Ansamblis darbojās Latvijas PSR Valsts filharmonijas sastāvā un kļuva par pirmo ansambli, kurā dejotāji bija profesionāli algoti mākslinieki, tādējādi aizsākot profesionālās skatuviskās tautas dejas attīstību Latvijā.

1945. gada 12. februārī Latvijas PSR Kultūras ministrijas un Latvijas PSR Valsts filharmonijas paspārnē tika dibināts Latviešu dziesmu, mūzikas un deju ansamblis, kurā bija deju grupa. 1958. gadā tas tika pārdēvēts par Latvijas PSR Valsts filharmonijas dziesmu un deju ansambli “Sakta”, kurā arī bija deju grupa. Ansambļa darbības mērķis bija profesionālā līmenī kopt, attīstīt un popularizēt latviešu tautas deju un mūziku. Ansamblis ieviesa jaunu profesionālās darbības modeli, kurā dejotāji un mūziķi bija Valsts filharmonijas štata mākslinieki. Lai gan ansambļa pastāvēšanas laiks bija salīdzinoši īss, tas kļuva par nozīmīgu posmu profesionālās skatuviskās tautas dejas attīstībā.

Par Latviešu dziesmu, mūzikas un deju ansambļa māksliniecisko vadītāju kļuva horeogrāfs Arvīds Bērziņš, repetitores pienākumus uzņēmās Marija Bērziņa, muzikālo vadību nodrošināja komponists Jānis Ozoliņš, koncertmeistare bija Gaļina Sluckova. 

Ansambļa pirmā publiskā uzstāšanās notika 1945. gada 18. jūlijā. Tā paša gada rudenī kolektīvs piedalījās Republikas mākslinieciskās pašdarbības deju kolektīvu olimpiādē. Jau pirmajās koncertprogrammās repertuāra pamatā bija latviešu tautas deju svītas un skatuviskie deju uzvedumi. 

1947. gadā tika izveidots Sergeja Krasnopjorova (Сергей Мефодиевич Красноперов) vadītais Latviešu tautas mūzikas orķestris (LTMO). 1948. gadā, apvienojot LTMO ar Latviešu deju ansambli, izveidoja Latvijas PSR Valsts filharmonijas Mūzikas, dziesmu un deju ansambli. Tā māksliniecisko vadību uzņēmās S. Krasnopjorovs, bet par baletmeistaru kļuva Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātra baleta solists un pedagogs Boļeslavs Miļēvičs. Deju grupā darbojās pieci dejotāju pāri. Deju priekšnesumus pavadīja koklētāju ansamblis S. Krasnopjorova vadībā, piešķirot koncertprogrammām savdabīgu nacionālu skanējumu.

Šajā laikā repertuārs ievērojami paplašinājās. Līdztekus jaunām tautas deju interpretācijām – Kamoliņu deja, “Rucavietis” un citām – tika radītas arī oriģinālhoreogrāfijas: “Zaļā krūze” (Laumas Reinholdes mūzika), trīs pāru deja “Raibie cimdi” (Jāņa Līcīša mūzikas apdare), Audēju deja (S. Krasnopjorova mūzika) un Jauniešu deja (Voldemāra Pipara mūzika). Nozīmīgs repertuāra papildinājums bija horeogrāfiskais uzvedums “Apkūlības kolhozā” (Marģera Zariņa mūzika, režisors Roberts Baltaisvilks), kurā organiski tika apvienota deja, dziedājums un aktieriskā darbība. Uzveduma dramaturģisko pamatu veidoja 16 rotaļdejas un latviešu tradicionālo paražu elementi. Ar šo programmu ansamblis plaši koncertēja Latvijas pilsētās un lauku kultūras centros.

Pēc LTMO darbības izbeigšanas 1950. gadā ansamblis nonāca sarežģītā situācijā. No darba tika atbrīvots arī baletmeistars B. Miļēvičs, un ansambļa mākslinieciskajā darbībā iestājās krīzes periods. No 1950. līdz 1952. gadam ar dejotājiem strādāja horeogrāfe Zoja Grišina, kura 1947. gadā bija ieradusies Latvijā no Baškīrijas un iepriekš dejoja Liepājas teātra baleta trupā. Tomēr viņas profesionālā pieredze nebija cieši saistīta ar latviešu skatuviskās tautas dejas tradīcijām, tādēļ šajā laikā ansambļa mākslinieciskā attīstība bija ierobežota.

1953. gadā par ansambļa vadītāju iecēla Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātra baleta solistu Viktoru Ozoliņu. Viņa rīcībā bija vairs tikai četri dejotāju pāri, un ierobežotā sastāva dēļ jaunas koncertprogrammas veidošana bija ļoti apgrūtināta. Tomēr tieši šajā sarežģītajā posmā tika saglabāta kolektīva darbības nepārtrauktība, kas vēlāk ļāva turpināt profesionālās skatuviskās tautas dejas attīstību Latvijā.

1953.–1954. gadā ansambļa nosaukums bija Latvijas PSR Valsts dziesmu un deju ansamblis. Gatavojoties Latvijas PSR mākslas un literatūras dekādei Maskavā, kļuva skaidrs, ka ansambļa mākslinieciskā darbība ir būtiski jāatjauno, par tā baletmeistari tika uzaicināta horeogrāfe Helēna Tangijeva-Birzniece, bet muzikālo vadību uzņēmās komponists Gunārs Ordelovskis.

Baletmeistares rīcībā bija astoņi dejotāju pāri. Darbu viņa sāka ar regulārām klasiskās dejas un tautas dejas treniņstundām, ievērojami paaugstinot dejotāju profesionālo sagatavotību. Līdztekus tehniskajai pilnveidei tika veidots arī jauns repertuārs, kurā līdzās latviešu tautas deju skatuviskajām apdarēm un oriģinālhoreogrāfijām bija iekļautas arī citu tautu – gucuļu, rumāņu, krievu u. c. – dejas.

Nozīmīgākie šī posma iestudējumi bija “Latvju deju svītas” (G. Ordelovska mūzikas apdarēs), Sīkais dancis (vēlāk – Meiteņu deja ar jostām, Teodora Bērziņa mūzikas apdare), “Ačkups”, tautasdziesmas “Kur tu augi, daiļa meita” horeogrāfiska interpretācija vienam pārim, jauna Gatves dejas horeogrāfija, skatuviski efektīgs “Rucavietis”, kā arī Audēju deja G. Ordelovska mūzikā. Šīs programmas apliecināja H. Tangijevas-Birznieces centienus apvienot tautas dejas autentisko raksturu ar profesionālas skatuves mākslas prasībām.

1955. gadā ansamblī darbojās jau divdesmit dejotāji. Par tā vadītāju kļuva profesionāls horeogrāfs Bruno Priede, bet viņa asistents bija Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātra baleta solists Valentīns Bļinovs. G. Ordelovska vadītais orķestris izmantoja ne vien tradicionālos instrumentus, bet arī kokles, stabules, tāšu taures, ganu ragus, cītaras un sitaminstrumentus, radot spilgtu latviešu tautas mūzikas skanējumu.

B. Priede paplašināja ansambļa mākslinieciskās ieceres, veidojot koncertprogrammas, kurās vienotā dramaturģiskā veselumā tika apvienoti orķestris, koris un dejotāji. Programmas pirmajā daļā tika iestudēta “Rotaļu un deju svīta” (B. Priedes horeogrāfija, G. Ordelovska mūzikas apdare), kurā ietilpa Līkumu deja, “Stādīju ieviņu”, “Dancot gāju ar meitām”, Precinieku deja, Diždancis, kā arī V. Bļinova veidotā Krievu deja. Savukārt, koncerta otrajā daļā tika rādīts horeogrāfisks uzvedums “Ķekatas”, kura pamatā bija latviešu ziemas saulgriežu tradīcijas un maskošanās paražas. Gan Maskavā, gan Rīgā programma guva ļoti augstu skatītāju un kritikas novērtējumu.

1956. gadā B. Priede devās uz Maskavu, lai turpinātu studijas. Ansambļa vadību uzņēmās V. Bļinovs, bet kolektīvā atgriezās arī A. Bērziņš, tāpēc V. Bļinovs turpināja darbu kā viņa asistents. Šajā laikā tika sagatavota jauna koncertprogramma. “Latviešu deju svītā” bija iekļauti Garais dancis, “Ačkups”, “Zaglītis” un “Sudmaliņas”, bet horeogrāfiskajā uzvedumā “Kāzas” – “Kur tu augi, daiļa meita”, Tupu dancis, Matu polka, “Vakarēšana”, “Andžiņš”, “Trakais šens” un G. Ordelovska mūzikā veidotā Sešu puišu deja. Repertuāru papildināja arī poļu tautas dejas “Obereks” un krakovjaks V. Bļinova horeogrāfijā. Ar šo programmu ansamblis koncertēja Ukrainas PSR, Baltkrievijas PSR un Lietuvas PSR.

Tomēr ansambļa darbību joprojām apgrūtināja profesionāli sagatavotu dejotāju trūkums. Lielākā daļa mākslinieku bija nākuši no amatierkolektīviem, tikai daļa bija ieguvuši profesionālu izglītību Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā (kopš 2020. gada Rīgas Baleta skola). Dejotāju profesionālo izaugsmi nodrošināja pieredzējušās repetitores Renāte Šāvēja un Spodra Beķere, tomēr augsta mākslinieciskā līmeņa uzturēšana bija sarežģīta. 20. gs. 50 gadu otrajā pusē ansamblis atkārtoti nonāca organizatoriskās grūtībās, un kultūras aprindās arvien biežāk tika apspriesta iespēja kolektīvu likvidēt.

1958. gadā ansambļa darbībā sākās jauns attīstības posms, kad par baletmeistari kļuva Irēna Strode. Vienlaikus kolektīvs ieguva jaunu nosaukumu – Latvijas PSR Valsts filharmonijas dziesmu un deju ansamblis “Sakta”. Par “Saktas” māksliniecisko vadītāju, diriģentu un kormeistaru 1958. gadā kļuva Tālivaldis Bērziņš, par muzikālās grupas vadītāju G. Ordelovskis, bet par repetitori strādāja S. Beķere.

Baletmeistare I. Strode darbu sāka ar dejotāju trupas atjaunošanu, atgriežot tās sastāvu līdz desmit dejotāju pāriem. Vienlaikus īpaša uzmanība tika pievērsta ikdienas profesionālajam treniņam, klasiskās dejas tehnikai un skatuviskās tautas dejas izpildījuma kvalitātei. Tieši šajā laikā “Sakta” pirmo reizi pilnvērtīgi nostiprinājās kā profesionāls deju ansamblis.

“Sakta” aktīvi koncertēja Latvijas PSR, kā arī devās vairāku mēnešu ilgās viesizrādēs pa Vidusāzijas republikām, koncertējot Turkmēnijas PSR, Tadžikijas PSR, Kazahijas PSR, kā arī Sibīrijā un Urālos, turneju noslēdzot Maskavā. Pēc atgriešanās tika turpināts intensīvs darbs pie jauna repertuāra, gatavojoties pirmajām viesizrādēm ārvalstīs.

I. Strode papildināja repertuāru ar oriģinālhoreogrāfijām Dižā deja, Malienas dancis un citām dejām, vienlaikus atjaunojot Bruno Priedes “Rotaļu un deju svītu” un horeogrāfisko uzvedumu “Ķekatas”. Repertuārā tika iekļautas arī H. Tangijevas-Birznieces horeogrāfijas Audēju deja, Gatves deja, “Rucavietis”, kā arī Harija Sūnas Ludzas kadriļa.

1959. gada vasarā ansamblis devās koncertturnejā uz Čehoslovākiju, kur 24 pilsētās sniedza 25 koncertus. Skatītāju un kritikas īpašu ievērību guva Līkumu deja, Audēju deja, Dižā deja, “Rucavietis” un citas horeogrāfijas.

Turpmākajās sezonās “Sakta” arvien biežāk veidoja plašus muzikāli horeogrāfiskus uzvedumus, kuros organiski tika apvienota deja, dziedājums un dramatiskā darbība. Nozīmīgs iestudējums bija “Zvejnieku dziesmu un deju svīta” (G. Ordelovska mūzika, Pētera Lūča režija, I. Strodes horeogrāfija), kurā bija iekļautas Valda Rūjas dejas “Sārabumbals”, Zvejnieku deja un Taizeļa deja.

Atzīmējot Padomju Latvijas divdesmitgadi, tika sagatavota jauna koncertprogramma sadarbībā ar Latvijas PSR Komponistu savienību. Tās pamatā bija horeogrāfiski uzvedumi “Rīga laikmetu mijā” (Viktora Sama mūzika), “Baltijas jūra – miera jūra” (Valtera Kaminska mūzika) un Oļģerta Grāvīša “Deju svīta”. Programmas otrajā daļā tika demonstrētas latviešu, krievu, vācu, poļu, dāņu un lietuviešu tautu dejas, apliecinot ansambļa daudzveidīgo repertuāru.

Par vienu no apjomīgākajiem “Saktas” iestudējumiem kļuva muzikāli horeogrāfiskais uzvedums “Pie tautas mākslas meistariem” (Mirdzas Teteres librets un režija, V. Sama mūzika, I. Strodes horeogrāfija), kurā vienotā dramaturģiskā veselumā tika apvienotas dejas, dziesmas un dramatiskā darbība. Mazāk veiksmīgs izrādījās piecu daļu uzvedums “Tautiskās lelles”, tomēr tas apliecināja ansambļa nepārtrauktos mākslinieciskos meklējumus.

Līdzās lieluzvedumiem I. Strode radīja daudzas oriģinālhoreogrāfijas, kas ātri kļuva populāras arī Latvijas amatierkolektīvu repertuārā. Tās bija daudzpāru dejas “Sprigulītis” un Svētku deja (G. Ordelovska mūzika), meiteņu Linu deja (T. Bērziņa mūzika), kā arī viena no latviešu skatuviskās tautas dejas nozīmīgākajām horeogrāfijām – “Stūru stūriem tēvu zeme” ar G. Ordelovska mūziku. Šī deja kļuvusi par latviešu horeogrāfijas zelta fonda sastāvdaļu un joprojām tiek dejota gan profesionālo, gan amatierkolektīvu repertuārā.

Piecu gadu laikā I. Strode būtiski izmainīja ansambļa māksliniecisko seju. Viņa ne vien bagātināja latviešu un citu tautu skatuviskās dejas repertuāru ar jaunām horeogrāfijām, bet arī izveidoja augsti profesionālu dejotāju ansambli. Sistemātiska tehniskā sagatavotība un augstas mākslinieciskās prasības ļāva “Saktai” sasniegt profesionālu izpildījuma kvalitāti, kas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem priekšnoteikumiem latviešu skatuviskās tautas dejas turpmākajai attīstībai.

Tomēr tieši šajā mākslinieciskās izaugsmes laikā arvien biežāk izskanēja ideoloģiski motivēta kritika. Ansamblim tika pārmests, ka tas pārāk daudz pievēršas latviešu tautas vēsturei, folklorai un tradicionālajai kultūrai, nepietiekami atspoguļojot padomju okupācijas laikmeta tematiku un sociālistiskā reālisma ideoloģiju. Aiz pārmetumiem par “laikmetīga repertuāra trūkumu” slēpās prasība pakļaut māksliniecisko darbību padomju kultūrpolitikas mērķiem.

1963. gadā Latvijas PSR Valsts filharmonijas dziesmu un deju ansamblis “Sakta” tika likvidēts. Daļa dejotāju tika pārcelta uz Filharmonijas solistu grupu, saglabājot profesionālo darbību.

“Saktas” uzkrātā profesionālā pieredze, repertuārs un mākslinieciskie principi kļuva par pamatu, uz kura 1968. gadā tika izveidots valsts deju ansamblis “Daile”, turpinot profesionālās latviešu skatuviskās tautas dejas attīstību jau jaunā mākslinieciskā kvalitātē.

Pirmajā sastāvā darbojās desmit dejotāji, tostarp Marija Bērziņa, Elvīra Dzelme, Valentīna Majorova, Edgars Šāvējs, Jānis Gauja un citi. 1946. gadā ansamblī darbojās jau 25 dejotāji un 12 mūziķi. Ansambļa sastāvā bija Dzintars Asenbergs, Alfrēds Atvars, Gunārs Cimermanis, Jānis Grīnbergs, Jānis Justamets, Voldemārs Novickis, Alberts Pīrāgs, Edgars Putniņš, Valdis Strods, Artūrs Troics, Artūrs Zilacis un citi.

Ansamblī “Sakta” dejoja Spodra Beķere (Meija), Māra Berzinska (Bajāre), Inta Jakubaite (Dimante), Aina Kokle (Ķirķe), Vita Lūse, Renāte Raskņeviča (Šāvēja), Maija Serģe (Lieldidža), Mirdza Videniece, Anita Virse, Biruta Zariņa, Vaida Zariņa, Zigrīda Zebuliņa, Bazils Bajārs, Jānis Čivcs, Ivars Francis, Ojārs Grasis, Ārijs Grosbergs-Taubergs, Aleksandrs Kuzmickis, Ilmārs Millers, Georgs Ņikitins, Staņislavs Pokšāns, Alfreds Rozentāls, Dailonis Rudovics, Aleksejs Tilaks, Ēvalds Viesis un citi.

Vēlāk ansambli papildināja Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas absolventi Agnese Andžāne, Baiba Jekšiņa, Baiba Kalnakārkle, Ināra Pāvele, Vladimirs Diordijevs, Georgs Dubņickis, Leons Lapers un Māris Sproģis.

Lai gan Latvijas PSR Valsts filharmonijas dziesmu un deju ansamblis “Sakta” 1963. gadā tika likvidēts, tā mākslinieciskais devums nebeidzās līdz ar kolektīva pastāvēšanu. Ansambļa izveidotā profesionālā darba sistēma, repertuārs un izpildījuma kvalitātes prasības kļuva par nozīmīgu pamatu turpmākajai latviešu skatuviskās tautas dejas attīstībai.

Vairāki “Saktas” dejotāji turpināja profesionālo darbību dažādos Latvijas deju ansambļos, kļūstot par deju pedagogiem, virsvadītājiem un horeogrāfiem. 1968. gadā, dibinot valsts deju ansambli “Daile”, vairāki bijušie “Saktas” mākslinieki kļuva par jaunā profesionālā ansambļa kodolu, nodrošinot profesionālās pieredzes un tradīciju pēctecību.

Vēsturiskā skatījumā 1945. gadā dibinātais Latviešu dziesmu, mūzikas un deju ansamblis, kurš tika reorganizēts par deju ansambli “Sakta”, bija pirmais profesionālais latviešu skatuviskās tautas dejas ansamblis, kura mākslinieki saņēma regulāru atalgojumu un strādāja profesionālā darba attiecību sistēmā. Tādējādi ansamblis iezīmēja būtisku pavērsienu latviešu skatuviskās tautas dejas attīstībā, paceļot to no amatiermākslas tradīcijas profesionālās skatuves mākslas līmenī.