Aleksandrs Kociņš bija Latvijas armijas virsnieks, pirmais Kara muzeja pārzinis, pēc tam dienēja Kara tiesu resorā, pēc atvaļināšanas no armijas strādāja civildienestā tiesu resorā.

Dzimis pilsētas Aleksandra zēnu elementārskolas skolotāja un latviešu sabiedriskā darbinieka Ādama un Elizabetes Kociņu ģimenē (tēvs no Ungurpils pagasta Vidzemē). Dokumentos nepareizas pārrēķināšanas dēļ no vecā kalendāra kā dzimšanas datums norādīts 21.12.1892. Kristīts pareizticīgo Svētās Trijādības Pārdaugavas baznīcas draudzē. No 09.1904. mācījās un 05.1913. beidza Nikolaja ģimnāziju Rīgā. No 09.1913. studējis tieslietas Maskavas universitātē (Императорский Московский университет). 06.–12.1916. mācījās un beidza Alekseja karaskolas (Алексеевское военное училище) Maskavā saīsināto kara laika kursu. 1920.–1925. gadā mācījās un beidza tieslietu studijas Latvijas Universitātē.

Vecākā māsa Nadežda (precējusies Līduma) – skolotāja un sabiedriska darbiniece Latvijā un pēc Otrā pasaules kara trimdā Kanādā, Toronto.

Precējies ar Leontīni Laideri, bērni Lidija, Uldis Aleksandrs, Velta Zigrīda. Visi, izņemot Veltu Zigrīdu, 1941.–1957. gadā atradās izsūtījumā (Velta Zigrīda līdz 1956. gadam). Sieva mirusi izsūtījumā.

Pirmā pasaules kara laikā 14.06.1916. brīvprātīgi iestājās Krievijas armijā (Alekseja karaskolā), mācību laikā paaugstināts par jaunāko portupejjunkuru (junkuru – jaunāko unteroficieri) un iecelts par junkuru rotas nodaļas komandieri. Pēc skolas beigšanas 14.12.1916. paaugstināts par virsnieku (praporščiku) un pēc paša vēlēšanās nosūtīts uz Latviešu strēlnieku rezerves pulku, ieradies 23.12. un kā jaunākais virsnieks iedalīts 3. rotā. 07.01.1917. pēc frontē notiekošajiem Ziemassvētku kauju zaudējumiem latviešu strēlnieku daļās nosūtīts uz fronti, 11.01.1917. ieradies un iedalīts 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā, ložmetēju komandas jaunākais virsnieks. 25.01.1917. piekomandēts pie pulka štāba, sakaru komandas priekšnieka vietas izpildītājs. 10.02.1917. iecelts par jātnieku izlūku komandas jaunāko virsnieku un pulka tiesas darbvedi. 08.1917. paaugstināts par podporučiku, 01.09.1917. iedalīts pulka “Dzelzs rotā”, jaunākais virsnieks. Pēc atkāpšanās no Rīgas uz Vidzemi 09.1917. ar 12. armijas pavēlniecības rīkojumu piekomandēts Latvju kareivju nacionālajai savienībai kā tās prezidija loceklis. Pēc lielinieku nākšanas pie varas valstī 11.1917. kopā ar daudziem citiem virsniekiem komandēts uz Daugavpils kara apgabala virsnieku rezervi Vitebskā. 15.01.1918. atlaists triju mēnešu atvaļinājumā. Sakarā ar tēva nāvi 1917. gadā bēgļu gaitās Stāmarienē devies uz Maskavu pie tur bēgļu gaitās esošās mātes un māsas, atsācis studijas Maskavas universitātē, strādājis par kantoristu uz dzelzceļa, kopā ar citiem latviešu virsniekiem darbojies pretlielinieciskajā Dzimtenes un brīvības aizsardzības savienībā, 07.1918. piedalījies sacelšanās organizēšanā Jaroslavļā. Pēc tās sakāves 09.1918. atgriezās vācu karaspēka okupētajā Latvijā, bija privātskolotājs Rīgā.

10.12.1918. Rīgā brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (virsleitnants), iecelts par Apsardzības ministrijas satiksmes (sakaru) virsnieku. 02.01.1919. ministrijas sastāvā evakuējās uz Liepāju, 25.01.1919. iestājās 1. latviešu atsevišķajā (Kalpaka) bataljona Cēsu rotā, 26.01.1919. iecelts par bataljona komandantu un bataljona adjutanta palīgu štābā (14.03.1919. bataljons pārformēts par 1. latviešu atsevišķo brigādi, saglabāja brigādes komandanta un brigādes adjutanta palīga amatus). Piedalījās visās vienības kaujās ar Padomju Latvijas armiju Kurzemē. 24.03.1919. komandēts no štāba uzturēt sakarus ar Cēsu rotu, neskatoties uz spēcīgo apšaudi no Kalnciema puses, izpildīja uzdevumu, neraugoties uz ievainojumu kreisajā kājā, nogādāja svarīgas ziņas štābam, tādējādi sekmēdams Kalnciema ieņemšanu (par to 1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni), 24.03. evakuēts ievainojuma ārstēšanai uz Liepājas Sarkanā Krusta lazareti. Pēc Rīgas ieņemšanas 01.06.1919. iecelts par brigādes (Dienvidu grupas) štāba operatīvā adjutanta palīgu, 26.07.1919. – par 1. Latviešu brigādes apcietinātā rajona štāba priekšnieku. 08.08.1919. iedalīts vienotās Latvijas armijas 2. Ventspils kājnieku pulkā un 12.08. iecelts par pulka adjutantu, bet 25.08. paaugstināts par kapteini. 26.–28.08.1919. piedalījās kaujās ar Sarkano armiju pie Līvāniem. No 01.01.1920. Armijas virspavēlnieka štāba Operatīvās daļas Informācijas nodaļas priekšnieka palīgs, bet jau 15.01. pārvietots dienestā uz Apsardzības ministriju un 16.01. iecelts par ministrijas pārziņā esošā Kara muzeja pārzini. 17.02.1921. nodevis pārziņa amatu. 18.02.1921 Kara tiesas amatu kandidāts, piekomandēts tiesas prokuratūrai. No 09.05.1921. Kara tiesas prokurora palīgs, no 29.09.1922. Kara tiesas loceklis. Vienlaikus no 09.1920. ar pārtraukumiem studējis un 1925. gadā beidzis Latvijas Universitātes Tiesību zinātņu nodaļu. Pulkvedis-leitnants (20.06.1925.). 22.12.1925. pēc paša vēlēšanās atvaļināts no armijas. Jau no 01.12.1925. Rīgas apgabaltiesas loceklis (20.06.1933. Saeima apstiprināja amatā), strādājis II Kriminālnodaļā (no 1935. gada nodaļas priekšsēdētāja biedrs). 12.09.–18.12.1934. Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja biedrs. No 18.12.1934. – Daugavpils apgabaltiesas priekšsēdētājs, no 22.12.1937. Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs. Bija arī Daugavpils latviešu biedrības priekšsēdētājs, Latgales patronāta biedrības priekšsēdētājs, darbojās Latvijas Sporta biedrībā, Latviešu-lietuviešu tuvināšanās biedrībā u. c. Bija akadēmiskās vienības “Austrums” vecbiedrs.

Padomju okupācijas laikā 09.07.1940. atbrīvots no amata “pēc paša lūguma”, skaitot no 01.09.1940. (neizmantotais atvaļinājums). Dzīvoja no saviem vecākiem mantotajā un pēc Pirmā pasaules kara postījumiem atjaunotajā saimniecībā Lielvārdes pagasta Zīlītēs. 14.06.1941. tur apcietināts un izvests uz Vjatkas soda nometnēm Kirovas apgabalā (ģimene izsūtīta). Miris pirms sprieduma pasludināšanas.

A. Kociņš bija jurisprudences students, kuru Pirmā pasaules kara apstākļi piespieda kļūt par karavīru – virsnieku. Pēc latviešu strēlnieku vienību pieredzes Latvijas Neatkarības kara laikā viņš piedalījās vissmagākajās pirmo latviešu vienību kaujās, demonstrējot ievērojamu varonību. Bija pirmais atjaunotā un jaunajos apstākļos faktiski no jauna izveidotā Kara muzeja pārzinis, tādējādi pirmajā pusgadā vēl kara apstākļos sekmīgi uzsākot tā organizācijas darbus. Pēc dienesta armijā darbojās tieslietu resorā, Kārļa Ulmaņa autoritārās varas laikā kļūstot par Daugavpils un pēc tam Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāju. Daugavpilī pilsētas dzīves sfēru latviskošanas apstākļos kļuva par ievērojamu sabiedrisku darbinieku.

Par nopelniem Krievijas armijā apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni (III šķira, ar šķēpiem), par kaujas un dienesta nopelniem Latvijas armijā un civildienestā – ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru, Triju zvaigžņu ordeni (III, IV šķira).

A. Kociņa vārds iegravēts Lāčplēša kara ordeņa kavalieru piemiņas stēlā Rīgas Brāļu kapos.