Muzejs dibināts 1919. gada septembrī. Līdz padomju okupācijai 1940. gadā muzejs atradās Pulvertornī Vecrīgā. 1990. gadā muzejs tika atjaunots un turpina savu darbību. Muzejs papildina, uzskaita, glabā muzeja krājumu un veic zinātniski pētniecisko darbību, tādā veidā nodrošinot Latvijas militārās un politiskās vēstures liecību saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm. 

Latvijas Kara muzejs atrodas Rīgā, Smilšu ielā 20.

Saskaņā ar Latvijas Kara muzeja darbības un attīstības stratēģiju 2025.–2034. gadam muzeja mērķis ir vākt, saglabāt, pētīt, izstādīt un popularizēt ar Latvijas militāro un politisko vēsturi saistītās materiālās un nemateriālās liecības, kā arī veicināt sabiedrības izglītošanu šajos jautājumos. Muzeja galvenie uzdevumi mērķu sasniegšanai ir uzturēt muzeja krājumu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, veikt sabiedrības izglītojošo darbu, veidot un uzturēt muzeja krājuma informatīvo sistēmu un muzeja datu bāzes, izstrādāt jaunas un uzturēt esošās izstādes, veikt zinātniski pētniecisko darbu un to publiskot, uzturēt un attīstīt muzeja infrastruktūru, uzturēt un kopt Latvijas armijas tradīcijas.

Latvijas Kara muzejs ir valsts iestāde un kopš 1994. gada atrodas Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas pakļautībā. 

2023. gada novembrī muzejs veicis iekšējās struktūras reorganizāciju, izveidojot trīs departamentus un astoņas nodaļas, kuras ir atbildīgas par muzeja darbības nodrošināšanu.

Muzeja Krājuma departaments sastāv no Krājuma uzskaites nodaļas, Krājuma glabāšanas nodaļas, Restaurācijas un konservācijas nodaļas. Vēstures departamenta pakļautībā atrodas Kara un militārās vēstures pētniecības nodaļa, Nacionālo bruņoto spēku un mūsdienu vēstures pētniecības nodaļas. Departamenta pakļautībā atrodas arī Zinātniskās literatūras krājums (muzeja bibliotēka). Sabiedrības izglītības un komunikācijas departamenta pārziņā ir Sabiedrības izglītības nodaļa un Komunikācijas nodaļa.

Latvijas Kara muzeja sastāvā ietilpst galvenā ēka Pulvertornī, Vecrīgā, Ziemassvētku kauju muzejs Jelgavas novada Valgundes pagastā, Oskara Kalpaka muzejs un piemiņas vieta “Airītes” Saldus novada Zirņu pagastā un sezonāla ekspozīcija Liepājas krasta artilērijas baterijā Nr. 2. 2026. gadā tika parakstīts trīspusējs nodoma protokols par muzeja filiāles izveidi Lestenē.

Latvijas Kara muzejs sāka veidoties Pirmā pasaules kara apstākļos, kad 1916. gada jūlijā sākās trofeju vākšana frontē. Tās pamatā vāca frontes ziemeļu rajonos, ap Rīgu un gar Daugavu. Trofeju vākšana notika ne tikai uzreiz pēc kaujām, bet arī pozīciju kara apstākļos. Visas kara trofejas nonāca Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas (LSBOK) apgādībā un kļuva par pamatu kara muzejam. 1916. gada augustā tā vērsās pie Krievijas armijas pavēlnieka ar lūgumu strēlnieku iegūtās trofejas pārņemt sev, lai veidotu pamatu muzeja kolekcijai. Veidotāji nevēlējās jaunu muzeju redzēt tikai kā strēlnieku trofeju muzeju, bet gan kā plašāka mēroga latviešu kara muzeju.

17.12.1916. Jāņa Goldmaņa vadībā notika muzeja dibināšanas sapulce. Sapulces galvenie jautājumi bija: ko vākt, kā veidot krājumu un kādi būs muzeja mērogi (vai tas būs šaurs kara tehnikas muzejs vai plašāks latviešu kara vēstures muzejs). Tika pieņemts lēmums par Kara muzeja biedrības dibināšanu, kamēr muzejs atradās komitejas pakļautībā. Pārējos darbus saistībā ar Kara muzeja dibināšanu uzņēmās J. Goldmanis.

Kara muzejs aicināja sabiedrību piedalīties muzeja tapšanā, sūtot tam dažādus priekšmetus un citas liecības. 

08.08.1917. notika muzeja paplašinātā sēde, kurā piedalījās latviešu pārstāvji no Rumānijas frontes, Vidzemes Zemes padomes, Baltijas Latviešu bēgļu apgādības komitejas un Latviešu mākslas biedrības. 1. jūlijā muzeja krājumā bija ap 3260 vienību kolekcijā un ap 900 grāmatu bibliotēkā. Muzejā veidoja arī arhīvu ar dokumentiem, fotogrāfijām, ziņām par 1905. gada revolūciju un citām liecībām par latviešu karavīriem. Līdzekļus muzejam nodrošināja LSBOK, kā arī tika vākti ziedojumi. Šajā laikā būt par muzeja pārzini uzaicināja Kārli Straubergu.

1917. gadā vācu okupācijas apstākļos lielākā daļa priekšmetu palika Rīgā. Sarkanajai armijai ienākot Rīgā 03.01.1919., muzeja pārzinis bija Mārtiņš Gailis (pseidonīms Ludvigs Šanteklērs). 22. maijā Rīga tika atbrīvota. Latvijas Kara muzejs oficiāli tika dibināts 15.09.1919., tas nonāca Apsardzības ministrijas (kopš 1922. gada Kara ministrija), pakļautībā, un tam tika atvēlēts Pulvertornis.

Pirmā ekspozīcija tika atklāta 12.06.1921. Tā sastāvēja no Pilskalnu nodaļas, Viduslaiku nodaļas, Strēlnieku nodaļas un Atbrīvošanas cīņu nodaļas. Muzejam nebija krājuma telpu, tāpēc jaunieguvumi tika izstādīti ekspozīciju zālēs brīvajās vietās. Pirmajā stāvā bija apskatāmi dažādi lielgabali, mīnas, mīnmetēji, kā arī gleznas un ieroču zīmējumi. Pilskalnu nodaļā bija izvietoti ap 150 pilskalnu modeļi, karavīra kapa inventārs, fotogrāfijas un citi priekšmeti. Viduslaiku nodaļā bija apskatāmas dažādas viduslaiku bruņas, japāņu un Tuvo austrumu bruņojums un ieroči, liecības par Kurzemes un Zemgales hercogisti, 1905. gada revolūcijā izmantotie ieroči utt. Ceturtajā stāvā atradās Strēlnieku nodaļa ar strēlnieku karogiem, kritušo pēcnāves maskām, zīmējumiem, fotogrāfijām, komandiera Frīdriha Brieža mantām. Muzeja ekspozīcija beidzās ar Atbrīvošanas kara nodaļu. 1927. gadā tika atklāta Latvijas nodaļa Beļģijas Karaliskajā Kara muzejā (Koninklijk Museum van het Leger). 1930. gadā Latvijas Kara muzejā tika atklāta Beļģijas nodaļa. Muzejam bija arī nodaļas Airītēs un Nāves salā.

1934. gadā tika nodibināta muzeja padome. Padomes sastāvā bija pulkvedis Verners Tepfers, pulkvedis Krišjānis Ļūļaks, pulkvedis Aleksandrs Plensners, pulkvedis-leitnants Alfrēds Dzenis, profesors Augusts Tentelis un profesors Francis Balodis. Padomes darbības mērķis bija uzlabot muzeja krājuma veidošanas un aprakstīšanas praksi, ekspozīciju un pētniecisko darbu kopumā. Muzeja darbinieki nebija ne vēsturnieki, ne muzeja speciālisti. No tā izrietēja, ka muzejs pamatā nodarbojās ar sabiedrību izglītojošu, nevis zinātniski pētniecisko darbu.

1937. gadā sākās Pulvertorņa piebūves celtniecība, kuru pabeidza 1940. gadā. Muzeja jaunas ēkas celtniecība bija Rīgas pārbūves un latviskošanas projektu sastāvdaļa. Padomju okupācijas dēļ 1940. gadā muzejs nevarēja atsākt savu darbu jaunajās telpās. 23. septembrī Kara muzejs tika pakļauts Latvijas Tautas armijas likvidācijas komisijai. 15.01.1941. Latvijas Kara muzejs tika oficiāli likvidēts.

No 1957. gada ēkā atradās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (PSR) Revolūcijas muzejs, kas savas pastāvēšanas laikā bija savācis padomju sistēmu raksturojošas kolekcijas, taču savu darbu veica padomju okupācijas apstākļos un tās ideoloģiskajos ietvaros. Kopējās izmaiņas Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) 20. gs. 80. gados nesa jauninājumus arī muzeju dzīvē. 1988. gada decembrī muzejā atklāja izstādi “Latvija 1918.–1940.”, kur lielākā daļa eksponātu nāca no bijušā Latvijas Kara muzeja. Sākās diskusijas par Latvijas Kara muzeja atjaunošanu.

1990. gada decembrī muzejs ierosināja muzeju apvienības “Pulvertornis” izveidošanu. 02.04.1990. tika pieņemts lēmums par Latvijas PSR Revolūcijas muzeja likvidēšanu un Latvijas Kara muzeja atjaunošanu tā vēsturiskajās ēkās, tajā skaitā arī filiālēs. Atjaunotā muzeja mērķis bija vākt, glabāt, pētīt un popularizēt materiālus par Latvijas karavīru pagātni, Pirmo pasaules karu, Latvijas Neatkarības karu, Otro pasaules karu. 30.06.1990. Latvijas PSR Revolūcijas muzejs oficiāli beidza pastāvēt.

Muzeja krājums sāka veidoties jau 1916. gadā, taču kara apstākļos daļa priekšmetu tika pazaudēta. 1919. gada augustā muzejā atradās ap 7500 priekšmetu. Muzejā glabājās nozīmīga karogu kolekcija un vērtīgi fotonegatīvi, ordeņi, medaļas un nozīmes, kā arī Bēgļu apgādāšanas komitejas arhīvs.

Starpkaru periodā muzeja darbinieki devās regulārajās ekspedīcijās. Sākoties bermontiādei (08.10.–03.12.1919.) un kaujām Rīgā, daļu priekšmetu pārveda uz Cēsīm. Priekšmetu vākšana notika, iespējams, arī šajā laikā, taču organizētās ekspedīcijās muzeja darbinieki devās jau uzreiz pēc Rīgas atbrīvošanas un bermontiādes noslēguma 10.1919.–12.1919. To mērķis bija ne tikai trofeju un citu priekšmetu vākšana, bet arī karadarbības seku fiksācija (skices, fotogrāfija, zīmējumi). Decembrī notika izbraukumi uz Jaunjelgavu, Štirnu, Rengu un Īles muižu, Jelgavu, Cēsīm, Kurzemi, kā arī tika vākti priekšmeti un fiksēta situācija Rīgā un tās apkārtnē. Pēc Latgales atbrīvošanas 02.–03. 1920. tika organizēti arī pirmie izbraukumu uz Latgali. Turpmāk notika atkārtoti komandējumi uz vairākām vietām Latvijā līdz pat muzeja likvidācijai. 20. gadu pirmajā pusē muzejs aktīvi nodarbojās ar pilskalnu apsekošanu.

11.11.1940. likvidācijas laikā muzejs tika pārvietos uz Biržas namu. Rezultātā daudzi muzeja priekšmeti tika nodoti citiem muzejiem un arhīviem. Lielākā daļa vienību nonāca Latvijas PSR Revolūcijas muzejā. Savas pastāvēšanas laikā (1957–1990) tas savāca plašu materiālu par 1905. gada revolūciju, latviešu sarkanajiem strēlniekiem, latviešiem PSRS, komunistu pagrīdi Latvijā starpkaru periodā, latviešiem Sarkanajā armijā utt.

Pēc Latvijas Kara muzeja atjaunošanas Latvijas PSR Revolūcijas muzeja un to filiāļu (Latviešu Sarkano strēlnieku muzejs, Ļeņina memoriālais muzejs, Ļeņina muzejs – dzīvoklis, Nelegālās preses muzejs, Imanta Sudmaļa memoriālais muzejs, Pētera Stučkas memoriālais muzejs) priekšmeti nonāca atjaunotā muzeja krājumā.

Mūsdienās Latvijas Kara muzeja krājumā ietilpst dokumentu, vēsturisko priekšmetu, fotogrāfiju, faleristikas un numismātikas, banistikas, ieroču, mākslas darbu, plakātu, filokartijas, filatēlijas, vēsturisko grāmatu, kartogrāfisko materiālu, preses, fotonegatīvu un repronegatīvu kolekcijas. Palīgkrājumu veido vispārējais palīgkrājums, kā arī dokumentu un fotogrāfiju kolekcijas.

Muzejā glabājas vērtīga ieroču kolekcija. Īpaši izceļamas Pirmā pasaules kara dažādu tipu ieroču un Latvijas Neatkarības kara apgriežņu kolekcijas. Muzeja krājumā glabājas plaša Latvijas armijas starpkaru perioda fotogrāfiju kolekcija, kura stāsta par Latvijas armijas vienību vēstures dažādiem aspektiem Latvijas Neatkarības kara laikā un miera laikā līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā. Krājumā ir plaša dokumentu kolekcija, tostarp Latvijas Centrālās padomes memoranda oriģināls. Tāpat muzejā glabājas plašs materiālu klāsts par Otro pasaules karu.

Latvijas Kara muzejs ir vienīgais muzejs, kura glabāšanai priekšmetus var nodot Nacionālo bruņoto spēku karavīri.

03.2026. Latvijas Kara muzejā tika glabātas 376 170 vienības. No tām pamatkrājumā – 281 086.

Vadītāji K. Straubergs (1916–1920), kapteinis Aleksandrs Kociņš (1920–1921), virsleitnants Kārlis Upesleja (1921), virsleitnants Ernests Brastiņš (1921–1923), kara ierēdnis Eduards Jansons (1924–1933), kara ierēdnis Fricis Boršteins (1933–1934), pulkvedis-leitnants A. Dzenis (1934–1940), vadītājs likvidācijas periodā pulkvedis-leitnants Kārlis Zīverts (1940–1941), direktores Aija Fleija (1990–2022), Kristīne Skrīvere (kopš 2022. gada).