Aspazijas luga, kas iestudēta 1895. gadā
“Ragana”
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Vēsturiskais konteksts
19. gs. 90. gadi bija viens no intensīvākajiem Aspazijas daiļrades posmiem. Ierosmi lugai sniedza dzejnieces viesošanās Nītaurē 1894. gada vasarā un tur gūtie dabas iespaidi. “Ragana” tapa neilgi pēc tam, kad 1894. gada pirmajā pusē lielu ievērību izpelnījās Aspazijas lugu “Vaidelote” un “Zaudētas tiesības” iestudējumi Rīgas Latviešu teātrī. Šo darbu centrā ir brīvas un neatkarīgas personības vēlme sevi apliecināt, kā arī sociālas nevienlīdzības izraisīti pārdzīvojumi. Šīs tēmas svarīgas arī lugā “Ragana”, kas cieši sabalsojas ar iepriekšējiem darbiem. Vēlāk vairāki saturiski tuvi motīvi ietverti dzejnieces drāmā “Sidraba šķidrauts” (1905). Šajās lugās ir arī daži līdzīgi tēli.
Sižeta galvenās līnijas
Lugas “Ragana” norises autore veidojusi kā pretstatu cīņu starp gaismas un tumsas valstību. Lugas sākumā ragana Giltina ar savām meitām cenšas nogalēt princi Almaru, kurš aizstāv zemi no kaimiņu uzbrukuma, taču šo plānu raganām neizdodas īstenot, jo viena no Giltinas meitām – Liesma – glābj princi no nāves. Almars aicina Liesmu sev līdzi uz pili, un viņa tam paklausa, pa daļai neapzinādamās savas rīcības sekas, jo vēlas izlauzties no raganu valstības. Almars grib saistīt savu dzīvi ar Liesmu, lai gan pilī valda uzskats, ka Almars ņems par sievu karaļa māsu Līgitu. Kad Almars paziņo par nodomu apprecēties ar Liesmu, karalī tas izraisa gan dusmas, gan greizsirdību, jo arī viņš jau paguvis ieskatīties Liesmā. Karalis piedāvā Liesmai troni un varu, un jaunā ragana, kura nav skaidrībā par savām jūtām, bet vēlas iepazīt cilvēku pasauli, padodas varas vilinājumam, savukārt Almars un Līgita par pretošanos karalim tiek aizturēti. Laulības ar karali Liesmai cerēto gandarījumu nesagādā, turklāt viņu māc greizsirdība un viņa vēlas panākt Almara un Līgitas sodīšanu ar nāvi. Pēdējā brīdī Liesma pārdomā, un ar pārdabisku spēku iejaukšanos nāves soda izpilde tiek novērsta, bet Liesma atgriežas mežā pie mātes. Tomēr, kad Giltina dod viņai uzdevumu iznīcināt visus cilvēkus, Liesma sevi pārvar un no šī nodoma atsakās. Sapratusi, ka Almars un Līgita augsti novērtējuši viņas palīdzību, Liesma, glābdama viņus abus, pati dodas nāvē.
Galvenās darbojošās personas
Aspazijas dramaturģijai ir raksturīgi, ka lugu centrā ir sievietes. Liesmā ir daudz tādu īpašību, kas viņu padara radniecīgu citu lugu centrālajiem tēliem. Ar lugā “Vaidelote” tēloto Mirdzu Liesmai ir kopīga ilgošanās un neskaidri nākotnes sapņi, savukārt Guna drāmā “Sidraba šķidrauts” ir apveltīta ar neparastām spējām. Dzīves ceļš gan Mirdzu, gan Liesmu, gan Gunu aizved uz karaļa pili, kur viņas gaida vilšanās. Lugā “Ragana” tas visvairāk saistīts ar Liesmas pašas nenoskaidroto jūtu pasauli. Šajā dramaturģijas darbā pārmetumus nav pelnījis ne princis Almars, kurš aizrautīgi un kvēli iemīlas Liesmā, ne Līgita, kura Liesmai par labu ir gatava attiekties no savu jūtu piepildījuma. Par Liesmas pretinieci lugā “Ragana” daļēji uzlūkojama viņas māte Giltina, kura cenšas noturēt meitu tumsas kalpībā, kā arī karalis, kura attieksmi pret Liesmu diktē viņa kaislība. Aspazijas luga ir veidota kā Liesmas personības veidošanās ceļš, kas līdz pat literārā darba finālam ir piepildīts gan ar viņas cerībām, gan sāpīgu vilšanos.
Kompozīcija
Lugas “Ragana” norises ir izkārtotas piecos cēlienos. Gredzenveida kompozīcijā notikumi aizsākas kalniem klātā mežā pie raganu alas, turpat risināta arī pēdējā cēliena darbība. Sižeta vidusposms savukārt ir saistīts ar strauji ritošajām pārvērtībām pēc Liesmas ierašanās karaļa pilī, kas ietekmē gan viņas, gan citu tēlu likteni.
Uzbūves saturiskās īpatnības
Aspazijas drāmai raksturīgs gan romantisks patoss, gan saikne ar literāro tradīciju un tās tālāka izveide. Vairāki lugas motīvi – centrālā tēla saistība ar tumsas valstību, ilgošanās pēc gaismas un personības piepildījuma, sarežģītās attiecības starp Liesmu un viņas māsām, spēja ziedoties un rast iekšēju izlīdzinājumu finālā – saista Aspazijas “Raganu” gan ar vēlāk tapušo Raiņa lugu “Uguns un nakts” (1905), gan traģēdiju “Jāzeps un viņa brāļi” (1919). Liesmas mūža novērtējums Aspazijas lugas finālā tuvs ar Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) dramatiskās poēmas “Fausts” (Faust, 1. daļa 1808. gadā, 2. daļa 1832. gadā) noslēgumā pausto domu, ka piedošanu ir pelnījis iekšēji pretrunīgs cilvēks, kurš pastāvīgi tiecies pēc gaismas. Dzejniece faustiskos motīvus saistījusi ar sievieti. Raiņa un Aspazijas veiktā “Fausta” atdzejojuma publikācija uzsākta tajā pašā žurnāla “Mājas Viesa Mēnešraksts” numurā (nr. 12), kur iespiests lugas “Ragana” noslēgums.
Darba izdevumi un tulkojumi
Aspazijas “Ragana” publicēta žurnālā “Mājas Viesa Mēnešraksts” 1896. gadā no 10. numura līdz 12. numuram. Autore literārā darba tekstu vēlāk nav būtiski pārveidojusi, taču turpmākajās publikācijās ir atmesta lugas noslēguma daļa, sākot no 4. cēliena 10. skata. Līdz ar to “Ragana” ir ieguvusi žanra apzīmējumu “dramatisks fragments”. Šajā redakcijā darbs pirmo reizi iespiests Aspazijas “Rakstu” 8. sējumā A. Gulbja apgādā Pēterburgā 1908. gadā. Rīgā luga 1910. gadā izdota D. Zeltiņa apgādā. 1924. gadā tā ietverta Aspazijas “Kopotu rakstu” 8. sējumā A. Gulbja apgādā. 1968. gadā izdevniecība “Liesma” literāro darbu publicēja Aspazijas lugu izlasē. 1986. gadā “Ragana” iespiesta Saulcerītes Vieses sastādīto dzejnieces “Kopoto rakstu” 3. sējumā. 2017. gadā luga iekļauta Ausmas Cimdiņas veidoto Aspazijas “Kopoto rakstu” 1. sējumā. 2003. gadā luga publicēta angļu valodā Astrīdas Stānkes tulkojumā.
Iestudējumi
Lugas “Ragana” pirmizrāde notika Rīgas Latviešu teātrī 1895. gada 4. aprīlī. Uzveduma režisors bija Pēteris Ozoliņš, mūzikas autors – Jēkabs Ozols. Liesmas lomu izrādē atveidoja aktrise Dace Akmentiņa. Divas reizes – 1910. gadā un 1915. gadā – luga uzvesta Jaunajā Rīgas teātrī Alekša Mierlauka režijā. 1924. gadā Aspazijas “Ragana” iestudēta Latvijas Nacionālajā teātrī, režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis. Luga izrādīta arī Liepājas, Daugavpils un Valmieras teātros. 2022. gadā Ģertrūdes ielas teātrī uzvests pēc lugas "Ragana" motīviem veidots mūzikls, ko iestudēja režisors Andrejs Jarovojs.