1895. gadā spēli izgudroja pedagogs Viljams Džordžs Morgans (William George Morgan). Sākumā to sauca par mintoneti (mintonette). Tai tika izmantots badmintona tīkls, un spēles noteikumi sākumā līdzinājās badmintonam, tāpēc spēle bija kā atvasinājums no badmintona.

Divas komandas, pa sešiem spēlētājiem katrā pusē, sacenšas 9x18 m lielā laukumā, kuru uz pusēm sadala tīkls. Tīkla augšējā mala vīriešiem atrodas 2,43 m, bet sievietēm – 2,24 m augstumā. Spēlētājiem laukumā ir noteiktas pozīcijas, kas tiek sauktas par zonām un apzīmētas ar cipariem no viens līdz seši. Spēlētāju uzdevums ir raidīt bumbu pāri tīklam tā, lai tā piezemētos pretinieka laukumā. Komandai bumba jāpārsit pāri tīklam ar ne vairāk kā trim pieskārieniem (neskaitot bloku). Bumba spēlē tiek ievadīta ar servi no laukuma gala līnijas. Ja punktu gūst servētāja komanda, tā turpina servēt. Ja punktu gūst pretinieki, viņiem tiek piešķirts punkts, un viņi arī iegūst tiesības servēt. Tiesības ieguvušās komandas spēlētāji vispirms rotē par vienu pozīciju (zonu) pulksteņrādītāja virzienā. Servi izpilda spēlētājs, kurš nonācis pirmajā zonā. Bumbu drīkst tikai sist, ne turēt vai mest. Uzbrukuma sitienu drīkst bloķēt, tikko bumba šķērso tīklu. Uzbrukt un bloķēt drīkst tikai tie trīs spēlētāji, kuri atrodas pie tīkla. Pārējie trīs spēlētāji drīkst uzbrukt, atsperoties tikai aiz triju metru līnijas, kas sadala laukumu priekšējā un aizmugurējā daļā. Spēlētāju maiņas ir atļautas pauzēs starp punktu izspēlēm.

Kopš 1998. gada punktus skaita par katru rezultatīvu darbību – vienalga, vai komanda servē vai uzņem servi. Spēle rit līdz trim uzvarētiem setiem. Lai uzvarētu pirmajos četros setos, jāsavāc 25 punkti, bet piektajā setā – 15 punkti. Ja, gūstot 25., respektīvi, 15., punktu, nav sasniegts divu punktu pārsvars, sets tiek spēlēts tik ilgi, kamēr vienai no komandām tas izdodas.

1998. gadā tika ieviesta libero pozīcija. Libero spēlētājs laukumā dodas citas krāsas spēles formā un drīkst nomainīt jebkuru no volejbolistiem laukuma aizmugurējā daļā. Libero neservē un negremdē pāri tīklam, taču piedalās servju uzņemšanā un aizsardzībā laukuma aizmugurējā daļā. No laika, kad libero tiek nomainīts, jābūt vismaz vienam izspēlētam punktam, lai libero drīkstētu atgriezties laukumā. Katrā setā katrai no komandām ir atļautas sešas spēlētāju maiņas.

Volejbolu spēlē uz cieta seguma gan telpās, gan brīvā dabā, piemēram, stadionos un zāles laukumos. Spēlei nepieciešama arī brīva zona ap laukumu – apkārt vismaz 3 m, virs laukuma – vismaz 7 m. Nepieciešams arī tīkls, tīkla antenas, kas norobežo spēles laukumu, divi statīvi tīkla piestiprināšanai un tiesneša paaugstinājums. Volejbolu spēlē ar 250 gramus smagu bumbu, kuras apkārtmērs ir 65–68 cm. Spēlētāja ekipējums sastāv no krekla, īsajām biksēm, zeķēm un apaviem, parasti arī ceļu sargiem.

Sākumā spēle bija domāta vecākiem spēlētājiem, kuriem kļuva apgrūtinoši darboties basketbola laukumā. Tajā nebija spēlētāju skaita ierobežojuma. Sākumā tīkls atradās 1,98 m augstumā, spēle notika 25x50 pēdas (apmēram 7,5x15 m) lielā laukumā. Setu spēlēja līdz 21 punktam. Pirmajā servē kļūdoties, varēja servēt otrreiz. 1912. gadā tīkla augstumu palielināja līdz 2,28 m, laukumu – līdz 35x60 pēdām (10,5x18 m). Laukumā kopš 1918. gada drīkstēja būt seši spēlētāji (Āzijas valstīs vēl pēc Otrā pasaules kara spēlēja 9 pret 9), ieviesa spēlētāju rotāciju pirms serves izpildīšanas.

1916. gadā setu sāka spēlēt līdz 15 punktiem, bet punktu varēja gūt tikai servējusī komanda. Spēle ilga līdz diviem uzvarētiem setiem. Bumbu drīkstēja atsist ar jebkuru ķermeņa daļu, bet divreiz pēc kārtas bumbai pieskarties nedrīkstēja. Pēc gada tika palielināts tīkla augstums līdz 2,43 m.

Kopš 1922. gada uzvarai setā nepieciešams divu punktu pārsvaru, maksimālais punktu skaits netika ierobežots. Vienas komandas spēlētāji bumbai drīkstēja pieskarties tikai trīs reizes.

1926. gadā tika iezīmēta uzbrukuma līnija katrā laukuma pusē 3 m attālumā no tīkla un viduslīnijas. Kopš 1935. gada pieskaršanās tīklam tiek atzīta par kļūdu. 1938. gadā pirmoreiz noteikumos parādās termins “bloks”.

1947. gadā ieviesa vienotus noteikumus un laukuma standartu (9x18 m; tīkla augstums vīriešiem – 2,43 m, sievietēm – 2,24 m). Sāka spēlēt līdz trim uzvarētiem setiem. 1962. gadā sāk izmantot planējošo servi un bumbas uzņemšanu no apakšas. 1970. gadā tika ieviestas antenas pie tīkla virs sānu līnijām (antenas ierobežo uzbrukuma zonas platumu virs tīkla). Pēc bloka skaršanas komandai vēl ir tiesības uz trīs pieskārieniem bumbai. 1980. gadā parādījās pirmie spēlētāji, kuri spēja kvalitatīvi servēt palēcienā (gremdserves). Tas ļāva servēt spēcīgāk un pa augstāku trajektoriju. Īpaši efektīva šī serve kļuva pēc 1984. gada, kad tika aizliegts bloķēt vai gremdēt pretinieka servēto bumbu. 1988. gadā punktu skaits setā tika ierobežots līdz 17 (drīkst būt 17:16).

Lai ierobežotu spēles laiku, piektajā setā tika ieviests tie-break princips – punkts pēc katras bumbas izspēles. Kopš 1992. gada piektajā setā (tie-break) jāiegūst divu punktu starpība. 80. gadu beigās arī sieviešu volejbolā pakāpeniski ieviesa uzbrukumus no otrās līnijas un gremdserves.

Kopš 1996. gada tiek atļauts servēt no jebkuras vietas visas laukuma gala līnijas garumā (iepriekš – no 3 m platas zonas stūrī). Bumbu aizsardzībā var spēlēt ar jebkuru ķermeņa daļu (arī ar kāju).

Kopš 1998. gada katrs sets tiek spēlēts pēc tie-break principa. Pirmajos četros setos uzvarai nepieciešami 25 punkti, piektajā paliek spēkā 15 punktu noteikums. Kopš 2001. gada atļauta bumbas pieskaršanās tīklam servējot. 2005. gadā volejbola turnīros sāka izmantot jaunu punktu skaitīšanas sistēmu (3:0 un 3:1 – 3 punkti, 3:2 – 2, 2:3 – 1, 1:3 un 0:3 – 0).

1949. gadā Prāgā sarīkotas pirmās pasaules meistarsacīkstes vīriešiem. Sākumā pasaules čempionāti notika neregulāri, bet kopš 1962. gada – ik pēc četriem gadiem. Par pirmajiem pasaules čempionāta uzvarētājiem kļuva Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sportisti, bet 2018. gada čempione ir Polija. Visvairāk titulus izcīnījusi PSRS, kam bez sešām pirmajām vietām ir arī divas otrās un viena trešā vieta. Pa trim reizēm uzvarējusi Brazīlija, Polija un Itālija, kas vienīgā trīsreiz (1978, 2010, 2018) uzņēmusi šīs sacensības.

Sievietēm pasaules čempionāti notiek kopš 1952. gada, kopš 1970. gada – reizi četros gados. Par pirmo čempioni kļuva PSRS, kas uzvarējusi piecas reizes, divreiz ieguvusi otro un vienreiz – trešo vietu. Pa trim reizēm uzvarējusi Japāna un Kuba. 2018. gada čempione ir Serbija.

1965. gadā norisinājās pirmās Pasaules kausa sacensības vīriešiem, bet 1973. gadā – sievietēm. Atskaitot pirmos divus turnīrus vīriešiem (tie notika Polijā un Vācijas Demokrātiskajā Republikā) un pirmo turnīru sievietēm (tas notika Urugvajā), sacensības notiek Japānā, kopš 1991. gada – gadu pirms olimpiskajām spēlēm. Finālā piedalās 12 komandas. Izņemot 2019. gadu, turnīrs ir arī pirmās atlases sacensības olimpiskajām spēlēm, kvalificējoties divām komandām. Vīriešiem 13 turnīros četrreiz uzvarējusi PSRS, divreiz – Krievija, Brazīlija un Amerikas Savienotās Valstis (ASV) – 2015. gada čempions. Sievietēm pa četrām reizēm uzvarējusi Ķīna un Kuba (pašreizējā čempione), divreiz – Itālija.

Kopš 1990. gada ik gadu norisinās Pasaules līgas (sievietēm kopš 1993. gada – Pasaules Grand Prix) sacensības. Vīriešiem komandu skaits audzis no astoņām līdz 36 (trijās grupās). Astoņas reizes uzvarējusi Brazīlija (arī septiņas otrās un četras trešās vietas), Itālijai astoņi tituli, Krievijai – trīs. Sievietēm komandu skaits pieauga no astoņām līdz 32 (trijās grupās, trešajā – astoņas komandas). Visbiežāk uzvarējusi Brazīlija (12 zelta, piecas sudraba un divas bronzas medaļas), ASV ir seši tituli un Krievijai – trīs. 2018. gadā sacensības nomainīja Nāciju līga vīriešiem un sievietēm un Izaicinājuma kauss vīriešiem un sievietēm. Pirmo Nāciju līgas uzvarētāja titulu ieguva attiecīgi Krievija un ASV, bet Izaicinājuma kausā – Portugāle un Bulgārija.

1993. gadā tika ieviestas Pasaules Grand čempionu kausa sacensības, lai katru gadu starptautisko sacensību kalendārā būtu divi lieli turnīri. Sacensības norisinās reizi četros gados nākamajā gadā pēc olimpiskajām spēlēm. Vīriešiem pirmajā turnīrā uzvarēja Itālija, bet pēc tam piecreiz pirmā bijusi Brazīlija, vienu reizi – Kuba. Sievietēm pirmajā turnīrā uzvarēja Kuba, pēc tam pa divām reizēm uzvarējusi Ķīna un Brazīlija, pa reizei – Krievija un Itālija.

Eiropā nozīmīgākās sacensības ir Eiropas meistarsacīkstes. Pirmais Eiropas čempionāts vīriešiem notika 1948. gadā Romā, un tajā uzvarēja Čehoslovākija. Tituliem bagātākā ir PSRS, kas uzvarējusi 12 reizes (deviņas – pēc kārtas) un divreiz izcīnījusi bronzas medaļas. Itālija uzvarējusi sešas reizes, Čehoslovākija – trīs.

Sievietēm pirmās Eiropas meistarsacīkstes norisinājās 1949. gadā Prāgā. Tajās uzvarēja PSRS volejbolistes. PSRS uzvarējusi visbiežāk – 13 reizes – un četras reizes izcīnījusi sudraba medaļas. Sešreiz uzvarējusi ir Krievija.

Kopš 2004. gada valstu izlasēm tiek rīkots Eiropas līgas turnīrs. Kopš 2018. gada sacensības norisinās divās līgās – Eiropas Zelta un Sudraba līgā. Pirmajā turnīrā Opavā (Čehija) uzvarēja Čehijas valstsvienība. Pastāvīgi mainoties komandām, pa divām reizēm uzvarējusi Nīderlande, Slovākija un Igaunija. Sievietēm pirmais turnīrs notika 2009. gadā, uzvarēja Serbija. Serbija uzvarēja arī divos nākamajos turnīros, bet 2012. gadā ieņēma 3. vietu.

Ievērojamākais pasaules klubu turnīrs ir pasaules klubu čempionāts, kas norisinās kopš 1989. gada. No 1993. līdz 2008. gadam sacensības nenotika. Titulētākais ir Trento klubs no Itālijas, kas uzvarējis piecas reizes (vēl divreiz ieguvis trešo vietu) un ir trofejas glabātājs 2019. gadā. Trīsreiz uzvarējis (vienreiz ieguvis arī sudrabu un bronzu) “Sada Cruzeiro Vôlei” no Kontaženas Brazīlijā. Sieviešu sacensības notiek kopš 1991. gada ar pārtraukumiem 1993. gadā un no 1995. līdz 2009. gadam. Titulētākās ir Turcijas komandas. “Vakifbank Istanbul” ir pieci goda pjedestāli (trīs pirmās vietas, viena otrā un viena trešā), un “Eczacıbaşı VitrA” – trīs goda pjedestāli (divas pirmās vietas un viena trešā).

Eiropā ik gadu notiek pa trim klubu kausa izcīņām sievietēm un vīriešiem. Čempionu līgā (no 1959./1960. līdz 1999./2000. gada sezonai – Eiropas čempionu kauss) piedalās spēcīgākās Eiropas klubu komandas. Tajā 13 reizes uzvarējis Maskavas CSKA, bet sešreiz – “Zeņit-Kazaņ”.

Eiropas Volejbola konfederācijas (Confédération Européenne de Volleyball, CEV) kausa izcīņa (līdz 2000. gadam – Kausa ieguvēju kausa izcīņa, no 2000. līdz 2007. gadam – “Top Teams” kauss) notiek kopš 1972./1973. gada sezonas. Pieci klubi ir uzvarējuši pa trim reizēm, tai skaitā arī Rīgas “Radiotehniķis” (1974, 1975, 1977).

Kopš 1980./1981. gada sezonas tiek rīkota Izaicinājuma kausa izcīņa (līdz 2007. gadam – CEV kausa izcīņa). Itālijas kubs “Modena Volley” uzvarējis piecreiz, vēl divreiz spēlējis finālā. “Sisley Treviso” un “Lube Banka Marche Macerata” uzvarējis četrreiz.

Sievietēm Čempionu līgas turnīrs tiek rīkots kopš 1960./1961. gada (līdz 2000. gadam – Čempionu kauss). Visbiežāk – 11 reizes – uzvarējusi Maskavas “Dinamo”. Jekaterinburgas “Uraločka” uzvarējusi astoņas reizes, un “Volley Bergamo” – septiņas. Kopš 1980./1981. gada sezonas tiek rīkota Izaicinājuma kausa izcīņa, kas līdz 2007. gadam bija CEV kausa izcīņa (par CEV kausu dažādos laikos ir saukti divi kausi). Tajā pa trim reizēm uzvarējusi Itālijas “Pallavolo Reggio Emilia” un “USC Münster” no Vācijas.

Volejbols olimpisko spēļu programmā ir kopš 1964. gada. Par pirmajiem čempioniem kļuva PSRS volejbolisti, kas, tāpat kā ASV un Brazīlijas komandas, uzvarējuši pa trim reizēm. Sievietēm par pirmajām uzvarētājām kļuva Japānas volejbolistes. Četri tituli ir PSRS komandai, pa trim – Kubai un Ķīnai.

1947. gadā dibināta Starptautiskā volejbola federācija (Fédération Internationale de Volleyball, FIVB). Tā aptver 222 nacionālās federācijas. Tā organizē visas lielākās pasaules volejbola sacensības.

Eiropas Volejbola konfederācija ir Eiropas volejbola virsorganizācija. Tā dibināta 1963. gadā un apvieno 56 valstu federācijas.

1998. gadā dibināta Austrumeiropas Volejbola zonālā asociācija (Eastern European Volleyball Zonal Association). Asociācija uzrauga volejbola notikumus reģionā, kas aptver desmit valstis – Latviju, Lietuvu, Igauniju, Poliju, Baltkrieviju, Ukrainu, Krieviju, Gruziju, Armēniju un Azerbaidžānu.

Pēc Otrā pasaules kara volejbola lielvalsts bija PSRS. Japānas panākumi arvien samazinājās, bet 20. gs. 80. gados par ievērojamu spēku kļuva ASV vīriešu izlase. ASV izlase gan vīriešu, gan sieviešu konkurencē ir viena no galvenajām favorītēm jebkura mēroga sacensībās līdz pat mūsdienām. Izjūkot PSRS un daudziem spēcīgiem volejbolistiem sākot pārstāvēt bijušās PSRS valstis, medaļu pozīcijas zaudēja Krievija, bet 21. gs. pirmajos 20 gados tā atkal ir favorīte galvenokārt vīriešu sacensībās.

1984. gadā olimpisko medaļu (vīriešiem) izcīnīja Brazīlija. Kopš 90. gadiem favorīte ir arī Brazīlijas sieviešu izlase. Kopš 80. gadiem lielajās sacensībās vairākas medaļas ieguvusi Ķīnas sieviešu izlase, bet, sākot ar 80. gadu vidu – Itālijas vīriešu valstsvienība. 90. gados grūti pārspējama bija Kubas sieviešu izlase, savukārt šīs valsts vīriešu izlase pamazām atkāpās no favorītu pozīcijām.

Arī klubu rangā līdz pat 20. gs. 80. gadu beigām spēcīgākie bija PSRS klubi, it īpaši ACSK vīriešiem un Maskavas “Dinamo” un Jekaterinburgas “Uraločka” sievietēm. 90. gados vīriešiem dominēja Itālijas klubi (Ravennas, Modenas un Trevizo klubi), 21. gs. pirmajā desmitgadē spēku atguva Krievijas klubi (it īpaši Belgorodas vienība), kas kopā ar Itālijas (pirmām kārtām, Trento klubs), Grieķijas (Saloniku “Iraklis”, Pireju “Olympiacos”), Francijas (“Tours”, “Paris Volley”) un Polijas klubiem dalīja vērtīgākās Eiropas kausu trofejas. 21. gs. otrajā desmitgadē spēcīgākie ir Krievijas klubi, it īpaši Kazaņas “Zeņit” (pieci Čempionu līgas tituli).

Sievietēm kopš 80. gadiem konkurētspējīgi klubi ir arī Itālijai, kas dominēja 21. gs. pirmās desmitgades otrajā pusē, bet kopš 20./21. gs. mijas – Turcijai, kuras klubi noteikuši toni 21. gs. otrajā desmitgadē, pēdējās astoņās Čempionu līgas sezonās uzvarot sešreiz. Pasaules mērogā spēcīgāko vidū kopš 80. gadu beigām gan vīriešiem, gan sievietēm ir Brazīlijas klubi.

2001. gadā Starptautiskā Volejbola federācija nosauca 20. gs. labākos spēlētājus. Par tiem pasludināja amerikāni Čārlzu “Kērču” Kirali (Charles Frederick ’Karch’ Kiraly) un itālieti Lorenco Bernardi (Lorenzo Bernardi) vīriešiem un kubieti Reglu Toresu (Regla Torres Herrera) sievietēm. Finālistu skaitā iekļuva arī argentīnietis Ugo Konte (Hugo Conte), brazīlietis Renans Dalzoto (Renan Dal Zotto), japānis Kacutoši Nekoda (猫田 勝敏 ), čehs Jozefs Musils (Josef Musil), PSRS volejbolists Konstantīns Reva (Константин Кузьмич Рева) un polis Tomašs Vojtovičs (Tomasz Wójtowicz), brazīliete Fernanda Venturini (Fernanda Porto Venturini), ķīniete Lana Pina (郎平) un PSRS volejboliste Inna Riskala (Инна Валерьевна Рыскаль).

21. gs. ievērojams spēlētājs ir brazīlietis Žiba, pilnā vārdā Žilbertu Amauri de Godojs jaunākais (Giberto Amauri de Godoy Filho), bet šobrīd tiek uzskatīts, ka pasaules labākais volejbolists ir francūzis Ervins Ngapts (Earvin N’Gapeth). Ievērojami volejbolisti bijuši arī kubieši Vilfredo Leons (Wilfredo León Venero) un Robertlendijs Simons (Robertlandy Simón Aties), polis Bartošs Kureks (Bartosz Kamil Kurek), krievi Dmitrijs Muserskis (Дмитрий Александрович Мусэрский) un Maksims Mihailovs (Максим Михайлович Михайлов), Itālijas izlases spēlētājs Ivans Zaicevs (Иван Вячеславович Зайцев, arī Ivan Zaytsev), serbs Aleksandrs Atanasijevičs (Александар Атанасијевић), amerikānis Metjū Džons Andersons (Matthew John Anderson) un Vācijas volejbolists Ģerģs Grozērs (György Grozer).

Pirmais Starptautiskās Volejbola federācijas prezidents bija Pols Libo (Paul Libaud). Pēc P. Libo priekšlikuma tika organizēti pirmie pasaules čempionāti vīriešiem un sievietēm. Viņa darbības laikā (1947–1984) federācijas dalībvalstu skaits pieauga no 14 līdz 156 valstīm.

Rubens Akosta (Ruben Acosta Hernandez) federāciju vadīja no 1984. līdz 2008. gadam. Viņa darbības laikā Starptautiskajā Volejbola federācijā darbojās 219 dalībvalstis. Viņa priekšlikumi (piemēram, ieviest tie-break principu) palīdzēja volejbolu padarīt skatāmāku un spēļu norises laiku – prognozējamāku televīzijas kompānijām. R. Akosta bija iniciators Pasaules līgas vīriešiem un Grand Prix sievietēm sarīkošanai, kā arī sekmēja pludmales volejbola attīstību.

Volejbolu parasti spēlē tajās pašās daudzfunkcionālajās arēnās, kurās norit arī citas sporta spēles zem jumta. 2016. gada beigās tīmekļa vietne “World of Volley” publicēja lielāko arēnu sarakstu, kurās volejbolu spēlējuši gan vīrieši, gan sievietes. Lielākā ar 36 000 skatītāju vietu ir “Saitama Super Arena” (さいたまスーパーアリーナ) Japānā. Tajā notika arī 2006. gada pasaules čempionāts vīriešiem. 25 000 skatītāju vietu ir Žurnālista Felipi Dramonda stadionā (“Estádio Jornalista Felipe Drummond”, arī “Ginásio Mineirinho”, “Mineirinho” vai “Mineirinho Arena”) Beluorizonti, Brazīlijā, kur ne vien spēlē Brazīlijas vīriešu volejbola izlase, bet 1994. gadā noticis pasaules čempionāts sievietēm, kā arī Pasaules līgas spēles vīriešiem. 25 000 skatītāju vietu ir arī Baku Kristāla hallei (Bakı Kristal Zalı) Azerbaidžānā, kur norisinājās 2015. gada Eiropas spēles. 24 000 skatītāju vietu ir “Palau Sant Jordi” stadionā Spānijā, kur 1992. gadā notika olimpiskās spēles. “Sportpaleis” Antverpenē Beļģijā ir 23 359 skatītāju vietas. Starp lielākajām ir arī volejbola sacensību norises vietas Phenjanā (Korejas Tautas Demokrātiskajā Republika), Kairā (Ēģipte), Karakasā (Venecuēla), Sanktpēterburgā (Krievija), Limā (Peru), Londonā (Lielbritānija), Ķelnē (Vācija), Belgradā (Serbija), Pekinā (Ķīna), Prāgā (Čehija) un Romā (Itālija).

1986. gadā bija pirmizrāde režisora Rodžera Tiltuna (Rodger Tilton) filmai “Uzbrucējs” (Spiker) par koledžas volejbolistu cīņu, lai iekļūtu ASV olimpiskajā izlasē volejbolā ar Č. K. Kirali un S. Simonsa līdzdalību. 2018. gadā klajā laista Režisora Šona Maknamaras (Sean McNamara) filma “Brīnumu sezona” (The Miracle Season). Filmā atspoguļots patiess stāsts par Aiovas Rietumu vidusskolas (Iowa City West High School) volejbola komandu pēc komandas līderes Kerolainas Faundas (Caroline Found) nāves 2011. gadā.