Interese par ASV rietumiem 19. gs. otrajā pusē, izteiktāk 19. gs. beigās, parādās arī citās kultūras un mākslas jomās, kas būs būtiski impulsi vesterna žanram kino. Gan ASV vizuālajā mākslā, gan literatūrā, kā arī populārajā kultūrā šai tēmai veltītie darbi piedāvā gan vizuālus paraugus, gan vēstījumus, kurus kombinējot ar vēsturiskiem faktiem un personāžiem, veidosies kino žanrs. Tādas vēsturiskas personas kā Vaiets Ērps (Wyatt Earp, likumsargs, māršala vietnieks, spēlmanis), Mazais Billijs (Billy the Kid, noziedznieks, nogalinājis vairākus cilvēkus), Džese Džeimss (Jesse James, likumpārkāpējs, laupītājs, bandas vadonis) u. c. kā filmu galvenie varoņi vai otrā plāna raksturi tiks atainoti filmās. Vesternu darbības centrālā vai perifērā tēma ir arī militārie konflikti ar Amerikas pamatiedzīvotājiem, transkontinentālā dzelzceļa būvniecība, zelta drudzis u. c. notikumi. Vizuālas ietekmes varoņu tēlu veidošanā tiks aizgūtas no izrādēm gan teātrī, gan Mežonīgo rietumu izrādēs, kas bija populāra izklaides forma, un vairāki šo izrāžu dalībnieki vēlāk kļuva par kino aktieriem.

19. gs. amerikāņu rakstnieks Džeimss Fenimors Kūpers (James Fenimore Cooper) rakstījis par senāku laiku rietumu vēsturē, tomēr viņa ambivalentais skatījums uz rietumu ekspansiju, radīto tēlu morālās īpašības ietekmējuši arī vēlāka laika vesterna autorus. Viens no viņiem, kura darbi bijuši vesternu filmu pamatā, ir amerikāņu rakstnieks Zeins Grejs (Zane Grey).

Vesterna žanrs kino veidojies jau kino rašanās sākumposmā. Par nozīmīgu darbu žanra kontekstā tiek uzskatīta amerikāņu režisora Edvīna S. Portera (Edwin S. Porter) filma “Vilciena lielā aplaupīšana” (The Great Train Robbery, 1903). Lai arī tās iznākšanas laikā filma netiek saukta par vesternu, tomēr tajā uzskatāmi parādās žanram piemītošās pazīmes, piemēram, maskās tērpti bruņoti vīri platmalu cepurēs zirgos, rūpīgi plānota vilciena aplaupīšana, cīņa uz braucoša vilciena vagonu jumtiem, fināla epizode ar apšaudi.

Vesterna žanra attīstībā ASV ir vairāki būtiski posmi. No 1905. gada visu mēmā kino periodu un līdz agrīnajam skaņas kino laikam 30. gadu sākumā vesterns bija viens no vadošajiem Holivudas kino žanriem. Sākotnēji uzņēma īsmetrāžas filmas, bet pakāpeniski arī pilnmetrāžas darbus. Nozīmīgākie agrīnā vesterna režisori bija Džeimss Krūzs (James Cruze) un Tomass Inss (Thomas Ince). Viens no ievērojamākiem agrīnajiem žanra darbiem bija Dž. Krūza “Pārsegtie rati” (The Covered Wagon, 1923). Radās arī pirmās vesternu zvaigznes – Brončo Billijs Andersons (Broncho Billy Anderson), Toms Mikss (Tom Mix), Viljams S. Hārts (William S. Hart). V. S. Hārta radītam kovboja tēlam bija ļoti būtiska ietekme uz turpmāko vesternu varoņu atainojumu.

Vesternu lielākās popularitātes laiks bija no 20. gs. 30. gadu beigām līdz 50. gadu beigām, kas sakrita ar Klasiskās Holivudas norietu. Šajā laikā tapa liela daļa vesterna žanra kanona darbu, kuros bija arvien kompleksāki varoņu tēli, vēstījuma formas un politiskie zemteksti. Varoņiem piemita izteikta morālā pozīcija, ar skaidru robežšķirtni starp labo un ļauno. Šo laiku uzskata par vesternu žanra klasisko posmu. Viens no nozīmīgākajiem darbiem ir režisora Džona Forda (John Ford) filma “Pasta kariete” (Stagecoach, 1939) ar aktieri Džonu Veinu (John Wayne) galvenajā lomā.

Šajā laikā tapa virkne darbu, kuri tiek pieskaitīti žanra klasikai – “Mana dārgā Klementīne” (My Darling Clementine, režisors Dž. Fords, 1946), “Pusdienā” (High Noon, režisors Freds Cinemanns, Fred Zinnemann, 1952), “Meklētāji” (The Searchers, režisors Dž. Fords, 1956) un citas. Gan Dž. Fords, gan Dž. Veins kļuva par būtiskām personībām žanra attīstībā un atpazīstamībā.

1960.–1970. gadā žanrā parādās arvien izteiktāka vardarbība, varoņu demoralizācija, atsaucoties uz pārmaiņām Holivudas kino industrijā, ietekmēm no t. s. spageti vesterna žanra Itālijā, atsaucēm uz aktuālo politisko situāciju (Vjetnamas karu). Tādas ir filmas “Mežonīgā banda” (The Wild Bunch, režisors Sems Pekinpa, Sam Peckinpah, 1969), “Makkeiba un Milleres kundze” (McCabe & Mrs Miller, režisors Roberts Oltmens, Robert Altman, 1971) un citas.

1980.–1990. gadā vesternus uzņēma maz. Bija atsevišķas filmas, kuras ieguva plašāku atpazīstamību, piemēram, “Dejas ar vilkiem” (Dances with Wolves, režisors Kevins Kostners, Kevin Costner, 1990), “Nepiedots” (Unforgiven, režisors Klints Īstvuds, Clint Eastwood, 1992), bet kopumā vesterns nebija aktuālāko žanru starpā.

Arī 21. gs. ik pa laikam top atsevišķi žanra darbi, piemēram, “Prēriju plašumos” (Open Range, režisors K. Kostners, 2003), “Alamo” (The Alamo, režisors Džons Lī Henkoks, John Lee Hancock, 2004), “Pazudusī” (The Missing, režisors Rons Hovards, Ron Howard, 2003). Atgriešanās pie žanra tradīcijām un varoņiem ir Kventina Tarantīno (Quentin Tarantino) “Atsvabinātais Džango” (Django Unchained, 2012).

Lai arī pamatā vesterns asociējas ar ASV kino industriju, vesterni veiksmīgi integrēti arī dažu citu valstu kinematogrāfijā. Žanrs ir populārs Vācijā no mēmā kino laika līdz Otrajam pasaules karam. Nedaudz filmu uzņemts arī nacistiskās Vācijas periodā, kā arī 20. gs. 60. gados. Viens no populāriem filmu literārajiem pirmavotiem ir Karla Maja (Karl Friedrich May) romāni.

Visvairāk vesternu ārpus ASV uzņemts Itālijā, kas pazīstami kā t. s. spageti vesterni (bieži uzņemti sadarbojoties vairākām valstīm). No 20. gs. 60. gadu vidus līdz 70. gadu beigām uzņemti aptuveni 450 vesterni, pārspējot skaita ziņā šī žanra filmas ASV šajā periodā. Populārākais spageti vesternu autors ir Serdžo Leone (Sergio Leone). Itāļu vesterniem nav raksturīga empātija vai ētiskie apsvērumi, kas piemīt Holivudas vesternu varoņiem 50. gados.

Vesterns ir vēsturiski specifiskākais un viengabalainākais kino žanrs, kura filmu darbība pamatā notiek konkrētā laika posmā – starp 19. gs. 50. gadiem un 19./20. gs. miju ar atbilstošu vizuālo risinājumu un laikmeta detaļām – Amerikas Savienoto Valstu (ASV) rietumu dabu, kovbojiem ar platmalu cepurēm, ieročiem, bāriem, indiāņiem, pasta karietēm utt. Žanra motīvi ir ritualizēta vardarbība kā līdzeklis personiskai un sabiedrības atjaunotnei, noteikti vīriešu un sieviešu tēli un vēstījuma formas. Vesterns tiek uzskatīts par visamerikāniskāko kino žanru, kurā savienojas vēstures, fantāzijas un ideoloģijas impulsi par “robežas nospraušanas” mītu ASV, kam ir būtiska nozīme amerikāņu nacionālās identitātes veidošanās procesā.

Galvenās darbības vides ir daba un nelielas apdzīvotas vietas, kurās saduras likuma pārkāpēju un uzraudzītāju intereses. Filmās uzskatāmi ietvertas dihotomijas – urbānā vide un mežonīgā daba, interjeri un eksterjeri, labie un sliktie varoņi. Vesternu raksturo starp šiem pretmetiem valdošās ambivalentās attiecības un tajos ietvertās vērtības.

Filmām piemīt reālisms vides un varoņu atainojumā kombinācijā ar abstraktām formām, kas aizgūtas no citiem avotiem – romantisko stāstu sižeti, no melodrāmām pārņemti vēstījumi, vienkāršs morālais uzstādījums kā sentimentālajos romānos.

Lai arī vesternu darbība notiek ASV rietumos pēc 1850. gada, emocionālās un ideoloģiskās tēmas ir cieši saistītas ar vesternu uzņemšanas laika kontekstu – vai tie būtu Aukstā kara apstākļi, Vjetnamas karš vai citi.

Viens no tipiskiem vesternu vēstījumu organizējošiem elementiem ir ceļa vai pārbaudījuma motīvs, kurā varonis nonāk pārbaudījuma priekšā, kura laikā viņš pieredz transformāciju no nevainības uz pieredzi, no naivuma uz apzinātību, toties ceļa motīvs paredz noteikta attāluma veikšanu, kura laikā tiek pārvarētas dažādas grūtības, pirms tiek sasniegts mērķis. Tas var attiekties uz vienu varoni vai vairākiem kopā.

Sabiedrības atainošanā tiek ietverti trīs līmeņi. Vēstījuma pamatstruktūru veido spriegas attiecības starp mežonīgo, civilizācijas neapgūto vidi un pilsētu. Ārpus apdzīvotām vietām mīt indiāņi vai likumpārkāpēji, un šī vide nepakļaujas vispārējiem likumiem (pirmais līmenis). Noteikumus ievērojošie pilsētas vai apdzīvotas vietas iedzīvotāji, kuri veido nepieciešamu darbības fonu (otrais līmenis). Starp abām šīm vidēm brīvi pārvietojas kovbojs, kurš vienlīdz iederas gan civilizētajā pilsētas vidē, gan dabā (trešais līmenis). Tieši šis tēls arī ir filmas darbības centrā.

Sabiedrība pret indivīdu ir viens no raksturīgākajiem vesternu motīviem. Ļoti izteikts dalījums, kurā parādās dažādi aspekti: indivīds tiek parādīts atrauti no sabiedrības, kā arī tiek atainota sabiedrības nepieciešamība indivīdam.

Žanra pastāvēšanas laikā uzņemts ļoti liels skaits filmu. No tā līdz šim analizēti salīdzinoši nedaudz darbu, pamatā tās ir klasiskajā posmā (20. gs. 30. gadu beigas–50. gadu beigas) uzņemtās filmas.

Mēmā kino periodā vesterns izveidojās par stabilu žanru ar noteiktiem vēstījuma un stilistikas elementiem. 20. gs. 20. gadu 2. puse, kad aizsākās pāreja uz skaņu kino, bija izaicinājums vesterna žanram. Filmās dominēja tieši darbība, bet dialogiem bija minimāla nozīme, tādēļ vesterni nekļuva par skaņu kino pieprasītu žanru. Paralēli A–kategorijas filmām, kas tika veidotas par lielākiem budžetiem, ar zvaigžņu līdzdalību un aizņēma repertuāra redzamāko daļu, tika uzņemti darbi par mazākām izmaksām, bez lielām zvaigznēm, ar līdzīgiem sižetiem, kuras dēvēja par B–kategorijas filmām. Tā 30. gados vesterna žanrs atrada savu vietu tieši šeit un izstrādāja savas tradīcijas, tostarp dziedošo kovboju filmas. Lielu popularitāti 1930.–1940. gadā iemantoja arī seriāli ar vesternu tematiku – vairāku filmu sērijas, pamatā orientētas uz jauniešu auditoriju.

No 30. gadu beigām vesterns atkal kļuva par vienu no galvenajiem žanriem pamatrepertuārā. Posms ilga aptuveni 20 gadus, un 50. gadi tiek uzskatīti par augstāko virsotni – ar filmām “Pusdienā” (1952), “Šeins” (Shane, režisors Džordžs Stīvens, George Stevens, 1953), “Meklētāji” (1956). Lai arī filmas ir ļoti dažādas, tām piemīt vienots skatījums uz rietumu mītu par amerikāņu kultūru un vērtībām. Kā raksturīgs vesternam kopumā, arī šie darbi ar mītisku naratīvu starpniecību reflektē par aktuālajiem procesiem. ASV kultūrai vesterns bija kā neoficiāls mīts par valsts lomu sava laika pasaulē. Varonis – kā indivīds vai varu pārstāvošs personāžs – ar ieroci rokās izrēķinās ar ārpus likuma esošiem varoņiem, tā attīrot pilsētu vai apdzīvotu vietu no nevēlamām personām, kas sasaucas ar ASV pozīciju kā lielvarai, kas atrodas opozīcijā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Aukstā kara gaisotnē.

Vesternos kopš 50. gadiem rodamas tēmas par indiāņu viktimizāciju rietumos, kas sasaucas ar norisēm ASV sabiedrībā – cilvēktiesības, rasu politika, kuras kontekstā indiāņu tematika kalpo kā analoģija. Savukārt 1960.–1970. gada vesternu žanra tradīcijas un mitoloģija netieši akcentē Vjetnamas kara kontekstu, cilvēktiesību centienus, jaunā kreisuma kustību.

Sekojot kino tehnoloģiju attīstībai, vesternu uzņemšanā izmantoja Technicolor procesu, īpaši izteikti tas notika no 50. gadiem, tā piešķirot videi vēl lielāku izteiksmību.

1960.–1970. gadu periodā parādās būtiskas transformācijas žanrā – varoņu ētiskās pozīcijas kļūst nenoteiktas, parādās arvien vardarbīgākas epizodes, sadrumstalotāka vēstījuma struktūra.

Padomju Savienībā un Austrumu bloka valstīs 1950.–1980. gadā tika uzņemti osterni (Eastern) jeb t. s. sarkanie vesterni, filmas, kuras izmantoja vai atvasināja vesternu estētiku un mitoloģiju, piemēram, “Baltā tuksneša saule” (Белое солнце пустыни, režisors Vladimirs Motiļs, Владимир Яковлевич Мотыль, 1970), “Čingačguks Lielā Čūska” (Chingachgook, die große Schlange, režisors Rihards Grošops, Richard Groschopp, 1967), ar Gojko Mitiču (serbu Гojko Мumuћ) galvenajā lomā.

Žanrā ietvertais mītiskais skatījums uz ASV veidošanos, teritorijas apgūšanu, normu izveidošanu padarījis to par būtisku instrumentu savas kultūras un nacionālās apziņas veidošanā. Tajā ietvertā skaidrā struktūra, vīrišķīgie tēli, dabas varenība padarījuši vesternu par vienu no populārākajiem Holivudas žanriem gan mēmā kino laikā, gan klasiskās Holivudas periodā.

Dž. Fords uzņēmis vairāk nekā 140 dažādu žanru filmas. Nozīmīgākās no tām – vesterni – “Pasta kariete”, “Mana dārgā Klementīne” (atainots reāls notikums – viena no slavenākajām apšaudēm ASV rietumos starp likumsargiem un noziedzniekiem Tūmstounas pilsētiņā Arizonā 1881. gadā, kurā piedalījās V. Ērps), “Meklētāji” un citas.

Hovards Hokss (Howard Hawks) – amerikāņu režisors, scenārists un producents, kurš strādājis dažādos žanros, vairāku klasisku vesternu autors. Pirmo filmu režisējis 1926. gadā. Nozīmīgākie vesterni – “Sarkanā upe” (Red River, 1948) un “Rio Bravo” (Rio Bravo, 1959).

Entonijs Manns (Anthony Mann) – amerikāņu režisors un aktieris. Slavenākā filma “Vinčesters 73” (Winchester ’73, 1950), kas padarīja E. Manna vārdu atpazīstamu. E. Manns bieži veidojis t. s. atriebības vesternus, kuru vēstījuma vadmotīvs ir varoņa atriebība ļaundariem par iepriekš nodarītu pārestību varonim.

S. Pekinpa – amerikāņu režisors un scenārists. Vesterns “Mežonīgā banda” kļuva par būtisku atskaites punktu pārmaiņām vesternu tradīcijā. Tas ir ne tikai viens no vardarbīgākajiem vesterniem, bet arī viena no vardarbīgākajām sava laika filmām ne tik daudz nogalināto skaita dēļ, bet gan atainojuma veidā – ar daudz asinīm, palēninājumu, stilizētiem nāves brīžiem. Šī stilistika ietekmēja arī turpmākos Holivudas darbus.

S. Leone – itāļu režisors, producents un scenārists. 50. gados uzņēmis vēsturiskas drāmas, bet no 60. gadu sākuma pievērsies vesternu veidošanai. Viens no nozīmīgākajiem darbiem – “Reiz Rietumos” (Once Upon a Time in the West, 1968). Vienlīdz būtisks stilistisks elements ir komponista Ennio Morikones (Ennio Morricone) mūzika. Vardarbība kā pašmērķīgs elements bija koncepts, kuru S. Leone ieviesa vesternu žanrā.

Dž. Stīvena filmā “Šeins” īpaši izcelts dabas skatu krāšņums, izteiktie vesternu vizuālie kodi ar cilvēku tēliem ainavā un noskaņu paspilgtinošs muzikālais noformējums.

Mūsdienās vesterna žanra filmu top nedaudz, nereti notiek atgriešanās pie iepriekšējo posmu žanra varoņiem (vairāku spageti vesternu varonis Džango, Džesse Džeimss u. c.), tiek veidoti rimeiki (“3:10 uz Jumu”, 3:10 to Yuma, 2007; oriģinālā versija 1957. gadā), ietvertas jaunas tēmas, kā arī paplašinātas teritorijas, kur top žanra filmas. Vairākkārt vesternus uzņēmuši režisori brāļi Koeni (Coen brothers), veiksmīgi bijuši Pola Tomasa Andersona (Paul Thomas Anderson), Alehandro Gonzalesa Iņjaritu (Alejandro González Iñárritu) u. c. autoru darbi.

Latvijas kino žanra stilistikā ir uzņemta režisora Matīsa Kažas filma “Kur vedīs ceļš” (2021).