Lomas Latvijas Nacionālajā operā Pirmajās nozīmīgās lomas: solists Emīla Dārziņa “Melanholiskajā valsī” (1976), Roze Pētera Barisona baletā “Ziedu vijā” (1976), pas de trois, princis Zigfrīds Pētera Čaikovska (Петр Ильич Чайковский) “Gulbju ezerā”, (Лебединое озеро, 1978, 1981, 1984), Alnis Arvīda Žilinska “Lolitas brīnumputnā” (1979), kā arī Princis P. Čaikovska “Riekstkodī” (Щелкунчик, 1979, 1988).
Par būtisku pavērsienu mākslinieka radošajā biogrāfijā kļuva Dezirē loma P. Čaikovskis baletā “Apburtā princese” (Спящая красавица,1980), kurā izveidojās skatītāju un kritikas augstu novērtētais skatuves duets ar balerīnu Litu Beiris.
Mākslinieka dramatiskā temperamenta un aktieriskās amplitūdas pilnbriedu apliecināja Romeo loma Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) “Romeo un Džuljetā” (Ромео и Джульетта, 1982), Dievs Andreja Petrova (Андрей Павлович Петров) “Pasaules radīšanā” (Сотворение мира, 1983), Alberts Ādolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Žizelē” (1985). Nozīmīga bijusi arī Šahrijāra loma Fikreta Amirova (Fikrət Məşədi Cəmil oğlu Əmirov) baletā “Tūkstoš un viena nakts” (Тысяча и одна ночь, 1985), kur spilgtos, kontrastainos skatuves tēlos atklājās varoņa iekšējo kaislību un traģisma dziļums.
Liesmains temperaments un skatuviska enerģija vērojamas arī Espadas un Bazila tēlos Ludviga Minkusa (Ludwig Minkus) baletā “Dons Kihots” (Don Quixote, 1982), kur dejotājs pārliecinoši atklāja spāņu raksturdejas kolorītu un virtuozitāti. Savukārt, Hosē loma baletā “Karmena” (Karmena, 1981), kas veidota pēc Žorža Bizē (Alexandre-César-Léopold Bizet) un Rodiona Ščedrina (Родион Константинович Щедрин) mūzikas Aleksandrs Lemberga horeogrāfijā, ļāva atklāt psiholoģiski sarežģītu raksturu un emocionāli piesātinātu attiecību dramaturģiju.
Starp nozīmīgākajām lomām minamas: Fēbs de Šatopērs Čezāres Punji (Cesare Pugni), Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) un Riharda Glāzupa “Parīzes Dievmātes katedrālē (1980), Viktors Andreja Ešpaja (Андрей Яковлевич Эшпай) “Angārā” (Ангара, 1981), Eisēbijs Roberta Šūmaņa (Robert Alexander Schumann) “Karnevālā” (Carnaval, 1981), Cēzars Eduarda Lazareva (Эдуард Леонидович Лазарев) “Antonijā un Kleopatrā” (Антоний и Клеопатра, 1981), Konrāds, solists pas d`esclave Ādolfa Šarla Adāna (Adolphe Charles Adam) “Korsārā” (Le Corsaire, 1986), Pjotrs Ļeontjevičs Valērija Gavriļina (Валерий Александрович Гаврилин) “Aņutā” (Анюта, 1986), Šopēns Friderika Šopēna (Fryderyk Franciszek Chopin) un Ferenca Lista (Ferenc Liszt) “Noktirne mīlestībai” (1987), Džordans Valtera Kaminska “Kam skanēs zvans” (1987), Pērs Gints Edvarda Grīga (Edvard Hagerup Grieg) “Pērā Gintā” (Peer Gynt, 1988), solists Valpurģu nakts skatā Šarla Guno (Charles Gounod) “Faustā” (1988) un citas.
Īpašu vietu V. Jansona biogrāfijā ieņēma radošā darba vakars 1989. gadā, kurā tika atklāta viņa skatuviskās personības daudzslāņainība. Programmā bija iekļauts Kuldara Sinka (Kuldar Sink) viencēliena balets “Kliedziens un klusums” (Scream and Silence, 1988) un P. Čaikovska Sestās simfonijas Mai Murdmā (Mai Murdmaa) horeogrāfiskā interpretācija tieši V. Jansonam, kurā dejotājs apliecināja spēju apvienot tehnisku precizitāti ar dziļu emocionālu piepildījumu. Šis vakars apliecināja viņa spēju vienlīdz pārliecinoši darboties gan dramatiskā, gan liriskā skatuves materiālā.
Vēlākajos gados V. Jansona repertuārā nozīmīgu vietu ieņēma arī noslēpumainais Mandarīns Bēlas Bartoks (Bartók Béla) baletā “Brīnišķīgais mandarīns” (A csodálatos mandarin, 1989) un Francis Johana Štrausa (Johann Strauss), dēla baletā “Pie zilās Donavas” (An der schönen blauen Donau, 1989), Ozols Hesusa Guridi (Jesús Guridi Bidaola), Pedro Iparragirres (Pedro Antonio Iparraguirre), Karmenas Amaijas (Carmen Amaya) un Henrija Medinas (Henry Medina) baletā “Gernika” (1990), Katuls Karla Orfa (Carl Heinrich Maria Orff) Catulli carmina (1993). Šajās lomās pilnībā atklājās viņa skatuviskā harisma, plastiskā kultūra un aktieriskā individualitāte.
V. Jansona repertuārā minamas arī baleta miniatūras, kurās spilgti atklājās viņa skatuviskā kultūra un smalkā muzikalitāte. Kā poētisks veltījums skaistumam, mīlestībai un garīgumam izskanēja Raimonda Paula “Mūžīgā dziesma” (1980), Š. Guno Ave Maria Janīnas Pankrates horeogrāfijā (1986), kā arī Riharda Georga Štrausa (Richard Georg Strauss) valsis no operas “Rožu kavalieris” (Der Rosenkavalier, 1983) Leonīda Jakobsona (Леонид Вениаминович Якобсон) horeogrāfijā un Elgas Igenbergas “Valsis” (1988) Helēnas Tangijevas-Birznieces horeogrāfijā. Šajos nelielā apjoma darbos mākslinieks spēja koncentrēt izteiksmi līdz emocionāli piesātinātai skatuves esencei, apliecinot savu spēju ar minimāliem līdzekļiem radīt pilnvērtīgu māksliniecisku tēlu.
Par vienu no izcilākajām V. Jansona radošajām veiksmēm kļuva Līkcepures loma Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperā “Lāčplēsis” (1988). Mākslinieka negaidītā parādīšanās šajā dēmoniski piesātinātajā tēlā kļuva par spilgtu pārsteigumu gan skatītājiem, gan kritikai. Viņa interpretācijā Līkcepure nebija vienkārši antagonists, bet gan Lāčplēsim līdzvērtīgs spēks ‒ noslēpumains, pagānisks un pirmatnējas enerģijas caurstrāvots tēls. V. Jansons šo lomu izdzīvoja, piešķirot tai savdabīgu valdzinājumu, kurā tumsa savijās ar estētisku pievilcību. Šī loma spilgti apliecināja V. Jansona spēju paplašināt klasiskā dejotāja robežas un pārliecinoši ienākt citā, dramaturģiski daudz sarežģītākā skatuves izteiksmes telpā.
