Dzejas izlase “Mīlestība” iezīmē simbolisku latviešu dzejas pavasari “politiskā atkušņa” vēsturiskajā situācijā padomju okupācijas laikā, kas saistāms ar vienu no nozīmīgākajiem destaļinizācijas procesa faktiem – Padomju Savienības komunistiskās partijas (PSKP) 20. kongresu, kurā iezīmējas attieksmes maiņa arī pret kultūras procesiem. Lai arī dzejnieces daiļrade joprojām dod ieganstu polemikai par literatūras ideoloģisko angažētību, “Mīlestība” ir nozīmīgs ideoloģisko ierobežojumu pārvarēšanas piemērs.

Dzejas izlasē apkopota M. Ķempes mākslinieciski spēcīgākā mīlas lirika, kas tapusi līdz 1957. gadam. Tā ir klasiska mīlas dzeja, kur dzejnieces sirds, kas alkst mīlestības, un pasaulei atvērtā dvēsele izpaudusies emocionāli ekspresīvā un kaislīgā poētiskā balsī, kas uzrunā lasītājus. Arī mīlas dzejā izpaužas M. Ķempes dzejai raksturīgais aktīvais dialoga princips, tikai mainījušies akcenti, dominējot es/tu attieksmju intimitātei pretstatā pēckara pirmās desmitgades dzejai raksturīgajai mēs/jūs kolektīvi abstraktajai nekonkrētībai. Autores personiskā pieredze, dziļie pārdzīvojumi un izvairīšanās no sociālā pasūtījuma dzejas ir izlasē ievietotās dzejas kvalitātes mērs. M. Ķempei mīlestība vienmēr bijusi galvenais iedvesmas avots gan dzīvē, gan mākslā. Dzejā tiek akcentēta mīlestības nepārvērtējamā nozīme cilvēka dzīvē, izceļot mīlestības pārdzīvojuma visplašāko amplitūdu, filozofiski izvērtējot tās pretrunīgo, divējādo dabu. Dzejnieces  mīlas lirika ir bagāta ar psiholoģiski smalkiem dvēseles dzīves atainojumiem. Līdzās harmoniskai laimei un priekam atklājas arī mīlestības smagums, zīmētas asas pretrunas un konflikti. Mīlestības pārdzīvojuma amplitūda atklājas no jaunības bikluma un jūsmas līdz filozofiskai rezignācijai, dažkārt vieglai skepsei un ironijai. Laimes sajūtai vienmēr līdzās mīt šaubas, bailes, sāpes, skumja samierināšanās ar savu likteni. M. Ķempes pārliecība ir, ka dzīvē nepiepildīta mīlestība skar mākslu visspēcīgāk. Alkt un meklēt, atdoties un ļauties, bet nezemoties – tāds ir dzejnieces mīlestības ceļa moto.

Par tekstu tapšanas ierosmēm un apstākļiem ir maz konkrētas informācijas, tomēr atsevišķos gadījumos skaidri nojaušams iedvesmas avots. Visspēcīgākos impulsus dzejnieces mīlas lirikā nenoliedzami atstājis Eriks Ādamsons. Iespējams runāt gan par autobiogrāfiskiem, emocionāli jutekliskiem abu attiecību atspulgiem dzejā, gan savstarpēji nozīmīgām garīgām un radošām iedvesmām. M. Ķempes un E. Ādamsona mīlas stāsts dzejā atklāj galējus emocionālus stāvokļus – no absolūtas laimes virsotņu sajūtas līdz visdziļākajai zaudējumu traģikai (dzejoļi  “Zelta bite”, “Mirušajam dzejniekam”, “Prieks”, “Dāvanas” u. c.). Intensīvu un spēcīgu jūtu dzīves posms saistās ar radiofona kolēģi dzejnieku Andreju Eglīti, ar kuru vieno dīvaini mistiska saikne, pamatā platoniskas jūtas, par ko liecina vairāki mākslinieciski spēcīgi krājuma dzejoļi: “Šai klusumā”, “Vēlēšanās”, “Mirklis”, “Rūgtais koks”. Atzīmējama arī erotiskās mīlas lirikas dzejnieka Edvarta Virzas nozīme M.  Ķempes dzīvē un daiļradē.

Mīlestības pārdzīvojums M. Ķempes dzejā atspoguļojas krāšņā dabas tēlainībā, spilgtu epitetu, salīdzinājumu, metaforisku struktūru izmantojumā. Pavasaris, ko dzejniece tik bieži apdzejojusi, sniedz apliecinājumu jaunas dzīvības impulsiem. Te vairs nav māksliniecisku abstrakciju, bet dzīvas un elpojošas poētiskas struktūras, kas atklāj augstu dzejas liriskā es pārdzīvojuma patiesīguma intensitāti sabalsojumā ar dabas dvēseles meklējumiem. Dzejnieces dzimtenes mīļie koki runā daudzbalsīgi, atklājot sievietes dvēseles daudzšķautņaino un pretrunīgi krāsaino raksturu – apses nemieru, priedes spīvumu, bērza skumjas, sērmūkšļa rūgtumu, Kurzemes mūžzaļās īves un egles nesatricināmo mieru mūžības priekšā. Daudzkārt apdzejotā egle dzejniecei ir ne tikai mūžības simbols, bet arī konkrēts mīlestības patvērums (“Egle”). Rūgtais mīlestības koks sērmūksis (“Rūgtais koks”) iemieso un mākslinieciski precīzi raksturo dzejnieces divējādo un pretrunīgo attieksmi pret mīlestības jūtām, kas vienlaikus ir dzīvas un svelmainas, alkaini krāšņas un tajā pašā laikā sūras un nenoplūcamas kā pīlādžogas. Mežs M. Ķempes dzejā kā visaptveroša dabas dvēseles telpa bieži ir spēcīgo mīlas pārdzīvojumu, īpaši sāpju, pirmais liecinieks, kļūstot par dvēseles visīstākajām mājām, kur dzejas liriskajam es meklēt patvērumu un sargājošo vientulību. Savukārt putnu dziesmās, vēja šalkās un visaptverošā pārpasaulīgā klusumā iespējams rast apskaidrojošu mieru un dziedinošu spēku. M. Ķempes mīlestības daudzšķautņainais raksturs bieži atklājas puķu/ziedu balsīs. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir dzejolis “Magone”, kas izsaka liriskā es, ko var uzskatīt par dzejnieces alterego, pretrunīgo būtību – reizē spēcīgo un kaislīgo un vāri maigo. Sarkanās krāsas dominante ziedu tēlos ir spēcīga atsauce uz Aspazijas ekspresīvi trauksmaino un kaislīgo dzejas poētiku, kas dzejniecei kopš jaunības tik daudz nozīmē. Jūtams arī E. Ādamsona dzejai raksturīgais eksotiskums, apdzejoto tulpju, neļķu, hiacinšu, liliju, jasmīnu, naktsvijoļu un rožu dvesmas dekadentiskais šarms. Taču M. Ķempe ir piezemētāka un spēj ieraudzīt skaistumu arī Latvijas lauku dabas vienkāršībā un šķietamajā pelēcībā. Viņas dzejā zied Kurzemes piejūras lieso pļavu trauslie, bet sīkstie ziedi – margrietiņas, kumelītes, neaizmirstules, dadži un ērkšķainā mežroze. Taču simboliski mīlestības zelta bite saldo medu vāc kā no vieniem, tā otriem ziediem (“Zelta bite”), iezīmējot mīlestības izpausmju polaritāti. Dzejā mirklis, kas pārvērties mūžībā (“Mirklis”), visu dzīvi atgādina par skaisto, cēlo un nepiepildīto. Krājumā iezīmējas dzejnieces mākslinieciski augstvērtīgajai dzejas daļai raksturīgais mirkļa un mūžības tvērums, kas iezīmē dvēseles laiktelpas robežas un poētiskā pārdzīvojuma ilgstamību.

Par krājuma moto izvēlētā Raiņa dzejas rinda – “Ak, sirds, tev pašai sevi jāsastop” – ir zīmīga kompozīcijas atslēga, norādot uz krājuma struktūras (56 dzejoļi) izkārtojuma loģiku, iezīmējot liriskā subjekta pārdzīvojuma dinamiku. Uz vienojošu un grodu krājuma kompozīciju norāda pirmais (“Himna pavasarim”) un pēdējais (“Vakara saulei”) dzejolis, iezīmējot liriski intīmā pārdzīvojuma intensitāti un attīstības lokus, būtisku pārmaiņu procesu. Pārējie dzejoļi veido nosacīti trīs daļas.

Krājuma trīs nodaļas atspoguļo mīlestības dažādo raksturu. Pirmās nodaļas dzejoļi iezīmē liriskā es intimitātes robežas, mīlestības pārdzīvojuma trauslumu un netveramo būtību. Otrās nodaļas dzeja signalizē par dzejnieces sabiedriski aktīvo skatu pasaulē, arī mīlestības jūtu atspoguļojumā. Zīmīgs ir ievaddzejolis “Raiņa atbildes”, kas aktualizē nodaļas aktuālos motīvus – darbs, mīla, atjaunotne, cīņa. Minētais dzejolis uztverams kā atsauce uz Raini kā M. Ķempes lielāko autoritāti visa mūža garumā. Taču šīs nodaļas dzeja uzrāda tendenci sašaurināt pārdzīvojuma intimitātes robežas par labu sabiedriski aktīvākas pozīcijas paušanai, kas vērtējama divējādi. No vienas puses, atklājas M. Ķempei raksturīgā kreisā pasaules uzskata šķautnes, kas izkristalizējušās jau jaunībā sāpīgu personīgu pārdzīvojumu pieredzē, kas atsaucas uz traģiskiem 20. gs. vēsturiskiem notikumiem – Spānijas pilsoņu karu, Otro pasaules karu (“Spānijas brīvības cīnītājam”, “Spāņu meitenes zieds”, “Bēgļu mīla” u. c.). Taču ir daži dzejoļi, kuri signalizē par ideoloģiskajām nodevām “padomju mitoloģismam” un klasicisma poētikai raksturīgajam augstā stila patosam (“Padomju sievietei”, “Tam, kas atgriezīsies”, “Meitene ar vainagu”). Trešā nodaļa rezumē mīlestības pārdzīvojuma daudzveidīgās izpausmes, apliecinot tās jēgu un nozīmi sievietes dzīvē.

Atkārtots izdevums iznācis 1958. gadā. Dzejas izlases mākslinieks ir Oļģerts Ābelīte. Izlasē ievietoti dzejoļi no iepriekš izdotajiem dzejas krājumiem – “Rīta vējš” (1946), “Drauga vārdi” (1950) un izlases “Dzejas” (1955) -, kā arī iepriekš nepublicēta dzeja. “Mīlestība” gūst plašu rezonansi lasītāju vidū, arī kritikas atzinību.

Dzejas izlase “Mīlestība” iezīmē būtisku pagriezienu latviešu pēckara dzejas attīstībā, kad pakāpeniski tiek atjaunota saikne ar latviešu pirmskara dzejas tradīciju un dzejai atgrieztas tai raksturīgās tēmas, motīvi, mākslinieciskā izteiksme, intimitāte un subjektivitāte. Mīlestības dzeja līdzās meditatīvajai lirikai atzīstama par labāko un nozīmīgāko M. Ķempes dzejas kopainā, par ko liecina arī postpadomju gados iznākušās mīlas dzejas izlases.

1958. gadā M. Ķempe par dzejas izlasi “Mīlestība” saņēma Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts prēmiju.