Ruja bija ambicioza un sekmīga igauņu rokgrupa, kas darbojās 20. gs. 70. un 80. gados. Grupa izcēlās ar oriģinālmūzikas radīšanu un klasiskās igauņu dzejas izmantošanu dziesmu tekstos. Tās plašais dziesmu klāsts bija stilistiski daudzveidīgs, taču grupa izvairījās gan no estrādes mūzikas, gan no citu mākslinieku dziesmu kaverversiju izpildīšanas. Grupas muzikāli laikmetīgais skanējums, izteiksmīgie priekšnesumi un dziesmu tekstu divdomības piešķīra tai zināmu dumpiniecisku noskaņu. Grupas līderis Urmass Alenders (Urmas Alender) gāja bojā, kad 1994. gadā nogrima prāmis Estonia. Pēc šīs traģēdijas grupas dalībnieki paziņoja, ka koncerti ar nosaukumu Ruja vairs nekad nenotiks.

Grupas nosaukums tika izvēlēts mēģinājuma laikā. Šis vārds tika atrasts kultūras laikrakstā Sirp ja Vasar; tajā bija ierosināts lietot dzejnieka Andresa Ehina (Andres Ehin) jaunradīto vārdu ruja kā aizstājēju smagnējajam starptautiski skanošajam vārdam fantaasia (’fantāzija’). Lai gan šis vārds kļuva par grupas nosaukumu, ikdienas valodā, pretēji sākotnējām iecerēm, tas tā arī neieviesās.

Grupu Ruja 1971. gadā dibināja Reins Rannaps (Rein Rannap), kurš tolaik mācījās vidusskolas 10. klasē. Viņš spēlēja klavieres, un viņam bija ambiciozs redzējums par to, kā vajadzētu skanēt jaunajai grupai. Tās mērķis bija izpildīt oriģinālmūziku un izvairīties no tolaik populārā estrādes žanra. Sākotnēji uzsvars tika likts uz rokmūziku, taču R. Rannaps bija iecerējis arī citus muzikālos virzienus, kurus varētu īstenot dažādos grupas sastāvos, pēc vajadzības mainot grupas mūziķus. Līdztekus rokmūzikas Ruja versijai R. Rannaps plānoja arī popmūzikas un folkmūzikas projektus. Pirmajā sastāvā bija divas dziedātājas un divi dziedātāji, kā arī klavieres, vijole, trompete, trombons, ģitāra, basģitāra un bungas. Tomēr drīz vien grupa nostabilizējās klasiskā piecu dalībnieku rokgrupas sastāvā, sāka eksperimentēt ar psihedēlisko roku un saņēma pirmo no daudzajiem uzstāšanās aizliegumiem. Tomēr mūziķi atrada atjautīgus veidus, kā šos aizliegumus apiet, un turpināja uzstāties bez ilgstošiem pārtraukumiem.

Tā kā Ruja bija aktīva ilgstošā laika posmā, tajā darbojušies daudzi mūziķi un mainījušies dažādi sastāvi. Ievērojamākie grupas dalībnieki bija: grupas dibinātājs R. Rannaps (taustiņinstrumenti), solists Urmass Alenders (Urmas Alender); citi vokālisti – Rauls Sepers (Raul Sepper), Sīri Sisaska (Siiri Sisask) un Indreks Pate (Indrek Patte); ģitāristi – Andress Peldro (Andres Põldroo) un Jānuss Negisto (Jaanus Nõgisto); taustiņinstrumentālisti – Marguss Kapels (Margus Kappel) un Igors Garšneks (Igor Garšnek); basģitāristi – Tīts Hāgma (Tiit Haagma) un Prīts Kūlbergs (Priit Kuulberg); bundzinieki – Andruss Vahts (Andrus Vaht), Gunnars Grapss (Gunnar Graps), Ivo Vartss (Ivo Varts) un Tomass Rulls (Toomas Rull).

Grupas Ruja darbība sākās ar centieniem izveidot Igaunijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (PSR) pasaules līmeņa profesionālu rokgrupu. Tā bija pazīstama ar savām oriģinālkompozīcijām un spēcīgiem, emocionāliem dziesmu tekstiem; daži no tiem piederēja pie igauņu literatūras kanona, bet citi bija pilnīgi jauni – tos radīja vai nu paši grupas dalībnieki, vai arī tā laika jaunie inteletuāļi. Dziesmas bieži vien tika uztvertas kā kritisks komentārs par notiekošo padomju okupētajā Igaunijā. Tajās bija atrodamas arī slēptas atsauces uz patriotismu un iekšējo cīņu par brīvību. Ruja aktīvi koncertēja un veica daudz ierakstu, uzkrājot plašu repertuāru, ko mūsdienās joprojām izpilda arī citi mākslinieki.

R. Rannaps turpināja veiksmīgu karjeru kā koncertpianists, komponists un televīzijas personība. U. Alenders un citi Ruja dalībnieki 1980. gadā izveidoja pankroka grupu Propeller, kas pati par sevi ir kļuvusi par leģendu igauņu populārajā mūzikā. Daudzi grupas Ruja instrumentālisti veidoja veiksmīgu muzikālo karjeru. Piemēram, G. Grapss kā grupas līderis un bundzinieks, I. Garšneks kā komponists, autors un kritiķis, S. Sisaska kā neatkarīga māksliniece.

Grupa Ruja tieši ietekmēja Igaunijas populārās mūzikas vidi divu desmitgažu garumā. Dažādos grupas pastāvēšanas posmos tā veiksmīgi apvienoja māksliniecisku eksperimentēšanu ar plašu sabiedrības atzinību. Grupa koncertēja arī Padomju Savienībā, taču tās rietumnieciskais skanējums un dziļā pievēršanās igauņu kultūras vēsturei nenodrošināja tai panākumus visā Padomju Savienībā. Grupas līdera U. Alendera pāragrā un traģiskā nāve, kā arī pārējo dalībnieku paziņojums, ka Ruja vairs nekad neuzstāsies, ir piešķīruši grupas tēlam leģendāru auru. Tās dziesmas ir saglabājušas savu aktualitāti un bieži tiek izpildītas dažādos kontekstos; atsevišķi grupas dalībnieki ir piedalījušies arī veiksmīgos piemiņas koncertos.

Grupas Ruja repertuārā ir bijuši gan tūlītēji hiti, gan tādi, kas popularitāti ieguvuši pakāpeniski. Starp nozīmīgākajiem skaņdarbiem, kas atspoguļo grupas daudzveidību, ir

viens no pirmajiem ierakstiem 1971. gadā – Need ei vaata tagasi (R. Rannaps / Ernsts Enno, Ernst Enno). Tas muzikāli ir vienkāršs un iezīmē pēdējo bīta (beat) mūzikas estētikas posmu jaunās grupas daiļradē. Dziesmas pamatā ir neatkarības laika dzejnieka E. Enno dzejolis. Dzejnieka ģimene Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Rietumiem. Dzejolī tiek aplūkota dzimtenes tēma, vienlaikus atsaucoties uz zemniecisko izcelsmi. Tajā pašā gadā Ruja strauji pievērsās psihedēliskajam rokam, ierakstot Tsepeliini triumf (R. Rannaps / Juhans Vīdings, Juhan Viiding). Šajā dziesmā, kur daļa teksta ir vācu valodā, skanēja ekspresīvs instrumentālais pavadījums, un koncertos tā nereti izvērtās daudz garāka par sešas minūtes ilgo oriģinālversiju. 1972. gada skaņdarbs Õhtunägemus (R. Rannaps / J. Vīdings) apliecināja grupas prasmi izpildīt progresīvo roku, kā arī tās centienus pēc avangarda un abstrakcijas tekstu ziņā. 1973. gada dziesmā Perekondlik (R. Rannaps / Hando Runnels, Hando Runnel) drosmīgi izmantota laikmetīgajai dzejai raksturīgā divdomība, rotaļīgi pievēršoties saiknei starp tēvzemes un dzimtās valodas jēdzieniem. Sentimentālā roka balāde Eesti muld ja eesti süda (R. Rannaps / Lidija Koidula, Lydia Koidula,1982) balstās uz 19. gs. nacionālās atmodas laika dzeju. Tajā pašā gadā tapusī Eile nägin ma Eestimaad (R. Rannaps / Ots Arders, Ott Arder, Juhans Līvs, Juhan Liiv) pārvērta 20. gs. sākuma igauņu klasisko dzeju aizkustinošā sociālā komentārā par padomju realitāti. Atjauninātais teksts un muzikālās atsauces uz Heino Ellera (Heino Eller) skaņdarbu Kodumaine viis ir ietvertas enerģiskā un nepārtrauktā muzikālā pašapsūdzībā, kas vienlaikus ir gan ironiska, gan rotaļīga. Dziesma Suudlus läbi jäätunud klaasi (R. Rannaps / O. Arders) ir kļuvusi par populārās mūzikas klasiku, ko bieži izpilda arī citi igauņu mākslinieki. 1986. gada dziesmā Teisel pool vett (U. Alenders / Lehte Hainsalu, Lehte Hainsalu), kurā dominē sintezatoru skanējums, ūdens tēls tiek izmantots kā metafora, lai paustu skumjas par cilvēku savstarpējo nošķirtību. Raugoties no mūsdienu skatpunkta, šī dziesma ir ieguvusi simbolisku nozīmi kā priekšvēstnesis autora un dziedātāja U. Alendera nāvei Estonia katastrofā.