Vidējo dzeni, kas ir salīdzinoši nesens ienācējs Latvijas faunā, uzskata par Eiropas pirmatnējo platlapju mežu reliktu. Tas pārtiek no bezmugurkaulniekiem un ligzdo paša kaltos koku dobumos.

Vidējo dzeni aprakstīja Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā, dodot tam zinātnisko nosaukumu Picus medius. 1816. gadā Karls Ludvigs Kohs (Carl Ludwig Koch) to pārvietoja uz Dendrocopos ģinti, bet pēdējos 30 gados tas ticis iekļauts arī Picoides, Dendropicos un Leiopicus ģintīs. Šobrīd vidējais dzenis iekļauts atjaunotajā Dendrocoptes ģintī, ko 1863. gadā aprakstīja Žans Kabaniss (Jean Cabanis) un Ferdinands Heine (Ferdinand Heine). Ģints nosaukums veidots no sengrieķu valodas vārdiem δένδρον, dendron ‘koks’ un κόπος, kopos ‘sist’, ‘cirst’. Sugas nosaukums medius jeb ‘vidējais’ veidots no latīņu valodas vārda. Izdala četras pasugas. Latvijā sastopama nominālā pasuga D. m. medius.

Ķermeņa garums ir 20–22 cm. Mazāks par dižraibo dzeni, ar salīdzinoši īsu, slaidu knābi un gaišu seju. Melnais laukums kakla sānos nav savienots ne ar knābja pamatni (izņemot jaunos putnus), ne ar pakauša melnumu. Mugura melna, uz spārniem plecu daļā balti laukumi. Galvas virsa sarkana abiem dzimumiem, tēviņiem tā ir košāka un sarkanais sniedzas tālāk pakauša daļā. Satraukumā galvas virsas spalvas saslien cekulā. Sānu un vēdera krāsa no gaiši dzeltenīgas krūšu rajonā pakāpeniski pāriet rozā. Arī zemaste ir rozā un krasi neatšķiras no vēdera krāsojuma. Sāni ar tumšām, vertikālām svītriņām. Jaunajiem putniem sarkana ir tikai galvas virsas priekšējā daļa.

Pavasarī teritorijas izziņošanai kalpo samērā lēna stieptu saucienu virkne “vēēk, vēēk, vēēk”, ko izdod abi dzimumi. Bungo ļoti reti un tikai nedaudzi indivīdi. Tarkšķi mēdz būt ļoti dažādi, bez stingri noteikta “raksta”. Visās sezonās biežāk lietotais sauciens ir ātrs “kik-kekekeke”, kurā pirmā zilbe ir vairāk uzsvērta par pārējām. Nesen izšķīlušies mazuļi dobumā klusi čirkst. Paaugušies mazuļi dzirdami gandrīz nepārtraukti, tomēr visumā ir klusāki nekā dižraibā dzeņa mazuļi.

Vidējais dzenis apdzīvo vecus lapu koku mežus, kurus veido koku sugas ar raupju, dziļi rievotu mizu: ozoli, skābarži, oši. Nereti putni sastopami arī periodiski applūstošos mežos, kur aug melnalkšņi un ir daudz atmirušas koksnes. Retāk ligzdo ļoti vecos dižskābaržu mežos bez ozolu piejaukuma. Izvēlas skrajas, labi izgaismotas audzes ar lielu koku sugu daudzveidību. Ligzdo arī parkos, kapsētās un vecos augļu dārzos.

Nometnieks. Ligzdo koku dobumos, kurus parasti katru gadu aprīlī kaļ no jauna. Dobumus kaļ nokaltušos kokos un stumbeņos vai arī dzīvu koku nokaltušajās daļās. Koku sugas izvēlas atkarībā no to pieejamības, tomēr daudz biežāk nekā citas dzeņu sugas ligzdo ozolos, reizēm arī resnos ozolu zaros. Bieži izvēlas arī apses, alkšņus, bērzus u. c. koku sugas. Par ligzdas materiālu kalpo tikai pēc kalšanas dobumā atstātās skaidas. Dējumā visbiežāk 5–6 baltas olas, perē 10–14 dienas. Dobuma kalšanā un perēšanā piedalās abi pieaugušie putni. Naktis ligzdas dobumā pavada tēviņš. Jaunie putni atstāj ligzdu 22–25 dienas pēc izšķilšanās, pieaugušie turpina tos barot aptuveni divas nedēļas pēc izvešanas.

Visu gadu pārtiek galvenokārt no bezmugurkaulniekiem. Bieži tās ir mazas vaboles vai to kāpuri, skudras, mušas, zirnekļi. Mazuļu barībā bieži dominē tauriņu kāpuri, kūniņas un pieaugušie indivīdi, bet vērojamas ļoti plašas variācijas barības sastāvā. Agri pavasarī nozīmīgs barības avots ir koku (kļavu, bērzu, liepu) sula. Barojas galvenokārt koku vainaga daļā, uzlasot kukaiņus no zariem vai izvelkot tos no mizas spraugām. Barību meklējot, pastāvīgi pārvietojas, ilgi vienā vietā neuzkavējas. Kaļ mazāk nekā citas raibo dzeņu sugas. Ļoti reti barojas uz zemes. Augu barību izmanto reti.

Ap 95 % populācijas ligzdo Eiropā. No Igaunijas ziemeļos līdz Grieķijai dienvidos un no Spānijas rietumos līdz Kaukāzam austrumos. Neliela daļa populācijas arī Āzijā – Turcijā, Irānā, Irākā un Sīrijā. Pasaules populācijas vērtējums ir 0,8–1,4 miljoni pieaugušu indivīdu.

Latvijā izplatība strauji paplašinājās 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā. Šobrīd vidējais dzenis piemērotos biotopos ir sastopams visā valsts teritorijā. Latvijas populācijas vērtējums ir 6000–13 000 pāru.

Eiropā kopš 1989. gada vērojams mērens skaita pieaugums. 20. gs. 80. gadu sākumā labi dokumentēta vidējā dzeņa izmiršana Zviedrijā, lai gan atsevišķi putni tur novēroti arī vēlāk. Tajā pašā laikā notika strauja ekspansija areāla ziemeļaustrumu daļā, arī visā Baltijā.

Latvijā pirmais zināmais vidējā dzeņa novērojums datēts ar 1923. gada martu. Pilsblīdenē iegūtais indivīds bija nonācis Skolu muzeja kolekcijā un kļūdaini noteikts par dižraibo dzeni. Kļūdu 1948. gadā atklāja Harijs Mihelsons, sugas klātbūtni Latvijā konstatējot retrospektīvi. Regulāri novērojumi dabā kopš 1979. gada. Ligzdošana Latvijā pirmoreiz pierādīta 1985. gadā, bet jau 1994. gadā ligzdotāju skaita vērtējums bija 1500–2000 pāru. Ekspansija ziemeļu virzienā turpinājās arī vēlāk. Kopš 2005. gada skaita pārmaiņu tendence Latvijā ir neskaidra.

Galvenais apdraudējums ir vecu platlapu koku, īpaši ozolu, mežu izciršana, kas veicina dzīvotņu fragmentāciju. Atsevišķu ļoti vecu lapu koku un mirušās koksnes aizvākšana mežu apsaimniekošanas procesā pazemina biotopu piemērotību.

Vidējais dzenis ir vecu, daudzveidīgu, bioloģiski vērtīgu lapu koku mežu indikators. Biežāk nekā citas dzeņu sugas sastopams pilsētu parkos. Ziemā apmeklē putnu barotavas.

Vidējais dzenis ir iekļauts Eiropas Savienības Putnu direktīvas I pielikumā, Latvijas īpaši aizsargājamo putnu sugu sarakstā un Bernes konvencijas II pielikumā.