Viens no oriģinālākajiem un starptautiski atzītākajiem Eiropas autorkino režisoriem, kura filmas saņēmušas nozīmīgus starptautiskus apbalvojumus (Kannu kinofestivāla, Festival de Cannes; Amerikas Kinoakadēmijas, Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS, balvu “Oskars”, Oscar, u. c.).

P. Almodovara filmas raksturo krāšņs, dekoratīvs vizuālais stils, ekstravaganta tematikas un dažādu žanru (melodrāmas, traģikomēdijas u. c. elementu izmantojums). Vairumā viņa filmu galvenās varones ir spēcīga rakstura sievietes. P. Almodovara filmu varoņi nereti ir transvestīti, transseksuāļi, kā arī seksuālo minoritāšu pārstāvji. Režisors, kurš ir arī savu filmu scenāriju autors, ir pārkāpis daudzus tematiskos tabu. Viņa filmas raksturo ekscentrika, karnevālisms, melodramatisms. Nereti P. Almodovara filmās tiek izmantots kino uzņemšanas motīvs, vairāku viņu filmu varoņi ir kinorežisori, nereti tajās ir autobiogrāfiskas atsauces. Viņa filmās bieži izmanto košas krāsas, īpaši sarkano, un lieto izteiktus tuvplānus.

P. Almodovars audzis četru bērnu ģimenē – viņam ir divas māsas un jaunākais brālis Agustīns Almodovars (Agustín Almodóvar), kurš vēlāk kļuva par P. Almodovaru filmu producentu. Viņa tēvs Antonio Almodovars (Antonio Almodóvar) bija vīna tirgotājs, māte Fransiska Kavaljero (Francisca Caballero) piepelnījās, palīdzot rakstīt vēstules kaimiņiem – analfabētiem. P. Almadovars filmējis savu māti epizodiskās lomās vairākās filmās, piemēram, “Sievietes uz nervu sabrukuma robežas” (Mujeres al borde de un ataque de “nervios”, 1988); “Kika” (Kika, 1993).

Astoņu gadu vecumā P. Almodovars tika nosūtīts mācīties katoļu internātskolā Kaseresā, kur pārcēlās arī viņa ģimene. Neskatoties uz vecāku vēlmi redzēt P. Almodovaru par profesionālu garīdznieku, viņš aizrāvās ar kino un vēlējās apgūt filmu veidošanu. 1967. gadā P. Almodovars devās uz Madridi, kur sāka strādāt dažādos darbos, turpinot interesēties par filmu veidošanu un apgūt to pašmācības ceļā. Ilgu laiku P. Almodovars strādāja par asistentu kompānijā Telefonica. Par savu pirmo algu viņš iegādājās Super 8 formāta kino kameru un sāka eksperimentēt ar amatierfilmiņu veidošanu. 70. gadu beigās viņš savas īsfilmas sāka izrādīt dažādos Madrides naktsklubos – vidē, kurai atbilda P. Almodovara darbu erotiskie sižeti un provokatīvie nosaukumi, piemēram, “Divas ielenes, vai mīlasstāsts, kas beidzas ar kāzām” (Dos putas, o, Historia de amor que termina en boda; Two Whores, or, A Love Story that Ends in Marriage, 1974). Arī P. Almodovara pirmā pilnmetrāža filma “Izdrāz, izdrāz, izdrāz mani, Tim” (Folle, folle, fólleme, Tim, 1978) tapa kā neatkarīgs, eksperimentāls projekts.

P. Almodovara daudzveidīgie radošās pašizpausmes meklējumi kulminēja 70.–80. gadu mijā, kad pēc Spānijas diktatora Francisko Franko (Francisco Franco) režīma beigām tajā uzplauka alternatīvās kultūras strāvojums La Movida Madrileña. P. Almadovars darbojās kā aktieris teātra trupā Los Goliardo, kur iepazinās arī aktrisi Karmenu Mauru (Carmen Maura), kura vēlāk kļuva par galveno lomu tēlotāju vairākās P. Almodovara filmās. Viņš veidoja arī publikācijas, t. sk. komiksus, dažādiem Spānijas izdevumiem (piemēram, El País), kā arī rakstīja stāstus. P. Almodovars aizrāvās arī ar glamroka (glam rock) kultūru, uzstājās muzikālā duetā kopā ar Fabio Maknamaru (Fabio McNamara), kurš filmējās arī P. Almodovara debijas filmā “Pepī, Lusī, Boma un citas meičas” (Pepi, Luci, Bom y otras chicas del montón, 1980) un citās.

P. Almodovara pilnmetrāžas filma “Pepī, Lusī, Boma un citas meičas” tika filmēta, izmantojot 16 mm kameru un pieticīgu budžetu. Filmas scenāriju P. Almodovars veidoja, izmantojot kādu no saviem komiksiem. Filmas varones – Pepi (K. Maura), kura vēlas atriebties policistam izvarotājam, mājsaimniece Lusī un rokdziedātāja, lezbiete Boma. Filmas ekstravagantā sižeta, humora, arī šoka elementu, temperamentīgo, juteklisko varoņu attiecību, tās oriģinālā stila dēļ filma kļuva par notikumu kinopasaulē. Filmas pirmizrāde notika 1980. gadā Sansevastjanas festivālā (Festival de San Sebastián). Par spīti pretrunīgajiem preses vērtējumiem, filma kļuva populāra, vēlāk ieguva “kulta filmas” statusu.

P. Almodovara profesionālo reputāciju nostiprina viņa nākamā filma – erotikas un traģikomisma piesātinātais “Kaislību labirints” (Laberinto de pasiones, 1982), kurā viņš pirmo reizi sadarbojas ar aktieri Antonio Banderasu (Antonio Banderas). Tematiski izaicinoša ir arī filma “Grēcīgie ieradumi” (Entre tinieblas, 1983; starptautiskais nosaukums: Dark Habits) – filmas darbība notiek klosterī, kurā mēģina slēpties dziedātāja, kas vainojama sava mīļākā nāvē no narkotiku pārdozēšanas.

Režisora filmas “Par ko man tas viss?” (¿Qué he hecho yo para merecer esto?, 1984) galvenā varone ir mājsaimniece Gloria (K. Maura). Arī šajā filmā P. Almodovars turpina sadarbību ar K. Mauru, kura viņa filmās spēlē ikdienišķas, problēmu nesaudzētas, sīkstas sievietes. Filmā vērojamas itāļu neoreālisma ietekmes.

Piektās P. Almodovara filmas “Matadors” (Matador, 1986) varoņi ir vēršu cīņu skolotājs toreadors Djego (Načo Martiness, Nacho Martínez) un viņa skolnieks Einhels (A. Banderass), kuru Djego tur aizdomās par homoseksualitāti. Mēģinot pierādīt savu vīrišķību, Einhels uzbrūk skolotāja draudzenei. Viņš uzņemas arī vainu par slepkavībām, kas izdarītas seksuālās kulminācijas brīdī un kurās nav vainojams. Filmu raksturo gan Spānijas kolorīts (vēršu cīņas), gan erotika, gan ekstrēmas kaislības, kā arī P. Almodovara prasme ironiju apvienot ar dramatismu, kā arī detektīva elementiem. “Matadorā” P. Almodovars velk efektīgas paralēles starp vēršu cīņām un sievietes un vīrieša tuvības aktu.

Sadarbību ar A. Banderasu P. Almodovars turpināja komēdijā “Iekāres likums” (La ley del deseo, 1987), kuras centrā ir trīs varoņu – homoseksuāla režisora (Eusebio Poncela, Eusebio Poncela), viņa transeksuālās māsas Tinas (K. Maura) un fana Antonio (A. Banderass) attiecības. “Iekāres likums” ir pirmā filma, kas producēta kompānijā El Deseo, ko 1986. gadā nodibināja P. Almodovars kopā ar brāli Agustīnu. Šī kompānija turpina producēt visas P. Almodovara filmas. Filmas starptautiskā pirmizrāde notika Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā (Internationale Filmfestspiele Berlin), kur tā saņēma “Tedija balvu” (Teddy Bear Award), kuru kopš 1987. gada piešķir filmām, kas atspoguļo seksuālo minoritāšu tematiku.

Starptautisku atzinību P. Almodovars ieguva ar temperamentīgo, traģikomisko melodrāmu “Sievietes uz nervu sabrukuma robežas”, kuras centrālā varone ir vīrieša pamesta pusmūža aktrise Pepa (K. Maura). Filmas sižets (scenārija autors – P. Almodovars) vēsta par Pepas centieniem atrast pazudušo mīļāko Ivanu (Fernando Gillēns, Fernando Guillén). Meklējumu laikā viņa satiek Ivana sievu Lūciju (Hulieta Serano, Julieta Serrano), dēlu Karlosu (A. Banderass), risina attiecības ar draudzeni, kura slēpjas no policijas. Filmas varoņu dzīves ir paradoksāli un cieši saistītas. P. Almodovars izmanto atsauces uz Holivudas klasiku un filmu veidošanas tehnoloģiju – filmas varoņi Pepa un Ivans dublē spāņu valodā klasisko amerikāņu režisora Nikolasa Reja (Nicholas Ray) filmu “Džonijs Ģitāra” (Johnny Guitar, 1954).

“Sievietes uz nervu sabrukuma robežas” tika nominēta balvai “Oskars” kā labākā ārzemju filma, kā arī “Zelta globusam” (Golden Globes) un BAFTA (The British Academy of Film and Television Arts). Tā ieguvusi Spānijas augstākos kino apbalvojumus Goya Awards, kā arī vairākas Eiropas Kinoakadēmijas balvas (European Film Awards) un citas balvas. Filmas “Sievietes uz nervu sabrukuma robežas” sižets ir pamatā arī tāda paša nosaukuma mūziklam Women on the Verge of a Nervous Breakdown, kas iestudēts Ņujorkā 2010. gadā un Londonā 2015. gadā.

P. Almodovara nākamās filmas “Sasien mani! Atsien mani!” (¡Átame!, 1989) sižets ir provokatīvs – psihiski nestabils jaunekli (A. Banderass) nolaupa pornoaktrisi (Viktorija Avrila, Victoria Abril), lai liktu viņai sevī iemīlēties. Šī ir pirmā filma, kurā sākās P. Almodovara sadarbība ar šo aktrisi. Tā turpinās arī filmā “Augstie papēži” (Tacones lejanos, 1991), kuras centrā slavenas dziedātājas (Marisa Paredesa, Marisa Paredes) un viņas meitas (V. Avrila) – žurnālistes – konkurences piepildītās attiecības. Filma ieguva Francijas kino balvu “Cēzars” (César) kā labākā ārzemju filma.

Nākamās filmas “Kika” viena no dominējošām tēmām ir dzeltenās preses un masu mediju brutalitāte. V. Avrila tajā tēlo sensāciju kāru reportieri, kura seko filmas galvenajiem varoņiem: grimētājai Kikai (Veronika Forkē, Verónica Forqué), amerikāņu rakstniekam (Pīters Koijots, Peter Coyote) un viņa padēlam. Negatīvu rezonasi izraisīja filmā ietvertā izvarošanas aina.

“Dzīvā miesa” (Carne trémula, 1997) ir pirmā P. Almodovara filma, kuras scenārija pamatā ir cita autora literārs darbs – britu rakstnieces Rūtas Rendelas (Ruth Rendell) tāda paša nosaukuma trilleris (Live Flesh, 1986). Filmas galvenais varonis ir bijušais ieslodzītais Viktors (Liberto Ravals, Liberto Rabal), kurš nolēmis atriebties policistam (Ksavjērs Bardems, Javier Bardem). Viktora mātes – prostitūtas – lomā P. Almodovars nofilmēja Pēnelopi Krusu (Penélope Cruz); tā bija abu pirmā sadarbība.

Vairums P. Almodovara filmu centrā ir sievietes – viņu drāmas, problēmas, traģēdijas. P. Almodovara daiļrades pētnieki režisora prasmi iedziļināties sievietes emocionālajā pasaulē skaidrojuši ar viņa paša pieredzi – tuvajām attiecībām ar māti, un paša homoseksualitāti. Filmās, kuru varones ir sievietes, pamatā izmantoti melodrāmas un traģikomēdijas elementi, piemēram, “Sievietes uz nervu sabrukuma robežas”, “Augstie papēži”, “Mana noslēpuma zieds”, “Viss par manu māti” (Todo sobre mi madre, 1999) un citas. Savukārt P. Almodovara “vīriešu” filmas ir intonācijā skarbākas, dramatiskākas, piemēram, “Runā ar viņu” (Hable con ella, 2002), “Sliktā audzināšana” (La mala educación, 2004).

Tūkstošgades mijā vairākas P. Almodovara filmas saņēma balvas Kannu kinofestivālā un izraisīja arī plašu starptautisku rezonansi – “Viss par manu māti”, “Runā ar viņu”, “Atgriezties” (Volver, 2006) un citas.

“Viss par manu māti” ir viena no P. Almodovara izcilākajām filmām, kas sakņojas melodrāmas tradīcijās un vēstī par spēcīgām, dzīves nesaudzētām sievietēm. Filmu režisors veltījis savai mātei un vairākām pasaulslavenām aktrisēm ar dramatiskiem likteņiem – Romijai Šneiderei (Romy Schneider), Betei Deivisai (Bette Davis) un Džīnai Roulendsai (Gena Rowlands). Manuelas astoņpadsmitgadīgais dēls iet bojā, pakļūst zem auto, pēc izrādes “Ilgu tramvajs” (A Streetcar Named Desire) iestudējuma, cenšoties iegūt aktrises Humas Roho (M. Paredesa) autogrāfu. Vēloties satikt bojā gājušā dēla tēvu, Manuela dodas uz Barselonu, kur tas kļuvis par transseksuāli Lolu. Barselonā Manuela iepazīstas ar mūķeni grūtnieci Rosu (P. Krusa), kura gaida Lolas bērnu.

P. Almodovara darbiem raksturīgās tēmas – mātes un dēla attiecības, sieviešu solidaritāte, seksuālās minoritātes – šajā filmā ieguvušas dramatisku dimensiju. “Viss par manu māti” P. Almodovars citē vairākas klasiskas amerikāņu filmas, kas veltītas teātra tēmai – “Viss par Ievu” (All About Eve, 1950, režisors Džozefs L. Mankevičs, Joseph L. Mankiewicz), “Pirmizrāde” (Opening Night, 1977, režisors Džons Kasavītiss, John Cassavetes), un citas. “Viss par manu māti” starptautiskie panākumi aizsākās Kannu kinofestivālā, kur P. Almadovars saņēma balvu kā labākais režisors. Filma saņēma balvu “Oskars” kā gada labākā ārzemju filma (Academy Award for Best Foreign Language Film), Britu Kinoakadēmijas balvu (British Academy Film Awards) kā labākā ārzemju filma, P. Almodovars – kā labākais režisors – un citas balvas.

Plašu starptautisku atzinību izpelnījās arī nākamā P. Almodovara filma “Runā ar viņu” (Hable con ella, 2002). Filmas centrālie varoņi ir divi vīrieši Beninjo (Havjers Kamara, Javier Camara) un Marko (Dario Grandineti, Dario Grandinetti), kuri nejauši sastopas teātrī, pēc tam – privātā klīnikā, kur strādā Beninjo. Gan Marko draudzene Lidija, gan Beninjo draudzene Alīsija ir komā. Filmā izmantoti bagātīgi izteiksmes līdzekļi, – arī deja (tajā citēts vācu horeogrāfes Pīnas Baušas, Pina Bausch, iestudējums Café Müller). Filma atnesa otro balvu “Oskars” P. Almodovaram – par labāko orģinālscenāriju. Viņš tika nominēts “Oskaram” arī kā labākais režisors. Filma saņēma arī Britu Kinoakadēmijas balvu un “Zelta globusa” balvu kā labākā ārzemju filma un citas balvas.

21. gs. sākumā P. Almodovara filmu provokatīvisms mazinās, filmas kļūst dramatiskākas. Nozīmīga ir P. Almodovara filma “Sliktā izglītība” (La mala educación, 2004), kas skar katoļu baznīcas, pedofilijas, kā arī draudzības un nodevības tēmas. Filmas darbība aizsākas Madridē 1980. gadā, kur Ignasio (Gaels Garsija Bernāls, Gael García Bernal) apciemo savu bērnības draugu Enriki (Fele Martiness, Fele Martínez). Enrike ir pazīstams režisors, Ignasio, kurš kļuvis par aktieri, iedod Enrikem scenāriju, kurā stāstīts par viņu abu bērnību katoļu skolā un piedzīvotajām psiholoģiskajām traumām. Tiek uzskatīts, ka filmā atspoguļota arī P. Almodovara bērnības pieredze.

Nākamā P. Almodovara filma “Atgriezties” ir temperamentīga, paradoksālu, pat sirreālu norišu piesātinātā melodrāma ar traģikomēdijas elementiem, arī viena no viņa populārākajām “sieviešu filmām”. Galvenās varones – māsas Raimunda (P. Krusa) un Sole (Lola Duenasa, Lola Dueñas) no Madrides ieradušās uz bērēm dzimtajā ciematā. Madridē Sola atgriežas ar savas pirms vairākiem gadiem mirušas mātes Irēnas (K. Maura) garu, kas paslēpies automašīnas bagāžniekā. Filmas fantasmagorisko sižetu veido Raimundas, viņas meitas, kura nogalina varmāku – tēvu, Solas un Irēnas attiecības. Filma ieguva divas nozīmīgas balvas Kannu kinofestivālā – par labāko scenāriju (tā autors – P. Almodovars), Kannu kinofestivāla labākās aktrises balvu saņēma viss filmas aktrišu ansamblis. P. Krusa kļuva par pirmo spāņu aktrisi, kura nominēta balvai “Oskars” kā labākā aktrise (par Raimundas lomu).

“Zaudētie apskāvieni” (Los abrazos rotos, 2009) veidota kā retrospekcija – tā stāsta par rakstnieku Hariju Keinu, kurš pirms 14 gadiem bijis kinorežisors Mateo Blanko un uzņēmis savas karjeras pēdējo filmu. Kaislība starp režisoru un aktrisi Lenu (P. Krusa), bagāta vīrieša mīļāko, padarīja sarežģītu filmas uzņemšanas procesu –, abu varoņu kaislības konsekvences ir traģiskas. Filmā P. Almodovars citē gan savu filmu “Sievietes uz nervu sabrukuma robežas”, gan amerikāņu kino klasiku, t. sk. film noir. Filma tika nominēta nozīmīgiem starptautiskiem apbalvojumiem (Zelta globuss, Golden Globes, Britu Kinoakadēmijas balva, u. c.)

P. Almodovars savos darbos pamatā izmanto melodrāmas un traģikomēdijas elementus, tomēr 2011. gadā viņš izveidoja savu pirmo trilleri “Āda, kurā es dzīvoju” (La piel que habito, 2011). Filmas galvenais varonis ir pagātnes traģēdiju vajāts plastikas ķirurgs (A. Banderass), kurš vēlas izveidot ideālu mākslīgo ādu. Paciente, ar kuru viņš eksperimentē, ir ārsta gūstekne, un viņas pagātne ir saistīta ar ķirurga piedzīvotajām traģēdijām. Filmas sižeta pamatā ir 1983. gada Tjerī Žonkē (Thierry Jonquet) romāns “Tarantuls” (Mygale). Pēc 21 gadu ilgas pauzes šajā filmā P. Almodovars sadarbojās ar A. Banderasu. Filmas starptautiskā pirmizrāde notika Kannu kinofestivālā. Tā ieguva Britu Kinoakadēmijas balvu kā labākā ārzemju filma, tika nominēta “Zelta Globusa” balvai un citām.

Ar filmu “Julieta” (Hulieta, 2016) P. Almodovars no jauna pievērsās sev būtiskajai sieviešu tematikai. Filmas starptautiskā pirmizrāde notika Kannu kinofestivālā. Filma veidota kā retrospekcija, kas aptver trīsdesmit gadu ilgu laika posmu Julietas dzīvē, – tās centrā viņas sarežģītas attiecības ar meitu. Galveno Julietas lomu spēlē divas aktrises, brieduma gados Emma Suareza (Emma Suárez) un Adriana Ugarte (Adriana Ugarte) – jaunībā. Šo melodrāmu raksturo nostaļģija, rezignētas, apcerīgas intonācijas. P. Almodovars scenāriju veidojis, izmantojot vairākus kanādiešu rakstnieces Alises Manro (Alice Munro) stāstus.

Režisora 70. dzīves gadā tika pirmizrādīta P. Almodovara 21 pilnmetrāžas filma “Sāpes un slava” (Dolor y gloria, 2019). Tas ir autobiogrāfisks vēstījums par nobriedušu kinorežisoru Salvadoru Mallo (A. Banderass) radošajā un fiziskajā krīzē. Filmā viņš atskatās uz savu dzīvi, attiecībām, lēmumiem un bērnības notikumiem. Salvadora Mallo tēlā atspoguļojas paša P. Almodovara dzīves pieredze, arī Mallo mājas interjers veidots, iedvesmojoties no P. Almodovara dzīvokļa. Filmas vēstījums aptver plašu laika posmu – mūsdienu ainas mijas ar galvenā varoņa atmiņām – bērnības epizodēm, kurās svarīga loma ir viņa mātei (P. Krusa). Filma tika pirmizrādīta Kannu kinofestivālā, saņemot cildinošas recenzijas dažādos preses izdevumos. Filma tika nominēta piecām Eiropas kinoakadēmijas balvām, – balvu kā labākais aktieris saņēma A. Banderass.

P. Almodovars ir viens no oriģinālākajiem Eiropas autorkino klasiķiem un Kannu kinofestivāla iecienītajiem autoriem. Nereti P. Almodovara radītās drāmas, kas apvieno sentimentālo, komisko un traģisko, dēvē par almodrāmām. P. Almodovara filmas atklāja vairākus aktierus – A. Banderasu un P. Krusu –, kuru karjera ieguva starptautisku skanējumu. Filmu publicitātes materiālos režisors izveidojis oriģinālo – pašinterviju stilu, kurās atklāj savus radošās iedvesmas avotus – nereti tā ir pasaules kino klasika. Līdzās citiem apbalvojumiem 2013. gadā režisors saņēma arī Kinoakadēmijas balvu par Eiropas sasniegumiem pasaules kino (European Ahievement in World Cinema).