Viens no nozīmīgākajiem un savdabīgākajiem autoriem Somijas kino vēsturē, spilgts melodrāmas žanra pārstāvis; 1936.‒72. gadā uzņēmis 15 spēlfilmas.

T. Tulio vecāki bija Helēna Derožinska (Helen Deroschinsky) un Aleksandrs Tugajs (Aleksander Tugai). Bērnību pavadījis kopā ar mātes vecākiem Ievu un Antonu Garšiniem Latgalē, Rēzeknes apriņķa Makašānu pagasta Šķerbinīkos (mūsdienās Ilzeskalns). 1922. gadā pārcēlās uz dzīvi pie mātes Helsinkos.

T. Tulio nav ieguvis profesionālu kino izglītību, bija autodidakts, praksē izkopjot savu individuālo autora stilu un māksliniecisko izteiksmes līdzekļu kopu. Darbošanos kino jomā sāka jau pusaudža vecumā kopā ar draugu, vēlāko režisoru Valentīnu Vālu (Valentin Vaala, īstajā vārdā Valentīns Ivanovs, Valentin Ivanoff). Kā aktieris un scenāriju līdzautors piedalījās V. Vālas režisētajās filmās “Melnās acis” (Mustat silmӓt, 1927–29), “Čigāns valdzinātājs” (Mustalaishurmaaja, 1929), “Uz platā ceļa” (Lavaeta tieta, 1931) un “Zilā ēna” (Sininen varjo, 1933), kurās atveidoja romantiskus, kaislīgus varoņus-pavedinātājus. Pateicoties savam ekrāna tēlam un eksotiskajai, ziemeļniekiem neraksturīgajai ārienei, dēvēts par “somu Valentīno” (pēc slavenā itāļu izcelsmes amerikāņu aktiera Rūdolfa Valentīno, Rudolph Valentino). 1936. gadā pieņēma skatuves vārdu Teuvo Tulio un debitēja režijā ar filmu “Cīņa par Heikiles mājām” (Taistelu Heikkilӓn talosta, 1936) pēc Johannesa Linnankoski (Johannes Linnankoski, īstajā vārdā Viktors Johans Peltonens, Vihtori Johan Peltonen) tāda paša nosaukuma romāna. Ar šo filmu sākās T. Tulio ilgstošā sadarbība ar skolasbiedreni, vēlāk populāru somu kino aktrisi Reginu Linnanheimo (Regina Linnanheimo), kas turpinājās līdz abu karjeras noslēgumam. Nākamā filma ar R. Linnanheimo titullomā “Silja” jeb “Jaunībā aizmigusī” (Nuorena nukkunut/Silja, 1937) tapa pēc Nobela prēmijas laureāta Fransa Emīla Sillanpē (Frans Emil Sillanpää) romāna; tā saņēma cenzūras pārmetumus par pārlieku atklātām tuvības ainām. “Cīņa par Heikiles mājām” un “Silja”, tāpat kā T. Tulio trešā filma “Kārdinājums” (Kiusaus, 1938) gājušas bojā ugunsgrēkā Adams-Films studijā 50. gados, saglabājušies vien atsevišķi fragmenti.

Laika posmā līdz Otrajam pasaules karam, kas sakrīt ar somu kino zelta laikmetu (1934–39), tapa T. Tulio spēcīgākie un atzītākie darbi – tā dēvētās “lauku filmas”, kurās viņš ataino patriarhālās sabiedrības un tās diktēto sociālo lomu radītos konfliktus – “Dziesma par ugunssārto puķi” (Laulu tulipunaisesta kukasta, 1938, pēc J. Linnankoski tāda paša nosaukuma romāna) un “Sapnis gana būdā” (Unelma karjamajalla, 1940). Šajās filmās iezīmējas T. Tulio bieži izmantots motīvs – t. s. pavestās un pamestās drāma – stāsts par sievieti, kas piedzīvo nodevību attiecībās, un saņem sabiedrības nosodījumu un novēršanos (“Tāda, kādu tu mani gribēji”, Sellaisena kuin sinӓ minut halusit, 1944). Šajā periodā uzņemta arī vienīgā komēdija mākslinieka daiļradē “Vihtori un Klāra” (Vihtori ja Klaara, 1939).

Otrā pasaules kara laikā T. Tulio dienēja Somijas armijas Informācijas rotā, filmēja kara hronikas (1941–44). 1944. gadā ieguva Somijas pilsonību. T. Tulio pēckara daiļrades periodu raksturo pievēršanās varoņu psiholoģijai, zemapziņai un emocionāliem robežstāvokļiem – mīlas trijstūris, greizsirdība, noziegums (“Nemierīgā asins”, Levoton veri, 1946; “Velna krāces”, Hornankoski, 1949; “Greizsirdība”, Mustasukkaisuus, 1953). T. Tulio turpināja būt sabiedrības kritiķis, savās filmās parādot sievietes vietu sabiedrībā un ģimenē, tajās valdošo fizisko un psiholoģisko vardarbību pret sievieti (“Kaisles varā”, Intohimon vallassa, 1947), kas noved pie garīgās veselības un atkarības problēmām (“Noziedzīgā sieviete”, Rikollinen nainen, 1952; “Tu esi manās asinīs”, Olet mennyt minun vereeni, 1956). 20. gs. 50. gadu filmās T. Tulio raksturīgā sakāpināti emocionālā kinovaloda un melodramatiskais stils ar nereti didaktisko vēstījumu radīja arvien mazāk atsaucības kritiķos un publikā. T. Tulio pēdējā filma “Sensuela” (Sensuela, 1972) – modernizēta un erotiski pārdroša “pavestās un pamestās drāmas” versija starp sāmu meiteni Lailu un vācu fotogrāfu Hansu piedzīvoja māksliniecisku un finansiālu neveiksmi. Pēc “Sensuelas” T. Tulio pārtrauca kinokarjeru, liedza savu filmu demonstrēšanas tiesības un norobežojās no publicitātes.

T. Tulio daiļradei raksturīgas izteiktas autorkino iezīmes – stilistiska, tematiska un mākslinieciska vienotība. Viņa režijas rokrakstu raksturo ekspresīva vizualitāte, sakāpināta emocionalitāte un atklāts jutekliskums, kā arī melodrāmas žanram raksturīga binārā opozīcija (cilvēks – Dievs, labais – ļaunais, bagātais – nabagais, vīrietis – sieviete, lauki – pilsēta). Lai gan viņa rokrakstā var saskatīt gan vācu ekspresionisma iezīmes, gan krievu montāžas skolas elementus un Holivudas ietekmes vizualitātē un naratīvā, T. Tulio pratis radīt savu oriģinālo autorkino stilu. Savās filmās T. Tulio nav vairījies uzstāties arī kā sabiedrības kritiķis, leģitimizēt varoņu jutekliskumu un seksualitāti, īpašu uzmanību veltot lomām un stereotipiem, kādus sabiedrība un vīrieši piedāvā sievietei. T. Tulio filmu naratīvu bieži veido šķiru sabiedrības vai agrārās (patriarhālās) un urbānās (modernās) vides konflikts.

T. Tulio filmu tēmas un atšķirīgā estētika ieņēmusi paliekošu vietu somu kino vēsturē un attīstībā, viņa personība no aizmirsta mākslinieka statusa iemantojusi kulta režisora iezīmes. 20. gs. 80. gados pamazām sākās T. Tulio daiļrades renesanse. 1996. gadā T. Tulio filmas tika demonstrētas televīzijā, 2000.–01. gadā – Somijas Nacionālā Audiovizuālā arhīva (Kansallinen audiovisuaalinen arkisto) iniciētās retrospektīvās, 2006. gadā izdota 12 filmu DVD kolekcija, šajā laika posmā iznāca arī vairāki viņa daiļradei veltīti pētījumi.

2005. gadā Ilzeskalna pagastā blakus Šķerbinīku mājām režisoram uzstādīts piemiņas akmens. 2012. gadā latviešu režisore Kristīne Želve Anša Epnera studijā “AVE” uzņēmusi filmu par Teuvo Tulio “Fedja”.