Arābu valodu (al-luġa[tu] al-ʿarabijja – اللُّغَةُ العَرَبِيَّةُ) tradicionāli klasificē kā dienvidrietumu semītu valodu. Arābu valoda tiek lietota plašā areālā no Irākas un Irānas dienvidrietumiem austrumos līdz pat Marokai un Nigērijas ziemeļaustrumiem rietumos. Tā ir oficiālā valoda 22 arābu valstīs Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, kuras kopā veido tā dēvēto arābu pasauli. Valodu lieto vairāk nekā 400 miljoni cilvēku, no kuriem apmēram 300 miljoniem tā ir dzimtā valoda. Arābu valoda ir piektā lielākā valoda pasaulē pēc dzimtās valodas runātāju skaita, kā arī lielākā valoda Āfrikā un viena no lielākajām valodām Āzijā pēc runātāju skaita. Arābu valoda ir viena no sešām Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) oficiālajām valodām kopš 1973. gada.
arābu valoda
Saistītie šķirkļi
Uzraksts arābu un angļu valodā “Ēģiptes Arābu Republika. Laipni lūgti” netālu no Izraēlas–Ēģiptes robežpārejas punkta pie Tabas Ēģiptē. 28.07.2015.
arābu valoda
- Tuvajos Austrumos
- Ziemeļāfrikā
Satura rādītājs
Arābu valodā raksta un lasa no labās puses uz kreiso un rakstos netiek lietoti lielie burti. Pieturzīmju lietojums arābu rakstībā kopumā ir līdzīgs kā latviešu valodas rakstībā, taču komatam, semikolam un jautājuma zīmei ir īpašas formas: ؛ ؟ ،.
Arābu valodas rakstībā izmanto arābu alfabētu. Tajā ir 28 pamatburti, kas apzīmē līdzskaņus. Katram līdzskanim atbilst viens burts, taču trīs burti var apzīmēt gan līdzskaņus, gan garos patskaņus (ا – alif: [ā] vai [ʾa]; و – wāw: [w] vai [ū]; ي – jāʾ: [ j] vai [ī]). Arābu rakstībā garos patskaņus galvenokārt apzīmē ar alif (ا), wāw (و) un jāʾ (ي), savukārt īsie patskaņi parasti tiek norādīti ar diakritiskajām zīmēm. Atkarībā no pozīcijas vārdā, arābu burtiem ir četras grafiskas formas: vārda sākumā, vidū, beigās un rakstot burtu atsevišķi. Seši burti nesavienojas ar nākamo burtu un tādēļ tiem ir tikai divas formas (ا، د، ذ، ر، ز، و). Īpašas rakstības zīmes ir tāʾ marbūṭa (-ـةة), kas parasti tiek lietota sieviešu dzimtes vārdu galotnē, un retāk lietotā alif maqṣūra (ى), ko galvenokārt lieto vārdu beigās un kas apzīmē garo patskani [ā]. Papildburts hamza (ء) apzīmē glotālo slēdzeni /ʔ/ un atkarībā no pozīcijas un ortogrāfiskajiem noteikumiem var tikt rakstīts patstāvīgi vai virs / zem alif, wāw vai jāʾ (ئ ,ؤ ,أ).
Tabula 1. Arābu alfabēta burtu nosaukumi, zinātniskā transliterācija, fonētiskā transkripcija un grafiskās formas
| Nr. | Burta nosaukums | Zinātniskā transliterācija | Fonētiskā transkripcija SFA (angļu val. IPA) | Grafiskās formas | |||
| Vārda beigās | Vārda vidū | Vārda sākumā | Atsevišķi | ||||
| 1. | ʾalif | ā | /aː/ | ـا | ا | ||
| 1.a. | hamza | ʾ | /ʔ/ | ء | |||
| 2. | bāʾ | b | /b/ | ـب | ـبـ | بـ | ب |
| 3. | tāʾ | t | /t/ | ـت | ـتـ | تـ | ت |
| 4. | ṯāʾ | ṯ | /θ/ | ـث | ـثـ | ثـ | ث |
| 5. | džīm | ž / dž | /d͡ʒ/, /ʒ/ | ـج | ـجـ | جـ | ج |
| 6. | ḥāʾ | ḥ | /ħ/ | ـح | ـحـ | حـ | ح |
| 7. | ẖāʾ | ẖ | /x/ | ـخ | ـخـ | خـ | خ |
| 8. | dāl | d | /d/ | ـد | د | ||
| 9. | ḏāl | ḏ | /ð/ | ـذ | ذ | ||
| 10. | rāʾ | r | /r/ | ـر | ر | ||
| 11. | zain | z | /z/ | ـز | ز | ||
| 12. | sīn | s | /s/ | ـس | ـسـ | سـ | س |
| 13. | šīn | š | /ʃ/ | ـش | ـشـ | شـ | ش |
| 14. | ṣād | ṣ | /sˤ/ | ـص | ـصـ | صـ | ص |
| 15. | ḍād | ḍ | /dˤ/ | ـض | ـضـ | ضـ | ض |
| 16. | ṭāʾ | ṭ | /tˤ/ | ـط | ـطـ | طـ | ط |
| 17. | ẓāʾ | ẓ | /ðˤ/ | ـظ | ـظـ | ظـ | ظ |
| 18. | ʿain | ʿ | /ʕ/ | ـع | ـعـ | عـ | ع |
| 19. | ġain | ġ | /ɣ/ | ـغ | ـغـ | غـ | غ |
| 20. | fāʾ | f | /f/ | ـف | ـفـ | فـ | ف |
| 21. | qāf | q | /q/ | ـق | ـقـ | قـ | ق |
| 22. | kāf | k | /k/ | ـك | ـكـ | كـ | ك |
| 23. | lām | l | /l/ | ـل | ـلـ | لـ | ل |
| 24. | mīm | m | /m/ | ـم | ـمـ | مـ | م |
| 25. | nūn | n | /n/ | ـن | ـنـ | نـ | ن |
| 26. | hāʾ | h | /h/ | ـه | ـهـ | هـ | ه |
| 27. | wāw | w / ū | /w/, /uː/ | ـو | و | ||
| 28. | jāʾ | j / ī | /j/, /iː/ | ـي | ـيـ | يـ | ي |
Īsos patskaņus, līdzskaņu dubultojumu un gramatiskās galotnes attēlo ar dažādām diakritiskajām zīmēm, kas atrodas virs vai zem burtiem. Arābi parasti diakritiskās zīmes neraksta, un lasītājs to izrunu pievieno lasīšanas procesā, balstoties uz kontekstu un pieredzi. Diakritiskās zīmes raksta tad, kad ir nepieciešams precīzi attēlot vārda izrunu, piemēram, bērnu un mācību grāmatās, svētajos rakstos, kā arī tad, ja vārdam ir iespējami vairāki lasīšanas varianti.
* Galotne, kas netiek izrunāta pirms pieturzīmēm, šeit un turpmāk likta kvadrātiekavās.
Arābu vidū literārā arābu valoda ir pazīstama kā fusha (al-fusḥā – الفُصْحى). Rietumu pasaulē un valodnieku vidū to dēvē par klasisko arābu valodu vai standarta arābu valodu (SAV). Arābu valodniecībā izšķir klasisko arābu valodu un mūsdienu standarta jeb literāro arābu valodu, kā arī reģionālos dialektus un sarunvalodas varietātes.
Pirmā atsauce uz arābiem, ko varētu uzskatīt par arābu valodas runātājiem, ir datēta ar 8. gs. p.m.ē., lai gan arābu cilšu nosaukumi ir pieminēti vēl agrāk. Klasiskā arābu valoda veidojās uz Arābijas pussalas cilšu dialektu pamata, tiem mijiedarbojoties un saplūstot. Tās standartizācijā īpaša nozīme bija Korānam un pirmsislāma dzejai. Agrīnā islāma periodā, kad arābu valoda izplatījās plašā teritorijā, rakstiskās valodas standartizācija turpinājās, un klasiskā arābu valoda kļuva īpaši nozīmīga administrācijā, reliģijā un literatūrā.
Mūsdienu standarta jeb literārā arābu valoda (SAV; angļu Modern Standard Arabic, MSA) ir mūsdienu standartizēta arābu valodas rakstu un formālās saziņas varietāte, kas vēsturiski izveidojusies uz klasiskās arābu valodas pamata. Tās leksika un izteiksmes līdzekļi ir papildināti atbilstoši mūsdienu sabiedrības, zinātnes, administrācijas un plašsaziņas līdzekļu vajadzībām. To māca skolās un izmanto rakstiskajā saziņā, kā arī formālā runā, tostarp valdības, izglītības, zinātnes, plašsaziņas līdzekļu un literatūras jomā.
Lai gan mūsdienu standarta arābu valodu plaši saprot arābu pasaulē, tā parasti netiek lietota kā ikdienas sarunvaloda. Pirmsislāma laikos arābu valoda tradicionāli ir bijusi dialektiski daudzveidīga. Šī daudzveidība saglabājās un turpināja pieaugt pēc arābu-islāma ekspansijas. Pēc islāma rašanās 7. gs. arābu valoda strauji izplatījās ārpus Arābijas pussalas, līdz ar to tā nonāca saskarē ar daudzām vietējām valodām. Tā rezultātā arābu valodā runājošajās valstīs ir parādījušās dažādas arābu sarunvalodas varietātes. Tradicionāli izšķir, piemēram, Irākas, Ēģiptes, Levantes un Magribas (Ziemeļrietumāfrikas) dialektus, taču atšķirības pastāv arī vienas valsts ietvaros – dažādās provincēs, pilsētās vai arī starp pilsētu un tās laukiem. Arābu pasaules dialektiem ir daudz līdzību, īpaši pamatvārdu krājumā, tomēr tie atšķiras no literārās valodas leksikas, fonētikas un gramatikas ziņā.
Saziņā starp dažādu arābu sarunvalodas varietāšu runātājiem atkarībā no situācijas var tikt izmantoti mūsdienu standarta arābu valodas elementi, kā arī runātāju savstarpēji pielāgotas sarunvalodas formas. Formālākās saziņas situācijās starp dažādu reģionu runātājiem nozīmīga ir mūsdienu standarta arābu valoda. Atsevišķos reģionos un sociālajās grupās saziņā nozīmīga loma ir arī angļu vai franču valodai; īpaši izteikta franču valodas ietekme ir arābu valodas varietātēs Ziemeļāfrikā, kur vēsturisku un sociolingvistisku apstākļu dēļ pastāv plaša franču un arābu valodas saskare.
Šie dažādie dialekti pastāv līdzās mūsdienu literārajai arābu valodai. Tas nozīmē, ka lielākā daļa arābu piedzīvo diglosiju, kur sociolingvistiskais konteksts nosaka, kura no valodas varietātēm tiek izmantota konkrētajā saziņas situācijā. Mūsdienu literārā arābu valoda ir oficiālās, rakstiskās un formālās saziņas valoda, apgūta izglītības sistēmu ietvaros, savukārt vietējie dialekti ir neoficiāli, galvenokārt mutvārdu sarunā lietoti un apgūti kā pirmā valoda. Mūsdienu literārā arābu valoda tiek izmantota kā politikas, izglītības, mediju un literatūras valoda, savukārt dialekts tiek izmantots ikdienas saziņai. Mūsdienās izklaides industrijā un sociālo mediju telpā arvien lielāku nozīmi iegūst dialekti.
Arābu valodai ir īpaša nozīme islāmā, jo Korāns, musulmaņu svētā grāmata, ir sacerēts klasiskajā arābu valodā. Islāma tradīcijā Korāns tiek uzskatīts par Allāha atklāsmi, bet tā arābu valodas teksts – ne tikai par autentisko un autoritatīvo formu, bet arī par svētumu un arī literāru šedevru, ko nav iespējams atdarināt vai pilnībā iztulkot. Korāna valodai un stilam islāmā ir īpaša reliģiska un kultūras nozīme, un Korāna teksta neatdarināmība ir viena no klasiskās islāma teoloģijas un literatūras tradīcijas tēmām. Klasiskā arābu valoda tiek izmantota nozīmīgākajos musulmaņu reliģiskajos rituālos, tostarp ikdienas obligātajās lūgšanās (arī nearābu kopienās). Musulmaņi, kuriem arābu valoda nav dzimtā, apgūst to dažādā līmenī reliģiskiem un rituāliem mērķiem, piemēram, klasisko arābu valodu Korāna lasīšanai oriģinālā vai lūgšanu tekstu izpratnei. Arābu valodas izplatība vēsturiski bija cieši saistīta ar reliģijas izplatību islāma ekspansijas laikā, un reliģiskais, kā arī ar to saistītais juridiskais un administratīvais lietojums bija viens no būtiskākajiem faktoriem klasiskās arābu valodas saglabāšanā un izplatībā musulmaņu pasaulē. Mūsdienu standarta arābu valoda tiek izmantota arī saziņā starp dažādu arābu un nearābu izcelsmes musulmaņu kopienu pārstāvjiem, īpaši formālā, reliģiskā un izglītības kontekstā.
Literārajā arābu valodā izšķir trīs īsos patskaņus un trīs garos patskaņus, kas fonētiski daļēji atbilst latviešu valodas patskaņiem (a, u, i, ā, ū, ī). Arābu valodas dialektos sastopami arī citi patskaņi, kuru nav literārajā valodā. Piemēram, Levantes dialektā šaurais e, ē var tikt izrunāts a, ā vietā, un o, ō var tikt izrunāts u, ū vietā. Literārajā arābu valodā ir divi divskaņi: ai un au.
Literārajā arābu valodā ir līdzskaņi, kas atbilst (pilnībā vai daļēji) latviešu valodas skaņām: b, t, d, dž, r, z, s, š, f, k, m, n, h, j. Daži līdzskaņi ir līdzīgi citu indoeiropiešu valodu skaņām: w (و) – angļu valodā were, was; ẖ (خ) – vācu valodā nach; ḏ (ذ) – angļu valodā the, there; ṯ (ث) – angļu valodā think; ġ (غ) – franču valodā Paris.
Citi līdzskaņi arābu valodā ir ļoti atšķirīgi no latviešu valodas skaņām:
- uzsvērtie līdzskaņi ṣ (ص), ḍ (ض), ṭ (ط), ẓ (ظ), kā arī tām izrunas ziņā līdzīgais uvulārais eksplozīvais līdzskanis q (ق); šīm skaņām latviešu valodā nav tiešu ekvivalentu, tās var aptuveni atdarināt, ja ļoti uzsvērti un saspringti izrunā zilbes sō, dō, tō, zō, kō;
- ḥ (ح) ir nebalsīgs līdzskanis, ko artikulē rīkles dziļumā;
- hamza (ء) ir līdzskanis, ko veido īsa nebalsīga balss saišu sakļaušanās; latviešu valodā līdzīga skaņa var parādīties pirms īsā patskaņa vārda sākumā;
- ʿain (ع) ir balsīgs līdzskanis, ko artikulē rīkles dziļumā, un kam latviešu valodā nav tieša ekvivalenta.
Noteiktā artikula al (ال) izruna ir atkarīga no tā vārda pirmā burta, pirms kura atrodas artikuls. Ja vārda pirmais burts ir mēness burts, l skaņa artikulā tiek izrunāta. Piemērs: al-qamar (القَمَر – mēness). Ja vārda pirmais burts ir saules burts, l netiek izrunāts, bet vārda pirmais burts tiek dubultots (notiek l asimilācija). Piemērs: aš-šams (الشَّمْس – saule).
Mēness burti: أ، ب، ج، ح، خ، ع، غ، ف، ق، ك، م، هـ، و، ي.
Saules burti: ت، ث، د، ذ، ر، ز، س، ش، ص، ض، ط، ظ، ل، ن.
Literārajā arābu valodā izšķir vaļējas zilbes (līdzskanis + patskanis) un slēgtas zilbes (līdzskanis + patskanis + līdzskanis), kā arī garās un īsās zilbes (atkarībā no patskaņa garuma). Ja vārdā ir garais (dubultais) līdzskanis, tad zilbes robeža atrodas šī līdzskaņa vidū un to sadala. Piemērs: قِطّة (qiṭ-ṭa – kaķis). Zilbes, kuras satur garu patskani vai beidzas ar līdzskani, sauc par smagajām. Uzsvars parasti ir uz smagajām zilbēm. Divzilbju vārdos uzsvars parasti ir uz smagās zilbes. Trīszilbju un garākos vārdos uzsvars nevar būt uz pēdējās zilbes. Parasti tas ir uz pēdējās smagās zilbes, taču, ja neviena no pēdējām divām zilbēm nav smaga, tas ir uz trešās zilbes no beigām. Artikuls vienmēr ir neuzsvērts. Īsi palīgvārdi teikumā var būt neuzsvērti.
Mūsdienu standarta arābu valodas gramatika lielā mērā saglabā klasiskās arābu valodas gramatisko sistēmu, kas tika aprakstīta jau 8. gs. beigu gramatiķa Sībaveja (sībawaj – سيبَوَيه) darbos. Tas liecina par klasiskās arābu valodas gramatiskās sistēmas relatīvi stabilu saglabāšanos.
Vārda pamatā ir trīs pamatlīdzskaņi (var būt arī četri) – sakneņi, kas veido vārda pamatnozīmi.
Tabula 3. Vārdi, atvasināti no sakneņiem k-t-b ك-ت-ب (sakneņu trijotnes ekvivalents latviešu valodā: sakne -rakst-)
| Arābu valodā | Zinātniskā transliterācija | Latviešu valodā |
| كَتَبَ | kataba | viņš rakstīja |
| تَكْتُبُ | taktubu | viņa raksta |
| كَتَّبَ | kattaba | viņš lika (kādam) rakstīt |
| كِتاب | kitāb | grāmata (“tas, kas tika uzrakstīts”) |
| كِتابَة | kitāba | rakstīšana |
| كاتِب | kātib | rakstītājs / rakstnieks |
| كُتِبَ | kutiba | tas tika uzrakstīts |
Arābu valodas vārdšķiras iespējams iedalīt divās grupās: patstāvīgie vārdi (lietvārdi, īpašības vārdi, skaitļa vārdi, vietniekvārdi, apstākļa vārdi) un palīgvārdi (partikulas, prievārdi, saikļi).
Lietvārdus iedala sugas vārdos un īpašvārdos. Sugas vārdiem iespējami trīs formu veidi: noteiktais, nenoteiktais un saistītais. Nenoteikto formu parasti veido, pievienojot lietvārdam tanvīna galotni (sk. Tabulu 2), un to lieto, ja nosauc nenoteiktu, jebkuru runātājam nezināmu priekšmetu, dzīvu būtni, dabas parādību utt. Noteikto formu lieto, ja nosauc priekšmetu, dzīvu būtni, dabas parādību, kas runātājam ir zināms. To veido, atmetot tanvīna galotni un pievienojot lietvārdam noteikto artikulu -al (ال). Saistītajā formā lietvārds ir bez tanvīna un bez noteiktā artikula, un šo formu lieto, ja lietvārds ir ģenitīva konstrukcijas sastāvā.
Īpašvārdi nosauc konkrētu priekšmetu vai dzīvu būtni, un tie ir noteiktie lietvārdi. Īpašvārdus atpazīst pēc to nozīmes, jo lielo burtu arābu valodā nav.
Literārajā arābu valodā izšķir sieviešu un vīriešu dzimtes lietvārdus. Parasti var atpazīt sieviešu dzimtes lietvārdus pēc galotnes ـة, ko sauc tāʾ marbūṭa (تاء مَرْبوطة) un parasti lieto sieviešu dzimtes lietvārdu beigās. Dažus sieviešu dzimtes vārdus raksta bez raksturīgās ـة galotnes, un dzimte tiek noteikta pēc valodas lietojuma tradīcijas.
Literārajā arābu valodā izšķir vienskaitli, divskaitli un daudzskaitli. Divskaitli veido, aizstājot lietvārda vienskaitļa formas galotni -u vai -un ar -ān[i]. Divskaitlis ir lokāms.
Izšķir veselās (regulārās) un lauztās daudzskaitļa formas. Regulārās daudzskaitļa formas veido daļai vīriešu dzimtes lietvārdu, kas apzīmē personas, mainot vienskaitļa nenoteiktās formas nominatīva galotni -[un] pret -ūn[a], un daļai sieviešu dzimtes lietvārdu, mainot galotni -a[tun] pret -āt[un]. Neregulārās daudzskaitļa formas veido ar iekšējo fleksiju, un katram lietvārdam atbilstošā lauztā daudzskaitļa forma jāiegaumē. Vienam lietvārdam var būt vairākas daudzskaitļa formas, kas dažkārt atšķiras ar nozīmes niansēm.
Literārajā arābu valodā ir trīs locījumi: nominatīvs, ģenitīvs un akuzatīvs. Locījumu norāda vārda galotne. Akuzatīvu galvenokārt lieto, lai norādītu darbības objektu. Ģenitīvu lieto, lai norādītu piederību, kā arī pēc prievārdiem.
Īpašības vārdi nosauc priekšmeta, dzīvās būtnes vai dabas parādības pazīmi. Īpašības vārdus saskaņo ar attiecīgo lietvārdu dzimtē, skaitlī, formā (noteiktajā vai nenoteiktajā), kā arī locījumā. Īpašības vārds parasti seko lietvārdam. Ar dzīvnieku vai priekšmetu nosaukumiem daudzskaitlī lieto tikai īpašības vārda sieviešu dzimtes vienskaitļa formu.
Literārajā arābu valodā izšķir patstāvīgos un pievienotos jeb enklītiskos vietniekvārdus. Patstāvīgajiem vietniekvārdiem ir tikai nominatīva forma. Ģenitīvā un datīvā lieto enklītiskos vietniekvārdus. Vietniekvārdi ir nelokami vārdi. Arābu valodā netiek nošķirti formālie un neformālie otrās personas vietniekvārdi. Personu vietniekvārdus viņš (huwa –هُوَ) un viņa (hija – هِيَ) attiecina gan uz dzīvām būtnēm, gan uz priekšmetiem. Sieviešu dzimtes vienskaitļa vietniekvārdu viņa (هِيَ) attiecina arī uz priekšmetiem vai dzīvniekiem daudzskaitlī.
Darbības vārdiem izšķir divus laikus: pabeigtais (pagātne) un nepabeigtais (tagadne / tuvākā nākotne). Darbības vārdus lieto vienskaitlī, divskaitlī un daudzskaitlī vīriešu un sieviešu dzimtē. Arābu darbības vārda forma ietver personas un skaitļa gramatisko informāciju, tādēļ to tulko kā latviešu darbības vārda un vietniekvārda savienojumu. Piemēri: أَكَلَ (ʾakala – viņš ēda), أَكَلَتْ (ʾakalat – viņa ēda). Kā darbības vārda nenoteiksmes formas ekvivalents arābistikas studijās parasti tiek lietota strukturāli visvienkāršākā vīriešu dzimtes trešās personas vienskaitļa pabeigtā laika forma, piemēram, أَكَلَ (ʾakala – viņš ēda). Nepabeigtā laika un pavēles formas iespējams atvasināt no pabeigtā laika formas, taču gramatiskie likumi ir sarežģīti, tādēļ iesācējiem ieteicams šīs trīs formas iegaumēt. Arābu valodā izšķir vairākas darbības vārdu pamatgrupas, kuras konjugē atšķirīgi: veselie darbības vārdi (kuriem visi sakneņi ir līdzskaņi); veselie darbības vārdi ar dubultotu sakneni; veselie darbības vārdi, kuri satur līdzskani hamza (konjugācija atšķiras, ja hamza ir pirmais, otrais vai trešais saknenis); “vājie” darbības vārdi, kuri satur garos patskaņus kā vienu no sakneņiem (konjugācija atšķiras, ja pirmais, otrais vai trešais saknenis ir vājš). Iesācējiem ieteikts lietot konjugēšanas tabulas.
Arābu valodā vārdu secība teikumā ir stingrāk noteikta nekā latviešu valodā. Izšķir divas teikuma pamatformas:
- lietvārda teikums, kas sastāv no mubtadaʾ (مُبْتَدَأ – teikuma priekšmets) un ẖabar (خَبَر – “ziņa” jeb jaunā informācija par teikuma priekšmetu);
- darbības vārda teikums, kurš sākas ar darbības vārdu. Darbības vārda teikumu lieto, ja galvenais, par ko vēlas vēstīt runātājs, ir veiktā darbība.
Tāpat kā latviešu valodā, arābu valodā izšķir stāstījuma, izsaukuma un jautājuma teikumus.
Multivide
Uzraksts arābu un angļu valodā “Ēģiptes Arābu Republika. Laipni lūgti” netālu no Izraēlas–Ēģiptes robežpārejas punkta pie Tabas Ēģiptē. 28.07.2015.
Tabula 2. Diakritiskās zīmes arābu rakstībā*
Autora ieteiktie papildu resursi
Ieteicamā literatūra
Ingrīda Kleinhofa, Sausana Hašaba "Arābu valoda". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/-ar%C4%81bu-valoda (skatīts 29.08.2026)