Daļa no atmosfērā esošā CO2 izšķīst ūdens virsējā slānī. Izšķīdušais CO2 reaģē ar ūdens molekulām un veido ogļskābi (H2CO3) [1], kas savukārt daļēji disociē un veido hidrogēnkarbonātus (HCO3-) un ūdeņraža jonus [2]. Brīvie ūdeņraža joni samazina ūdens pH, un ūdens kļūst skābāks.
Daļa no brīvajiem ūdeņraža joniem reaģē ar ūdenī esošajiem karbonātjoniem (CO32-), veidojot hidrogēnkarbonātus. Šī reakcija nepalielina ūdens skābumu, bet gan samazina ūdens organismiem pieejamo karbonātjonu saturu, kas ir svarīgi gliemju čaulu un citu organismu skeletu veidošanai. Tāpat, samazinoties karbonātjonu koncentrācijai okeāna ūdenī, pavājinās karbonātu bufersistēmas spēja neitralizēt papildu ūdeņraža jonus, padarot okeānu jutīgāku pret turpmākām pH izmaiņām.
Kopš 2001. gada pasaules okeāna virsmas ūdens pH līmenis samazinās vidēji par 0,0017 vienībām gadā, kas liecina par nepārtrauktu okeāna paskābināšanos.
Atmosfēra un virszemes ūdeņu augšējais slānis veido savstarpēji saistītu, dinamisku sistēmu, kurā nepārtraukti notiek CO2 apmaiņa starp ūdens vidi un atmosfēru. Pie nemainīgām CO2 koncentrācijām atmosfērā iestājas līdzsvars. Ja CO2 koncentrācija atmosfērā pieaug, esošais līdzsvars tiek izjaukts, ūdenī izšķīst papildu CO2 un tiek sasniegts jauns līdzsvara stāvoklis. Kopš industriālās revolūcijas sākuma CO2 koncentrācija atmosfērā ir ievērojami pieaugusi, galvenokārt fosilā kurināmā (naftas, ogļu un dabasgāzes) izmantošanas un zemes lietojuma maiņas rezultātā (mežu izciršana). Salīdzinājumā ar pirmsindustriālo laikmetu, kad 1750. gadā CO2 koncentrācija atmosfērā bija 280 miljonās daļas (parts per million, ppm), mūsdienās tā ir sasniegusi 420–430 ppm, pieaugot par aptuveni 50 %. Okeāns uzņem aptuveni 30 % no cilvēka darbības radītajām CO2 emisijām, tādēļ, palielinoties CO2 koncentrācijai atmosfērā, pieaug arī tā daudzums okeāna ūdeņos. Piemēram, pH vērtības samazināšanās par vienu vienību nozīmē desmitkārtīgu ūdeņraža jonu koncentrācijas pieaugumu, tādēļ šķīdums ar pH 4 ir desmit reizes skābāks nekā šķīdums ar pH 5 un simts reizes skābāks nekā šķīdums ar pH 6.
CO2 ūdenī galvenokārt nonāk no atmosfēras, taču neliels daudzums tiek pienests arī fotosintēzes un elpošanas ceļā. Aļģes un citi primārie producenti uzņem CO2 un izmanto to organisku savienojumu sintēzē, ko pēc tam kā barību izmanto zooplanktons un citi ūdens organismi. Daļēji CO2 atkal atbrīvojas, organismiem elpojot, vai tad, kad tie iet bojā un notiek organisko vielu sadalīšanās process.