Spēles laukums (garums 60 m, platums 26–30 m) tiek iekārtots ar noapaļotiem stūriem un 107 cm augstu apmali, virs kuras ierīkoti triecienizturīgi aizsargstikli. Laukums ir sadalīts trijās zonās, kuru robežas – līnijas – norādītas ar speciālu marķējumu. 4 m attālumā no katras gala apmales atrodas vārtu jeb pārmetiena līnija, kuras centrā ir ierīkoti vārti (1,83x1,22 m). Ar speciālu marķējumu atzīmēti arī iemetiena punkti un apļi, centra līnija, vārtu laukumi un tiesnešu laukums. Hokejs tiek spēlēts ar vulkanizētas gumijas ripu; tās diametrs – 7,62 cm, biezums – 2,54 cm, svars – 156–170 g.

Katrā komandā spēles laikā vienlaikus laukumā drīkst atrasties ne vairāk kā seši spēlētāji, vārtsargu ieskaitot. Komandas pieteikumā vienai spēlei tiek iekļauti ne vairāk kā 22 spēlētāji – 20 laukuma spēlētāji un divi vārtsargi. Spēles laikā, atskaitot spēles brīžus, kad komandai tas liegts, drīkst veikt spēlētāju nomaiņu, laukumā dodoties attiecīgajai spēlei pieteiktajiem hokejistiem. Vārtsargu drīkst aizstāt ar laukuma spēlētāju. Spēles dalībnieki lieto hokeja nūjas, slidas un speciālu aizsargekipējumu, bez kura nav atļauts spēlēt. Laukuma spēlētāju nūjas standarta izmērs – maksimāli 163 cm no nūjas gala līdz papēdim (izliekumam), maksimālais nūjas platums 3 cm un biezums 2,54 cm. Laukuma spēlētāja nūjas lāpstiņas maksimālais garums ir 32 cm no nūjas papēža līdz lāpstiņas galam, platums – no 5 līdz 7,62 cm. Vārtsargam ir atšķirīgs ekipējums un nūjas izmēri. Vārtsarga nūjas maksimālais garums ir 163 cm no nūjas gala līdz papēdim, nūjas lāpstiņas maksimālais garums 39 cm. Vārtsarga nūjas lejasdaļa un lāpstiņa nedrīkst pārsniegt 9 cm (nūjas papēdis 11,5 cm). Vārtsargs nodrošināts ar speciālu aizsargekipējumu, atsitējcimdu, tvērējcimdu un kājsargiem.

Vīriešu un sieviešu hokeja spēles norisinās atsevišķi. Oficiālās hokeja spēlēs vienā komandā drīkst spēlēt tikai viena dzimuma pārstāvji, kā arī vīriešu vienības nedrīkst spēlēt pret sieviešu komandām. Savukārt junioru un jauniešu turnīros ieviesti vecuma ierobežojumi – līdz 20 gadiem (U20), līdz 18 gadiem (U18) un citi.

Spēles ilgums ir trīs 20 minūšu periodi tīrā spēles laika, kurā netiek ņemts vērā laiks, kad spēle ir apturēta. Katra perioda sākumā komandas mainās vārtiem. Ja pamatlaikā spēles rezultāts ir neizšķirts, atkarībā no konkrētā turnīra reglamenta tiek aizvadīts viens vai vairāki papildlaiki (5, 10, 20 min) līdz pirmajiem gūtajiem vārtiem. Ja uzvarētājs netiek noskaidrots papildlaikā, tiek aizvadīta pēcspēles metienu sērija. Atkarībā no turnīra reglamenta katrai komandai tiek noteikts vienāds metienu skaits, un uzvaru gūst vienība, kura metienu sērijā guvusi vairāk vārtu.

Spēles gaitu un noteikumu ievērošanu pārrauga tiesnešu brigāde, no kuras četri – divi galvenie tiesneši un divi līnijtiesneši – spēles laikā atrodas laukumā. Atbilstoši pārkāpuma pakāpei spēlētāju, kurš pārkāpis noteikumus, galvenais tiesnesis var no laukuma noraidīt uz noteiktu laiku (2, 5 min vai to summa). Šādā gadījumā komanda spiesta attiecīgo spēles laiku spēlēt skaitliskajā mazākumā. Lai arī cik sodu būtu nopelnījusi viena komanda, mazāk par četriem spēlētājiem laukumā nepaliek, un šādā situācijā pārkāpumu veikušais spēlētājs tiek noraidīts, bet komandai soda laiks tiek atlikts līdz brīdim, kad laukumā būtu jādodas piektajam spēlētājam. Tiesnešu kompetencē ir arī disciplinārsodi – 10 min un līdz spēles beigām (formāli 20 min), bet disciplinārsoda laikā komandai nav jāspēlē mazākumā.

Dažādos lokālos turnīros, jauniešu un bērnu hokejā, kā arī ārpus Starptautiskās Hokeja federācijas (International Ice Hockey Federation, IIHF) jurisdikcijas notiekošās sacīkstēs ir iespējamas atkāpes no federācijas apstiprinātajiem noteikumiem.

Hokejam līdzīgas sportiskās aktivitātes – spēles ar nūju uz ledus – ir konstatētas jau 17. gs. Nīderlandē un 18. gs. Lielbritānijā. Spēle, kas bija aizguvusi elementus no dažādiem sporta veidiem, t. sk. bagataveja, šinnija un lauka hokeja, 19. gs. īpaši attīstījās dažādās apdzīvotās vietās Kanādā. Par pirmo organizēto hokeja spēli tiek uzskatītas sacīkstes, kas norisinājās 03.03.1875. Monreālā, Kanādā. Par pirmajiem organizētā hokeja noteikumiem pieņemts uzskatīt tos, kas formulēti 1877. gadā Makgila Universitātē (McGill University) Monreālā. Jau 19. gs. 70.–80. gados Kanādā tika rīkoti dažādi hokeja turnīri, bet par pirmo organizēto hokeja līgu tiek uzskatīta 1886. gadā dibinātā Kanādas Amatieru hokeja asociācija (Amateur Hockey Association of Canada, AHAC).

20. gs. pirmajā desmitgadē Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Kanādā tika organizētas pirmās profesionālās hokeja līgas, un Ziemeļamerikā sāka nošķirt amatieru un profesionālo hokeju. Pirmās amatieru un profesionālās līgas Ziemeļamerikā pastāvēja īslaicīgi, līdz 1917. gadā tika izveidota Nacionālā hokeja līga (National Hockey League, NHL), kas sākotnēji bija viena no galvenajām profesionālā hokeja līgām Kanādā un ASV, bet laika gaitā kļuva par nozīmīgāko hokeja līgu Ziemeļamerikā un pasaulē.

19. gs. beigās hokejs guva izplatību ASV un pakāpeniski arī Eiropā. Lielā daļā Eiropas valstu vispirms plašāku ievērību guva bendijs – hokejs ar bumbiņu. Pakāpeniski hokejs guva popularitāti un daļā valstu pilnībā aizstāja bendiju. 15.08.1908. Parīzē tika dibināta Starptautiskā Hokeja federācija (franču Ligue Internationale de Hockey sur Glace; pēc Otrā pasaules kara oficiāli – IIHF). 1908. gadā par pirmajām tās dalībniecēm kļuva Francija, Bohēmija, Lielbritānija, Šveice un Beļģija. Plašāku izplatību Eiropā hokejs guva pēc Pirmā pasaules kara 20. gs. 20.–30. gados.

Laika posms līdz Otrajam pasaules bija hokeja noteikumu aktīvākais evolūcijas laikmets – attīstījās un pilnveidojās hokeja noteikumi. Progresīvākās jauninājumu ieviesējas bija galvenās hokeja līgas Ziemeļamerikā, no kurienes pakāpeniski noteikumus Eiropā adaptēja Starptautiskā Hokeja federācija. Tikai pakāpeniski tika pieņemti noteikumi par spēlētāju skaitu laukumā, spēles ilgumu, spēlētāju nomaiņas kārtību, aizmugures stāvokli, sodiem, tiesnešu skaitu laukumā un tā tālāk. Noteikumu nianšu pilnveidošana turpinās arī mūsdienās.

Par nozīmīgāko profesionālo klubu turnīru ir kļuvis NHL čempionāts, kura uzvarētājam tiek pasniegts Stenlija kauss (Stanley Cup). Stenlija kausa izcīņa dibināta 1892. gadā, un pirmā spēle par to norisinājās 22.03.1893. Monreālā. Sākumā Stenlija kauss bija Kanādas amatieru hokeja galvenā balva, bet no 20. gs. sākuma kļuva par Kanādas un ASV profesionālo hokeja klubu godalgu. Tādēļ 1908. gadā iedibināta Elana kausa (Allan Cup) izcīņa, kas kļuva par Kanādas amatieru hokeja nozīmīgāko turnīru. Kopš 1926./1927. gada sezonas par Stenlija kausu cīnās tikai NHL klubi. Pakāpeniski pieaudzis NHL komandu skaits, un 2023./2024. gada sezonā NHL čempionātā spēlē 32 klubi.

Eiropas čempionāts pirmo reizi norisinājās 1910. gadā. Pēdējais atsevišķi organizētais Eiropas hokeja čempionāts notika 1932. gadā. Eiropas čempioni tika noskaidroti līdz 1991. gadam, taču pēc 1932. gada tas notika ziemas olimpiskajās spēlēs vai pasaules čempionāta turnīrā.

Ar Starptautiskās Hokeja federācijas lēmumu par pirmo pasaules čempionātu pieņemts uzskatīt 04.1920. Antverpenē notikušo olimpisko turnīru. Turpmākie divi pasaules čempionāti aizvadīti ziemas olimpisko spēļu ietvaros (1924. gadā Šamonī un 1928. gadā Sanktmoricā), bet atsevišķi pasaules čempionāti norisinās kopš 1930. gada. Līdz 1968. gadam ziemas olimpisko spēļu gadā olimpiskais turnīrs vienlaikus bija pasaules čempionāts, bet turpmāk pasaules čempionāti norisinājušies atsevišķi no ziemas olimpisko spēļu turnīriem.

Ievērojami hokeja turnīri ir dažādu valstu nacionālās meistarsacīkstes un hokeja līgas, kas vieno vairāku valstu klubus. Ievērojamākie Eirāzijas valstīs notiekošie čempionāti ir Čehijas Tipsport Ekstralīga (Tipsport Extraliga), Krievijas atklātais čempionāts jeb Kontinentālā hokeja līga (KHL, Континентальная хоккейная лига; Krievija, Baltkrievija, Kazahstāna, Ķīna, Latvija, Slovākija, Somija), Somijas Līga (Liiga), Šveices Nacionālā līga (National League), Vācijas hokeja līga (Deutschen Eishockey Liga, DEL), Zviedrijas hokeja līga (Svenska Hockeyligan, SHL).

Dažādās pasaules valstīs norisinās arī atšķirīgu vecumu – junioru, jauniešu, bērnu – hokeja čempionāti. Kopš 1976./1977. gada sezonas norisinās oficiāli pasaules čempionāti junioriem līdz 20 gadu vecumam (U20), kopš 1999. gada – jauniešiem līdz 18 gadu vecumam (U18). Studējošā jaunatne sacenšas dažādu valstu augstskolu līgās, bet starpvalstu līmenī nozīmīgākais studentu hokeja turnīrs norisinās universiādes ietvaros.

Olimpisko spēļu programmā hokejs ir kopš 1920. gada. 04.1920. Antverpenē, Beļģijā, tika aizvadīts starptautiskais izlašu turnīrs, kas tika iekļauts septīto olimpisko spēļu programmā. 1924. gadā norisinājās pirmās ziemas olimpiskās spēles, un kopš tā laika hokejs ir ziemas olimpisko spēļu sastāvdaļa.

Kopš 19. gs. beigām tiek organizētas arī sieviešu hokeja spēles. Starpvalstu līmenī sieviešu hokejs plašāku ievērību guva 20. gs. beigās. 1989.–1996. gadā norisinājās Eiropas čempionāti sievietēm. Šo gadu laikā aizvadīti pieci turnīri. Kopš 1990. gada tiek rīkoti pasaules čempionāti sievietēm. Kopš 1998. gada sieviešu hokejs ir ziemas olimpisko spēļu programmā. Kopš 2008. gada norisinās pasaules čempionāti meitenēm līdz 18 gadu vecumam (U18).

Pasaules hokeja galvenā organizācija ir Starptautiskā Hokeja federācija, kas vieno 76 dalībvalstis, no kurām 54 ir pilntiesīgas locekles, 22 – ar nepilnām tiesībām (associate or affiliate members). Dalībvalsti federācijā pārstāv attiecīgās valsts hokeja federācija. Starptautiskā Hokeja federācija organizē nozīmīgākās starptautiskās sacīkstes, t. sk. olimpiskos hokeja turnīrus un pasaules čempionātus.

Nozīmīgas hokeja organizācijas ir valstu hokeja federācijas un hokeja līgas. Ievērojamākā un ietekmīgākā pasaules profesionālā hokeja organizācija ir NHL Ziemeļamerikā.

Par pirmo olimpisko un pasaules čempionvienību vīriešiem kļuva Kanādas izlase (1920), bet par pirmo Eiropas čempioni vīriešiem – Bohēmijas vienība (1910). Visvairāk olimpisko čempionu titulu vīriešu hokejā ir Kanādas izlasei, kura par olimpisko čempioni kļuvusi deviņas reizes (1920, 1924, 1928, 1932, 1948, 1952, 2002, 2010, 2014). Otra titulētākā vīriešu valstsvienība olimpiskajās spēlēs ir Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) izlase, kas par olimpisko čempioni kļuva septiņas reizes (1956, 1964, 1968, 1972, 1976, 1984, 1988). 2022. gadā olimpisko zeltu vīriešiem izcīnīja Somija, bet 2023. gadā par pasaules čempioni kļuva Kanāda.

Sieviešu hokejā par pirmo olimpisko čempioni kļuva ASV (1998), par pirmo pasaules čempioni – Kanāda (1990), par pirmo Eiropas čempioni – Somija (1989). Visvairāk olimpisko čempioņu titulu sieviešu hokejā ir izcīnījusi Kanāda – piecas reizes (2002, 2006, 2010, 2014, 2022). 2018. gadā par olimpisko čempioni sievietēm kļuva ASV.

Pirmā komanda, kas izcīnīja Stenlija kausu, bija Monreālas Amateur Athletic Association (AAA; 1893). Visvairāk reižu Stenlija kausu ir izcīnījis klubs Montréal Canadiens – 24 reizes (pirmoreiz – 1916. gadā, līdz šim pēdējo – 1993. gadā). 2023. gadā Stenlija kausu izcīnīja Vegas Golden Knights, un tā bija pirmā reize kluba vēsturē.

Izcilāko hokejistu un hokeja darbinieku godināšanai ir izveidotas speciālas slavas zāles. No tām nozīmīgākās ir Hokeja slavas zāle (Hockey Hall of Fame; dibināta 1943. gadā) un Starptautiskās Hokeja federācijas Slavas zāle (IIHF Hall of Fame; dibināta 1997. gadā). Vieni no pasaules izcilākajiem hokejistiem ir Stīvs Aizermans (Steve Gregory Yzerman), Vsevolods Bobrovs (Всеволод Михaйлович Бобров), Veins Greckis (Wayne Douglas Gretzky), Dominiks Hašeks (Dominik Hašek), Gordijs Hovs (Gordie Hove), Valerijs Harlamovs (Валерий Борисович Харламов), Svens Johansons (Sven Olof Gunnar Johansson), Mario Lemjē (Mario Lemieux), Bobijs Ors (Bobby Orr, pilnā vārdā Roberts Gordons Ors, Robert Gordon Orr), Moriss Rišārs (Joseph Henri Maurice Richard), Ārts Ross (Art Ross, pilnā vārdā Arturs Havijs Ross, Arthur Howey Ross), Vladislavs Tretjaks (Владислав Алексaндрович Третьяк), Žoržs Vezina (Joseph Georges Gonzague Vézina). Starptautiskās Hokeja federācijas Slavas zālē iekļauti arī divi latviešu hokejisti – Helmuts Balderis un Artūrs Irbe. Stenlija kausu izcīnījuši arī divi Latvijas hokejisti – Sandis Ozoliņš (1996. gadā) un Teodors Bļugers (2023. gadā).

Vieni no pasaulē nozīmīgākajiem hokeja darbiniekiem ir ilggadējie Starptautiskās hokeja federācijas prezidenti Pols Luaks (Paul Loicq; amatā 1922.–1947. gadā), Ginters Zabeckis (Günther Sabetzki; amatā 1975.–1994. gadā) un Renē Fāzels (René Fasel; amatā kopš 1994. gada). Ieguldījumu hokeja attīstībā snieguši arī ievērojami hokeja treneri, tiesneši, sporta žurnālisti.

Sākumā liela daļa arī augstākā līmeņa hokeja sacīkšu norisinājās uz dabīgā ledus – aplietiem laukumiem vai ūdenskrātuvēm. Pirmā organizētā spēle notika uz dabīgā ledus laukuma Viktorijas slidotavā (Victoria Skating Rink) Monreālā (1875). Pirmais mākslīgā ledus laukums ar mehāniski sasaldētu ledu atklāts 1876. gadā Londonā, Lielbritānijā. Pirmais mākslīgā ledus laukums Ziemeļamerikā ierīkots Baltimorā, ASV, 1894. gadā.

Mūsdienās pasaulē ir vairāki tūkstoši mākslīgā ledus laukumu. Saskaņā ar Starptautiskās Hokeja federācijas apkopoto informāciju visvairāk ledus laukumu ir Kanādā – 3300 telpās un 5000 āra laukumu. Ievērojamākās mūsdienās funkcionējošās hokeja arēnas ir Centre Bell Monreālā (atklāta 1996. gadā; agrāk – Molson Centre), Lanxess Arena Ķelnē (atklāta 1998. gadā; agrāk – Kölnarena), Madison Square Garden Ņujorkā (atklāta 1968. gadā), O₂ Arena Prāgā (atklāta 2004. gadā; agrāk – Sazka Arena), PostFinance Arena Bernē (atklāta 1967. gadā; agrāk Allmendstadion, BernArena).

Par pirmo zināmo attēlu, kurā redzams cilvēks uz ledus ar slidām, nūju un ripu, tiek uzskatīts 1797. gadā Londonā, Lielbritānijā, tapis krāsains zīmējums. Kopš 19. gs. 70. gadiem hokejs atspoguļots daudzos tēlotājas mākslas darbos, īpaši – foto un kino. Ievērojamākās hokeja tematikai veltītās mākslas filmas ir amerikāņu režisora Džordža Roja Hilla (George Roy Hill) uzņemtā filma “Cirtiens” (Slap Shot, 1977), Stefana Roberta Hereka (Stephen Robert Herek) “Varenās pīles” (The Mighty Ducks, 1992) un Gevina O’Konora “Brīnums” (Miracle, 2004). Breta Hārvija (Brett Harvey) dokumentālajā filmā “Ledus sargi” (Ice Guardians, 2016) vispusīgi analizēti Nacionālās hokeja līgas komandu “policisti”. Pirmā nozīmīgākā hokejam veltītā grāmata ir 1899. gadā Monreālā izdotā Artura Farela (Arthur Farrell) “Kanādas karaliskā ziemas spēle” (Canada’s Royal Winter Game). 20.–21. gs. hokejam veltīts ievērojams skaits daiļliteratūras darbu un dokumentālu pētījumu.