Ineses Dumpes mākslinieciskā darbība aptver gan klasiskā baleta kanonu, gan spilgtus laikmetīgās horeogrāfijas darbus, tādus kā “Frančeska da Rimini” (Франческа да Римини, 1995), “Svētpavasaris” (Весна священная, 2001), “Sidraba šķidrauts” (2000), “Dzeltenais tango” (1998), “Čaikovskis” (Чайковский, 1998) un citus. Plaša vēriena, viegla un izsmalcināta dejotāja ar spilgtu skatuvisko individualitāti, viņa pārliecinoši un organiski transformējusi savu ampluā ‒ no trauslās Džuljetas līdz spožai un traģiskai senjorai Kapuleti, no pasaku princeses Marijas līdz Štālbauma kundzei, no Pelnrušķītes līdz pamātei un daudzām citām dramatiskām raksturlomām. Viņas mākslinieciskā darbība iezīmē spilgtu un daudzveidīgu ieguldījumu latviešu baleta attīstībā.
Inese Dumpe
Saistītie šķirkļi
Inese Dumpe. Ap 1995.–1997. gadu.
Satura rādītājs
Māte Dzirda Dumpe ‒ viesnīcas administratore. Dejas pamatus apguvusi Tramvaju un trolejbusu tresta baleta studijā Agates Jirgenas vadībā (1964‒1968). Mācījusies Rīgas 6. vidusskolā (1967‒1969), Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā (kopš 2020. gada Rīgas Baleta skola) un Emīla Dārziņa Speciālajā mūzikas vidusskolā (1969‒1977) pie pedagogiem Valentīnas Ušakovas, Valentīna Bļinova, Aleksandra Rumjanceva, Irēnas Strodes.
I. Dumpe bijusi Latvijas Nacionālās operas (kopš 2015. gada ‒ Latvijas Nacionālā opera un balets, LNOB) baleta soliste (1977–2005), kopš 1998. gada LNOB baleta trupas repetitore.
I. Dumpes lomu loks veidojies krāšņs, daudzslāņains un strauji attīstījies. Jau agrīnajos skatuves gados viņa pārliecinoši iemiesoja dažādu raksturu un noskaņu varones, ļaujot skatītājam sajust gan jaunības vieglumu, gan iekšēju spēku un trauslu jūtīgumu.
I. Dumpes pirmās nozīmīgās lomas Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (PSR) Valsts operas un baleta teātrī: maigā un sapņainā princese Marija, kuras kustībās vibrēja tīrība un cerība, vēlākos gados arī cēlā Štālbauma kundze Pētera Čaikovska (Петр Ильич Чайковский) “Riekstkodī” (Щелкунчик, 1978, 1988, 2000), draiskā un apburošā Liza Ferdinanda Herolda (Louis Joseph Ferdinand Hérold) baletā “Veltīgā uzmanība” (La Fille mal gardée,1978) un Svanilda Leo Delība (Clément Philibert Léo Delibes) “Kopēlijā” (Coppélia, 1997), princese Lolita ar smalko romantismu un vieglu noslēpumainību Arvīda Žilinska “Lolitas brīnumputnā” (1979). Šīm lomām organiski pievienojās arī Solveiga, kurā atklājās mākslinieces spēja izdejot dziļas, iekšēji koncentrētas emocijas Edvarda Grīga (Edvard Hagerup Grieg) “Pērā Gintā” (Peer Gynt, 1980).
Odetas – Odīlijas tēla interpretācija “Gulbju ezerā” (Лебединое озеро, 1981, 1984, 1999 – 200. izrāde) iezīmēja jaunu brieduma pakāpi ‒ tajā savijās trauslums un aristokrātisks spēks. Vēlāk lomu klāstam pievienojās arī liktenīgā čigāniete Esmeralda un Flēra de Lisa Čezāres Punji (Cesare Pugni), Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) un Riharda Glāzupa “Parīzes Dievmātes katedrālē “(1979, 1984), kurā mākslinieces deja iemirdzējās ar ugunīgu temperamentu, brīvības alkām un dramatisku intensitāti.
I. Dumpe izveidoja savu unikālo skatuves valodu ‒ bagātu kontrastos, jūtīgu niansēs un dziļi emocionālu, kur katrs tēls kļuva ne vien par izpildījumu, bet par dzīvu stāstu.
Turpmākajās lomās atklājas I. Dumpes pārtapšanas ceļš ‒ no klasiskās baleta pasaules uz daudzslāņainiem, psiholoģiski piesātinātiem un laikmetīgiem sieviešu tēliem: Frančeska P. Čaikovska “Frančeska da Rimini”, soliste baletā “Dzīve” (Antonīna Dvoržāka (Antonín Leopold Dvořák) mūzika, Aivara Leimaņa horeogrāfija, 1996), sieviete Astora Pjacollas (Ástor Piazzolla) “Dzeltenajā tango”, Zobeīda Nikolaja Rimska-Korsakova (Николай Андреевич Римский-Корсаков) “Šeherezādē” (Шехеразада, 1998), Čaikovska sieva P. Čaikovska baletā “Čaikovskis”(1998), soliste Jāņa Ivanova “Atlantīdā” (1998), Karga Jura Karlsona “Sidraba šķidrautā” (2000), Sieviete Igora Stravinska (Игорь Фёдорович Стравинский) “Svētpavasarī”, balerīna Artūra Maskata “Fuetē”, 3X, Ad libitum (2001, 2002), Pamāte S. Prokofjeva, Oļega Hodosko (Олег Игоревич Ходоско) “Pelnrušķītē” (2005).
Baletmeistara asistente un inscenētāja: Ādolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Žizelē” (Horvātijā, 2008), Č. Punji Pas de quatre (2011), Ludviga Minkusa (Ludwig Minkus) “Bajadērā” (2012), P. Čaikovska “100 gulbjos” (Igaunija, 2013), Aleksandra Glazunova (Александр Константинович Глазунов) “Raimondā” (2015), Johana Štrausa “Pie zilās Donavas” (2017).
| Loma | Iestudējums |
| Florīna | P. Čaikovska “Apburtā princese” (Спящая красавица; 1989, 1995) |
| Aurora | P. Čaikovska “Apburtā princese” (1989, 1995) |
| Soliste | Frideriks Šopēns (Fryderyk Franciszek Chopin) “Šopeniāna” (Chopiniana, 1981) |
| Meitene | Karls Marija fon Vēbers (Carl Maria Friedrich Ernst von Weber) “Rozes gars” (Le Spectre de la rose, 1981) |
| Džuljeta | S. Prokofjevs “Romeo un Džuljeta” (Ромео и Джульетта, 1982) |
| senjora Kapuleti | S. Prokofjevs “Romeo un Džuljeta” (1999) |
| Kitrija | L. Minkuss “Dons Kihots” (Don Quixote, 1982) |
| Ieva | Andrejs Petrovs (Андрей Павлович Петров) “Pasaules radīšana” (Сотворение мира, 1983) |
| Sīringa | Oļegs Barskovs “Pāns un Sīringa” (1983) |
| Šeherezāde | Fikrets Amirovs (Fikrət Məşədi Cəmil oğlu Əmirov) “Tūkstoš un viena nakts” (Тысяча и одна ночь, 1985) |
| Žizele | Ā. Š. Adāns (Adolphe-Charles Adam) “Žizele” (Giselle, 1985) |
| Medora | Ā. Š. Adāns “Korsārs” (Le Corsaire, 1986) |
| Pahita | L. Minkuss “Pahita” (Paquita, 1986) |
| Aņuta | Valērijs Gavriļins (Валерий Александрович Гаврилин) “Aņuta” (Анюта; 1986) |
| Karmena | Žoržs Bizē (Georges Bizet) un Rodions Ščedrins (Родион Константинович Щедрин) “Karmena” (1987) |
| Marija | Valters Kaminskis “Kam skanēs zvans” (1987) |
| Franciska | J. Štrauss “Pie zilās Donavas” (An der schönen blauen Donau, 1987, 1994) |
| ragana Sorgina | Hesuss Guridi (Jesús Guridi Bidaola), Pedro Iparragirre (Pedro Antonio Iparraguirre), Karmena Amaijas (Carmen Amaya) un Henrijs Madina (Henry Medina) “Gernika” (Gernika, 1990) |
| Pelnrušķīte | S. Prokofjevs “Pelnrušķīte” (Золушка, 1991) |
| Raimonda | A. Glazunovs “Raimonda” (Раймонда, 1993) |
| soliste | Ludvigs van Bēthovens (Ludwig van Beethoven) “Septītā simfonija” (1993) |
| soliste | Č. Punji Pas de quatre, koncertprogramma “Senās horeogrāfijas pērles” (1994) |
| Silfīda | Hermans Lēvenšelds (Herman Severin Løvenskiold) “Silfīda” (La Sylphide, 1994) |
| Frančeska | P. Čaikovska “Frančeska da Rimini” (1995) |
| soliste | A. Dvoržāks, A. Leimanis “Dzīve” (1996) |
| Sieviete | A. Pjacolla “Dzeltenais tango” (1998) |
| Zobeīda | N. Rimskis-Korsakovs “Šeherāde” (1998) |
| Čaikovska sieva | P. Čaikovskis “Čaikovskis” (1998) |
| soliste | J. Ivanovs “Atlantīda” (1998) |
| Karga | J. Karlsons “Sidraba šķidrauts” (2000) |
| Sieviete | I. Stravinskis “Svētpavasaris” (2001) |
| Balerīna | A. Maskats “Fuetē”, 3X, Ad libitum (2001, 2002) |
| Pamāte | S. Prokofjevs, O. Hodosko “Pelnrušķīte” (2005) |
I. Dumpe ir viena no 20. gs. latviešu primabalerīnām. Viņas radošā darbība turpinājās arī jaunajā laikmetā, kurā viņa spēja veiksmīgi pielāgoties mainīgajām baleta estētiskajām un mākslinieciskajām prasībām. Pasaku princešu un romantisko varoņu lomas viņas repertuārā pakāpeniski nomainīja dramatiskāki sieviešu tēli ar sarežģītāku psiholoģisko raksturojumu. Attīstījās arī viņas mākslinieciskā izteiksme – tā kļuva niansētāka, koncentrētāka un balstīta uz uzkrāto skatuves pieredzi.
Padomju okupācijas laikā ieguvusi Latvijas PSR nopelniem bagātās skatuves mākslinieces nosaukumu (1986), sudraba medaļu Varnas Starptautiskajā baleta mākslinieku konkursā (Международен балетен конкурс – Варна, 1976) Bulgārijā. Saņēmusi Latvijas Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes savienības prēmiju (1982).
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas: “Aldara” Gada balva (1999), “Spēlmaņu nakts” balva “Labākā baletdejotāja” (1993, 1995, 1999), Kultūras ministrijas atzinības raksts (2002), Helēnas Tangijevas-Birznieces balva (2006), IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (2010).
Multivide
Inese Dumpe. Ap 1995.–1997. gadu.
Autora ieteiktie papildu resursi
Ieteicamā literatūra
Gunta Bāliņa "Inese Dumpe". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/-Inese-Dumpe (skatīts 30.08.2026)