Hermanis Aplociņš ir viens no nozīmīgākajiem Latvijas starpkaru perioda mākslas pedagogiem un savdabīgākajiem māksliniekiem, kurš lielākoties praktizēja ainavu un figurālu sadzīves sižetu glezniecību, izkopjot robustās formās estetizētu simbolisma stilistiku. Vienlaikus H. Aplociņam Latvijas mākslas kultūrtelpā ir īpaša vieta kā mitoloģisku sižetu māksliniekam un vistiešākajam Teodora Ūdera skolniekam.

H. Aplociņš piedzima saimnieku Friča un Lienes Aplociņu ģimenē. Kopš agras bērnības daudz laika pavadīja lasot un zīmējot. Pamatizglītību H. Aplociņš ieguva Jaunpiebalgas Jāņa skolā un 1906. gadā pabeidza Jaunpiebalgas draudzes skolu. No 1906. līdz 1910. gadam mācījās Valmieras skolotāju seminārā, kur sadraudzējās ar vēlāk pazīstamajiem rakstniekiem Jāni Ezeriņu un Leonu Paegli. Valmierā H. Aplociņš sastapa domubiedrus, kuri viņu ievirzīja tēlotājas mākslas pasaulē. Liktenīga bija iepazīšanās ar mākslinieku T. Ūderu, pie kura viņš apguva zīmēšanu un gleznošanu un sāka apzināties savu mākslinieka būtību. T. Ūders 1910. gadā sagatavoja viņu iestāšanās pārbaudījumiem Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (Центральное училище технического рисования им. А. Л. Штиглица) Pēterburgā; T. Ūders viņu un Ernestu Brastiņu uzskatīja par saviem talantīgākajiem skolniekiem.

H. Aplociņš ar T. Ūderu bieži tikās arī pēc aizbraukšanas no Valmieras, lai apspriestu savus darbus. Viņš apgalvoja, ka pie skolotāja palikušais viņa pastelis “Vēja māte” pēc T. Ūdera nāves kļūdaini tiek uzskatīts par meistara darbu. 1916. gadā H. Aplociņš ar mākslinieka grādu absolvēja Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolu un pabeidza Pāvila kara skolu (Павловское военное училище).

No 1916. līdz 1919. gadam H. Aplociņš strādāja par reālskolas un ģimnāzijas skolotāju Petrogradā. 1920. gadā H. Aplociņš nelegāli šķērsoja robežu, lai atgrieztos Latvijā, iestājās Latvijas armijā, Neatkarības kara laikā dienēja 2. Ventspils kājnieku pulkā leitnanta dienesta pakāpē.

No 1920. gada rudens viņš bija skolotājs Liepājas reālģimnāzijā un tehnikumā. 1922. gadā H. Aplociņš nodibināja zīmēšanas studiju. Viņš izstrādāja projektu lietišķās mākslas zinību skolai kopā ar līdzdibinātājiem Jāni Sudmali un Noru Drapči. 1926. gadā viņš piedalījās Liepājas mākslas un daiļamatniecības vidusskolas (mūsdienās Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskola) atklāšanā un kļuva par tās direktoru. Tā bija pirmā skola Latvijā, kurā prasmes lietišķajā mākslā varēja apgūt paralēli vidusskolas izglītībai. H. Aplociņš bija skolas direktors līdz 1940. gada septembrim; tās mācību principus, virzienu izveidi un metodes būtiski ietekmēja Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas mācību principi un metodika.

H. Aplociņš aktīvi piedalījās sabiedrības dzīvē. Viņš darbojās Liepājas latviešu mākslas veicināšanas biedrībā, Kurzemes Muzeju biedrībā, Vidusskolu skolotāju biedrībā. Viņam bija arī vairāki amati privātos uzņēmumos. No 1927. līdz 1940. gadam H. Aplociņš bija Otrās Liepājas savstarpējās kredītsabiedrības valdes loceklis, no 1931. līdz 1940. gadam – Liepājas uzņēmuma “Rūdolfs Bergs” līdzīpašnieks. No 1929. līdz 1940. gadam viņš bija Aizsargu organizācijas biedrs, no 1935. gada  27. septembra – Liepājas XV aizsargu pulka Štāba bataljona fiziskās audzināšanas instruktors, no 1938. gada 7. marta bija Liepājas XV aizsargu pulka Štāba bataljona Rotas (III) vada komandieris. No 1938. gada H. Aplociņš bija Latvijas rakstu un mākslas kameras loceklis, bet no 1939. līdz 1940. gadam – Latvijas rakstu un mākslas kameras vicepriekšsēdētājs, kā arī Latvijas Tēlotāju mākslinieku biedrības biedrs.

Pēc padomju okupācijas 1940. gadā H. Aplociņš bija spiests aiziet no darba mākslas un daiļamatniecības vidusskolā. 1941. gada 14. jūnijā mākslinieku apcietināja un pārveda uz Vjatkas labošanas darbu nometni Kirovas apgabalā. Deportēja arī mākslinieka dzīvesbiedri Liepājas ģimnāzijas vēstures skolotāju Emīliju Aplociņu, kura, neizturot skarbos apstākļus, izdarīja pašnāvību; no izsūtījuma Latvijā 1958. gadā atgriezās tikai meita Skaidrīte Aplociņa. 1942. gadā H. Aplociņš tika notiesāts uz desmit gadiem ieslodzījuma. Pēc soda izciešanas 1951. gadā viņš tika izsūtīts uz patstāvīgu nometinājumu Krasnojarskas novada Dolgomosta rajona Lazarevkas sādžu, kur taigā primitīvos dzīves apstākļos nodzīvoja līdz mūža beigām, strādājot par bitenieku kolhozā.

H. Aplociņš izstādēs piedalījās kopš 1920. gada un no 1922. gada bija Neatkarīgo mākslinieku vienības aktīvais biedrs; mākslinieka darbi tika  eksponēti Neatkarīgo mākslinieku vienības izstādēs.

H. Aplociņa daiļradē bija vērojama nemitīga formāla un tematiska attīstība. Savās dekoratīvi robusti stilizētajās gleznās viņš stilistiski bagātīgi pārstāv simbolismu, kura vizuālajā izteiksmē vērojama bagātīga jūgendstila un dekadences ietekme. H. Aplociņš galvenokārt gleznoja spēkpilnas, veldzējošas un entuziasma piesātinātas lauku sadzīves žanra ainas. Šajos darbos dominē neparasti, bagātas izdomas apgaroti tēli, robusti spraigas kustības. Dekadencei raksturīgie sapņu motīvi un liktenīgo sieviešu tēli kopā ar dzīvnieku simboliku saskatāmi gleznās ar kailu, korpulentu sieviešu ķermeņiem un fantastiskiem ragainiem āžiem asās kontūrās. Savukārt lauku darbu tēlojumos dominē saturam pirmatnīgi skarbi zemnieku tēli. Arī šajos darbos mākslinieks uzsver simbolismam raksturīgo vizuālo valodu, lielizmēra akvareļos savijot teiksmaino ar ikdienišķo, piemēram, tēlojot Māru pie pļāvējiem. Būdams dievturis, H. Aplociņš savos darbos aicina ieraudzīt latvisko pasauli skaistā un satraucošā veidā, dabas Mātes simboliski uzzīmētā likteņa stāstā.

Ievērojams ir H. Aplociņa ieguldījums 20. gs. 30. gadu Latvijas mākslas pedagoģijā. Īpaši jāakcentē viņa spēja sagatavot un iedvesmot audzēkņus, palīdzot viņiem sasniegt pašus augstākos mērķus mākslā. Viņa vārdi, attieksme un darbs motivēja daudzus audzēkņus noteikt un sasniegt savus profesionālos mērķus. Būtisks ir arī H. Aplociņa ieguldījums, veidojot Liepājas tēlotājas mākslas vidi.

H. Aplociņš 1935. gadā tika apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.