Grēta Garbo piedzima nabadzīgā ģimenē Stokholmā – tēvs Karls Alfreds Gustafsons (Karl Alfred Gustafsson) kādu laiku uzkopa sabiedriskās tualetes, bija miesnieka palīgs un sētnieks, māte Anna Lovisa (Anna Lovisa) bija pavāra palīdze. Ģimenē jau auga vecāks brālis Svens Alfreds (Sven Alfred) un māsa Alva Marija (Alva Maria).

G. Garbo jau no agras bērnības sapņoja par aktrises karjeru, vēlāk piedalījās amatierteātra iestudējumos. 13 gadu vecumā pabeigusi pamatskolu, viņa sāka strādāt. 1919. gadā no spāņu gripas nomira aktrises tēvs.

1922. gadā, kad G. Garbo strādāja par veikala pārdevēju un apģērbu modeli, viņu ievēroja kinorežisors Ēriks Petšlers (Erik Petschler) un piedāvāja mazu lomu savā īsfilmā “Klaidonis Pēters” (Luffar-Petter, 1922). Pateicoties stipendijai, no 1922. līdz 1924. gadam G. Garbo studēja Karaliskā Drāmas teātra (Kungliga Dramatiska Teaterns Elevskola) aktierskolā. 1924. gadā viņa piedalījās Selmas Lāgerlēvas (Selma Ottilia Lovisa Lagerlöf) grāmatas “Sāga par Gesta Berlingu” (Gösta Berlings saga) ekranizācijā ar Larsu Hansonu (Lars Hanson) titullomā. Filmas režisors Morics Stillers (Mauritz Stiller) kļuva par jaunās aktrises mentoru, iedeva jaunu vārdu – Grēta Garbo – un radīja pamatu mītam par noslēpumaino zviedrieti, ko viņa uzturēja līdz mūža galam.

Vācijā G. Garbo piedalījās Georga Vilhelma Pābsta (Georg Wilhelm Pabst) drāmā “Skumjā ieliņa” (Die freudlose Gasse, 1925) ar Astu Nīlsenu (Asta Nielsen) galvenajā lomā. G. V. Pābsts vēlāk paziņoja: “Tāda seja parādās vien reizi 100 gados”, un viņam piekrita daudzi G. Garbo kolēģi. Viņas seja bija gatava darbam jebkurā laikā, “kamera to mīlēja” jebkādā pagriezienā un apgaismojumā, un tajā varēja izlasīt visas emocijas, tāpēc operatori bija iecienījuši viņas tuvplānus. G. Garbo aktierspēle savam laikam bija ļoti dabiska.

1925. gadā G. Garbo kopā ar M. Stilleru devās uz ASV, kur drīz parakstīja līgumu ar studijas MGM vadītāju Luisu B. Meijeru (Louis B. Mayer). Jaunās aktrises alga bija niecīga, un studija G. Garbo norādīja, ka viņai pēc Holivudas standartiem jāsalabo zobi, jānomet svars un jāapgūst angļu valoda – zviedru akcentu viņa neiznīdēja līdz mūža galam.

Karjeru Holivudā G. Garbo sāka ar lomu filmā “Straume” (The Torrent, 1926, rež. Monta Bells, Monta Bell), un jau pirmā filma ar viņas piedalīšanos kļuva par kases hitu. Panākusi maksimālu efektu ar minimālu skaitu kustību, G. Garbo nelīdzinājās nevienam aktierim un drīz kļuva par vienu no slavenākajām un apbrīnotākajām 20. gs. 20. un 30. gadu Holivudas aktrisēm. Viņai pašai šāds statuss bija vienaldzīgs.

Romantiskās drāmas “Kārdinātāja” (The Temptress, 1926) titros G. Garbo vārds parādās kā pirmais, bet režisoru M. Stilleru nomainīja Freds Niblo (Fred Niblo). Cietis neveiksmi cīņā ar Holivudas producentiem, M. Stillers devās uz Zviedriju, kur 1928. gadā nomira.

Romantiskā drāma “Miesa un velns” (Flesh and the Devil, 1927, rež. Klarenss Brauns, Clarence Brown) G. Garbo padarīja par starptautisku zvaigzni, un viņu apstiprināja Annas Kareņinas lomai filmā “Mīlestība” (Love, 1927), otro reizi no četrām viņas ekrāna partnera lomā apstiprinot mēmā kino aktieri Džonu Gilbertu (John Gilbert). Jau vairākkārt ekranizētais Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) romāns Edmunda Goldinga (Edmund Goulding) režijā tapa ar diviem fināliem: to, kurā Anna metas zem vilciena riteņiem, demonstrēja Eiropā, bet to, kurā Anna uzzina, ka Kareņins ir miris, un dzīvo laimīga kopā ar Vronski, – ASV. Apspēlējot G. Garbo privāto dzīvi – viņa tobrīd bija kopā ar Dž. Gilbertu –, grandiozās reklāmas kampaņas centrā bija divējādi tulkojamais sauklis G. Garbo and Gilbert in Love (G. Garbo un Gilberts iemīlējušies / G. Garbo un Gilberts filmā “Mīlestība”).

G. Garbo pēdējā mēmā filma “Skūpsts” (The Kiss, 1929, rež. Žaks Feiders, Jacques Feyder) bija arī MGM pēdējā mēmā filma, bet tās skaņas celiņā jau iekļauta mūzika un skaņas efekti.

Baidoties, ka zviedru akcents sagandēs G. Garbo karjeru, studija ilgi vilcinājās viņu apstiprināt skaņas filmā, taču aktrise veiksmīgi pārvarēja barjeru, kas pielika punktu daudzu mēmā kino aktieru karjerām. Filmas “Anna Kristija” (Anna Christie, 1930, rež. K. Brauns) reklāmas sauklis solīja “Garbo runā”, un Jūdžina O’Nīla (Eugene O’Neill) lugas ekranizācijas 16. minūtē G. Garbo pasaka savu pirmo frāzi uz ekrāna: “Man, lūdzams, viskiju. Limonādi atsevišķi. Un neskopojies, dārgumiņ!”. Togad kinoteātros nonāca arī “Romance” (Romance, rež. K. Brauns), un par abām filmām G. Garbo nominēja 1927. gadā dibinātās Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvai (Academy Awards) kategorijā “Labākā aktrise”.

Viņa nospēlēja titullomu drāmā “Sūzena Lenoksa” (Susan Lenox (Her Fall and Rise), 1931, rež. Roberts Leonards, Robert Z. Leonard), kas bija viena no filmām, kas parādīja aktiera Klārka Geibla (Clark Gable) zvaigznes potenciālu, un bija lielā ekrāna “Mata Hari” (1932, rež. Džordžs Ficmoriss, George Fitzmaurice), nospēlējot holivudizētu Pirmā pasaules kara spiedzes likteni. Ieņēmumi no biļešu tirdzniecības rādīja, ka G. Garbo ir viena no populārākajām Holivudas aktrisēm Amerikā un Eiropā.

Viena no G. Garbo nozīmīgākajām lomām bija krievu balerīna filmā Grand Hotel (1932, rež. E. Goldings), kurā piedalījās arī Džons Berimors (John Barrymore), Laionels Berimors (Lionel Barrymore), Voless Bīrijs (Wallace Beery), Džoana Kroforda (Joan Crawford); filma saņēma Amerikas Kinoakadēmijas balvu kategorijā “Gada labākā filma”. Pēc filmas pasauli bija pārņēmusi “G. Garbo mānija”. G. Garbo pēc gadiem rezumēja: “Es nekad neesmu teikusi – “Vēlos būt viena!”. Es tikai teicu, ka vēlos, lai mani atstāj vienu.”

1932. gadā beidzās G. Garbo līgums ar MGM, un viņa atgriezās Zviedrijā. Holivudā viņa atgriezās pēc vairākiem mēnešiem, kad noslēdza jaunu līgumu, kas paredzēja ievērojamu samaksu (300 000 dolāru par filmu), un G. Garbo bija noteicošais viedoklis filmas scenārija, režisora un ekrāna partneru izvēlē – studijas vadība paniski baidījās no viņas piebildes “šķiet, ka es skumstu pēc Zviedrijas”. Uzstājusi, ka galveno vīriešu lomu atveidos Dž. Gilberts, nevis studijas izvēlētie aktieri – Čārlzs Boijers (Charles Boyer) vai Lorenss Olivjē (Laurence Olivier) –, viņa nospēlēja titullomu biogrāfiskajā filmā “Karaliene Kristīne” (Queen Christina, 1933, rež. Rūbens Mamuljans, Rouben Mamoulian), ko MGM reklamēja ar saukli “Garbo atgriežas”. “Karaliene Kristīne”, neskatoties uz tās budžetu, bija studijas MGM ienesīgākā filma 1933. gadā. Tās fināls ir hrestomātisks: pēc režisora norādes G. Garbo raugās tālumā, un viņas sejā nav nolasāmas nekādas emocijas. 

1935. gadā G. Garbo vēlreiz iejutās Ļ. Tolstoja varones Annas Kareņinas lomā (Anna Karenina, 1935, rež. K. Brauns) un nospēlēja vēl vienā klasikas ekranizācijā, kuras tapšanu aizēnoja producenta Ērvina Tālberga (Irving Thalberg) nāve. Aleksandra Dimā dēla (Alexandre Dumas fils) romānu “Kamēliju dāma” (La Dame aux Camélias) Holivudā jau 1921. gadā bija ekranizējis Rejs K. Smolvuds (Ray C. Smallwood) ar Allu Nazimovu  (Alla Nazimova, Мириам Эдес Аделаида Левентон) un Rūdolfu Valentīno (Rudolph Valentino) galvenajās lomās. G. Garbo Margaritu dēvēja par savu mīļāko lomu; galveno vīriešu lomu atveido Roberts Teilors (Robert Taylor).

Ar Č. Boijeru G. Garbo izspēlēja poļu grāfienes un Napoleona (Napoléon Bonaparte) attiecību stāstu kostīmdrāmā “Marija Vaļevska” (Conquest / Marie Walewska, 1937, rež. K. Brauns), ko studija bija ieplānojusi kā vienu no gada vērienīgākajiem kinodarbiem, taču ieņēmumi no biļešu tirdzniecības neatpelnīja filmas tapšanā ieguldīto summu. Tā bija septītā un pēdējā filma ar viņas piedalīšanos, ko režisēja K. Brauns, un bija viena no retajām, kas nekļuva par kases hitu. G. Garbo līgums ar MGM bija beidzies, un viņa atgriezās Zviedrijā.

Uz ekrāna G. Garbo atgriezās ar savu pirmo komēdiju “Ņinočka” (Ninotchka, 1939, rež. Ernsts Lubičs, Ernst Lubitsch), kurā atveido krievu aģenti, kura nokļūst starpkaru laika Parīzē un ļaujas dzīvei kapitālismā. Reklāmas sauklis vilināja “Garbo smejas!”, un viņas partneris bija Melvins Daglass (Melvyn Douglas).

Filma bija komerciāls hits valstīs, kurās to izrādīja, un to nominēja četrās balvas “Oskars” nominācijās – “Labākā filma”, “Labākais oriģinālstāsts”, “Labākais scenārijs” un “Labākā aktrise”, vēlāk šo kinostāstu pārveidoja par skatuves mūziklu “Zīda zeķes” (Silk Stockings), ko 1957. gadā R. Mamuljans ekranizēja ar Sidu Šarisu (Cyd Charisse) un F. Astēru galvenajās lomās. “Ņinočka” ir pēdējā filma ar G. Garbo, kuras operators bija Viljams H. Denielss (William H. Daniels), kurš savulaik nofilmēja G. Garbo pirmās proves Holivudā un iemūžināja viņu 21 filmā. Mūža nogalē viņš apgalvoja, ka viņa dzīvē skumjākais ir tas, ka viņam nebija izdevies G. Garbo nofilmēt uz krāsu lentes.

Džordža Kjūkora (George Cukor) režijā un atkal partnerībā ar M. Daglasu G. Garbo piedalījās romantiskajā komēdijā “Sieviete ar divām sejām” (Two-Faced Woman, 1941). Aktrise neslēpa nepatiku pret scenāriju, un mēģinājums modernizēt un amerikanizēt G. Garbo cieta neveiksmi. Filmu kritizēja kinoprofesionāļi, cenzori un katoļu baznīcas pārstāvji, norādot, ka tā ir “amorāla un parāda nekristīgu attieksmi pret laulību un tās saistībām”, un to aizliedza vairākās ASV pilsētās, tostarp Čikāgā un Bostonā. Kases ieņēmumus būtiski ietekmēja arī tas, ka Otrā pasaules kara laikā Holivudas filmas nedemonstrēja Eiropā, no kā lielā mērā bija atkarīgi G. Garbo filmu ienākumi, un citi apstākļi.

Pēc mutvārdu vienošanās 36 gadus vecā G. Garbo un MGM pārtrauca līgumu.

Tā kā G. Garbo vairs nebija līguma, kas viņu piesaistītu kādai studijai, viņa varēja būt ļoti prasīga nākamā filmas scenārija izvēlē, bet aģentam viņa norādīja, ka nespēlēs mātes un slepkavas. Mediji ziņoja, ka G. Garbo filmēsies mūziklā ar Bingu Krosbiju (Bing Crosby), portretēs Žoržu Sandu (George Sanda), spēlēs Alfreda Hičkoka (Alfred Hitchcock) filmā “Paradainu lieta” (The Paradine Case, 1947, ASV) un atveidos titullomu Onorē Balzaka (Honoré de Balzac) romāna “Langlē hercogiene” (La Duchess de Langelais) krāsainā ekranizācijā (1948). Uzfilmētās proves ilgi uzskatīja par pazudušām (tās atrada tikai 1990. gadā); tā bija pēdējā reize, kad G. Garbo filmējās. Viņa noraidīja Normas Desmondes lomu “Sanseta bulvārī” (Sunset Boulevard, 1950, rež. Billijs Vailders, Billy Wilder), ko nospēlēja mēmā kino dīva Glorija Svonsone (Gloria Swanson).

Uzskata, ka G. Garbo, kura bija skeptiska par savu aktrises talantu, Holivudā bija sevi izsmēlusi un vēlējās dzīvot citu dzīvi. Viņa pārcēlās uz Ņujorku, 1951. gadā kļuva par ASV pilsoni un iegādājās septiņu istabu dzīvokli Manhetenā, Ņujorkā, kur dzīvoja līdz savai nāvei – pēdējo 31 gadu kalpotājas Klēras Krogeres (Claire Kroger) sabiedrībā. G. Garbo daudz ceļoja un gāja garās pastaigās, kas bija liels izaicinājums, lai izvairītos no fotogrāfiem. Viņa investēja gleznu kolekcijā un nekustamajos īpašumos – nāves brīdī viņas īpašumu vērtība bija 32 miljoni ASV dolāru.  

1984. gadā G. Garbo atklāja ļaundabīgu audzēju; kopš 1987. gada viņa neizgāja no dzīvokļa, 1988. gadā pārcieta infarktu. Mūža nogalē viņu apmeklēja tikai daži cilvēki (ārsts, medmāsa, brāļameita Greja Rīsfīlda, Gray Reisfield, ar ģimeni).

G. Garbo nomira slimnīcā no pneimonijas un aknu mazspējas. Viņu kremēja Manhetenā, urnu apglabāja Stokholmā.

G. Garbo dēvēja par Dievišķo, zviedru sfinksu, Seju vai vienkārši Garbo.

G. Garbo nebija precējusies un viņai nebija bērnu. Mūža laikā bija attiecībās ar Dž. Gilbertu, ar kuru izšķīrās laulību dienā. G. Garbo piedēvē attiecības ar diriģentu Leopoldu Stokovski (Leopold Stokowski) un krievu emigrantu, miljonāru Džordžu Šlē (George Schlee), kā arī biseksualitāti un attiecības ar rakstnieci Mersedesu de Akostu (Mercedes de Acosta) un biseksuālo emigranti no Austrijas un vairāku G. Garbo filmu scenāristi Zalku Fīrteli (Salka Viertel). G. Garbo un M. de Akostas saraksti Filadelfijas izdevniecība Rosenbach Museum & Library daļēji publiskoja desmit gadus pēc G. Garbo nāves, un tajās nav mājienu uz abu iespējamām seksuālām attiecībām. 66 vēstules, ko no 1932. līdz 1973. gadam G. Garbo rakstīja S. Fīrtelei, 1993. gadā izsolīja Londonā.

G. Garbo filmēšanas laukumā neielaida nepiederošos – arī studijas vadību un režisorus – un strādāja vien operatora un gaismotāja klātbūtnē. “Ja uz mani kāds skatās, kļūstu par sievieti, kura tikai šķobās kameras priekšā,” viņa apgalvoja. Visus darbus viņa uzsāka pirmdienās, filmēšanas laukumā ieradās plkst. 07.55 un no tā aizgāja 18.00.

1928. gadā G. Garbo atteicās dzīvot saskaņā ar Holivudas noteikumiem: nesniedza intervijas, nerunāja par privāto dzīvi, nedalīja autogrāfus, nepozēja fotogrāfiem, neapmeklēja pirmizrādes.

Tērpu mākslinieks Adriāns (Adrian) viņas varones tērpa 19 filmās, un tas notika saskaņā ar G. Garbo vēlmēm: nekādu dekoltē, augstas apkakles, garas piedurknes, apzināta aseksualitāte, visu uzmanību vēršot uz seju. Ikdienā viņa tērpās jūrnieku veikalos iegādātos androgīnos apģērbos: trencis, zempapēžu apavi, platas bikses, berete vai liela cepure, maisveidīgi svīteri, lielas saulesbrilles. Viņa par sevi bieži runāja vīriešu dzimtē, vēstules nereti parakstīja kā Harijs (Harry).

G. Garbo bija vislabāk apmaksātā MGM aktrise, kas gan neattiecās uz viņas spartisko dzīvesveidu (“Dzīvoju kā mūks: viena zobubirste, viens ziepju gabaliņš un krēma kārbiņa”).

1954. gadā Ginesa Rekordu grāmatā (Guinness Book of World Records) G. Garbo minēta kā visskaistākā sieviete, kura jebkad dzīvojusi.

G. Garbo bija četras reizes nominēta Amerikas Kinoakadēmijas balvu kategorijā “Labākā aktrise” (filmas “Anna Kristija”, “Romance”, “Kamēliju dāma” un “Ņinočka”). 1955. gadā G. Garbo apbalvoja ar “Goda Oskaru” (Honorary Award) – viņa ne reizi neapmeklēja ceremoniju. Par lomām filmās “Anna Kareņina” un “Kamēliju dāma” G. Garbo tika apbalvota ar Ņujorkas Kinokritiķu ģildes balvu (New York Film Critics Circle Awards). 1937. gadā viņa saņēma Zviedrijas karalisko ordeni Litteris et Artibus, 1957. gadā – Džordža Īstmena (George Eastman) vārdā nodēvēto balvu par ieguldījumu kino mākslā. 08.02.1960. G. Garbo vārdā atklāja zvaigzni Holivudas Slavas alejā (Walk of Fame). 1985. gadā G. Garbo vārdā nosauca zvaigzni.

Kongresa bibliotēkas (Library of Congress) Nacionālajā Kino reģistrā (National Film Registry) iekļautas trīs filmas ar G. Garbo: “Miesa un velns”, Grand Hotel un “Ņinočka”.

1999. gada Amerikas Kino institūta sarakstā “Klasiskās Holivudas labākās aktrises” G. Garbo ieņēma 5. vietu.

G. Garbo ir piedalījusies 33 filmās, tās visas ir melnbaltas. G. Garbo ir veltītas vairākas dokumentālās filmas, arī vairākās mākslas filmās bija galvenā varone. G. Garbo ir pieminēta dziesmās, filmās un televīzijas seriālos, arī animācijā. G. Garbo veltīti vairāki pieminekļi, viņas portrets ir attēlots uz pastmarkām un Zviedrijas 100 kronu banknotes.

Franču filozofs un semiotiķis Rolāns Barts (Roland Barthes) 1957. gadā uzrakstīja eseju “G. Garbo seja”.