Kad 1932. gadā S. Eizenšteins pēc trīs gadu prombūtnes atgriezās Maskavā, kinoražošana jau bija pakļauta dzelžainai ideoloģiskai, nereti Padomju Savienības Komunistiskās Partijas Centrālkomitejas (PSKP CK) ģenerālsekretāra Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) personiskajai kontrolei. Par vienīgo akceptējamo izpausmi tika uzskatīts sociālistiskais reālisms, eksperimenti un novatoriski meklējumi netika pieļauti, klasificējot tos par formālismu.
S. Eizenšteins atsāka pasniedzēja darbu Valsts Kinematografijas institūtā (Всероссийский государственный университет кинематографии) režijas katedras vadītāja amatā, sāka strādāt pie scenārija komēdijai “MMM” (filmu neļāva uzņemt).
1935. gada pavasarī S. Eizenšteins sāka uzņemt savu pirmo skaņu filmu “Tērču pļava” (Бежин луг), kuras centrā bija pioniera Pavļika Morozova un viņa tēva idejiskais konflikts. Filmā bija iecerētas daudzas bibliskas asociācijas; tā tika veidota kā vēstījums par sistēmu, kas prasa cilvēku upurus, taču S. Eizenšteinam lika filmas scenāriju pārstrādāt. 08.1936. tika uzsākta filmas otrā varianta filmēšana. Taču 05.03.1937. PSKP CK Politbiroja sēdē tika pieņemts lēmums par filmas “Tērču pļavas” aizliegšanu. Sākās plaša filmas antikampaņa presē un kinodarbinieku vidū. S. Eizenšteins tika atbrīvots no pasniedzēja darba Valsts Kinematogrāfijas institūtā (darbu ļāva atsākt 1938. gadā – jau pēc filmas “Aleksandrs Ņevskis”, Александр Невский, panākumiem). Filmas, kas veltīta Krievzemes 13. gs. karavadonim Aleksandram Ņevskim (Александр Ярославич Невский), pirmizrāde notika 25.11.1938.; tas ir retais no S. Eizenšteina darbiem, ko vara akceptēja. S. Eizenšteins saņēma gan Ļeņina ordeni (1939), gan Staļina prēmiju (1941).
1940. gadā S. Eizenšteins režisēja vācu komponista Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) operu “Valkīra” (Die Walküre, pirmizrāde 1870) Maskavas Lielajā teātrī (Большой театр). 16.09. viņš tiek iecelts par kinostudijas Мосфильм māksliniecisko vadītāju.