Ierosmes drāmai “Zalša līgava” autore guva gan no folkloras, gan literatūras. Lugas jeb teiku drāmas iecere tapa ilgākā laika posmā. Pirmā saskarsme ar tajā izmantoto sižetu dzejniecei bija jau vidusskolas gados, kad viņai uzdāvināja Jēkaba Lautenbaha-Jūsmiņa poēmas “Zalkša līgava” (1880) izdevumu, paliekošu iespaidu radīja arī grāmatas vizuālais ietērps. Trimdas gados Šveicē, Kastaņolā, Aspazija lasīja mēnešraksta “Zalktis” 1908. gada 1. numurā iespiesto Fallija poēmu “Zalkša līgava”, kā arī iepazinās ar “Latviešu tautas pasaku” (1891–1913) krājumu, ko sakārtoja Ansis Lerhis-Puškaitis; 6. sējumā ievietotā pasaka par zalkša līgavu un tās varianti radīja jaunu interesi par šo sižetu. To izmantot dzejniece vispirms mudināja Raini, un pēc atgriešanās Latvijā viņš savās radāmajās domās 1921. gada 6. novembrī ieskicēja iecerētās lugas idejas un sižeta plānojumu. Pie šīs tēmas dzejnieks atgriezās arī 1924. gadā un 1926. gadā, tomēr tās detalizētai izstrādei nepievērsās. Aspazija lugu uzrakstīja 1927. gadā.

Aspazijas drāmā svarīgas ir gan feministiskās idejas, gan sociālā un eksistenciālā problemātika, gan simboliskie motīvi. Kā sižeta pamattēmu izmantojot jau pasakā ietverto Zalša un viņa līgavas, piespiedu kārtā zemūdens valstībā nonākušās Ziedneses attiecību līniju, Aspazija to saistīja gan ar jaunas sievietes personības brieduma tēmu, gan izcēla pret viņu vērsto varmācību. Traģiskās nesaprašanās motīvs skaudri akcentēts, uzsverot Zalša jūtu patiesumu; to vadīts, viņš atļauj Ziedneses mātei apciemot meitu zemūdens pilī, kā arī izrāda savai līgavai un sievai vislielāko uzmanību. Smagākais trieciens Aspazijas lugā tēlotajam Zaltim ir Ziedneses bēgšana; kad viņa ir notverta un atvesta atpakaļ zemūdens valdnieka pilī, Zaltis, izjūtot Ziedneses rīcību kā nodevību pret sevi, pats atlaiž viņu brīvībā. Taču līdz ar to viņa nav izturējusi sev lemto un folkloras tradīcijā būtisko pārbaudījumu; brīdī, kad Zaltis parādās Ziednesei savā agrākajā, cilvēka izskatā, viņa mīlestība ir jau zudusi, un to atgūt vairs nav iespējams.    

Drāmas nozīmīgākie tēli ir Ziednese, viņas māte Auglone, līgavainis Saulgaitis, kā arī Zaltis. Ar lugas centrālo, Ziedneses raksturu turpināts jau Aspazijas pirmajām lugām nozīmīgais motīvs par sievieti, kura ir garīgi patstāvīga un arī atšķirīga no apkārtējās pasaules (Mirdza lugā “Vaidelote” (1894), Guna drāmā “Sidraba šķidrauts” (1905)). Ziedneses sapņainā ilgošanās ir bez konkrēta mērķa; zemūdens pilī, Zalša valstībā, viņa jūtas, it kā nonākusi piespiedu ieslodzījumā, arī saviem bērniem nespējot dāvāt mātes mīlestību. Cilvēciski vienkāršs, sirsnīgs attiecībās ar meitu un vēlāk sastaptajiem mazbērniem veidots Auglones tēls. Saulgaiša raksturā savienotas pretrunīgas īpašības; pēc Ziedneses atgriešanās virszemē viņš atriebības kārē nonāvē Ziedneses bērnus, bet vēlāk nogalina arī Zalti, kura tēlam piemīt gan individualizēts raksturs, gan tipoloģiski vispārinātas iezīmes. Zalša laulības ar Ziednesi nepieņem ne zemūdens pasaule, ne virszeme, un lugas traģisko atrisinājumu izraisa naids un neiecietība pret svešo, citādo.         

Luga veidota septiņās ainās ar epilogu. Tās notikumi pārmaiņus risinās virszemē, romantiskā ezera piekrastē un zemnieku sētā, kā arī zemūdens pasaulē, Zalša pilī. Svarīga ir zalkša tradicionālā nozīme folklorā, jo zalktis kā neparasta dzīvības spēka nesējs var dzīvot abās pasaulēs – šaisaulē un viņsaulē; arhaiskajā līmenī, savienojot precību un bēru rituālus, zalktis ir saistāms arī ar mirušo kultu. Šīs nozīmes sintezētas arī Aspazijas lugā, kuras ietvaru nosacīti veido ainas cilvēku pasaulē, tomēr drāmas epilogā aktualizēta arī tēma par Ziednesi kā pārlaicīgu simbolu, ar kuras klātbūtni un radošo aktivitāti iezīmējas gadalaiku maiņa, atgriežoties saulei, ziediem un auglībai. 

Lugā izmantots starptautiski pazīstams, arī folkloras pētnieku Anti Ārnes (Antti Aarne) un Stita Tompsona (Stith Thompson) izveidotajā pasaku tipoloģiskajā rādītājā iekļauts motīvs, kam raksturīga sievietes saikne ar pārdabisku vai apburtu līgavaini. Baltu tautu, lietuviešu un latviešu, versijā dominējošs ir zalkša kā līgavaiņa tēls, turklāt te pasakai, salīdzinājumā ar tās analogiem, trūkst otrās daļas – līgavaiņa meklēšanas un atrašanas pēc tam, kad, atriebības vadīti, viņu nonāvē līgavas radi. Aspazijai un Rainim bija zināms sižeta risinājums lietuviešu pasakā “Egle – zalkšu karaliene” (Eglė žalčių karalienė), kas izplatīta daudzos variantos. Tāpat abi dzejnieki apsprieda arī radniecīgus motīvus citās kultūrās, kas ir saistīti ar nonākšanu pazemē, piemēram, sengrieķu mītu par pazemes valdnieka Aīda nolaupīto Zeva un auglības dievietes Dēmetras meitu Persefoni, babiloniešu mītu par mīlestības un auglības dievietes Astartes nokāpšanu ellē, kā arī Ēģiptes, Indijas un Ķīnas mītus. Konkrētajam pasakas tipam būtisks arī motīvs par cilvēka pārvēršanos dzīvniekā, ko drāmā izmantoja Aspazija, ļaujot Zaltim uz brīdi parādīties savā sākotnējā, cilvēka veidolā, tomēr neļaujot viņam tajā atdzimt. Gan lietuviešu un latviešu folklorā, gan teiku drāmā nozīmīga tēma ir pārmiesošanās kokā, kas atklāj totēmisko saikni ar dabu arhaiskajos ticējumos; Aspazijas risinātais sižets noslēdzas ar jauna bērza un jaunas liepas pieminējumu, kas aug uz Ziedneses bērnu Ģintas un Ģinta kapa. Lugas centrālajā, Ziedneses tēlā daudzpusīgi atklājas arī autorei būtiskais lirisms, subjektīvo izjūtu izpausmes. Izmantoti motīvi, kas radniecīgi Raiņa darbiem, piemēram, dzejnieka fantāzijā radītā nogrimusī Burtnieku pils lugā “Uguns un nakts” (1905), Magones un Svešzemnieka līnija lugā “Krauklītis” (1917), Leldes, Tota un Zemgus attiecības lugā “Spēlēju, dancoju” (1915), tāpat tie sasaucas ar dzejnieces agrīno daiļradi.

Aspazijas teiku drāma vispirms iespiesta žurnālā “Atpūta” 1927. un 1928. gadā. Grāmatā “Zalša līgava” pirmo reizi publicēta Anša Gulbja izdevniecībā 1928. gadā. Tā ietverta arī Aspazijas kopotu rakstu “Mana dzīve un darbi” 4. sējumā 1938. gadā un “Kopotu rakstu” 4. sējumā 1987. gadā Rīgā (Saulcerītes Vieses sastādījums).

Aspazijas drāmā izmantotais sižets svarīgs ar tā kultūrvēsturisko pamatu, kas sasaucas ar latviešu kultūras tradīcijām. Aspazijas luga atspoguļo latviešu literatūrai būtisko interesi par folkloru un ir saistīta ar tās izmantojumu nacionālās identitātes veidošanās procesā, kā arī modernās psiholoģijas attēlojumā. Zīmīgi, ka, atšķirībā no tām pasaku lugām, kas galvenokārt domātas bērnu auditorijai, piemēram, Annas Brigaderes “Sprīdītis” (1903), “Princese Gundega un karalis Brusubārda” (1912), “Maija un Paija” (1921), “Lolitas brīnumputns” (1926), Aspazijas darbam raksturīga psihoanalītiska pieeja eksistenciālu jautājumu risinājumam. Autore skārusi arī universālas tēmas, piemēram, atsvešinātība no pasaules un nāves un atdzimšanas mistērija.

“Zalša līgava” pirmo reizi izrādīta Latvijas Nacionālajā teātrī Alekša Mierlauka režijā 1928. gada 31. martā. Scenogrāfa Viktora Jansona interpretācijā luga 2015. gadā (1. daļa “Virszemes dzīve”) un 2016. gadā (2. daļa “Zemūdens dzīve”) izskanēja Latvijas Radioteātrī. Aspazijas drāmas jauniestudējuma pirmizrāde Jaunajā Rīgas teātrī  bija 2020. gada 16. janvārī, režisore Inga Tropa-Fišere.