Darbība Latvijā Savas profesionālās skatuves gaitas M. Butkēvičs sāka ar otrā plāna raksturlomām, kurās dominēja dramatiski, dēmoniski un negatīvi tēli. Sākotnēji viņa skatuves ampluā galvenokārt veidoja velnu, vergu, intrigantu un citus spilgtus raksturlomu tēlojumi. Tomēr jau šajos tēlos viņš apliecināja izteiksmīgu aktierisko talantu, spēcīgu skatuves temperamentu un spēju katru, arī nelielu, lomu padarīt mākslinieciski nozīmīgu.
Par pirmajām nozīmīgākajām lomām kļuva Velns Andreja Petrova (Андрей Павлович Петров) baletā “Pasaules radīšana” (Сотворение мира, 1983), Nelabais Arvīda Žilinska baletā “Sprīdītis” (1983), Nuridas vergs Fikreta Amirova (Fikrət Məşədi Cəmil oğlu Əmirov) baletā “Tūkstoš un viena nakts” (Тысяча и одна ночь, 1985), Tibalds Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) baletā “Romeo un Džuljeta” (Ромео и Джульетта, 1986, 1999), Pablo Valtera Kaminska “Kam skanēs zvans” (1987), Rotbarts Pētera Čaikovska (Петр Ильич Чайковский) “Gulbju ezerā” (Лебединое озеро, 1987), Nerrs P. Čaikovska “Gulbju ezerā” (1984) un citas.
Tieši šo raksturlomu atveidojumos pakāpeniski atklājās M. Butkēviča spilgtā individualitāte. Viņa skatuves enerģija, ekspresīvā plastika un emocionālais temperaments ļāva radīt tēlus, kas neaprobežojās ar tradicionālu negatīvo varoņu interpretāciju, bet ieguva psiholoģisku daudzslāņainību un spilgtu skatuvisku pārliecību.
Pirmā lielā premjera loma – Bazils Ludviga Minkusa (Ludwig Minkus) baletā “Dons Kihots” (Don Quixote, 1982) – M. Butkēvičam pavēra iespēju pilnībā atklāt savu skatuvisko temperamentu. Šajā lomā viņš varēja ne vien demonstrēt tehnisko meistarību, bet arī brīvi improvizēt aktieriskajā izteiksmē, apvienojot virtuozitāti, dzīvesprieku un azartisku spēles prieku. Viņa Bazils izcēlās ar jauneklīgu vitalitāti, aizrautību un dabisku šarmu, ātri iemantojot skatītāju simpātijas. Savukārt, vēlāk, atveidojot Gamašu tajā pašā baletā (2005), M. Butkēvičs apliecināja pavisam citu talanta šķautni – kā spožs raksturlomu aktieris, kurš ar smalku humoru, precīzu plastiku un spilgtu aktiermeistarību radīja vienu no kolorītākajiem izrādes tēliem.
Par nozīmīgu pavērsienu M. Butkēviča radošajā biogrāfijā kļuva Konrāda loma Ādolfa Šarla Adāna (Adolphe Charles Adam) “Korsārā” (Le Corsaire, 1989). Šajā tēlā viņš pārliecinoši apvienoja jūras laupītāja spēku un drosmi ar romantiska varoņa cēlumu, uzticību un emocionālu atklātību. Konrāda interpretācijā brutālais un liriskais organiski saplūda vienotā, psiholoģiski pārliecinošā skatuves tēlā.
Starp šā perioda nozīmīgākajām lomām minami arī solists Morisa Ravēla (Maurice Ravel) “Bolero” (Boléro, 1983), Grenguārs Čezāres Punji (Cesare Pugni), Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) un Riharda Glāzupa baletā “Parīzes Dievmātes katedrāle” (1986), Students Valērija Gavriļina (Валерий Александрович Гаврилин) baletā “Aņuta” (Анюта, 1986), solists Ludviga Minkusa “Pahitā” (Пахита, 1987), kā arī Džoto Pētera Čaikovska baletā “Frančeska da Rimini” (Франческа да Римини, 1995) un Zelta vergs Nikolaja Rimska-Korsakova (Николай Андреевич Римский-Корсаков) “Šeherezādē” (Шехеразада, 1998). Šajās lomās arvien spilgtāk izpaudās M. Butkēviča spēja vienlīdz pārliecinoši atveidot gan romantiskus, gan dramatiski piesātinātus raksturus, katru tēlu bagātinot ar individuālu plastisko valodu un emocionālu pārdzīvojumu.
Straujš pavērsiens M. Butkēviča radošajā biogrāfijā notika 20. gs. 90. gadu sākumā, kad viņš pievērsās klasiskā romantiskā baleta repertuāram. Dažu sezonu laikā M. Butkēvičs pierādīja spēju līdzās temperamentīgajiem raksturtēliem radīt arī cēlus, liriskus un stilistiski izkoptus klasiskā baleta varoņus, kuros tehniskā meistarība organiski saplūda ar muzikalitāti un emocionālu skatuvisko pārliecību.
Šajā posmā tapa vairākas nozīmīgas lomas: Komponists Johana Štrausa (Johann Strauss), dēla, baletā “Pie zilās Donavas” (An der schönen blauen Donau, 1991), Princis S. Prokofjeva baletā “Pelnrušķīte” (Золушка, 1991), Žans de Briens Aleksandra Glazunova (Александр Константинович Глазунов) “Raimondā” (Раймонда, 1993), kā arī Zilais putns un vēlāk princis Dezirē P. Čaikovska “Apburtajā princesē” (Спящая красавица, 1995), princis Riekstkodis P. Čaikovska “Riekstkodī” (Щелкунчик, 1988), Barons, Armāns Divāls Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) un Raimonda Paula “Kamēliju dāmā” (1989), Mandarīns Bēlas Bartoka (Bartók Béla) “Brīnišķīgajā mandarīnā” (A csodálatos mandarin, 1989), solists Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) “Septītajā simfonijā” (1993).
Par vienu no mākslinieka nozīmīgākajiem sasniegumiem kļuva Alberta loma Ā. Š. Adāna baletā “Žizele” (Gizel), kurā viņš debitēja 1996. gadā. Ceļš līdz šai klasiskā baleta sapņu prinča lomai aizsākās jau desmit gadus iepriekš ar Hilariona tēlu (1986), bet vēlāk turpinājās, izpildot kāzu pas de deux (1987). Šī pakāpeniskā izaugsme spilgti apliecināja mākslinieka profesionālo briedumu un spēju pārliecinoši interpretēt romantiskā baleta stilistiku.
Šajā radošajā posmā nozīmīga bija arī Gjorna loma Hermana Lēvenšelda (Herman Severin Løvenskiold) baletā “Silfīda” (La Sylphide, 1994) un Franča loma Leo Delība (Clément Philibert Léo Delibes) “Kopēlijā” (Coppélia, 1997), Tristāns Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) “Tristānā un Izoldē” (Tristan und Isolde, 1989), Vergs Ā. Š. Adāna “Korsārā” (1989), kas vēl vairāk nostiprināja M. Butkēviča vietu Latvijas Nacionālās operas baleta repertuāra vadošo solistu vidū. Viņš vienlīdz pārliecinoši atveidoja gan klasiskā baleta romantiskos varoņus, gan raksturlomas un dramatiskus tēlus, nezaudējot individuālo skatuvisko harismu un aktierisko pārliecību. Arī otrā plāna lomās M. Butkēvičs spēja radīt spilgtus un psiholoģiski niansētus tēlus, kas nereti kļuva par vieniem no izrādes emocionālajiem akcentiem.
Nobriedušajā radošajā posmā M. Butkēvičs arvien biežāk apliecināja savu māksliniecisko daudzpusību. Arī otrā plāna lomās viņš spēja radīt spilgtus un psiholoģiski niansētus tēlus. Tādi bija Droselmeiers un solists Spāņu dejā (P. Čaikovska “Riekstkodis”, 2001), Birbanto (Ā. Š. Adāna “Korsārā”, 2003), solists baletā “Dzīvē” (1996) ar Antonīna Dvoržāka (Antonín Leopold Dvořák) mūziku un Aivara Leimaņa horeogrāfiju, Dons Žuans Kamila Sensānsa (Camille Saint-Saëns) “Dons Žuans” II Starptautiskajā Baltijas baleta festivālā (1997), Čaikovskis P. Čaikovskis “Čaikovskis” (Чайковский, 1998), solists Astora Pjacollas (Ástor Piazzolla) “Dzeltenajā tango” (1998), vīrietis Artura Maskats “3X” (2001), Hosē Žorža Bizē (Georges Bizet) un Rodiona Ščedrina (Родион Константинович Щедрин) “Karmenā” (Karmena, 2002), Burvju mākslinieks Igora Stravinska (Игорь Фёдорович Стравинский) “Petruškā” (Петрушка, 2003), viens no klientiem S. Prokofjeva “Pelnrušķītē” (2005).
Dejojis videooperā “Debešķīgā nepieciešamība” (Jura Kulakova mūzika, Viestura Jansona horeogrāfija, 1993). Filmējies klaidoņa lomā baletfilmā “Brīnišķīgais mandarīns” (1993). Piedalījies starptautiskajos Baleta konkursos Itālijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un Ķīnā.
