Bārmenis, telegrāfists un amatierbokseris Džeimss Frēnsiss Kegnijs vecākais (James Francis Cagney Sr.) lepojās, ka ir īrs. Arī viņa sievas Kerolīnas Elizabetes Nelsones (Carolyn Elizabeth Nelson) ģimenei bija īru (arī norvēģu) saknes. Ģimenē piedzima septiņi bērni, no kuriem divi nomira bērnībā. Džeimss ir otrs vecākais un bija tik vārgs jaundzimušais, ka māte baidījās, vai paspēs viņu nokristīt. Dž. Kegnijs pabeidza Stuivisentas vidusskolu (Stuyvesant High School) un iestājās Kolumbijas koledžā (Columbia College), lai studētu mākslu, taču pēc tēva nāves no spāņu gripas skološanos pārtrauca un atgriezās mājās. Ģimene bija ļoti nabadzīga, un pēc daudziem gadiem Dž. Kegnijs, salīdzinot savu bērnību ar pēckara Amerikas izlaistajiem bērniem, uzsvēra, ka tā bija laime, ja ģimenei piederēja velosipēds, bet par regulāru pārēšanos un saldumiem pat sapņot nevarēja.

Dž. Kegnijs naudu pelnīja kā arhitekta asistents, izsūtāmais un naktssargs. Jau bērnībā viņš bija iemācījies dejot stepu, bet Ņujorkas ielās ne reizi nācās izvicināt rokas, kā arī zēns apguva amatierboksu un pat ieguva otro vietu Ņujorkas pavalsts amatierboksa sacensībās vieglajā svarā. Māte kategoriski iebilda, ka viņš veidotu karjeru šajā sporta veidā.

Dž. Kegnija tante dzīvoja Bruklinā pretī Vitagraph studijai, un Dž. Kegnijs bieži rāpās pāri sētai, lai vērotu, kā tiek uzņemtas filmas ar Džona Banija (John Bunny) piedalīšanos. Tāpat kā brālis Harijs, arī Dž. Kegnijs darbojās amatierteātrī, taču aktiera darbs viņu neinteresēja. Kādu vakaru, kad Harijs bija saslimis, Džeimsam bija jāuzņemas viņa loma, un fotogrāfiskās atmiņas īpašnieks to izdarīja, nepieļaujot nevienu kļūdu. Teātra režisors Florenss Džeimss (Florence James) novērtēja viņa talantu un ieteica kļūt par aktieri. 19 gadu vecumā Dž. Kegnijs kā dejotājs sāka strādāt vodeviļā. Sākumā – atdarinātājs, bet pēc tam izkopa individuālo stilu. Dž. Kegnijs teātrī strādāja gan kā aktieris, gan ģērbējs, un nākamos desmit gadus pavadīja, uzstājoties vodeviļā un Brodvejā. 1920. gadā viņš iepazinās ar 16 gadus veco aktrisi Frēnsisu Vilārdu Vernonu (Frances Willard Vernon); 1922. gadā abi apprecējās.

Dž. Kegnija nākamais karjeras pakāpiens bija deju skolas vadītājs, 1925. gadā viņš nospēlēja pirmo nozīmīgo (ne dejojošo) lomu teātrī, un viņa alga jau sasniedza 200 dolārus nedēļā, 1926./1927. gada sezonā viņš strādāja Vestendā, Londonā.

Teātra kritiķi slavēja Dž. Kegnija un Džoanas Blondelas (Joan Blondell) saspēli, un abi noslēdza līgumus ar studiju Warner Brothers (WB), lai uz skatuves spēlēto izdzīvotu kino. Ar filmu “Grēkotāju brīvdienas” (Sinner`s Holiday, 1930, režisors Džons G. Adolfi, John G. Adolfi) abi debitēja Holivudā un nospēlēja pirmajā no septiņām kopīgajām filmām. Dž. Kegnija atveidotais simpātiskais nelietis ļāva formēt viņa lielā ekrāna ampluā, bet temperaments lika saprast, ka viņš nepiekāpsies idejām, kas nesaskan ar aktiera pārliecību. Saskaņā ar jauno līgumu Dž. Kegnijs uz nākamiem septiņiem gadiem pievienojās WB studijai, bet studijas vadītājs Džeks Vorners (Jack Warner) aktieri nodēvēja par “profesionālu pretinieku” – abu ilggadējā cīņa bija publiska.

Hits bija arī nākamā Dž. Kegnija filma “Durvis uz elli” (Doorway to Hell, režisors Ārčijs Meijo, Archie Mayo, 1930), un tā nostabilizēja aktiera reputāciju. 1931. gadā kinoteātros nonāca filma “Sabiedrības ienaidnieks” (The Public Enemy, režisors Viljams A. Velmans, William A. Wellman), kas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem gangsterfilmu žanra darbiem. Žanrs, kura saknes meklējamas Pirmā pasaules kara pieredzē, Volstrītas krahā, Lielās depresijas laikā, Svētā Valentīna dienas slaktiņā un plaukstošajā noziedzībā un nabadzībā, rezonēja ar Amerikas realitāti, un tā centrā ir gangsteris – viens no amerikāņu spilgtākajiem kinomītiem. Nabadzībā dzimušais varonis saviem spēkiem izsitas cilvēkos, lai triumfētu Lielās depresijas laika noziedzīgajā vidē, ir harismātisks, vairumā gadījumu – nabadzīgu imigrantu pēctecis, kura skola ir iela, bet darbības vide – nolaistas dzertuves, naktsklubi, lēti īres dzīvokļi un viesnīcas, un, protams, iela. Dž. Kegnijs saviem gangsteriem piešķīra pašpuikas vaibstus, atbruņojošu smaidu un pat naivitāti, taču New York Herald Tribune viņa varoni “Sabiedrības ienaidniekā” atzina par viscietsirdīgāko, kādu kino jebkad pieredzējis. Epizode, kurā viņš savas pavadones sejā izšķaida greipfrūtu, kļuva par vienu no visbiežāk citētajām, bet aktiera dzīvē radīja ne vienu vien kuriozu, viņam apmeklējot restorānus. “Sabiedrības ienaidnieks” aizsāka reālistisku gangsterfilmu ēru, un žanra aizsākuma nozīmīgāko darbu rindā ir arī “Mazais Cēzars” (Little Caesar, režisors Mērvins Lerojs, Mervyn LeRoy, 1931) un “Rētainis” (Scarface, režisors Hovards Houkss, Howard Hawks, 1932). Arī filmā “Vieglā nauda” (Smart Money, režisors Alfrēds E. Grīns, Alfred E. Green, 1931) Dž. Kegnija varonis ir vardarbīgs pret sievieti, un, rezumējot šo karjeras posmu, viņš 1931. gadā atzina: “Man ir slikti no ieročiem un sieviešu iekaustīšanas.”

Par Dž. Kegnija aģentu kļuva viņa brālis Viljams (William Cagney), un aktieris no WB pieprasīja lielāku radošo brīvību un samaksu. Daļu no algas viņš pārsūtīja mātei un bērnības draugiem, bet studijas vadības acīs ieguva naudas lietās nepiekāpīga rakstura īpašnieka reputāciju. Slavu iemantojis, atveidojot gangsterus, viņš atteicās turpināt šādu varoņu portretēšanu un pārmeta Holivudas rūpniecisko piegājienu filmu veidošanai, un kļuva par vienu no redzamākajiem aktieriem, kas cīnījās par savām tiesībām – viņam pievienojās arī Beta Deivisa (Bette Davis), kura no 1931. līdz 1948. gadam ar WB bija nepārtrauktā kara stāvoklī.

Dž. Kegnijs panāca, ka piedalīsies ne vairāk kā trīs filmās gada laikā, par katru lomu saņems 150 tūkstošus dolāru, kā arī 10 % no tās kases ieņēmumiem, ja tie pārsniegs pusotru miljonu dolāru, un viņam būs 12 nedēļu ilgs atvaļinājums – tas bija kas neiedomājams, jo 30. gadu sākumā WB studijā filmas tapa dažās nedēļās, strādājot pat 18 stundas dienā un tā septiņas dienas nedēļā.

1933. gadā Dž. Kegnijs bija viens no Ekrāna aktieru ģildes (Screen Actors Guild) dibinātājiem un piedalījās Basbija Bērklija (Busby Berkeley) horeogrāfētajā mūziklā “Rampas parāde” (Footlight Parade, režisors Loids Bēkons, Lloyd Bacon, 1933). 1935. gadā Dž. Kegniju pirmoreiz nosauca par vienu no ienesīgākajiem Holivudas aktieriem, un arvien biežāk viņš spēlēja ko citu nekā gangsterus (Viljama Šekspīra lugas “Sapnis vasaras naktī”, A Midsummer Night`s Dream, režisori Makss Reinhards, Max Reinhardt, un Viljams Dīterle, William Dieterle, ekranizācija, 1935). Taču par vienu no viņa karjeras nozīmīgākajām lomām kļuva Rokijs Salivans gangsterfilmā “Eņģeļi ar netīrām sejām” (Angels with Dirty Faces, režisors Maikls Kērtizs, Michael Curtiz, 1938), kurā piedalās arī Pats O`Braiens (Pat O`Brien, abu sestā kopīgā filma no deviņām) un Hamfrijs Bogarts (Humphrey Bogart). Par lomu Dž. Kegniju pirmoreiz izvirzīja Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvai “Oskars” (Oscar) kā labāko aktieri, “Oskaram” bija nominēta arī pati filma un režisors. Kino vēsturē nozīmīga ir arī filma “Mežonīgie divdesmitie” (Roaring Twenties, režisors Raouls Volšs, Raoul Walsh, 1939), un pēc tās Dž. Kegnijs uz vairākiem gadiem pielika punktu kinogangstera karjerai.

1942. gadā Dž. Kegnijs nospēlēja vienu no saviem slavenākajiem kinovaroņiem – amerikāņu izklaides industrijas leģendu, dramaturgu un komponistu, dziedātāju, dejotāju un teātra producentu Džordžu M. Koenu (George M. Cohan) muzikālajā biogrāfijā ”Jenkijs Dūdls dendijs” (Yankee Doodle Dandy, režisors M. Kērtizs). Kinokritiķi filmā saskatīja ne mazums paralēles ar Dž. Kegnija un Dž. M. Kohena dzīvēm (abi karjeru sāka vodeviļā, vienmēr bija kopā ar ģimeni un agri apprecējās, turklāt abu sievas karjeras vietā izvēlējās mājas dzīvi), un Dž. M. Koens, noskatījies filmu, neskopojās ar komplimentiem. Filmu izvirzīja astoņiem “Oskariem”, tā saņēma trīs – arī Dž. Kegnijs kā labākais aktieris –, un Amerikas Kinoakadēmijas laureāts devās tūrē uzmundrināt amerikāņu karavīru garu.

1942. gadā uz pirmo no diviem termiņiem Dž. Kegniju ievēlēja par Ekrāna aktieru ģildes prezidentu, un viens no viņa uzdevumiem bija cīņa pret mafiju, kas vēlējās nostabilizēt savu ietekmi kino industrijā. Kopā ar brāli viņš dibināja studiju Cagney Productions – ar tās filmu izplatīšanu nodarbojās United Artists, bet ar laiku tā kļuva par daļu no WB. Ne visas filmas bija veiksmīgas, un pēdējo – “Lauva izgāja ielās” (A Lion Is in the Streets, režisors R. Volšs) – kinoteātros izlaida 1953. gadā. Taču gangsterfilma “Baltā tveice” (White Heat, režisors R. Volšs, 1949) pārdefinēja žanra varoni. Kodijs Džerets ir psihopātisks noziedznieks, kura dzīvē nozīmīgākais cilvēks ir viņa māte, un viena no kino slavenākajām frāzēm Made it, Ma! Top of the World! (burtiski – "Paveicu, mammu! Pasaules virsotne!) veltīta viņai. Dž. Kegnija tēlojumā labi redzams, kā mainījies kino gangsteris: no 30. gadu romantiķa nav ne vēsts, viņš ir neprognozējams, apmāts, īpaši vardarbīgs, un šīs lomas radīšanā aktieris izmantoja atmiņas par paša tēvu alkoholiķi. 2003. gadā filmu iekļāva Nacionālajā filmu reģistrā.

1950. gadā Dž. Kegnijs pirmo no trīs reizēm spēlēja kopā ar dziedātāju un aktrisi Dorisu Deju (Doris Day) – muzikālā komēdija “Vestpointas stāsts” (The West Poitn Story, režisors Rojs Del Ruts, Roy Del Ruth, 1950), kas gan neguva tādus panākumus kā biogrāfiskais mūzikls “Mīli mani vai pamet” (Love Me or Leave Me, režisors Čārlzs Vidors, Charles Vidor, 1955) par dziedātājas un aktrises Rutas Etingas (Ruth Etting) un Čikāgas gangstera Mārtina Snaidera (Martin “Moe the Gimp” Snyder) sarežģītajām attiecībām. Filmu sešās kategorijās nominēja “Oskaram”, pēdējoreiz Amerikas Kinoakadēmijas biedru uzmanību pievērsa arī Dž. Kegnijs.

1955. gadā Dž. Kegnijs izdzīvoja kuģa kapteiņa pieredzi amerikāņu rakstnieka Tomasa Hegena (Thomas Heggen) lugas “Misters Robertss” (Mister Roberts, 1946) ekranizācijā, kuras titros lasāmi divu režisoru – Džona Forda (John Ford) un M. Leroja – vārdi. Tajā piedalījās arī Henrijs Fonda (Henry Fonda), kurš – tāpat kā Brodvejas iestudējumā – atveidoja titulvaroni, Viljams Pauels (William Powell) – aktiera pēdējā kinoloma – un Džeks Lemons (Jack Lemmon). Otrā plāna loma filmēšanas laikā Dž. Kegnijam ļāva pievērsties hobijam – viņš gleznoja, kā arī kariķēja filmēšanas grupu.

1955. gadā Dž. Kegnijs piedalījās arī vesternā “Veltījums sliktam cilvēkam” (Tribute to a Bad Man, režisors Roberts Vaizs, Robert Wise), 1956. gadā – daudzsēriju projekta “Roberts Montgomerijs piedāvā” (Robert Montgomery Presents, 1950–1957) filmā “Karavīrs no kara atgriežas” (Soldier From the War Returning, režisors Pīters Lafertijs, Peter Lafferty), kas ir viena no trīs reizēm, kad Dž. Kegnijs strādājis televīzijā (TV).

1957. gadā Dž. Kegnijs spēlēja biogrāfiskajā filmā “Cilvēks ar tūkstoš sejām” (Man of a Thousand Faces, režisors Džozefs Pevnijs, Joseph Pevney, 1957) par kinoaktieri un grima leģendu Lonu Čeiniju (Lon Chaney) un, atteicies no samaksas, pirmo un vienīgo reizi režisēja filmu – melnbalto mazbudžeta film noir “Īsais ceļš uz elli” (Short Cut to Hell), kuras pamatā ir jau reiz ekranizētais Greiema Grīna (Graham Greene) romāns.

1959. gadā Dž. Kegnijs nospēlēja pēdējo lomu mūziklā (“Nekad nezodz neko mazu”, Never Steal Anything Small, režisors Čārlzs Lederers, Charles Lederer) un Īru republikāņu armijas komandiera lomā filmējās drāmā “Sarokojies ar velnu” (Shake Hands with the Devil, režisors Maikls Andersons, Michael Anderson). Pēdējās kinolomas Dž. Kegnijs nospēlēja Otrā pasaules kara drāmā “Galantās stundas” (The Gallant Hours, režisors R. Montgomerijs, 1960) un komēdijā “Viens, divi, trīs” (One, Two, Three, režisors Billijs Vailders, Billy Wilder, 1961), kuras uzņemšana bija tik nogurdinoša, ka aktieris nolēma likt punktu karjerai.

Atteicies no lomām teātra izrādē “Mana jaukā lēdija” (My Fair Lady) un mafijas sāgā “Krusttēvs” (The Godfather, režisors Frēnsiss Fords Kopola, Francis Ford Coppola, 1972) un izvairījies no sabiedriskās dzīves, 20 gadus vēlāk viņš kino atgriezās Ņujorkas policista lomā drāmā “Regtaims” (Ragtime, režisors Milošs Formans, Milos Forman, 1981), kuras darbība risinās gadsimta sākumā Ņujorkā. Filmēšana notika Anglijā, un, kāpjot krastā no kuģa Queen Elizabeth 2, Dž. Kegniju sveica fanu pūlis. 1984. gadā viņš nospēlēja pēdējo, ratiņkrēslam piekalta bijušā boksera lomu TV filmā “Briesmīgais Džo Morans” (Terrible Joe Moran, režisors Džozefs Serdžents, Joseph Sergeant).

Dž. Kegnija māsa Džīna (Jeanne Cagney) bija aktrise – abi filmējušies piecās filmās; brālis Viljams – aktieris, producents, Džeimsa aģents.

1920. gadā Dž. Kegnijs iepazinās ar 16 gadus veco aktrisi Frēnsisu Vilārdu Vernonu (Frances Willard Vernon). 1922. gadā abi apprecējās un kopā nodzīvoja 64 gadus. Pāris adoptēja divus bērnus – Džeimsu Kegniju III (James Francis Cagney III) un Ketlīnu Keisiju Kegniju (Cathleen “Casey” Cagney). Mūža nogalē Dž. Kegnijs no bērniem bija atsvešinājies.

Viņš uzsvēra, ka aktiermāksla nav visa sākums un gals, un viņa hobiju vidū bija gleznošana un burāšana – Dž. Kegnija jahtas bija noenkurotas abos Amerikas krastos; bija džudo melnā josta. Dž. Kegnijs dzīvoja prom no Holivudas bohēmas, privāto dzīvi turot noslēpumā. Jau no pusaudža gadiem viņš sapņoja par īpašumu laukos. Ar laiku iegādājās 100 akru lielu īpašumu Martasvinjardas salā un 120 akru lielu īpašumu pie Ņujorkas, kas izpletās līdz 750 akriem, kur Dž. Kegnijs audzēja liellopus, vēlākos gados – zirgus.

Mūža nogalē Dž. Kegniju vajāja veselības problēmas, tomēr 1974. gadā viņš piedalījās Amerikas Kino institūta (American Film Institute) Mūža balvas pasniegšanas ceremonijā un 1975. gadā izdeva autobiogrāfiju. 1977. gadā Dž. Kegnijs pārcieta sirdstrieku, viņam atklāja glaukomu un diabētu – mākslinieks grima depresijā. Mūža nogalē viņš pārvietojās ratiņkrēslā un nomira pēc sirdstriekas. Dž. Kegniju apglabāja Ņujorkā. Bērēs atvadu runu teica bijušais aktieris, ASV prezidents Ronalds Reigans (Ronald Reagan), uzsverot, ka “Amerika zaudējusi vienu no tās labākajiem aktieriem”.

Dž. Kegnijs trīs reizes nominēts Amerikas Kinoakadēmijas balvai, ieguvis to par lomu filmā “Jenkijs Dūdls dendijs”. 80.02.1960. Dž. Kegnija vārdā atklāja zvaigzni Holivudas Slavas alejā.

1974. gadā viņš saņēma Amerikas Kino institūta Goda balvu, 1978. gadā – Ekrāna aktieru ģildes goda balvu (Screen Actors Guild Award), 1980. gadā – Kenedija Centra (Kennedy Center) Goda balvu. 1984. gadā R. Reigans viņam pasniedza Brīvības medaļu (Presidential Medal of Freedom).

1999. gadā sērijā “Holivudas leģendas” izdota pastmarka ar Dž. Kegnija attēlu. Dž. Kegniju par savu mīļāko aktieri sauca Stenlijs Kubriks (Stanley Kubrick), Marlons Brando (Marlon Brando), Orsons Velss (Orson Welles), Klints Īstvuds (Clint Eastwood). Studija WB privātus seansus ar Dž. Kegnija filmām rīkoja Vinstonam Čērčilam (Winston Churchill).

19.05.2015. Ņujorkā notika iestudējuma “Kegnijs. Mūzikls” (Cagney, the Musical) pirmizrāde, kas atklāja titulvaroņa attiecības ar studiju WB. Četras filmas ar Dž. Kegnija dalību iekļautas Nacionālajā filmu reģistrā: “Sabiedrības ienaidnieks”, “Rampas parāde”, “Jenkijs Dūdls dendijs” un “Baltā tveice”.