Svarīgākās gramatiskās iezīmes Mūsdienu standarta arābu valodas gramatika lielā mērā saglabā klasiskās arābu valodas gramatisko sistēmu, kas tika aprakstīta jau 8. gs. beigu gramatiķa Sībaveja (sībawaj – سيبَوَيه) darbos. Tas liecina par klasiskās arābu valodas gramatiskās sistēmas relatīvi stabilu saglabāšanos.
Vārda pamatā ir trīs pamatlīdzskaņi (var būt arī četri) – sakneņi, kas veido vārda pamatnozīmi.
Tabula 3. Vārdi, atvasināti no sakneņiem k-t-b ك-ت-ب (sakneņu trijotnes ekvivalents latviešu valodā: sakne -rakst-)
| Arābu valodā | Zinātniskā transliterācija | Latviešu valodā |
| كَتَبَ | kataba | viņš rakstīja |
| تَكْتُبُ | taktubu | viņa raksta |
| كَتَّبَ | kattaba | viņš lika (kādam) rakstīt |
| كِتاب | kitāb | grāmata (“tas, kas tika uzrakstīts”) |
| كِتابَة | kitāba | rakstīšana |
| كاتِب | kātib | rakstītājs / rakstnieks |
| كُتِبَ | kutiba | tas tika uzrakstīts |
Lietvārdus iedala sugas vārdos un īpašvārdos. Sugas vārdiem iespējami trīs formu veidi: noteiktais, nenoteiktais un saistītais. Nenoteikto formu parasti veido, pievienojot lietvārdam tanvīna galotni (sk. Tabulu 2), un to lieto, ja nosauc nenoteiktu, jebkuru runātājam nezināmu priekšmetu, dzīvu būtni, dabas parādību utt. Noteikto formu lieto, ja nosauc priekšmetu, dzīvu būtni, dabas parādību, kas runātājam ir zināms. To veido, atmetot tanvīna galotni un pievienojot lietvārdam noteikto artikulu -al (ال). Saistītajā formā lietvārds ir bez tanvīna un bez noteiktā artikula, un šo formu lieto, ja lietvārds ir ģenitīva konstrukcijas sastāvā.
Īpašvārdi nosauc konkrētu priekšmetu vai dzīvu būtni, un tie ir noteiktie lietvārdi. Īpašvārdus atpazīst pēc to nozīmes, jo lielo burtu arābu valodā nav.
Literārajā arābu valodā izšķir sieviešu un vīriešu dzimtes lietvārdus. Parasti var atpazīt sieviešu dzimtes lietvārdus pēc galotnes ـة, ko sauc tāʾ marbūṭa (تاء مَرْبوطة) un parasti lieto sieviešu dzimtes lietvārdu beigās. Dažus sieviešu dzimtes vārdus raksta bez raksturīgās ـة galotnes, un dzimte tiek noteikta pēc valodas lietojuma tradīcijas.
Literārajā arābu valodā izšķir vienskaitli, divskaitli un daudzskaitli. Divskaitli veido, aizstājot lietvārda vienskaitļa formas galotni -u vai -un ar -ān[i]. Divskaitlis ir lokāms.
Izšķir veselās (regulārās) un lauztās daudzskaitļa formas. Regulārās daudzskaitļa formas veido daļai vīriešu dzimtes lietvārdu, kas apzīmē personas, mainot vienskaitļa nenoteiktās formas nominatīva galotni -[un] pret -ūn[a], un daļai sieviešu dzimtes lietvārdu, mainot galotni -a[tun] pret -āt[un]. Neregulārās daudzskaitļa formas veido ar iekšējo fleksiju, un katram lietvārdam atbilstošā lauztā daudzskaitļa forma jāiegaumē. Vienam lietvārdam var būt vairākas daudzskaitļa formas, kas dažkārt atšķiras ar nozīmes niansēm.
Literārajā arābu valodā ir trīs locījumi: nominatīvs, ģenitīvs un akuzatīvs. Locījumu norāda vārda galotne. Akuzatīvu galvenokārt lieto, lai norādītu darbības objektu. Ģenitīvu lieto, lai norādītu piederību, kā arī pēc prievārdiem.
Īpašības vārdi nosauc priekšmeta, dzīvās būtnes vai dabas parādības pazīmi. Īpašības vārdus saskaņo ar attiecīgo lietvārdu dzimtē, skaitlī, formā (noteiktajā vai nenoteiktajā), kā arī locījumā. Īpašības vārds parasti seko lietvārdam. Ar dzīvnieku vai priekšmetu nosaukumiem daudzskaitlī lieto tikai īpašības vārda sieviešu dzimtes vienskaitļa formu.
Literārajā arābu valodā izšķir patstāvīgos un pievienotos jeb enklītiskos vietniekvārdus. Patstāvīgajiem vietniekvārdiem ir tikai nominatīva forma. Ģenitīvā un datīvā lieto enklītiskos vietniekvārdus. Vietniekvārdi ir nelokami vārdi. Arābu valodā netiek nošķirti formālie un neformālie otrās personas vietniekvārdi. Personu vietniekvārdus viņš (huwa –هُوَ) un viņa (hija – هِيَ) attiecina gan uz dzīvām būtnēm, gan uz priekšmetiem. Sieviešu dzimtes vienskaitļa vietniekvārdu viņa (هِيَ) attiecina arī uz priekšmetiem vai dzīvniekiem daudzskaitlī.
Darbības vārdiem izšķir divus laikus: pabeigtais (pagātne) un nepabeigtais (tagadne / tuvākā nākotne). Darbības vārdus lieto vienskaitlī, divskaitlī un daudzskaitlī vīriešu un sieviešu dzimtē. Arābu darbības vārda forma ietver personas un skaitļa gramatisko informāciju, tādēļ to tulko kā latviešu darbības vārda un vietniekvārda savienojumu. Piemēri: أَكَلَ (ʾakala – viņš ēda), أَكَلَتْ (ʾakalat – viņa ēda). Kā darbības vārda nenoteiksmes formas ekvivalents arābistikas studijās parasti tiek lietota strukturāli visvienkāršākā vīriešu dzimtes trešās personas vienskaitļa pabeigtā laika forma, piemēram, أَكَلَ (ʾakala – viņš ēda). Nepabeigtā laika un pavēles formas iespējams atvasināt no pabeigtā laika formas, taču gramatiskie likumi ir sarežģīti, tādēļ iesācējiem ieteicams šīs trīs formas iegaumēt. Arābu valodā izšķir vairākas darbības vārdu pamatgrupas, kuras konjugē atšķirīgi: veselie darbības vārdi (kuriem visi sakneņi ir līdzskaņi); veselie darbības vārdi ar dubultotu sakneni; veselie darbības vārdi, kuri satur līdzskani hamza (konjugācija atšķiras, ja hamza ir pirmais, otrais vai trešais saknenis); “vājie” darbības vārdi, kuri satur garos patskaņus kā vienu no sakneņiem (konjugācija atšķiras, ja pirmais, otrais vai trešais saknenis ir vājš). Iesācējiem ieteikts lietot konjugēšanas tabulas.
Arābu valodā vārdu secība teikumā ir stingrāk noteikta nekā latviešu valodā. Izšķir divas teikuma pamatformas:
- lietvārda teikums, kas sastāv no mubtadaʾ (مُبْتَدَأ – teikuma priekšmets) un ẖabar (خَبَر – “ziņa” jeb jaunā informācija par teikuma priekšmetu);
- darbības vārda teikums, kurš sākas ar darbības vārdu. Darbības vārda teikumu lieto, ja galvenais, par ko vēlas vēstīt runātājs, ir veiktā darbība.
Tāpat kā latviešu valodā, arābu valodā izšķir stāstījuma, izsaukuma un jautājuma teikumus.