bārddziņu asociācija, norādot uz viņu biznesam nodarīto ļaunumu, draudēja boikotēt aktiera filmas. Atsaucoties uz filmu “Šeihs” daļa R. Valentīno fanu vīriešu sevi dēvēja par šeihiem; šeihs ir arī Holivudas vidusskolas (Hollywood High School) talismans.

1926. gadā Chicago Tribune publicēja Džona Herika (John Herrick) rakstu, kurā autors apvainoja R. Valentīno, ka viņš amerikāņu vīriešus padara sievišķīgus. R. Valentīno piedāvāja duelēties, bet, tā kā tas nebija likumīgi, izaicināja autoru uz boksa vai restlinga maču, un, lai sagatavotos cīņai, trenējās pie boksa čempiona smagsvarā Džeka Dempsija (Jack Dempsey); Dž. Heriks uz piedāvājumu neatbildēja, un cīņa izpalika.

R. Valentīno bija viens no pirmajiem Holivudā, kurš nolēma apbalvot kinematogrāfistu sasniegumus. Dž. Berimors kļuva par pirmo un vienīgo R. Valentīno medaļas ieguvēju (par aktiera darbu vēsturiskajā drāmā “Bo Brimmels” (Beau Brummel, 1924, rež. Harijs Bomons, Harry Beaumont).

R. Valentīno ir viens no Holivudas mēmā kino aktieriem, kura portrets attēlots uz ASV pastmarkas. R. Valentīno varoņa siluets izmantots arī prezervatīvu nosaukumā Sheik Condoms.

1923. gadā tika izdota R. Valentīno dzejas grāmata “Dienas sapņi” (Day Dreams), kas kļuva par dižpārdokli.

R. Valentīno visu mūžu bija Itālijas pilsonība, viņš pat nemēģināja iegūt ASV pilsonību. Aktieris runāja itāliešu, franču, angļu un spāņu valodā.

02.08.1960. R. Valentīno vārdā atklāja zvaigzni Holivudas slavas alejā (Hollywood Walk of Fame).

R. Valentīno bija liela nozīme modes industrijā. Jau agrā jaunība R. Valentīno nolēma, ka glīts apģērbs ir svarīgāks par ēdienu. Par viņa eiropeiski uzkrītoši eleganto ģērbšanās stilu (jo īpaši krāsainajiem krekliem un kaklasaitēm) attieksme iesākumā bija ironiska, bet vēlāk tas kļuva par R. Valentīno zīmolu. Lai ieviestu kārtību plašajā garderobē, viņš algoja sulaini. Pēc R. Valentīno nāves viņa iespaidīgā zelta un sudraba rotu, lakatu adatu, rokas un kabatas pulksteņu, aproču pogu kolekcija, kā arī astoņas automašīnas, 12 sugas suņu, liela bibliotēka vairākās valodās un 1925. gadā uzceltā savrupmāja Falcon Lair ar visu iedzīvi nonāca izsolē, lai dzēstu viņa parādus.

Kopš 20. gs. 60. gadiem tiek apšaubīta R. Valentīno seksualitāte. Biogrāfi uzskata, ka R. Valentīno bija heteroseksuāls.

R. Valentīno balss dzirdama tikai divos ierakstos, kas tapuši Ņujorkā 14.05.1923. – viņš izpilda dziesmas Kashmiri Song (no filmas “Šeihs”) un El Relicario (no filmas “Asinis un smiltis”). Ierakstu studija uzskatīja, ka R. Valentīno ir slikta dikcija, un dziesmas izdeva tikai pēc aktiera nāves, tāpat kā kinoteātros atkal demonstrēja filmas ar viņa piedalīšanos, lai segtu R. Valentīno parādus.

Kopš 2010. gada Holivudā ir notikuši vairāki R. Valentīno filmu festivāli (The Rudolph Valentino Film Festival).

Pirmā biogrāfiskā filma par R. Valentīno tapa 1951. gadā (ASV, rež. Lūiss Allens, Lewis Allen) ar Entoniju Deksteru (Anthony Dexter) titullomā. Biogrāfiskajā filmā “Valentīno” (Valentino, 1977, ASV, rež. Kens Rasels, Ken Russell) viņu atveido krievu baletdejotājs Rūdolfs Nurijevs (Рудольф Хаметович Нуреев). R. Valentīno lomā ir iejutušies arī Franko Nero (Franco Nero) un Džīns Vailders (Gene Wilder).

Gadiem ilgi R. Valentīno nāves gadadienā pie viņa kapakmens ar sarkanu rozi rokās devās melnā tērpta sieviete. Sākotnēji tas bija publicitātes pasākums; ar laiku tas kļuva par tradīciju, kas apdziedāta dziesmā Long Black Veil (1959), ko sākotnēji izpildīja kantrī dziedātājs Leftijs Frizells (William Orville “Lefty” Frizzell).

No 1972. līdz 2006. gadam Itālijā aktieriem pasniedza R. Valentīno vārdā nosauktu balvu (Rudolph Valentino Award).

Kastellanatā, Itālijā, ir atvērts R. Valentīno veltīts muzejs. 2009. gadā Kastellanatā atklāja kinoskolu.

Latviešu izcelsmes somu kinorežisoru, producentu un aktieri Teuvo Tulio (Teuvo Tulio) mēdz dēvēt par somu R. Valentīno.