“Zīda tīklā” ir hronoloģiski otrais sacerējums Andreja Upīša darbu virknē par Robežnieku dzimtu. Tajā autors turpina stāstīt par tēliem un notikumiem, kuriem viņš pievērsās 1909. gadā publicētajā romānā “Jauni avoti”. Rakstnieka galvenā uzmanība ir pārvirzījusies no patriarhālās lauku sētas uz Rīgas priekšpilsētu un pilsētas centru, kā arī Jūrmalas tēlojumu, rakstot par Jāņa Robežnieka gaitām, kam pa daļai ir autobiogrāfisks raksturs. A. Upīts 1896. gada nogalē nokārtoja draudzes un pilsētas skolotāja eksāmenu, kam bija sagatavojies pašmācības ceļā, un 1897. gada rudenī sāka strādāt Mangaļu pagastskolā, kur bija palīgskolotājs līdz 1902. gadam. Pēc tam A. Upīts no 1902. gada līdz 1903. gada pavasarim strādāja kā skolotāja vietas izpildītājs Torņakalna meiteņu elementārskolā, no 1903. gada līdz 1909. gadam bija skolotājs Zasulauka zēnu elementārskolā.       

Romāna svarīgākie notikumi atspoguļo pieredzi, ko Jānis Robežnieks iegūst pedagoga darbā, vispirms kā palīgskolotājs, bet pēc mājskolotāja eksāmena nokārtošanas arī kā privātskolotājs pilsoniskajās aprindās. Sākotnēji Jānis strādā visai pieticīgos apstākļos lielpilsētas nomalē, kur tomēr jau aizsākas viņa literārās aktivitātes un tiek nodrukāti pirmie darbi. Ir gluži saprotami, ka Jānis cenšas nokļūt labākos apstākļos un pieņem vietu būvuzņēmēja Jansona ģimenē, kurā praktiskās lietas visbiežāk kārto uzņēmēja kundze. Kad Jānis šo vietu vēlāk zaudē, viņš uzsāk darbu fabrikas skolā, vidē, ar kuru cieši saistītas viņa vecākā brāļa Mārtiņa slepenās revolucionārās aktivitātes. Jānim tomēr rodas domstarpības gan ar brāļa pārstāvētajām aprindām, gan skolas vadību, un viņš darbu pārtrauc. Romāna noslēguma daļā Jānis Robežnieks nonāk dzimtajā pagastā, kur pamazām vērojami revolucionāru centienu aizmetņi, un Jānim ir dots uzdevums tos veicināt. Tomēr šīs viņa aktivitātes ir visai īslaicīgas, jo Jāņa domas ir svārstīgas, un viņš labāk jūtas, dzīvodams pagasta vecākā Podnieka mājās, bet vēlāk, kad rodas izdevība, tuvodamies muižkunga ģimenei, cerēdams kļūt par viņa znotu.  

Romāna “Zīda tīklā” centrālais tēls ir Jānis Robežnieks, kurš cenšas veidot savu dzejnieka karjeru, nostiprināt sociālo stāvokli, saprasties ar revolucionāru ideju pārņemto brāli, kā arī veidot attiecības ar sievietēm, un tieši dzimuma instinkti atsevišķos romāna posmos kļūst par notikumu galveno virzītāju spēku. Minēto interešu pretrunīgā, pat nesavienojamā daba kļūst par Jāņa iekšējā konflikta pamatu, viņš pieslejas te vieniem, te otriem uzskatiem atkarībā no cilvēkiem, ar kuriem nonāk saskarsmē. Laikā, kad Jānis strādā par palīgskolotāju, viņam nākas izdabāt sava vadītāja Salmiņa vēlmēm, kam nereti ir visai mazs sakars ar tiešo darbu skolā. Pretrunīgas izjūtas Jāni pārņem, arī strādājot būvuzņēmēja Jansona ģimenē un mācot viņa pusaudzi dēlu. Viņš reizē jūtas kā ģimenes sadzīvei piederīgs, bet vienlaikus arī kā tās pieņemts kalpotājs. Komplicēti veidojas arī Jāņa attiecības ar sievietēm, jo viņam pievilcīga liekas gan Jansonu meita Annete, gan arī pati kundze, kura, izmantojot vīra biežo prombūtni, kā arī izjūtot zināmu vilšanos ģimenē, ļaujas jutekliskam sakaram ar Jāni. Tomēr, kad Jānis, tikai daļēji juzdamies apmierināts ar radušos situāciju, arvien biežāk nododas alkoholam un tiek arī pieķerts divdomīgā situācijā turpat Jansonu mājās, no darba viņš tiek atlaists. Tas izraisa Jāņa neapmierinātību, un viņš visai strauji metas pretējā galējībā, pēc brāļa Mārtiņa ieteikuma kļūdams par skolotāju fabrikas skolā, kur māca strādnieku bērnus. Mārtiņš gan ir tikai daļēji apmierināts ar Jāņa attieksmi un īsti netic brāļa uzskatu pārmaiņai, kas vairāk tiek pausta vārdos, bet neatspoguļo viņa zināšanas un pārliecību. A. Upīša tēlojumā turklāt iezīmējas arī mīlestības trijstūris vai pat četrstūris, jo Jānī ir iemīlējusies viena no skolotājām, Gailēnu Zelma, kura patīk arī Mārtiņam. Savukārt Jānis labprātāk izvēlas pavadīt laiku citas sievietes -vieglprātīgās Emmas sabiedrībā, vairoties arī no uzdevumiem, kas ir saistīti ar revolucionārās kustības priekšdarbiem. Tādējādi rakstnieks veido tēlu raksturus kā savstarpēji pretstatītus citu citam. Omulīgi baudkārā Jansona kundze ir pretstats askētiskajai Zelmai, kuru vada patiesas jūtas, savukārt Emma izturas pavedinoši un ciniski gan pret Jāni, gan citiem pielūdzējiem. Atspoguļojot dzimumu attiecības un veltot lielu vērību gan vīriešu rakstura vājumam, gan sieviešu morālajam pagrimumam 20. gs. sākuma sabiedrībā, A. Upīts turpinājis tās tēmas, kas visai aktīvi apspriestas laikmeta presē un aplūkotas arī viņa romānā “Sieviete” (1910). Turklāt morāls pagrimums, pēc rakstnieka uzskatiem, skar sievietes ne tikai pilsētās, bet arī laukos. Pēc tam, kad Jānis atstāj darbu fabrikas skolā, viņš dodas uz dzimto pusi, tomēr neapmetas tēva mājās, bet pagasta vecākā Podnieka ģimenē. Podnieks ir pārticis, tomēr viņa saimniecība ir nolaista, saimnieks reti ir mājās, daudz laika pavada apkārtējos krogos. Podnieka sieva Zetiņa ir samierinājusies ar šo situāciju, jo laulības sagādājušas zināmu drošību. Kad rodas piemērota situācija, aizsākas viņas un Jāņa sakars, tomēr šīs attiecības Jānim drīz apnīk, turklāt ir jāuzklausa arī stingrā tēva - vecā Robežnieka pārmetumi. Romāna noslēguma daļā Jānis nejauši iepazīstas ar muižkunga Meijera meitu Mariju, un drīz izrādās, ka muižkunga ģimene pavisam necerēti ir gatava piekrist viņu laulībām. A. Upīts to skaidro ar muižkunga racionālu pieņēmumu, ka nemieros, kas varētu sākties arī laukos, viņa ģimene tiktu saudzēta, tādēļ ka Jānis ir radījis par sevi priekšstatu kā par sociālās vienlīdzības aizstāvi. Tēlu izturēšanos diktē viņu intereses, un tā precīzi atspoguļo sabiedrībā notiekošo.          

Romāna notikumi ir izkārtoti vairākos posmos, kas saistīti ar Jāņa uzturēšanās vietām, ko A. Upīts aprakstījis ar detalizētu rūpību. Vispirms tiek tēloti viņa dzīves apstākļi palīgskolotāja amatā, ko raksturo pieticīga jumta istabiņa, vienmēr trokšņaini skolēni, kā arī braucieni tumšās vakara stundās uz kuģīšu piestātni, kurp jāved viņa darba devējs, allaž neapmierinātais Salmiņš. Pavisam atšķirīga no šeit pieredzētā veidojas Jāņa dzīve Jansonu vasarnīcā Jūrmalā pēc tam, kad viņš sāk pildīt mājskolotāja pienākumus. Te viņš dzīvo gaišā un ērtā istabā, strādā daudz īsākas stundas un nodarbojas tikai ar gana apķērīgā Jansonu dēla izglītošanu. Arī šeit Jānis ir spiests izjust atšķirību savā un apkārtējo stāvoklī, it īpaši students Lapa, Jansonu meitas Annetes pielūdzējs, raisa viņā gan nepatiku, gan greizsirdības jūtas. Tomēr Jānim ir iespējas piedalīties vismaz daļā no tām izklaidēm, ar ko sev laiku kavē ģimene, piemēram, vasaras koncertu apmeklējumos. Šī patīkamā dzīve neturpinās ilgi, un drīz Jānis atkal ir pilsētā, dzīvo pavisam vienkāršā namiņā Pārdaugavā, cenšoties modināt sevī interesi par veicamo darbu. Tomēr drīz kļūst skaidrs, ka svarīgākā viņam ir paša labklājība, savukārt aizmirst ikdienas rūpes viņš cenšas attiecībās ar Emmu. Visai izvērsts romānā ir arī beigu posms, ko Jānis pavada laukos, gan pārtikušajā Podnieku namā, gan arī kā viesis, nokļūdams izsmalcinātajā muižkunga īpašumā. Romānā sniegtas kolorītas dzīves ainas, kas saistītas ar Rīgu, tās apkārtni un Jūrmalu, tomēr rakstnieks vairās no konkrētas topogrāfijas un precīzi lokalizētu norises vietu izcēluma un apraksta.

Romānā “Zīda tīklā” A. Upīša uzmanības centrā ir gan 20. gs. sākuma inteliģences dzīves apstākļi un intereses, gan sociālie motīvi. Pēc paša rakstnieka atzinumiem, gadsimtu mijā viņš vēl atradies visai spēcīgā tautisko ideju ietekmē, par ko liecina arī A. Upīša pirmo literāro darbu tematika, tāpat kā saiknes ar Rīgas Latviešu biedrību. Pārmaiņas viņa uzskatos saistāmas ar 1905. gada revolūciju, kas pastiprināja sociālās nelīdztiesības izpratni un rosināja pievērsties marksisma idejām. Romāns “Zīda tīklā” atspoguļo rakstnieka radošās krustceles, tajā, no vienas puses, atspoguļota viņa gadsimtu mijā gūtā pieredze un personības veidošanās, no otras, saasināti tēlotas centrālā tēla Jāņa Robežnieka rakstura pretrunas un uzskatu nekonsekvence. A. Upīša viedoklis daudzviet pausts visai tieši, ievijot tekstā pārspriedumus par sociālā protesta nepieciešamību, ko uzskatāmi pauž arī Mārtiņa Robežnieka pārstāvētās aprindas.  

1912. gadā romāns “Zīda tīklā” publicēts A. Golta apgādā Rīgā. 1925. gadā tas izdots atkārtoti. 1937. gadā, romāna tekstu gatavojot iespiešanai apgādā “Prometejs” Maskavā, autors literāro darbu īsinājis. Šī versija ir pamatā arī vēlākajām publikācijām 1947. gadā (A. Upīša “Kopotu rakstu” 4. sējumā), 1948. gadā un 1965. gadā Rīgā.

20. gs. otrajā desmitgadē A. Upīts arvien vairāk nostiprinājās kā sociālo problēmu izvirzītājs un risinātājs latviešu rakstniecībā, īpaši izceļot strādnieku šķiras protesta nozīmi potenciālā jaunas sabiedrības veidošanās procesā. Viņš ir viens no tiem autoriem, kuri savus uzskatus literārajos darbos pauduši visai tieši, un ar to izpelnījies gan ievērību, gan arī kritiku. “Zīda tīklā” pieder sacerējumiem, ko A. Upīts uzrakstīja, kad laikā no 1909. gada līdz Pirmajam pasaules karam dzīvoja Skrīveros un pievērsās vienīgi literārajam darbam. Šajā laikā pieauga rakstnieka mākslinieciskā meistarība, kas īpaši izpaudusies precīzā detaļu aprakstā un spilgtos psiholoģiskos raksturojumos, kuriem piemīt literāra vērtība, neraugoties uz autora diskutējamiem un nereti arī pārlieku tieši un vienpusīgi deklarētiem idejiskajiem uzskatiem.