Ratiņbasketbols ir populārs gan kā efektīvs fiziskās un psiholoģiskās rehabilitācijas līdzeklis, gan kā sportiskās sacensības elites līmeņa ratiņbasketbolistu izpildījumā.

Ratiņbasketbolu spēlē standarta basketbola laukumā, tajā ir spēkā lielākā daļa basketbola noteikumu. Īpaši pielāgoti ir noteikumi, kas saistīti ar spēlētāju pārvietošanos. Piemēram, “nostaigāts” (neatļauta kustība, turot rokās bumbu) ratiņbasketbolā tiek fiksēts, ja spēlētājs pēc bumbas saņemšanas vai dribla pabeigšanas pieskaras ratiņkrēsla riteņiem vairāk nekā divas reizes. Spēlētājam jāizdara piespēle vai metiens pirms atkārtotas pieskaršanās riteņiem.

Lai sabalansētu komandu iespējas, izstrādāta spēlētāju klasifikācijas sistēma ar konkrētiem kritērijiem. Komandā, kas vēlas piedalīties sporta sacensībās, spēlētāju vispārējais veselības stāvokli tiek novērtēts skalā no 1 līdz 4,5. Viens punkts tiek piešķirts spēlētājiem ar smagākajām diagnozēm (piemēram, pilnīga nekustīga ķermeņa lejasdaļa, sākot no krūtīm), 4,5 punkti – spēlētājiem ar minimāliem kustību traucējumiem. Oficiālajās starptautiskajās sacensībās laukumā vienlaikus esošo spēlētāju kopējā punktu summa nedrīkst pārsniegt 14 punktus.

Daudzās valstīs ratiņbasketbola noteikumi atļauj arī pilnībā veselu spēlētāju līdzdalību, ievērojot komandas klasifikācijas punktu limitu (Eiropā veselam spēlētājam tiek piešķirti 5 punkti). Starptautiskajās sacensībās veseli spēlētāji piedalīties nevar.

Kopš 2019. gada tiek rīkotas arī sacensības 3x3 ratiņbasketbolā.

Ratiņbasketbolu spēlē standarta basketbola laukumos ar standarta bumbām, spēlētājiem atrodoties īpašos ratiņkrēslos.

Ratiņbasketbola krēsli konstruēti tā, lai palielinātu to stabilitāti un smaguma centrs atrastos pēc iespējas zemāk. Riteņi novietoti leņķī, lai mazinātu iespēju krēslu apgāzt uz sāniem. Krēsli ir modificēti, ņemot vērā pozīciju laukumā, kurā spēlētājs darbojas. Uzbrucēji un centra spēlētāji, kuri darbojas grozu tuvumā, metot bumbu tiešā saskarē ar pretinieku, kā arī cenšoties tikt pie atlēcošajām bumbām, bloķēt vai ietekmēt pretinieku metienus, izmanto augstākus un tāpēc nestabilākus ratiņkrēslus. Aizsargi izmanto ratiņkrēslus ar zemākiem sēdekļiem, kas nodrošina lielāku stabilitāti, sekmē iespējas kontrolēt un apstrādāt bumbu, kā arī lielāku kustības ātrumu.

Organizēti centieni cilvēkus ar ierobežotām kustību iespējām iesaistīt sporta nodarbībās aktivizējās Otrā pasaules kara laikā. 1944. gadā Eilsberijā, Anglijā Stoukmandevilas slimnīcas ārsts Ludvigs Gutmens (Ludwig Guttmann), organizējot karā cietušo cilvēku rehabilitācijas procesu, sāka pielāgot dažādus sporta veidus, lai ar tiem varētu nodarboties arī cilvēki ratiņkrēslos. Praksē apstiprinājās, ka basketbols ir viens no sporta veidiem, kas labi pielāgojams šim mērķim. Nodarbošanās ar ratiņbasketbolu veicina cilvēku fizisko aktivitāti, attīsta kustību koordināciju un spēju sadarboties.

Zināms, ka 1946. gadā basketbolu ratiņkrēslos spēlējuši arī kara veterāni Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV).

1947. gadā tika sarīkotas pirmās Stoukmandevilas ratiņkrēslu spēles (Stoke Mandeville Wheelchair Games), kuru programmā bija iekļautas sacensības dažās vieglatlētikas disciplīnās un loka šaušanā. Gadu gaitā programma paplašinājās. 1952. gadā tika nodibināta Starptautiskā Stoukmandevilas spēļu federācija (International Stoke Mandeville Games Federation, ISMGF), kas koordinēja norises dažādās ratiņkrēslu sporta disciplīnās.

Ratiņbasketbols Stoukmandevilas ratiņkrēslu spēļu programmā pirmo reizi tika iekļauts 1956. gadā. 1973. gadā sāka darboties ISMGF Ratiņbasketbola sekcija. 1989. gadā tās nosaukums tika mainīts uz Starptautiskā Ratiņbasketbola federācija (International Wheelchair Basketball Federation, IWBF). 1993. gadā IWBF kļuva par patstāvīgu organizāciju ar pilnu atbildību par ratiņbasketbola attīstību visā pasaulē.

IWBF atzīst gan Starptautiskā Basketbola federācija (Fédération Internationale de Basketball, FIBA), gan Starptautiskā Paralimpiskā komiteja (International Paralympic Committee, IPC). IWBF stuktūrvienības darbojas četrās zonās – Amerikā, Āfrikā, Āzijā un Okeānijā, kā arī Eiropā.

IWBF apvieno 95 valstu nacionālās ratiņbasketbola organizācijas. Regulārās ratiņbasketbola aktivitātēs iesaistīti vairāk nekā 100 000 cilvēku.

Nacionālo izlašu līmenī svarīgākās ratiņbasketbola sacensības ir paralimpisko spēļu turnīrs, pasaules un Eiropas čempionāti. Eiropas labākās klubu komandas katru gadu sacenšas Eiropas kausa izcīņas turnīros.

Paralimpisko spēļu programmā ratiņbasketbols pirmo reizi tika iekļauts 1960. gadā Romā. 1960. un 1964. gadā sacensībās piedalījās tikai vīriešu komandas, kuras, atkarībā no dalībnieku diagnozēm, bija sadalītas A un B grupās (visos četros turnīros uzvarēja ASV komandas).

Kopš 1968. gada paralimpisko spēļu programmā ir ratiņbasketbola turnīri vīriešu un sieviešu komandām. Vīriešu sacensībās par pieckārtēju paralimpisko spēļu čempioni kļuvusi ASV ratiņbasketbola izlase (1972, 1976, 1988, 2016, 2020), trīskārtēju – Kanādas (2000, 2004, 2012), divkārtējām – Izraēlas (1968, 1980) un Austrālijas (1996, 2008) komandas, bet pa reizei uzvarējuši Francijas (1984) un Nīderlandes (1992) ratiņbasketbolisti.

Sieviešu konkurencē četri tituli ASV komandai (1988, 2004, 2008, 2016), pa trīs – Vācijai (1980. un 1984. – Vācijas Federatīvajai Republikai, 2012) un Kanādai (1992, 1996, 2000), divi – Izraēlai (1968, 1976), pa vienam Argentīnai (1972) un Nīderlandei (2020).

IWBF reizi četros gados rīko pasaules čempionātu ratiņbasketbolā. Pirmais vīriešu komandu turnīrs notika 1973. gadā Brigē, Beļģijā. Pirmajā čempionātā uzvarēja Lielbritānijas komanda, kas panākumu atkārtoja arī 2018. gadā. Čempionu titulu sešas reizes izcīnījusi ASV ratiņbasketbolistu komanda (1979, 1983, 1986, 1994, 1998, 2002), divas reizes – Austrālija (2010, 2014), pa reizei Izraēla (1975), Francija (1990) un Kanāda (2006). Sieviešu komandas pirmo reizi pasaules čempionātā sacentās 1990. gadā Senetjēnā, Francijā. Uzvarēja ASV izlase, kas zelta medaļas izcīnījusi arī 2010. gadā. Pieci tituli Kanādas komandai (1994, 1998, 2002, 2006, 2014), viens – Nīderlandes komandai (2018).

IWBF rīko arī pasaules čempionātus U23 vecuma grupā vīriešiem un U25 vecuma grupā sievietēm.

IWBF Eiropas nodaļa (IWBF Europe) rīko Eiropas čempionātus vairākās divīzijās (vīriešiem – trijās, sievietēm – divās). Pirmais vīriešu turnīrs notika 1970. gadā Brigē, Beļģijā, pirmais sieviešu turnīrs – 1974. gadā Kerpapē, Francijā. Kopš 20. gs. astoņdesmito gadu beigām Eiropas čempionāti notiek katru otro gadu. Vīriešu konkurencē pa septiņām reizēm uzvarējušas Lielbritānijas un Francijas izlases, pa trim – Izraēla un Itālija, divas – Nīderlande, vienreiz – Turcijas, Zviedrijas un Beļģijas komandas. Sieviešu konkurencē desmit tituli Vācijas komandai, astoņi – Nīderlandes izlasei.

Eiropas čempionāti notiek arī U22 vecuma grupā vīriešiem un U24 vecuma grupā sievietēm.

IWBF Europe kopš 1975. gada rīko arī Eiropas kausa izcīņas turnīrus vīriešu klubu komandām. Prestižākās sacensības ir IWBF Eirolīga (IWBF Euroleague, kādreiz – IWBF Čempionu kauss, IWBF Champions Cup). 21. gs. labākos rezultātus sasniegušas Vācijas, Turcijas un Spānijas komandas. Visvairāk titulu ir Vācijas komandai RSV Lahn-Dill (7).

Regulāri notiek vēl trīs zemāka līmeņa klubu turnīri: Andrē Vergauvena kausa izcīņa (Andre Vergauwen Cup), Villija Brinkmana kausa izcīņa (Willi Brinkmann Cup) un IWBF Izaicinājuma kausa izcīņa (IWBF Challenge Cup).

Vairākās Eiropas valstīs – Vācijā, Francijā, Spānijā, Itālijā, Lielbritānijā – darbojas profesionālas un pusprofesionālas ratiņbasketbola līgas.

Ziemeļamerikā – ASV un Kanādā – dažāda līmeņa ratiņbasketbola komandu sacensības kopš 1949. gada rīko Nacionālā Ratiņbasketbola asociācija (National Wheelchair Basketball Association).

Par visu laiku labāko ratiņbasketbolistu tiek uzskatīts Patriks Andersons (Patrick Anderson). 1979. gadā dzimušais kanādietis ir trīskārtējs paralimpisko spēļu čempions, pasaules čempions, kā arī vairākkārtējs Eirolīgas un Austrālijas Nacionālās ratiņbasketbola līgas čempions.