Baltmugurdzenis ir samērā šauri specializējusies suga, kas apdzīvo vecus, dabiskus lapu koku mežus un pārtiek no koksnē dzīvojošiem kukaiņu kāpuriem. Tas ir augumā lielākais no raibajiem dzeņiem un ligzdo agrāk par citām dzeņu sugām.

Baltmugurdzeni aprakstīja Johans Mateuss Behšteins (Johann Matthäus Bechstein) 1802. gadā, dodot tam zinātnisko nosaukumu Picus leucotos. 1816. gadā Karls Ludvigs Kohs (Carl Ludwig Koch) izveidoja Dendrocopos ģinti, iekļaujot tajā arī baltmugurdzeni. Ģints nosaukums veidots no sengrieķu valodas vārdiem δένδρον, dendron ‘koks’ un κόπος, kopos ‘sist’. Sugas nosaukums ir neprecīzs saliktenis no vārdiem λευκό, leukó ‘balts’ un νῶτος, nōtos ‘mugura’. Šobrīd izdala 12 pasugas. Latvijā sastopama nominālā pasuga D. l. leucotos.

Ķermeņa garums ir 23–28 cm. Muguras vidusdaļa ir balta, bet labāk pamanāma lidojumā. Dažiem putniem, vismaz kokā sēdot, mugura izskatās šķērssvītrota. Plecu josla melna, spārni melnbalti raibi. Sānu un vēdera krāsa no gaiši dzeltenīgas krūšu rajonā pakāpeniski pāriet rozā. Sāni ar melnām svītriņām, zemastes spalvas rozā. Galvas virsa tēviņiem ir sarkana, mātītēm – melna. Jaunie putni ir līdzīgi pieaugušajiem.

Bungo abi dzimumi. Tarkšķi ir gari, vidēji ap divām sekundēm. Uz beigām ātrums pieaug un skaļums vienmērīgi samazinās.

Parastākais sauciens “kju” ir “mīkstāks” nekā dižraibajam dzenim. Uztraukumā “kirr” un “ki-re”, sastopoties ar citiem indivīdiem – “vuķu-uķu-uķu”. Šo saucienu dažkārt dzird, provocējot ar bungošanas ierakstiem, kad sastapšanās ar sugasbrāļiem dzenim šķiet sagaidāma. Mazuļi dobumā vairāk ir dzirdami barošanas laikā un pašās pēdējās dienās pirms izvešanas, kad apdraudējuma gadījumā var atstāt dobumu. Tas ir raksturīgi arī dzilnām, t. i., visiem augumā lielākajiem dzeņiem, kuru dobumu skrejas ir pietiekami lielas, lai mazuļus varētu apdraudēt plēsēji, visvairāk meža cauna. 

Baltmugurdzenis apdzīvo skrajus lapu koku un jauktus mežus, kuros ir daudz nolūzušu, nokaltušu un kalstošu koku. Tādi biežāk ir sastopami grūti pieejamās vietās, kur ir mazāk intensīvas mežsaimnieciskās darbības – kalnos un slapjos mežos gar ūdenstilpēm. Dažos reģionos ligzdo arī priežu mežos, piemēram, Rietumnorvēģijā, kur ir ļoti mitrs klimats un daudz lavīnu nolauztu koku.

Lielākajā daļā izplatības areāla baltmugurdzenis ir nometnieks. Tas izmanto lielu teritoriju; vienam pārim nepieciešami ap 100 ha piemērota meža. To nosaka specializācija barības izvēlē. Gadā ir viens perējums. Ja dējums agri iet bojā, var dēt atkārtoti. Ligzdo agrāk nekā citi dzeņi. Dobumu kaļ martā un aprīlī, mazuļus Latvijā parasti izved jau maijā. Bieži ligzdo atklātās vietās – izcirtumos atstātos ekoloģiskajos kokos, izcirtumu malās u. tml. Areāla ziemeļu daļā dobumus visbiežāk kaļ dzīvās apsēs ar serdes trupi vai nokaltušu lapu koku stumbeņos (apsēs, bērzos un alkšņos). Tālāk uz dienvidiem ligzdošanai parasti izvēlas platlapu kokus. Dējumā visbiežāk 3–5 baltas olas, perē 10–12 dienas. Dobuma kalšanā un perēšanā piedalās abi pieaugušie putni. Naktis ligzdas dobumā pavada tēviņš. Mazuļi atstāj ligzdu 23–30 dienas pēc izšķilšanās, pieaugušie turpina tos barot 2–3 nedēļas pēc izvešanas.

Baltmugurdzeņa pamatbarība visu gadu ir koksnē dzīvojoši, lieli kukaiņu (vaboļu, tauriņu) kāpuri. Tāpēc kalšana dziļi koksnē novērojama daudz biežāk nekā citām raibo dzeņu sugām. Ligzdošanas laikā uzlasa kukaiņus arī no stumbru, zaru un lapu virsmas, bieži tie ir garkājodi vai citi divspārņi. Pēcligzdošanas sezonā vairāk barojas koku vainagos. Augu barību izmanto reti.

Baltmugurdzenis ir sastopams lielākajā daļā Palearktikas no Norvēģijas un Šveices līdz Japānai. Eiropas rietumos un dienvidos lielākoties ir izolētas populācijas kalnu apgabalos (pasuga D. l. lilfordi, kas nākotnē var tikt atzīta par patstāvīgu sugu). Lokālu izplatības paplašināšanos Eiropā bieži skaidro ar lielāku novērotāju skaitu un labāku teritorijas apsekotību, Somijā – arī ar imigrāciju no austrumiem. Kopējais sugas izplatības areāls pārsniedz 40 miljonus km². Pasaules populācijas vērtējums ir 1,3–3,4 miljoni pieaugušu putnu, bet tas balstīts tikai uz skaita vērtējumiem Eiropā, kas sastāda aptuveni trešdaļu sugas izplatības areāla.

Piemērotos biotopos baltmugurdzenis ir sastopams visā Latvijā, lai gan pēdējos 10 gados vairs praktiski nav novērojumu Ziemeļkurzemē. Populācijas vērtējums ir 4000–7000 pāru.

Pasaules mērogā populācija samazinās. Eiropā būtisks baltmugurdzeņu skaita un izplatības sarukums bija vērojams 19. un 20. gs., bet pēdējās desmitgadēs populācija tiek uzskatīta par stabilu. Arī Latvijā kopš 2005. gada baltmugurdzeņa populācija ir stabila.

Baltmugurdzenis ir pielāgojies dzīvei mežā, kurā visi izaugušie koki arī nokalst, nolūst un paliek. To apdraud intensīva mežsaimniecība, vecāku koku un mirušās koksnes aizvākšana un lapu koku mežu aizstāšana ar skuju koku stādījumiem. Mežizstrāde ligzdošanas sezonas laikā ir sevišķi nelabvēlīga.

Baltmugurdzenim ir gan praktiska, gan simboliska nozīme dabas aizsardzībā. Tas ir vecu, daudzveidīgu lapu koku mežu indikators un t. s. “lietussarga suga” – suga, kuras dzīvotņu aizsardzība nodrošina arī daudzu mazāk uzkrītošu un grūtāk konstatējamu sugu (kukaiņu, sēņu, ķērpju u. c.) aizsardzību. Vairākās Eiropas valstīs, visvairāk Zviedrijā, tā ir arī “karoga suga” dabas vērtību aizsardzības popularizēšanā. 

Baltmugurdzenis ir iekļauts Eiropas Savienības Putnu direktīvas I pielikumā, Latvijas īpaši aizsargājamo putnu sugu sarakstā un Bernes konvencijas II pielikumā. Sugas ligzdošanas vietu aizsardzības nolūkos var veidot mikroliegumus.