Deivids Loids Džordžs bija Lielbritānijas premjerministrs (1916–1922), Liberālās partijas (Liberal Party) politiķis ar plašu reformu programmu. Viens no nozīmīgākajiem Pirmā pasaules kara perioda valstsvīriem ar starptautisku lomu. Piedaloties Parīzes miera konferencē, bija viens no pēckara starptautiskās kārtības dibinātājiem.

Tēvs Viljams Džordžs (William George) bija skolotājs, kurš mira gadu pēc dēla dzimšanas, māte Elizabete Loida Džordža (Elizabeth Lloyd George). Mātei pārceļoties uz Velsu, mācījās vietējā pamatskolā, vēlāk apguva izglītību mājmācības un pašmācības ceļā tēvoča vadībā, 1884. gadā nokārtoja jurista (solicitor) eksāmenu.

Precējies (1888–1941) ar Mārgaritu Loidu Džordžu (Margaret Lloyd George, dzimusi Ouena, Owen), kura bija ietekmīga sabiedriska darbiniece un aktīviste. Laulībā bija pieci bērni, vairākiem no viņiem bija nozīme Lielbritānijas politikā un sabiedriskajā dzīvē.

Kopš 1890. gada parlamenta deputāts no Velsas, saglabājot mandātu no sava apgabala 55 gadus, bija Velsas un velsiešu interešu aizstāvis. Kopš 1905. gada ieņēma dažādus ministru amatus, no kuriem nozīmīgākais bija finanšu ministra amats (Chancellor of the Exchequer, 1908–1915) Henrija Kembela-Banermena (Henry Campbell-Bannerman) un no 1908. gada Herberta Askvita (Herbert Henry Asquith) valdībā. Pirmā pasaules kara apstākļos augstu vērtēts munīcijas ministrs (1915–1916) un kara ministrs (1916). Kā finanšu ministrs atbalstīja asas politiskas domstarpības izsaukušo Tautas budžetu (People’s Budget) ar nodokļu paaugstinājumu lielajiem zemes īpašniekiem un aizsardzības un sociālo programmu attīstību. Reformu ietvaros tika pieņemts pirmais Vecuma pensiju likums (1908) un Nacionālās apdrošināšanas likums (1911), kas radīja veselības apdrošināšanas sistēmu strādniekiem, bet plašākā nozīmē reformas lika pamatus modernajai britu labklājības valstij. Politiskās cīņas par Tautas budžetu noveda pie ārkārtas vēlēšanām 1910. un 1911. gadā, Parlamenta likuma, kas atņēma Lordu palātai (House of Lords) tiesības ietekmēt budžeta un nodokļu jautājumus. 1916. gadā izveidoja kara apstākļiem raksturīgu lielās koalīcijas valdību ar vienas liberāļu frakcijas (Koalīcijas liberāļi, Coalition Liberal), konservatīvo un Leiboristu partijas (Labour Party) atbalstu.

D. L. Džordža valdības galvenās problēmas bija militārās politikas jautājumi: karš Rietumu frontē Francijā, citās Eiropas frontēs un jūras karš. Pieauga premjerministra vara un pilnvaras. D. L. Džordžs valdības iekšienē izveidoja paša vadītu kara kabinetu piecu svarīgāko ministru sastāvā, tāds darbojās arī Otrā pasaules kara laikā. Tas nozīmēja varas koncentrāciju šaurākā lokā premjera vadībā. D. L. Džordžu nodarbināja pēckara izkārtojuma problēmas, bet viņa koncepcijas aizēnoja Vudro Vilsona (Woodrow Wilson) Četrpadsmit punktu plāns. Plaši izplatīts uzskats, ka V. Vilsona ideālisms bija pretrunā ar Eiropas līderu, it īpaši D. L. Džordža un Francijas premjerministra Žorža Klemanso (Georges Clemenceau), politiku. D. L. Džordžs atbalstīja ārlietu ministra Artūra Balfūra (Arthur Balfour) deklarāciju (Balfūra deklarācija, 1917) par ebreju “nacionālo mājvietu” Palestīnā.

Iekšpolitiski svarīgas bija kara ekonomikas problēmas un jautājumi par mobilizāciju un cilvēkresursu nodrošināšanu armijai. 1916. gada likums ieviesa obligāto karaklausību. 1918. gada divi reformu likumi paplašināja vēlētāju loku, tostarp piešķirot vēlēšanu tiesības daļai sieviešu un piešķirot sievietēm tiesības kandidēt parlamenta vēlēšanās. 1918. gada Izglītības likums noteica obligātu apmācību līdz 14 gadu vecumam, medicīniskas inspekcijas bērnu veselības kontrolei un nodrošinot atbalstu bērniem ar īpašām vajadzībām.

Tika izveidots kara propagandas aparāts, propagandējot patriotismu. Valstī valdīja pretvācu noskaņojums, pat britu karaļnams 1917. gadā nomainīja nosaukumu no vāciskās Saksijas-Koburgas un Gotas dinastijas (House of Saxe-Coburg and Gotha) uz Vindzoras dinastiju (House of Windsor). 1918. gada vēlēšanās D. L. Džordža koalīcija guva uzvaru.

Pēc kara D. L. Džordžs lielu daļu laika pavadīja Parīzes miera konferencē, lemjot pēckara Eiropas likteņus “lielā četrinieka” sapulcēs. Piedalījies Sabiedroto lielvalstu Augstākās padomes (angļu Supreme Council of the Allied Powers, franču La Conseil Supreme des Puissances alliees) sēdēs pēc kara. Risinājis Īrijas problēmu, kas pēc Īrijas neatkarības kara noveda pie Anglijas un Īrijas līguma un Īrijas valstiskuma izveidošanās 1922. gadā, Ziemeļīrijai paliekot Apvienotās Karalistes sastāvā. 1922. gadā Konservatīvā partija nolēma izstāties no koalīcijas un veidot konservatīvo valdību.

D. L. Džordža valdību attieksme pret Baltijas valstīm bija kopumā labvēlīga, tomēr piesardzīga. Baltijas valstu liktenis tika aplūkots kontekstā ar Krievijas nākotni, lielinieku nostiprināšanās nozīmēja atbalsta pieaugumu Baltijas valstīm. 1921. gada 26. janvāra Sabiedroto lielvalstu Augstākās padomes sēdē atbalstīja Latvijas un Igaunijas neatkarības atzīšanu de jure.

Starpkaru periodā D. L. Džordžs turpināja aktīvi darboties politikā, bija ietekmīgs Liberālās partijas politiķis, bet šajā periodā Leiboristu partija nomainīja liberāļus kā otra galvenā britu politiskās sistēmas partija.

D. L. Džordžs bija viens no nozīmīgākajiem lielvalstu vadītājiem Pirmā pasaules kara laikā un viens no Versaļas sistēmas veidotājiem. Ar viņa vārdu saistās Lielbritānijas un Sabiedroto uzvara Pirmajā pasaules karā. Iekšpolitiski bija pazīstams kā reformators, liberālu politisku, ekonomisku un sociālu pārmaiņu īstenotājs. D. L. Džordžs bija pēdējais liberāļu premjerministrs.

D. L. Džordžam 1945. gadā piešķirts grāfa (Earl Lloyd-George of Dwyfor) un vikonta (Viscount Gwynedd of Dwyfor) tituls. Apbalvots ar Britu Nopelnu ordeni (1919), Jeruzalemes Svētā Džona ordeni (1920), viņam piešķirta Francijas Goda Leģiona ordeņa augstākā pakāpe (1920) un Beļģijas Leopolda ordeņa augstākā pakāpe, apbalvots ar Igaunijas Brīvības Krusta ordeni (I šķira; 1925).

D. L. Džordža dzīve attēlota režisora Džona Hefina (John Heffin) BBC seriālā “Deivida Loida Džordža dzīve un laiks” (The Life and Times of David Lloyd George, 1981). Par D. L. Džordžu izveidota sērija BBC seriālā “Edvardieši” (The Edwardians, 1972–1973), kas veltīta 20. gs. sākuma britu politiķiem. D. L. Džordžs atveidots Džastina Hārdija (Justin Hardy) uzņemtajā BBC seriālā “37 dienas” (37 Days, 2014), kas attēlo laikaposmu, kad 1914. gadā izcēlās Pirmais pasaules karš.

D. L. Džordžam veltīta statuja (tēlnieki Viljams Goskoms Džons, William Goscombe John u. c.) 1921. gadā uzstādīta Kairnarvonā, Velsā. Londonā, Parlamenta laukumā D. L. Džordža bronzas statuja (tēlnieks Glinns Viljamss, Glynn Williams) tika uzstādīta 2007. gadā. Lanistumdvi atrodas Loida Džordža muzejs (The Lloyd George Museum). Loida Džordža vārdā nosaukts kalns Britu Kolumbijā, Kanādā.